Kā saindēta čūskas āda

***
Rīts pienāk ar plaisu krūzītes malā
Mākoņi sakārtojas ierindā un nosirmot sāk
Tie ir tavi jaunākie vārdi
Kā cīruļa spārni uz galvas un trauksmaini viz
Aiz horizonta liels kuģis kaļ gredzenā laivu
Tu dedzini vecas vēstules tās dūmo un sprakst
Šovakar
Šovakar pat mēs iziesim jūrā pavisam kaili ķiršu kauliņiem zobos
Bet rīts pienāks ar plaisu krūzītes malā
Mēs būsim tik kaili tik kaili

***
Tu esi pelēka kā diena kurā sīlis izknābj man aci
Un tas ir tikai sākums nebeidzamai ziemai nebeidzamam jūras klaidam otrpus
Kamēr zirgi slapjām krēpēm atgriežas no pagātnības pelnu ēnām
Mazliet skumji mazliet miruši kā jūdas acis

Un tu esi kā diena kā sīlis
Kamēr tavās rokās plaukst svešāds pavasaris
Tu esi kā dieviete kā sīlis kā jūdas acis

***
Tas pazaudētais dzejolis uz taviem acu plakstiņiem
Kā saindēta čūskas āda lobās pa gabaliņiem nost
Es tveru pēc vēl vienas asaru nakts pēc ābola sēkliņas
Kamēr mūsu skatieni ieaug viens otrā
Un kamēr aug sēkliņa salapo un zied
Kamēr čūskas āda vēl zemē nav kritusi
Gaisā virmo dzejolis balts
Dieva gaišbrūno acu izkaisīts

***
Jo tikai tas kā tu pārej ielu
Tikai tas kā skan tavu kurpju smailie papēdīši
Tikai lietus kā plosīts kas aizskrien pakaļ tavai elpai un paklūp nepaklūp
Tas nav jautājums dienas gaišajā laikā
Jo kamēr tu guli es nozogu tavu sapni
Vienu sapņa daļiņu un izlavos no mājas nepamanīts
Manas plaukstas deg ugunīs

Tikai tas kā tu pārej ielu
Kājas kājas kājas
Ir negaiss baltā dienas ieelpā
Tikai tas


***
Jūra
Tik trekna kā rakstaina villaine pārvelkas acīm
Tik smagnēji pielieta pilna tava noguruma un nespēka
Tas iztek no plaukstām par dzīvi nebilzdams ne vārda ne skaņas
Zilbes paliek nomaļus kā burta noberztas muguras
Tik skaudri nāk diena pēc dienas un tesmenī pieriet saules sūrums
Vien dīki atstātas pātagas tīksmi vēl nogaida pēdējo mirkli pirms cirst

***
Kad lietus aiz loga pret skārda palodzi sitas un tu smēķē jau otro paciņu "Camel"
Krāsa no sienām lobās kā nepiepildīti sapņi ziemas drēgnumā asā
Tavas plaukstas klusi savelkas čokurā nozilē āda un vējā paliek klusi suņu smilksti
Tajos vienkāršajos vakaros kad saplēstas vēstules vai izdzēsti e-pasti iegraužas dziļāk
Es zīmēju uz sienām tavu klusēšanu tavu zilgano klusēšanu kā pelnus
Kā paralēles un saplūst sliedes brauc satrakots vilciens garām stacijai garām man
Elpas vilcienā apstājas tik daudz ļaužu un nevienas ieelpas tajos vakaros kad
Mēs stāvam rindā pēc biļetēm uz Pēterburgu kad lietus sitas aiz loga pret palodzi asu
Mēs stāvam kā divi salijuši suņi un acu skati ir tālu aiz pamales tik tālu
Tur kur satiekas tilti ir uzzīmēts melns ērglis un mēs sakām viens otram nē –
Vēl tikai ir jāsagaida rīts un tava atnākšana pasaulē šajā tava elpa tava balss
Un liktenis zara galā pakārts un baiss

***
Katru otro dienu viņa pastaigājas gar jūras malu
Katru trešo ņem līdzi bērnu paņem pie rokas un sauli rāda
Katru vakaru izdzēš pa ierakstam no vēstuļu kastītes
Vējš saloka koku galotnes kā plānus naža asmeņus
Katru vakaru pa strazdam nobirst pār vaigu
Strazda dziesma vēl mākonī strazda svilpīte kā uz delnas
Apslēpta tikai smeldze smilšu piekariņos
Jā es iešu nakts melnumā tev līdzi vienkārši tāpat
Jā kaila dziesma būs tā kas silda
Jā pēdējie teikumi aiz apkakles netiks
Gar jūras malu gar liedagu gar kaiju atstātiem pleznu nospiedumiem
Netiks un sāpēs pie rokas

Jā mākslinieks gleznos asinīm dzīvām
Ainavu gailošām oglēm viņa mīļotās plaukstās
Katru otro
Katru trešo gadu
Jā atkal vienam līdz apvārsnim būt

***
Oranžas kliņģerītes tavos matos –
Pati skumjākā melodija uz pasaules…

Pēc lietus

Viņa nomazgāja visus logus kaimiņu mājai
Palaida vaļā jau nedēļu piesieto suni un izbaidīja peles bēniņos
Glīti tamborētos virtuves un jumtistabas aizkariņus izmazgāja skārda vanniņā
Uzlika vārīties kartupeļus ar visu mizu
Un kamēr telpas piepildījās ar dzīvu un siltu vakariņu aromātu
Sakārtoja pēdējās nedēļas laikā pienākušo pastu – avīzes vēstules ar kārtējiem rēķiniem un loterijā laimētos žurnālus
Sadedzināja lielo ģimenes albumu
Izslēdza veco radio
Un apsēdusies puķainajā šūpuļkrēslā ieslīga klusumā
Baltā klusumā kaimiņu mājas virtuvē

Bērēs ieradās priesteris no blakus pagasta
Domes izpilddirektora vietniece – sieviete pusmūžā ar mūžam grumbās sarauktu pieri
Aiz kapsētas žoga klusi iesmilkstējās suns
Kāds pārmeta krustu

***
Tajā vientuļajā naktī sauju pēc saujas es ēdu zemes dvašu
Sauju pēc saujas tumsas gliemežnīcas griezās manās ausīs
Tajā naktī kad lodes aiz galvaskausa sakusa vienotā skaņā

    – Uz tavām asins pelēkajām plaukstām ir atbilde –
Tu teici vēl miegu no acīm prom dzīdama kusli kā tikko izkūņojies stāds
Tavas rokas skāra vien sakaltušos ziedus brīdī kad sabirza pirmā ložu kārta uz pusdienu galda mežģīņotām malām un pagalma kaķis vairs nepārlēca sētai

    – Uz tavām asins pelēkajām plaukstām ir atbilde mana –
Tu teici un kā apmātībā taureņi pacēlās spārnos kamēr van Goga vēl zilajās gleznās kāds meklēja kāda vaibstus kāda pavisam neatpazītus izteicienus sentences un pusslepenas frāzes kuras atpazinām tikai mēs laiski zvilnēdami kādā kūrortā vai ieslīpi piesmēķētā telpā sapņu dīku un svešzemju vakaru skaņās iekausēti

    – Šaha zirgs –
Es nodomāju kamēr pār galvu kusa svina debesis – Šaha zirgs – nodomāju vēlreiz un kāda skabarga kāda tavas esības asākā adatas forma manī izskrēja kā sausa lode

    – Uz tavām lūpām ir mana nāve –
Tu teici pavisam klusi kamēr es miru lāsi pa lāsei tavās plaukstās tajā vientuļajā gliemežnīcu naktī

Tajā naktī
Sešdesmit septītā gada decembrī piedzima maza meitenīte

Tajās vientuļajās naktīs kad lodes vēl rindojas filmu titros
Kad tās vēl pavisam siltas
Viņa atver acis un spēlējas ar atrastu gliemežnīcu
Asins
Pelēkā
Krāsā

***
dieva zirgs ganās rasas pļavā
nokož mēles un iezvana nakti