Raiņa lugas interpretācija animācijas filmā "Zelta zirgs"
Raiņa "Zelta zirgs" top 1909. gadā, kad Jaunais Rīgas teātris lūdz dzejniekam uzrakstīt kādu bērnu ludziņu uz Ziemassvētkiem. Rainis tobrīd trimdā Kastaņolā strādā pie "Jāzepa un viņa brāļiem", tāpēc nolemj lūgumu noraidīt un ar atteikuma vēstuli dodas uz Lugānas pastu. Taču gleznainajā turpceļā dzejnieka iztēlē atdzīvojas senaizmirsti motīvi, un Rainis iedvesmots ķeras pie lugas rakstīšanas, kas salīdzinoši īsā laikā top gatava. "Zelta zirgs" kļūst par iemīļotu un nozīmīgu lugu un izrādi latviešu skatītājiem un lasītājiem. Arī pēc 100 gadiem lugas idejas šķitušas interesantas teātra režisoriem. 2009. gadā Valmieras Drāmas teātrī lugu iestudē Viesturs Meikšāns, izrāde nominēta arī Spēlmaņu nakts gada balvai. Šā gada 25. aprīlī Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mājā "Zirgu pasts" pirmizrādi piedzīvojusi režisora Gilda Aleksas izrāde "No zirga līdz personībai". Atskatoties pagātnē, visvairāk luga ir izrādīta uz Latvijas Nacionālās operas skatuves – Arvīda Žilinska komponētā opera "Zelta zirgs" rādīta 20 gadu garumā, kas šogad tika izrādīta arī Siguldas opermūzikas svētkos.
Jaunas latviešu animācijas filmas izrādīšana uz lielajiem ekrāniem allaž ir gaidīts notikums, un gaidīta bija arī daudzsološi pieteiktā pilnmetrāžas animācijas filma "Zelta zirgs" pēc Raiņa lugas motīviem. Līdz šim Latvijā radītās animācijas filmiņas, veidotas, iedvesmojoties no Raiņa tekstiem, apliecina, ka no animācijas filmas var un vajag sagaidīt mākslinieciski augstvērtīgu, latviskajai savpatībai nozīmīgu mākslas darbu. Raiņa dzeju animācijas filmās ir iedzīvinājusi studija "Dauka" Rozes Stiebras režijā tādās skatītāju iemīļotās multfilmās kā "Zelta sietiņš" (1975), "Zeltītas vasaras" (1994), "Ciemā" (1994). Tāpat radīta arī pilnmetrāžas animācijas filma "Spēlēju, dancoju" (2007) pēc Raiņa lugas motīviem.
Animācijas filma "Zelta zirgs" tapusi gatava un vesta tautās, varētu šķist, tieši īstajā laikā un īstajā vietā: 2014. gada nogalē, Raiņa un Aspazijas jubilejas gada priekšnojautās, tikko atklātajā Stikla kalnā – jaunajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā. Režisors Reinis Kalnaellis par filmu drosmīgi saka: "Mums ir vajadzīgi savi varoņi, citādi mūsu bērni uzaugs citu kultūru iespaidā." Taču vai filmas veidotājiem ir izdevies, 10 gadu garumā veidojot animācijas filmu, radīt savus varoņus? Tāpat kā Raiņa Antiņam "atdot sevi visu, savu dzīvi, savu gribu"? Uzjāt Stikla kalnā un sveiku un veselu atdot Saulcerīti Latvijas skatītājiem? Vai lugā izskanējušie Baltā tēva vārdi "pastāvēs, kas pārvērtīsies" ir attiecināmi arī uz multfilmu "Zelta zirgs"?
Filmas trāpīgs un profesionāls vērtējums jau lasāms gan Ievas Vieses recenzijā "Zelta zirgs un dvēselīte" ("Kino Raksti"), gan Ata Rozentāla pulbikācijā "Pasakas izstrādājums" ("KDi"), gan Toma Treiberga "Beigās viss būs kārtībā" ("Kino Raksti"). Taču interesanti šķiet palūkoties arī uz to, kas tad īsti ir noticis ar Raiņa tekstu animācijas filmā: vai dzejnieka radītā luga ir palīdzējusi multfilmai un tādējādi arī, kā cerējis filmas režisors, spēj rosināt jauno skatītāju interesi par Raini?
Raiņa lugas sižeta pamatā ir igauņu "Pasaka par ķēniņmeitu, kas septiņus gadus miegā gulēja". Šķiet, tieši šī pasaka būtu bijis ļoti labs, vienkārši uztverams un pielāgojams avots pilnmetrāžas animācijas filmas scenārijam. Taču multfilma "Zelta zirgs" ir radīta citādi – filmas veidotāji animācijas filmā pārvērtuši, papildinājuši un, citējot filmas režisoru, "mūsdienīgā un bērniem viegli saprotamā stilistikā" pielāgojuši tieši Raiņa lugu. Aspazija kādā vēstulē E. Birzniekam-Upītim raksta: "Rainis, kā jau minēju, taisa to bērnu lugu, kura gan ir vairāk priekš lieliem, fabula ir ļoti skaisti kombinēta, tā ir teika par dažādiem saulgriežiem." Un te nu sākas sarežģījumi. Rainim raksturīgā dzejas poētika un teksta filozofiskā slodze, pārdomātā kompozīcija, tēlu sistēma, dialogi, caur kuriem tiek šķetināta lugas ideja, pārvērtībām tik viegli nepakļaujas. Lasītājs un skatītājs lugas vērtību spēj uztvert un izjust, tikai soli pa solim iegrimstot teksta struktūrās, poētikā, ritmā. Un nav svarīgi, vai to lasa vai skatās bērns vai pieaugušais – no augstvērtīga teksta katrs paņem sev noderīgo un tieši tajā mirklī uztveramo. Pat ja bērns vai skolēns, lasot vai klausoties lugas tekstu, neizprot katru tajā pausto vārdu un darbību, viņš tomēr uztver teksta kopējo spēku.
Dramaturģiska darba izveides pamatprincipi paredz, ka lugai jāsākas ar dramatisku pavērsienu, kas ļauj nenovēršami un likumsakarīgi šķetināt lugas darbību. Tas lasītājam un skatītājam liek pilnībā koncentrēties uz notiekošo lasāmajā tekstā vai uz skatuves, tāpat arī multiplikācijas filmā. Raiņa luga sākas ar tēva nāves ainu. Kamēr Antiņš apraud aizgājēju, vecākie brāļi Bierns un Lipsts metas dalīt tēva mantojumu. Animācijas filmā pirms tēva nāves skata radīts vesels cēliens ar vairākām nenozīmīgām ainām. Melnā māte caur savu skārienjutīgo spoguli tiešsaistē noraugās uz pasauli un, izmantojot ļaužu asaras, vēlas sagrābt to savā varā. Antiņš bezbēdīgi baro pīles, palīdz vēl dzīvajam tēvam gatavot vējrādītājus, cieš no brāļu ķircināšanas un nelielā negadījumā, kājām sapinoties zirga pavadā, satiek princesi, kas viņu izglābj. Princese no savas pils torņa dzied dziesmiņas par savu dzīvi, un tā arī netop skaidrs, vai izdziedātais dialogs kopā ar kalponi un bezbēdīgiem putniņiem par meitenes precību gadiem ("Līdz pat apvārsnim divreiz aizskrien laiks, pirms precinieks kāds man roku lūgs") princesei liek skumt vai priecāties – melodija ir viscaur bezpersoniski bezbēdīga, taču izdziedātais teksts brīžiem izsaka pretējo.
Animācijas filmā lugas teksti ir pārveidoti un pielāgoti filmas režisoru iecerei, lai īstenotu jau pieminēto "mūsdienīgo un bērniem viegli saprotamo stilistiku", tie ir strupi, aprauti un diemžēl neveido loģiski un raiti ritošu darbību, kas pārliecinoši izspēlētu kā dramaturģiska darba ekspozīciju un sarežģījumu, tā arī kulmināciju un atrisinājumu. Lūk, tikai daži piemēri, kā animācijas filmā pārtapuši Raiņa lugas "Zelta zirgs" dialogi.
Raiņa lugā Antiņš, padzīts no tēva mājas, izmisis klīst pa mežu un ar Balto tēvu nabaga izskatā sarunājas par dusošo Saulcerīti. Antiņš patiesi skumst, ka nav neviena, kas izglābtu princesi:
NABAGS: Zili stikli, zaļi ledi – / Vidū balti sniega svārki; / Zili stikli, zaļi ledi – / Vidū bāli mēness vaigi; / Zili stikli zaļi ledi – / Vidū gari saules mati. [..] / Zili stikli, zaļi ledi – / Vidū stinga dvēselīte. [..]
ANTIŅŠ: Tētiņ, kurš tai kalnā uzjās?
NABAGS: Kurš tik skaidris būs kā saule.
ANTIŅŠ: Tētiņ, kurš to uzmodinās?
NABAGS: Kurš tik mīlīgs būs kā saule.
ANTIŅŠ: Tētiņ, kurš to zemē nesīs?
NABAGS: Kurš tik stipris būs kā saule.
ANTIŅŠ: Ak, kurš līdzīgs būtu saulei? [..]
NABAGS: Kurš spēj atdot sevi visu, / Savu dzīvi, savu gribu. [..]
Animācijas filmā no mājas padzītais Antiņš mežā satiek Balto tēvu un nesasveicinājies uzsāk sarunu:
ANTIŅŠ: Man tētis nomira.
BALTAIS TĒVS: Nāc man līdz. / Zili stikli, zaļi ledi, / Glabā dvēselīti, dēls. / Kurš spēj atdot sevi visu, / Princesi no miega cels.
Raiņa lugā dialoga izskaņā, kad Antiņš, Nabagu žēlodams, ir atdevis viņam visas savas drēbes, Baltais tēvs saka šādus vārdus:
NABAGS: Vienu vēl tev teikšu, dēliņ: / Tu man nežēloji drēbju, / Es tev arī nežēlošu; / Atnāks laiks, tev vajdzēs drēbju, / Kādas nau ne karaļdēlam, – / Klaudzē tad ar papēdīti, / Saki tikai sakumiņu: – / Zviegdams atnesīs tev zirdziņš / Vara, sudraba un zelta. / Saki tikai sakumiņu: – / Klau, klau klaudzinu, / Atskrej, zirdziņ! / Drēbes ir vējā, / Atnes man jaunas, / Vilnaino vietā atnes man vara!
Animācijas filmas interpretācijā:
BALTAIS TĒVS: Stikla kalnā uzkāpt māki, / Vajag palīdzību – saki! / Vara vairogs ledu šķels.
Raiņa lugā pēc Nabaga novēlētā Antiņš pie sevis domā: "Ak, tu, nabadziņ, nabadziņ! Nau viņam ne laba drēbes gabaliņa, ar ko aizsegties pret vēju un salu, redz, viņš man dāvās zelta un sudraba drēbes! – Es jau nu saprotu gan, viņš jau tik tā runā aiz labsirdības, negrib laupīt man cerības; grib tas lāga vīriņš man pateikties un atdarīt labu."
Animācijas filmā šī noģiedamā runa aizstāta:
ANTIŅŠ: Ko?
Līdzīgi teksti pielāgoti arī citur. Piemēram, aina, kurā Antiņš jau otro reizi neveiksmīgi mēģina uzjāt Stikla kalnā un pēc neveiksmes sagrauts runā ar Balto tēvu, Rainim skan šādi:
NABAGS: Saki man, vai nenovērties, / Ka tu mērķi nesasniedzi?
ANTIŅŠ: Sirds kā uguns augšā cēla, / Vīdamās tā mani nesa, / Ceļā domāju tik vienu, – / Domāju – uz Vizbulīti.
NABAGS: Vizbulīte nau priekš tevis. / Košums novērš nost no mērķa, / Domā vien uz augsto tāli.
ANTIŅŠ: Nogurst acis tukšā skatot, / Tētiņ, ļauj man tvirtu mērķi! / Stikla zārkā princesītei / Pilnas acis lielu asru – / Tur viss skaistums līdz ar sirdi.
NABAGS: Steidzies, sēsties zelta zirgā!
Un animācijas filmas interpretācijā:
ANTIŅŠ: Esmu zaudējis visu.
BALTAIS TĒVS: Tu centies.
ANTIŅŠ: Es zaudēju.
BALTAIS TĒVS: Rīt vēl ir iespēja.
ANTIŅŠ: Es nokritu jau otro reizi, tas ir bezcerīgi.
BALTAIS TĒVS: Ja tu nemēģināsi vēlreiz, viņa mirs. Mēs visi mirsim. Tev nav ko zaudēt.
ANTIŅŠ: Es negribu, ka viņa mirst!
BALTAIS TĒVS (promejot): Zelta zirgs mūs atbrīvos!
Animācijas filmā dialogi ir veidoti ļoti vienkārši, taču, Antiņam jājot Stikla kalnā, viņš pēkšņi sāk runāt no Raiņa patapinātā dzejas rindu kompilācijā. Disonanse starp vienkāršajiem dialogiem un retajiem atskaņotajiem tekstiem ir tik liela, ka rada neizpratni un nedarbojas animācijas filmas labā. Tā uzskatāmi redzams, kā Raiņa lugas 3. cēliena Antiņa un Baltā tēva dialogs animācijas filmā tiek izveidots par Antiņa noģiedamo runu, jājot stikla kalnā.
Lugā pēc neveiksmīga pirmā kāpiena kalnā:
NABAGS: Saki, dēls, vai nenovērties, / Ka tu mērķi nesasniedzi?
ANTIŅŠ: Sirds kā vējš uz augšu cēla, / Šalkdama tā mani nesa, / Ceļā domāju tik vienu – / Domāju – uz laipniem smaidiem.
NABAGS: Laipni smaidi nau priekš tevis, / Alga novērš nost no mērķa, / Domā vien uz augsto tāli! / Ej un seglo sudrabzirgu, / Vēl tik paliek divas reizes. / Cilā savu sirdi, cilā, / Sirds tik viena tevi pacels!
ANTIŅŠ: Tētiņ, nespēju, ak, žēlo!
Animācijas filmā šie vārdi izspēlēti, kad Antiņš otrreiz jāj Stikla kalnā un domās kā mantru skaita:
ANTIŅŠ: Ceļā domāju tik vienu, / Domāju uz laipniem smaidiem. / Kritīs, kas uz runām klausās, / Kritīs, kas no mērķa vēršas. / Laipni smaidi nav priekš manis, / Alga novērš nost no mērķa. / Cilā savu sirdi, cilā! / Sirds tik viena mani pacels.
Analizējot Raiņa lugas teksta interpretāciju animācijas filmā, parādās arī veiksmīgas un oriģinālas epizodes. Piemēram pavisam sīka un nenozīmīga aina, taču tā parāda to, kā tekstā pausto vēstījumuiespējams veiksmīgi pārvērst un netieši atspoguļot zīmētā tēlā. Raiņa lugā brāļi par Antiņu saka: "Ak, ko nu uz to skaties! Viņš jau mums ir tāds vientiesītis. Par visiem viņš iežēlojas un līdzi raud. Kad vistu kauj, viņš mirkst vienās asarās."
Animācijas filmā šis raksturojums bez vārdiem ieraugāms sadzīviskā ainā Antiņa mājas pagalmā, kur pie viņa kājām kā sunītis pieglaužas vista.
Savukārt Melnās mātes un Baltā tēva dialogos ir saglabāti Raiņa lietotie sinonīmi, taču nav īstenota jēga, kas tajos ielikta. Piemēram, Melnā māte multfilmas laikā, tāpat kā lugā, dēvē Balto tēvu par viltus vērpēju un tūkstošveidi, taču filmā netiek dots neviens mājiens par to, kāpēc tad viņu tā sauc. Raiņa lugā Baltais tēvs parādās vairākos veidolos – kā Nabags, kā Lauskis un kā Cīrulis, animācijas filmā viņš visur ir tikai vienveidis – sirms baskājains šamanis ar zizli. Līdz ar to Baltā tēva dēvēšana par tūkstošveidi un viltus vērpēju neiegūst saturu.
Uzskatāmi salīdzināmas lugas un animācijas filmas beigas. Raiņa lugā, kad Saulcerīte ir izglābta un atklājies, ka īstais princeses glābējs ir Antiņš, pilī kopā ar kraukļiem, kas nes tukšu stikla zārku, ierodas Melnā māte. Baltais tēvs norāda uz ļauno princi un saka:
BALTAIS TĒVS: Melnā māte, vienveidīgā! / Lūko, tur ir tava daļa! (Melnā māte lēni nāk uz princi, pacēlusi roku un melnu plīvuru rokā turēdama. Kraukļi saceļas spārnos un virzās uz princi. Princis stāv kā sastindzis; zobens izkrīt no rokām.)
KRAUKĻI (visi): Tas ir mūsu – kra! / Tas ir mūsu – kra! [..]
MELNĀ MĀTE (uzmet princim melnu plīvuri): Ņemat to, tā jūsu daļa! / Nesat to uz mūža māju! / Zārks jau nevar palikt tukšā. (Kraukļi ieceļ princi zārkā, Antiņš un Saulcerīte nometušies ceļos pie tēva. Ļaudis skaļi gavilē.)
PRIEKŠKARS
Savukārt animācijas filmas izskaņā pilī norisinās kāzu dzīres – visi laimīgi dejo. Antiņš skūpsta princesi, arī nocirstais pirksts ir laimīgi ataudzis. Tikmēr pazemotais Melnais princis sakauts dodas prom no pils. No kalna tajā noraugās Baltais tēvs un Melnā māte.
BALTAIS TĒVS: Mmmmm. Izskatās, tevi var apsveikt ar labu ķērienu.
MELNĀ MĀTE: Zārks nepaliks tukšs.
BEIGAS
Animācijas filmā "Zelta zirgs" ir saglabāta vienkāršākā lugas sižeta līnija – princesīte guļ septiņu gadu miegā; karalis apsola: tam, kurš nonesīs princesi, atdos savu karaļa troni un princesi piedevām; Antiņš trīs reizes jāj Stikla kalnā un galu galā izglābj princesi; Melnā māte nevēlas pieļaut, ka zārks paliek tukšs. Taču Raiņa lugas "Zelta zirgs" gars animācijas filmā saglabāts netiek. Multfilma ir stāsts pats par sevi, un tieši tas jau arī būtu vajadzīgs, jo animācija ir autonoms mākslas veids. Taču filmas veidotājiem ir izdevies radīt nevis jaunu, Raiņa lugai līdzvērtīgu un izstrādātu mākslas darbu, bet gan holivudizētu multfilmu, kas piesvaidīta ar vietām veiksmīgi, vietām ne tik veiksmīgi salīmētām lauskām no Raiņa Stikla kalna. Diez vai īstenosies filmas veidotāju izteiktā cerība, ka multfilma rosinās bērnu interesi par Raini. Animācijas filma "Zelta zirgs" līdzīgi kā pasaku pārstāsti un obligātās literatūras saīsinātie varianti nerosina un nevar rosināt izlasīt konkrētu literāru darbu; un tie nepasaka itin neko par oriģinālu. Animācijas filmas veidotāji paliek drūzmējamies pie dzīru galda Stikla kalna pakājē. Mēģinājums izglābt Saulcerīti un atdot to latviešu skatītājam nav izdevies. Taču viss vēl nav zaudēts – jājāj taču ir trīs reizes!
Avotu saraksts
1. Rainis. Kopoti raksti. 9. sējums. Rīga: Zinātne, 1980, 567.–581. lpp.
2. Zelta zirgs [videoieraksts DVD] : animācijas filma / režisors Reinis Kalnaellis. – Rīga : Filmu studija RIJA, 2014.
3. Ilze Auzāne. Vai ir dzīve pēc Zelta zirga. Kultūras Diena un Izklaide. 2014. gada 1. septembris.
0