Любовные истории

 ***

un lapa norauta

saaug ar zāli es skūpstu tavu kailo ādu vēl pavasarī vēl zaļā

bites un kamenes jau iespieto sejā ir tikai agrs rīts klusi zem pelniem manas rokas uztausta smeldzi (es zinu drīz ziedēs meža zemenes)

drīz nolieksies tava ēna pār maniem pieskārieniem un tu raudāsi

tie būs tie soļi kuri iekodīs mēlē bikli it kā nevainīgi un trausli

kanāla viļņi sekos viens otram saputos dzelmē līdz ar dienu

drīz ziedēs meža zemenes

līdz ar dienu

sēdēs izspūris cīrulis kailā zarā

pa lāsītei vien pa lāsītei tā dziesma kritīs mums uz pieres

 

jūra

 

 

***

sapnis mani airēja pār ezeru pilnu ar forelēm

pilnu ar spožām zvīņām sudraba naudiņām un pilnmēness gaismu

no plaukstas sastrādātas un raupjas kā airi vienā gabalā tēstu

pāri vilnim un vēl vienam un salai kurā neziemo putni

un tad es teicu pirmajam uz ceļa satiktajam cilvēkam

ola tu esi manā galvā un tavi mati ir ēzeļa nasta

pāri tuksnesim nes savu trauku kamēr krīti

ap aklu ap kaklu tālumā kliedza dzērves

 

sapnis mani airēja cauri tuksnesim un kāds man teica

nes savu plecu otrādi nes sevi otrādi

nes krustu un vaivariņu pušķi

nes pāri ezeram pilnam ar forelēm

nes kāds teica

un iekrita

atvarā

nes

 

***

es šodien esmu jūra violeta un mazliet vilnīšos sarauta zeķe

kad tu mani pārslidini pār kāju es aizķeros mežģīnē melnā kā samts

tas ir tikai un vienīgi tavos pirkstu galos tikai un vienīgi tie vēl ir dzīvi

kad īsi pirms pusdienlaika tava plauksta mani modina un atver rīta aizkarus

nāve sēž uz tavām lūpām un skar bazalta dzīslu kā spārnu

un ja nu tevi aiz jūras mēles kāds parautu kailu un tīru

tas būtu tilts pār kuru klusumā slīdētu tavi soļi sajauktos elpas mazliet lipīgi pumpuri

un acis

ja nu tevi aiz jūras mēles

kaijas pret krastu jūra pār kaijām bazalta gabali nagi un skrapsti

 

es šodien esmu jūra sēžu uz tavām lūpām kamēr vējš iekrāso pamali

sudrabainu

 

 

***

vakara septītā stāvā

guļ slima ķirzaka uz manas astes tā gabaliņu tālāk no manis paša

kā miesnieka nazis es skatos sievietes ēnā

kamēr galdā vēl šķīvītis zupas

noskūpsti mani

 

kamēr karotes dakšas un naži meklē savu roku

kamēr tās ēnā kūp viņas mati

un aizēno jau pustumsā logi tiem aitvilnas blāvuma slēģi

kā miesnieka piedvingusī elpa kā telpa kurā rosās tā sieva

resna un tauka ķirzaka pusnokauta pus pa pusei pus sestajā stāvā

kamēr piektajā brēc kariņu bērni

kamēr tēva pakrūtē trešā brūte nav nākusi vēl tā stunda

un tērauds nošķind uz galda

un tērauds tas soģis tas dzīves gods kāda rīklē asins bez garšas

kamēr galdā vēl šķīvītis zupas

matos virmo dievišķā dvaka

noskūpsti mani

 

pusnakts

slima ķirzaka guļ man uz astes

gabalu pa gabaliņam tālāk no paša

nezinu jej bogu nezinu kas logam astotajā ir izsitis stiklu

 

***

любовные истории

un graužas mazs zirneklītis zem kājām

zem pēdu rieviņām zem pirkstiem tie vienmēr glīti ar vēju sasieti

kad jūra izveļ pa kārtējam stāstam tas ieguļas plaukstās tās aukstas

kā tai dienā kad mazas bērnu pēdiņas slapjās smiltīs ierakstīja smaidu

un kucēni raka alas zem lapseņu spārniem

mīļais vai tu zini kā tas sāp

kad dienas vidū viņa aiziet garām un smarža iekožas kokos to lapas vēl ilgi tvan samtā un tā nav āda tā nav āda no smalkām strēmelītēm savīta bārksts

un bišu sanoņa ap sarkanu kokteiļa glāzi kāds tai uz maliņas uzspraudis ķirsi asinssarkanu ar kātiņu burbulīši

любовные истории

un burbulīši kā traki iežmiedz mani savās rētās kamēr tie ceļas augšup vai zini

mākoņi traki ap svārku gaisīgu malu dejo pēdējo tango varbūt vēl vienu reveransu

līdz kurpes smiltīs līdz mati kā zirnekļa tīmeklis un saule

mīļais vai zini kā tas ir būt zirneklim ar septiņpadsmit acīm vai zini tie nav mākoņi un es redzu tavu tango sāļas lāses sejā un balss

konjaks rēta un meitenes aiz bāra letes konjaks jūra un lētas cigaretes konjaks un pirksti tuvāk par sauli tā jau rietā kā zirnekļa sietā

vai zini kā tas ir

gliemežvākā vēl dzīvība kustas uzsauc man vienu dzīves pārpilnu dienu kamēr nakts vēl neatnāk kamēr bērnu pēdiņas vēl smiltīs un rēta

любовные истории un tad lai nakts

 

mīļais vienu reveransu šonakt vēl lūdzu

un tad kaut vai nakts

 

 

***

..zem tava akmenī kalta sliekšņa nāve grauž ābolu zaļi

 

 

***

Tava āda ir manas asinis

Es piezīdies tām kā tārps es piezīdies silta piena

Tava āda ir manas asaras es pieplacis tām kā nāve

Lāsīti pa lāsītei tek mūsu laiks

Govs noraujas striķa govs ieskrien biežņā

Lāsīti pa lāsītei pil uz pirktu galiem

Tik rūsas pilni pilieni Tava āda ir mans laiks

Tas nekad nepienāk Līst no debesīm

Tik balts lietus Līst tava āda

Govs nepārnāk mājās

Tēvs nosit meitu

ir jūlijs

un tikai

 

***

tā sēdēja viņš lapu ieskauts putns

kailu dvēseli kailam zaram uz pleca

tā sēdēja putekšņu un saules apskauts

kur tavi pirksti apkārt slapstās

gar ādu kas tikko no pienenēm novīta tikko

baltu nātru ziediem sadzelta zila debess un acis

zila pasaule dzeltenu matu smaržās

 

klusi

gar

kājām

laisks kaķis

un piemiedz ar aci

dzintarzaļu kā plecu

 

***

A. M.

viņa dzīvo pie jūras kastaņu ielokā ar pelēka un okera šķūnīti sētā

šķūnītis lepns tam divi stāvi var klusītēm saskandināt ar lustru no trešā

iemest pa zvirbulim vaļējā rūtī un izbaidīt kaķus kamēr kaimiņos tante oranžsvītrotu

lakatu un puķainiem svārkiem it kā nākusi no vakara aizlūguma

cauri baltiem dvieļu klājumiem cauri palagiem un mazu bērnu drēbītēm pa pāriem uz

auklas saliek kaķus pa savam lāgam

ir tik kluss kā vakarā pakārti kastaņu ziedi pret debesīm kā kupoli

drīz zvanīs drīz iezvanīs vasaru un ierindā stāsies kamēr kanāla mala negribīgi izvels

pa vilnim – mazas meitenes lēks ūdenī un zēni no tilta margām

bet šķūnītis lepns kā virsnieks bez sievas slej savu cepuri pret ienācējiem

un viņa noplūc svaigu ziedu no palodzes malas trauslām rokam ieliek vāzē un raksta

šodien atradām laimi – kādas trīs dienas būs saule līdz sakrāsies mākoņi lieli kā

aizlidojuši gulbji un līs

un viņa dzīvos pie jūras ik rītu meitu pie rokas vezdama lasīs pieneņpūkas

anna – viņa nodomās – lasāms no abi gali vienādi

 

vējš pavisam vējš

 

 

***

viņa ir izdomāts tēls

lietus līst nemanāmi aiz matu šķipsnas tā brūna

kā pavasara pumpuri – tik dzestri kā uz maiju zied ievas varbūt un ābeles

sieviete rosās pa nelaikā mirušiem suņu kapiem krustiņš pa labi krustiņš pa kreisi 

mākslīgas tulpes no pabalējušas plastmasas lapas tas neskar

ķērka debesīs un pelēki spārni

viņa stāv rokas aiz muguras sakļāvusi

ir maijs

un nokalst bumbiere tai saknes vēl rudens augļos ietinušās

klusi vīst

viņa palaiž suni vējā rudu spalvu un vēju

un tās ir tikai tādas kā mājas kurās neviens neienāk nesaka silts

debesis lej čugunu un noslauka rokas

tā uguns ir izdomāts tēls klusi ierejas suns

viņa ir izdomāts tēls priedēm galotnēs nekad nebūs ligzdu tie sūrstēs pēc lietus

tie sūrstēs pēc mirkļa maziem pirkstu pieskārieniem plaukstās

un līs

balts nevienam nevajadzīgs lietus

 

krustiņš pa labi krustiņš pa kreisi

tikai zāle aug

ir maijs

 

 

***

zaļš jūrakmens iegrauzies dzīslās skalojas gar pēdām

tevis nav tikai vakarglāsts plaukstā vēl ilgi dzīvs

tikai suns

nobiris lapās osta pēdu nospiedumus

zeme kā plaša krūts no kuras lok pienu atšauti putni

tiem asiņu pierietējušas acis dziļas un izsalkuma pilnas

aizplūst garām kā sjenna

tu esi mans taureņa spārns tavas acis ir spārnu galos

līst pār zemi balts lietus

salīst

saplok

sadragā

es pinu tev bizi no trejdeviņām šķipsnām

un jūda novērš acu skatu

tie ir tikai gliemežvāki ar šalkoņu kaut kur dziļi sirdī

pret rītu un tavi pirksti nepieskaras

 

aiz debesīm spēlējas plīša lācītis ar bērna rokām viņai ir mūsu acis

un lācītis pelēcīgs vecs

novakari savij kā lapsene pūzni ir tikai lapas zaļas kā sērsna uz plakstiņiem

kusli mūsu bērnības sapņi klusi

iedomu viļņi mēs skalojamies viens otram krastā

mēs atlūztam stumbra

 

zaļš jūrakmens izskalo krastu

zaļš pieskāriens dvēsele aptinas svārku malai tik sapluinītai

viņai ir mūsu acis

viņai ir mūsu acis

pret novakari gaudo viņam mēle

tik balts

lietus

tik balts lietus nav bijis

viņa noglāsta spārnu caur loga rūti tā nosarmo pieskārienā viņa sirds ir trausla viņa sirds ir pelēka lapas plēksnīte uz palodzes malas viņa aizver plakstus viņš pieskaras rūtij viņa saļimst balta

zaļš jūrakmens iemetas

pakrūtē balts

 

 

***

es zinu tu esi tikai laiva kurā brauc pestītājs

laiva mazliet lēzenām malām gaišzilu toni un vienu debeszilu buru kā spārnu

pret novakari

 

 

***

putns aiztecēs man garām

nolīs pār galda malu kā lietus smags

spārnu gali ugunīs

 

zeme izaugs no manis

pievakarē nāks arājs un izdzīs vagu

pēc sēklas pēc sēklas rītvakar

 

putns aiztecēs man garām

saule novītīs dzelžu vainagā

pāri pierei ritmiski soļos

debesu armādas sviedrētām pierēm

 

karsta kā tērauds svilinās nakts

putns aiztecēs garām

 

***

viņa skatās no fotogrāfijas ar cigareti pirkstos

lēni paceldama acis pār kanāla malu un kaut ko pie sevis dungodama

tā ir svētdiena kad blakus kvartāli ir klusi kā ziemā kad baznīcu zvani vēl nav iesildījuši mēles un tikko pietauvojušies kuģi izdveš nopūtu pār pilsētas debesīm

tās ir piedvingušas noguruma kā vecas laivas kuras vairs neiziet jūrā

viņa skatās tālu pāri kanāla malām un birdina viļņos pelnus

viņa ir no citas pasaules no stāsta kurš vēl nav uzrakstīts no gleznas kura slapja nopil uz grīdas viņa gaida

mirkli pirms vēja ar kabatā paslēptu putnu

viņa ir fotogrāfijā putns ar cigareti pirkstos mirkli pirms viņa lēks mirkli

pirms aizlidos putns

 

sejā iesitīs vējš pavisam ass