Noslēdzot spontāno aptauju par ietekmīgāko Latvijas domātāju 2013. gadā, mēs ar prieku paziņojam, ka 1300 interneta žurnāla "Satori" lasītāju vērtējumā ir diezgan skaidri un nepārprotami nosaucami desmit pretendenti, kas ieguvuši vislielāko balsu skaitu. Lai arī ievērojamais balsotāju skaits ļauj šādu aptauju dēvēt par visai reprezentatīvu, mēs, bez šaubām, neuzskatām, ka esam noskaidrojuši atbildi uz uzdoto jautājumu. Taču ir vairākas interesantas lietas, kurām šīs aptaujas sakarā ir vērts pievērst uzmanību – pirmkārt, lai arī Latvijā nav izteiktas tradīcijas runāt no publiskā intelektuāļa pozīcijām, ir vairāki cilvēki, kuriem šāds statuss varētu būt piemērojams. Tiesa, par "ietekmīgu domātāju" nevar saukt jebkuru, kurš savas domas pauž regulāri un publiski pat tad, ja tās atstāj nepārprotamu ietekmi uz sabiedrību. Tāpēc mēs neiekļāvām kandidātu sarakstā žurnālistus un politiskos komentētājus, kam regulāra viedokļa paušana ir algots darbs. Arī balsotāju vērtējums liecina, ka lielāka autoritāte ir to cilvēku domām, kuru tiešā profesija vai pamatnodarbošanās ir saistīta ar ko citu – zinātni, pasniedzēja darbu, mākslu. Otrkārt, lai kādu no viedokļu līderiem uzskatītu par ietekmīgu, viņam nebūt nav jābūt biežam un uzmācīgam plašsaziņas līdzekļu viesim. Svarīgāka ir politiskā neitralitāte un viedokļa personiskais, neieinteresētais raksturs. Publiskā intelektuāļa pozīcijai ir raksturīga spēja paskatīties uz sabiedrībā notiekošajiem procesiem no malas, saglabāt savrupu un patstāvīgu domas disciplīnu. Un trešais secinājums – gandrīz neviens no pirmajā desmitniekā iekļuvušajiem nav "neapstrīdama" autoritāte vai "visas tautas mīlulis". Visi šie cilvēki ir pretrunīgi un strīdīgi domātāji, kas ar vieglu rokas kustību vai vienu neuzmanīgu izteikumu var sašķelt sabiedrību divās savstarpēji naidīgās grupās. Kas visdrīzāk liecina par to, ka tie nav lētas popularitātes meklētāji vai uzmanīgi politiskās karjeras kaldinātāji, tāpēc viņu domās ir vērts ieklausīties.
1. Alvis Hermanis (1965), latviešu režisors un ilggadējs Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs, kas savu autoritāti ieguvis ne vien ar radošiem panākumiem, izveidojot vienu no skatītāju un kritiķu iemīļotākajiem teātra kolektīviem Latvijā un gūstot ievērojamus panākumus ar viesizrādēm un iestudējumiem citu valstu teātros, bet arī ar spēju saglabāt neatkarīgu viedokli un distancēties no politiskajiem notikumiem Latvijā, regulāri paužot skaļu un drosmīgu pozīciju. Tiek cienīts par spontanitāti un atklātumu.
2. Aivars Endziņš (1940), jurists un politiķis, bijušais Saeimas deputāts un Satversmes tiesas priekšsēdētājs, ir ticis izvirzīts valsts prezidenta amatam. Cilvēks, kura viedoklim uzticas, lai arī tas tiek pausts reti un pēdējā laikā nav ietekmējis sabiedrisko domu Latvijā. Sācis savu akadēmisko karjeru padomju laikā, Endziņš ir spējis izvairīties no ēnas, ko met viņa dalība komunistiskajā partijā un padomju varu slavinošo zinātnisko darbu tēmas. Endziņa pievilcības pamatā ir ne tik daudz zināšanas, cik cilvēciskums un godīgums.
3. Roberts Ķīlis (1968), sociālantropologs, pasniedzējs un plaša profila eksperts, kopš 2011. gada oktobra – Izglītības un zinātnes ministrs. Cilvēks, kam pēc izglītības un profila visvairāk pienāktos būt tam, kurš pasaka sabiedrībai priekšā, kas ir pareizi un kā ir jārīkojas. Zīmīgi, ka iesaistīšanas politikā un visai pretrunīgu reakciju izsaukusī darbība ministra amatā nav spējusi iedragāt uzticēšanos Ķīlim kā cilvēkam, kura viedokli ir vērts uzklausīt. Prot pārliecināt ar loģiskiem un vienlaikus negaidītiem argumentiem.
4. Ivars Ījabs (1972), filozofs, politologs un publicists, kas strauji kļuvis populārs, pateicoties biežajām intervijām televīzijā un regulāriem rakstiem plašsaziņas līdzekļos, kuros nebaidās atraktīvi un ironiski paust viedokli par visdažādākajām sociālpolitiskajām aktualitātēm. Tiek novērtēts par jauneklīgu tiešumu, vienlaikus saglabājot nosvērtu un pat konservatīvu pozīciju daudzos politiskos jautājumos.
5. Juris Rubenis (1961), luterāņu mācītājs, vairāku grāmatu autors, meditācijas centra "Elijas nams" dibinātājs. Rubenis kļuva par tautas mīlētu mācītāju, pateicoties spējai izteikties tēlaini, iedvesmojoši un skaisti. Grāmatu sērijā, kas radīta kopā ar mākslinieku Māri Subaču, pārkāpis šauri konfesionālai ticības izpratnei un spējis uzrunāt ievērojami plašāku lasītāju auditoriju. Viens no nedaudziem Latvijas reliģiskajiem darbiniekiem, kuru var dēvēt par garīgo skolotāju.
6. Uldis Tīrons (1956), filozofs, publicists, žurnāla "Rīgas Laiks" dibinātājs un galvenais redaktors. Tīrons ieguvis savu autoritāti ar ilgstošu uzskatu stabilitāti un savrupu, taču vienlaikus kaislīgu intelektualitāti. Būdams nesaudzīgs sliktas gaumes kritiķis, Tīrons vienmēr ir saglabājis cieņu pret savām autoritātēm: Aleksandru Pjatigorski, Merabu Mamardašvili, Josifu Brodski, Marselu Prustu, Venediktu Jerofejevu utt. Atturas paust viedokli politiskos jautājumos.
7. Mārcis Auziņš (1956), fiziķis, Latvijas Universitātes rektors. Zinātnieks un intelektuālis, kas nonācis administratīvā un redzamā amatā, taču spējis saglabāt aktīvu un ieinteresētu attieksmi gan pret zinātnes, gan pret kultūras procesiem plašākā izpratnē. Autoritāti iemantojis, pateicoties racionāli pamatotam optimismam un pārliecībai par attīstības nepieciešamību.
8. Vita Matīsa (1955), politioloģe, Sorosa fonda Latvijā pirmā izpilddirektore, aktīva politisko procesu komentētāja no malā stāvošā pozīcijām. Būdama cilvēks ar pasaules pieredzi un domāšanu, arī dzīvojot ārpus Latvijas, Matīsa ir spējusi ietekmēt un mainīt sabiedrisko domu, piedāvājot pamatotu, izsvērtu un pārliecinošu viedokli par aktuāliem notikumiem valstī.
9. Juris Cālītis (1939), filozofs, teologs, Reformātu brāļu draudzes un Anglikāņu draudzes mācītājs, par liberālajiem uzskatiem homoseksuāļu tiesību jautājumā izslēgts no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas. Būdams humānists, Cālītis ir pratis atrast optimālu vidusceļu starp kristīgām un vispārcilvēciskām vērtībām, iemiesojot dzīvē tēzi par mīlestību kā augstāko gudrību.
10. Vaira Vīķe–Freiberga (1937), psiholoģe, folkloriste un zinātniece, negaidīti ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti 1999. gadā, spējusi saliedēt latviešu sabiedrību ap prorietumnieciskām politiskajām vērtībām. Ar savas personības spēku un harismu kļuvusi par neapstrīdamu morālu autoritāti, kuras viedoklī ieklausās arī pēc politiskās karjeras beigām.
8