Festivāli
08.07.2017

Komētas dienasgrāmata. 1. diena

Komentē
0

Komētiāņi, komētietes, komētnieki, komētistes ir nesteidzīga tauta – Daugavgrīvas cietoksnī ierodos piektdienas vakarā pēc darba, un, lai arī festivāls ir atklāts jau no rīta, īstā rosība sākas tikai tagad. Uz pāris skatuvēm uzstājas dīdžeji, no kāda Daugavgrīvas cietokšņa iekškambara plūst sievietes balss, viņa stāsta par uzturu, vides aktīvismu un sevis meklējumiem, bet viena no skatuvēm vēl tikai top.

Varbūt skatuve nemaz nav īstais vārds, jo lielākā daļa no festivāla pieturpunktiem nav ierastās metāla spraišļu konstrukcijas, bet veidotas pārdomātā, mākslinieciskā manierē un organiski iekļaujas vidē. Daļa te noteikti ir uz palikšanu. Dodamies uzsliet telti cietokšņa nomalē, kur daba sazēlusi līdz viduklim, un tad ir laiks izmest līkumu pa teritoriju.

Diezgan drīz saprotu, ka "Komēta" atšķiras no visiem mūzikas festivāliem, kuros esmu bijis: nav nekādas skriešanas no punkta A uz punktu B, lai paspētu uz vieniem vai otriem hedlaineriem. Īsta festivāla programma ir parādījusies tikai pirms pāris dienām, un sastaptie paziņas jautā, kuri no māksliniekiem noteikti ir jāredz, bet nevienam nav atbildes. Liekas, ka "Komētas" būtība ir nesteidzīgi staigāt riņķī apkārt, baudīt vidi, gaisotni un pa brīdim apstāties pie kādas skatuves, ja tur notiekošais piesaistījis uzmanību. Tā piestājam uz cirka priekšnesumu (bez dzīvniekiem, protams), kur akrobāti demonstrē savu fizisko varēšanu un izveicību, publika ir sajūsmā. Noklausāmies grupas "Spāre" koncertu, dejojam un piesēžam pie ugunskura, jo vakars ir dzestrs. Kāds vācieties atdāvina mums šampanieša pudeli, jo viņam ir par saldu. 

Ir zināms, ka cilvēki festivālos sadraudzējas ātri, bet attiecībā uz "Komētu" tā ir divtik tiesa. Pat apsargi ir draudzīgi, to uzsver visi, ar ko runāju. Te ir gan pavisam mazi bērni, gan jaunieši, pusmūža un vecāki cilvēki, un liekas, ka visus vieno romantizēts skatījums vai (ne)realizēts sapnis par hipija dzīvesveidu. Mākslinieki nav atšķirami no publikas, un vispār sajūta ir kā lielā dārza ballītē kaut kur dziļi laukos. To, ka esmu Rīgā, atceros vien brīžos, kad kāds no sastaptajiem piezīmē, ka jābrauc mājās ar nakts transportu. Domāju, kā bolderājieši uztver šo pasākumu, kas tik ļoti disonē ar valodās dzīvojošajiem rajona vaibstiem. Bet cietoksnim piestāv. Viņš (gribas to personificēt) piešķir pasākumam īpašu auru. Starp drupām mirgo mūzikas bīti, gaismas un sarunu fragmenti. Sajūta tiešām ir kā uz citas planētas (komētas). Cilvēku nav pārāk daudz, un tas ir labi, lai gan tieši tādēļ prātā palaikam uzpeld jautājums, vai šo pasākumu maz atmaksājas rīkot. Kaut kas liecina, ka "Komēta" te ir rīkotāju un sanākušo ja ne gluži iracionālas misijas apziņas dēļ, tad noteikti cenšoties apliecināt, ka cilvēks ir kaut kas vairāk par naudas pelnītājmašīnu, kam brīžam vajag nolaist tvaiku. Kopības (kopienas?) sajūtu pasvītro dalīšanās ar līdzpaņemtajiem vai uz vietas esošajiem traukiem un tas, ka neviens neuztver par apgrūtinājumu pacelt un savākt kādu nevietā nokritušu pudeli vai izsmēķi. Sanākušie pret Daugavgrīvas cietoksni izturas ar cieņu.

Gulēt dodos, gaismai svīstot. Un ne reizi nav lijis.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0