Komentārs
27.12.2016

Nodziedāt jaunu dziesmu ar tiem pašiem vārdiem

Komentē
0

Lai gan dažādi notikumi 2016. gadā tika aprakstīti, lietojot raksturojumu "nekad līdz šim...", pats "nepieredzētā" uztveres veids bija apbrīnojami pierasts.

Aizvadītais gads izcēlās ar sakāpinātu interesi par "pasaulē" notiekošo. Breksits, Trampa ievēlēšana, "populistu" panākumi Eiropā, jautājumi, kas 2017. gadā uzvarēs vēlēšanās Vācijā un Francijā utt., – nepārskaitīšu. Tomēr viegli pamanīt, ka visu kaismīgo komentāru pamatā ir tēze: būtiskais pasaules politikā notiek nosacītajā Rietumu pasaulē. Negrasos mazināt, piemēram, ASV prezidenta vēlēšanu nozīmi, tomēr kopumā šāda optika provocē teikt: par spīti nebeidzamajām runām par globalizāciju, nelaiķa Edvarda Saīda paustajā ir liela taisnība.

Formulēšu citādi. Mani kā Latvijā dzīvojošu indivīdu, protams, skar tas, kas notiek Vašingtonā, Maskavā vai Berlīnē, savukārt mani kā indivīdu vispār ne mazāk skar tas, kas notiek, teiksim, Ķīnā. Ja pie varas Rietumos nāk ar Kremli tirgoties vairāk noskaņoti personāži, tas, protams, dvēseles mieru nevairo, tomēr ne mazāk būtiska ir Pekinas arvien agresīvākā ārpolitika, jo ASV un Ķīnas militārais konflikts nebūtu kaut kas "tur, tālu". Mani, protams, interesē Eiropas valdību mēģinājumi risināt terorisma un imigrācijas jautājumus, tomēr man nenāktu par ļaunu arī apzināties, ka šie mēģinājumi ir reakcija uz to, kas notiek "kaut kur" Āfrikā vai Āzijā.

Te jāpiezīmē, ka šis, ja tā var teikt, ģeopolitiskais egocentrisms pat novērojams nosacīto Rietumu "iekšpusē". Piemēram, lakmusa papīrs Rietumu gatavībai respektēt Kremļa ambīcijas, bija, ir un būs Ukraina. Nenoliedzami, tas ir ļoti svarīgi, bet tas, ko mēs kaut kādu iemeslu dēļ neredzam, arī var būt liecība. Piemēram, šā gada vasarā Rietumi faktiski piekāpās Krievijai Moldovas un Piedņestras konflikta iespējamā regulējuma jautājumos. Protams, var teikt, ka Ukraina un Moldova nav salīdzināmi "lielumi", un tomēr. Problēma ir tā, ka Ukrainu mēs "redzam" (lai gan arī arvien neskaidrāk...), Moldova savukārt ir "kaut kur". (Ieskats Moldovas politikā: par minēto Rietumu piekāpšanos raksts izdevuma "papīra" versijā, šā gada 6. numurā).

Tikpat tradicionāla ir tēze, ka "būtiskākais" notiek tieši "politikā". Lai gan, viegli trivializējot, varētu teikt, ka tam, ko dažādi personāži dažādos pasaules nostūros ar optoģenētikas metožu palīdzību šogad eksperimentāli sastrādāja laboratorijās smadzeņu šūnās, ir ar daudz tālejošākām sekām nekā, piedodiet, Trampa ievēlēšana. Un tas, ko šogad panāca onkuļi un tantes, kas nodarbojas ar t.s. mākslīgo intelektu, ir, ļoti iespējams, būtiskāk par Breksitu. Protams, ja "politikā" notiekošais beidzas ar kodolkaru, tad šādi "politika" ir pašnāvnieciski apliecinājusi savu ekskluzīvo nozīmīgumu, tomēr, ja tik skarbi par pasauli nedomājam, tad precīzākas ziņas nākamgad par, piemēram, to, cik lielā mērā pasaules okeāni spēj absorbēt augstāku gaisa temperatūru, nebūs mazāk nozīmīgākas par to, kurš uzvarēs prezidenta vēlēšanās Francijā. "Politika", protams, var kaut ko ignorēt vai samazināt kaut kam finansējumu, bet saturiski tas nemaina pieņēmumu, ka "politikas" ietekme ir pārvērtēta. Pieļauju, ka tas pats attiecas ne tikai uz zinātni/tehnoloģijām, bet arī uz varen plašo lauku, ko vecmodīgi varētu apzīmēt kā kultūras nozīmju/simbolu radīšana un patērēšana, tomēr te man trūkst kaut cik objektīvu novērtējuma spēju (piederu "agrāk zāle bija zaļāka" amizantajai nometnei).

Tāpat, šķiet, mums joprojām ir grūtības pieņemt, ka t.s. vērtību laukā eklektisms ir sasniedzis tādu līmeni, ka mēģinājumi lietot ierastos jēdzienus nav auglīgi. Piemēram, viens no biežāk lietotajiem jēdzieniem šajā gadā (un, liekas, arī būs nākamgad) ir "populisms", bet es patiešām (nevis tādēļ, lai pašmērķīgi iebilstu) nedomāju, ka tas ir jēdzīgs. Pirmkārt, ja ar to saprotam vienkāršotu risinājumu pieprasīšanu un piedāvāšanu, tad tikpat labi var teikt, ka "populisms" ir novērojams gandrīz visās dzīves jomās un politika ir tikai viena no tām. Otrkārt, metodes piedāvājums ir sekundārs attiecībā pret to, kas tad vispār ir radījis protestu. Un šis "kas" ir tik daudzkrāsains, ka to grūti apvienot ar vienu apzīmējumu. Vieniem ir pretenzijas pret savu neskaidro ekonomisko stāvokli un nākotni, citus tracina nacionālo valstu pilnvaru samazināšanās (vismaz tā viņi to uztver), vēl citi akcentu liek uz, viņuprāt, minoritāšu diktātu vecajā labajā "vērtību" jomā, savukārt vēl citiem principā status quo būtu pieņemams, ja vien nebūtu tās imigrācijas krīzes. Un tā tālāk. Tas viss jaucas un grupējas dažādās kombinācijās, bet, ja runa ir par to, kā šīs kombinācijas labāk saprast un ar tām mijiedarboties, t.s. klasiskie apzīmējumi īsti neder. Kā piemīlīgu un saturiski lasītāju bagātinošu piemēru var minēt ļoti zinošā (bez ironijas) krievu vēsturnieka mēģinājumu izspiest no sava vācu kolēģa diagnozi tam, kas mūsdienu Vācijā ir "jaunie konservatīvie". Kolēģis visādi cenšas paskaidrot, ka tādu īsti nav, ka ir kopas, kas grupējas ap, piemēram, dažādiem preses izdevumiem, tomēr intervētāju, šķiet, šāda interpretācija neapmierina.

Citiem vārdiem sakot, tas, ko mēs, manuprāt, joprojām neesam īsti iemācījušies, ir meklēt nevis veselumus, bet gan situatīvas kombinācijas. Kombinācijas, kurās var būt kreisi noskaņots "antiglobālists", kas koķetē ar antisemītismu (skat. epizodes britu leiboristos), dedzīgs protestētājs pret savas valsts esteblišmetu, kurš patiesībā vēlas lielāku valsts lomu, tikai ar citu esteblišmentu utt. Cik noprotams, Latvijā par "klasisku populistu" uzskata Artusu Kaimiņu. Kad Kaimiņš piesauc no gaisa pagrābtus datus par ierēdņu skaitu Latvijā, tā ir viena situācija. Kad viņš sev raksturīgajā manierē aizvadītajā nedēļā "nospārda" pašvaldību lobija mēģinājumu mazināt Valsts kontroles pilnvaras, tā ir cita situācija. Vai Kaimiņš ir "populists"? Viņš ir Kaimiņš.

Ļoti iespējams, ka "skaidri apraksti" vienmēr ir bijusi lielā mērā ilūzija, tomēr tas nav attaisnojums šo praksi turpināt. Tas nenozīmē, ka jāķeras pie vulgāra relatīvisma: "no vienas puses, no otras puses", nekas nav viennozīmīgi vērtējams utt. Var būt pietiekami skaidra nostāja pret kādu indivīdu, grupējumu politikā, bet, lai labāk saprastu kontekstu un iespējamos tālākās kustības virzienus, "objekts" ir jācilā, jāgroza, jāpēta.

Skaidrības labad: viss iepriekš paustais neapgalvo, ka nosacītajā 2016. gadā nav tiešām noticis kaut kas "nepieredzēts"; runa ir par to, ka mēs turpinām lietot ierastos izziņas un novērtēšanas rīkus. Ļoti iespējams, ka šogad patiešām parādījās kaut kas kvalitatīvi jauns, bet mēs nespējam to saskatīt vai aprakstīt ar ierastajiem rīkiem (piemēram, man liekas ļoti interesanti daži procesi noteiktās Eiropas jauniešu grupās, kurus nav jēdzīgi aprakstīt ar tradicionālo sasaisti "jaunie – radikālisms"...).

Spēlēšanās ar paradoksiem ir tikpat apšaubāma padarīšana kā vispārinājumu izteikšana, tomēr atļaušos teikt: laikā, kad mēs it kā to vien darām, kā uztveram, komentējam tāda vai cita rakstura informāciju (daži runā par pārsātinājumu), mēs, man šķiet, patiesībā varētu būt zinātkārāki.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0