Partiju veiksmes vai neveiksmes cēloņi vēlēšanās (t.sk. aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās) tradicionāli tiek analizēti dūšīgi. Savukārt pietrūkst refleksijas par to, kādēļ cilvēki vispār dodas balsot. Vai nedodas.
Formulējot citādi: arī vēlētāju aktivitātes līmenis tiek interpretēts caur partiju rezultāta prizmu. Ja "būtu atnākuši vairāk, tad..." un līdzīgi. Vienlaikus politiķi neatklāj savas domas (ja tādas ir, protams) par to, ko viņu leģitimitātei nozīmē tas, ka gandrīz puse balsstiesīgo nekādu mandātu viņiem nedod.
Negrasos apšaubīt ievēlēto leģitimitāti, jo tad mēs ieslīgstam neauglīgā diskusijā par leģitimitātes slieksni – nobalsojušiem jābūt 60, 65 va 70 procentiem? Runa ir par to, ka nepiedalīšanās vēlēšanās var būt tikai viens no veidiem, kā pilsonis distancējas no valsts. Un no šī viedokļa tradicionālajai kaunināšanai "ja neiesi balsot, tad vēlāk nesūdzies" nav lielas jēgas, jo tā paredz, ka balsot neaizgājušais kopumā tomēr ir integrēts kopējā dienaskārtībā. Viņš ir noslinkojis, bijis vieglprātīgs utt., tomēr viņam ir svarīgi, kas valstī notiek. Bet ja nu tā nav? Varbūt balsot neaizgājušā arguments ir nevis (vai ne tikai) tas, ka "nav par ko balsot", bet gan tas, ka viņš ir izveidojis tādu savu privāto sociālo un ekonomisko saikņu matricu, kurā valstij un "kopējām interesēm" nav nozīmes. Jāsaka, uz šīm pārdomām mani pamudināja sakritība, ka vēlēšanu dienā klausījos Krievijas sociologa Leonīda Bļahera teikto: Krievijā miljoniem cilvēku "izkrīt" no dažādām mijiedarbības formām ar valsti. Viņi pat negāna valdību vai politiķus, viņi vienkārši nepiedalās.
Un tad ir jautājums, kādas vēl ir šādas nepiedalīšanās izpausmes? Par to faktiski nav priekšstata. Nodokļu nemaksāšana? Varbūt, lai gan pieņemu, ka daļēji – un atkal mēs to nevaram kvantificēt – nemaksāšanas iemesls ir ne tik daudz skaidri formulēta attieksme, cik ienākumu/izdevumu līmeņu "šķēre". Varbūt nepiedalīšanās tādās eventuālās situācijās, kad runa ir par valstiskuma pastāvēšanu? Jā, balsojumā par otro valsts valodu parādījās mobilizācija, lielāka nekā vēlēšanās. Bet tas bija pirms krietna laika. Mēs par šo, tēlaini izsakoties, pustukšo glāzi neko faktiski nezinām.
Līdzīgi kā par puspilno. Pareizāk sakot, šajā gadījumā mēs lietojam, ja brīdi padomā, apbrīnojami nesakarīgas interpretācijas, starp kurām man pašvaldību vēlēšanu gadījumā visvairāk patika, citēju, "cilvēki balsoja par stabilitāti, nevis pārmaiņām". Kas tiek saprasts ar "stabilitāti"? Kas tiek saprasts ar "pārmaiņām"? Ja mēs labāk saprastu šo jēdzienu reālās interpretācijas (tās noteikti būtu diezgan izplūdušas, bet tomēr), vieglāk varētu arī izteikt pieņēmumus par vēlētāju attieksmi pret citām politiskās dienaskārtības daļām. Piemēram, daudz piesaukto nodokļu un veselības aprūpes finansējuma reformu. Reformas jēdziens nozīmē pārmaiņas. Bet kā Latvijas pilsoņi interpretē pārmaiņu jēdzienu? Droši vien dažādi, kas ir normāli, par to nebūtu jāvaimanā – runa ir par to, ka šīs interpretācijas var atšķirties no valdības izpratnes, un tad ir lietderīgi to zināt.
Projekts tapis, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtajam finansējumam.
0