Ar bērniem
05.12.2017

Kā atrast vairāk laika bērniem?

Komentē
0

Komentāri uz diskusijas malām

Nesen "Satori" notika diskusija "Kā atrast vairāk laika bērniem?", un es labprāt pievienotos sarunai. Ar laika atstarpi.

Rakstot par vecākiem, es skatu šo problemātiku caur savu pieredzi. Taču atļaujos vispārināt, jo, strādājot ar bērniem skolā un pirmsskolā, esmu novērojis, kā dažādi attiecību modeļi citās ģimenēs ietekmē bērnus. Šajā rakstā, minot vārdu "vecāki", es domāju arī tuviniekus, galvenos aprūpētājus un piesaistes personas. Galvenokārt runāju par pirmsskolas vecuma bērniem, taču minētie principi ir attiecināmi arī uz vecākiem bērniem.

Vēl pirms man radās iespēja ķerties klāt šim rakstam, datorā un telefonā stāvēja atvērti 30+ raksti par un ap bērnu audzināšanas, bērnkopības jautājumiem. Raksti, kurus gribētos izlasīt, parādās ātrāk un vairāk, nekā dienas ritumā sanāk izlasīt. Piemēram: ieteikumi, kā palielināt bērna aizkaitināmības panesību. Kāpēc nevajag spiest bērnu dalīties ar mantām. Saknes visai cietsirdībai. Kā tehnoloģijas ir mainījušas to, kā bērni domā un koncentrējas. Kliegšana nestrādā, un ko darīt tās vietā? Vai mantu var būt par daudz? Cik daudz rotaļlietu bērnam vajadzīgs? Pazīmes, ka tu izlutini savu bērnu. Vai tu audzini izlutinātu knēveli? Saruna ar bērnu pēc tam, kad esi kliedzis. 12 veidi, kā sačakarēt bērnus. 4 bērnu audzināšanas pieejas. Īsumā: zinātne par bērna agrīno attīstību. Kad bērns sabrūk pie mazākajām grūtībām. Pozitīvās disciplinēšanas idejas, kuras sākt lietot jau šodien. Un vēl, un vēl, un vēl tā rinda ar feisbukā saglabātajiem, bet vēl neatvērtajiem rakstiem.

Tad es domāju – kas gan visam tam ir kopīgs? Un ir. Visi raksti un publikācijas lielā mērā ir bērncentrēti, neviens nemēģina padarīt bērnu par kaut ko mazāku nekā cilvēks, visur parādās ieteikumi, versijas, kā pozitīvi veidot attiecības ar un starp bērniem. Visās šajās publikācijās parādās vēlme un vajadzība atbalstīt vecākus veiksmīgāk audzināt vai palīdzēt augt bērniem. Te nav ieteikumu, kā labāk atstāt grupiņā kliedzošu bērnu, kā tikt galā ar mazo manipulāciju meistaru, kā disciplinēt un sodīt, kā efektīvi audzināt paklausīgu bērnu.

"Satori" notikušajā diskusijas sākumā Ilmārs Šlāpins vaicā: "Ko darīt ar bērniem 21. gadsimtā? Vai ar viņiem vajag pavadīt kopā laiku?" Protams, ka vajag pavadīt laiku ar bērniem: ar to saprotot visus 1000 Labklājības ministrijas ieteikumus iespējamām nodarbēm un vēl vairāk.

Mūsdienu bērnam ir vajadzīga tuvība, savējo laiks un atbalsts, brīvība un uzticēšanās, skaidras robežas un konsekventa rīcība, lai viņš visveiksmīgāk attīstītos. Taču auļojošais laikmets bieži tieši šo bērna vajadzību komplektu neļauj vecākiem nodrošināt. Vecāki atpērkas ar mantām, ekrāniem, pulciņiem, lai aizpildītu robu, kas veidojas bērnu attīstībā. Cenšoties dot vairāk lietas, piesātinot ikdienu, vecākiem sanāk bērnu vai, precīzāk, bērna pamatvajadzības atstāt novārtā. Diemžēl atstāšana novārtā ir viens no veidiem, kā var izpausties vardarbība pret bērnu, un tā atstāj dziļas un grūti labojamas pēdas bērna attīstībā. Te es norādu nevis to, ka ārpusģimenes aktivitātes bērnam nav vajadzīgas, bet gan to, ka tām ir jābūt sabalansētām un bērna vecumam atbilstošām, taču svarīgākais – lai ar tām netiek aizvietots bērna vajadzību pamats. Pavadot laiku kopā ar bērnu, ir jāmācās viņu vērot, uzklausīt, sadzirdēt, piedāvāt jaunas zināšanas un pieredzi.

Ko tas dod pieaugušajiem? Jau no agras bērnības pieaugušais iemācās veidot daudzpusīgas, īstas un dzīvas attiecības ar savu bērnu, kas palīdzēs tad, kad bērns sāks vairāk pašnoteikties un attālināties no vecākiem, tomēr daudz ticamāk, ka pusaudža vecumā vecāki saglabās savu autoritāti, jo būs strādājuši pie attiecību kopšanas ar bērniem un iemācījuši arī bērnus rūpēties par attiecībām.

Tomēr ļoti iespējami ir tas, ka vecāki piedzīvotās audzināšanas, stresa vai citu apstākļu dēļ nezina, nemāk, baidās veidot attiecības ar bērnu un nezina, kā jēdzīgi veltīt laiku bērniem. Tad talkā nāk minētie rakstu tūkstoši par dažādām audzināšanas pieejām, attiecību veidošanu ar dažāda līmeņa padomiem. Simtiem grāmatu par dažādām bērnu audzināšanas pieejām un rīcības stratēģijām. Desmitiem dažādu un jēdzīgu kursu par attiecību veidošanu ar bērnu, pozitīvo disciplinēšanu, bērna emocionālo audzināšanu. Atkarībā no iespējām un gatavības iedziļināties vēl nekad vēsturē nav bijis tik lielas iespējas būt apzinātam, izglītotam, bērna pasauli izprotošam vecākam. Tikai jāatrod tam laiks. Ir divas labas ziņas: attiecības var sāk veidot arī tad, kad šķiet, ka vilciens jau ir aizgājis, un iesākumā puse darba jau būs padarīta, ja bērnam veltītajā laikā televizors, dators, telefons būs nolikti malā pavisam.

Reinis Lazda diskusijā atsaucas uz Džonu Boulbiju, kurš atklāja, cik ļoti svarīgi ir līdz gada vecumam – varbūt kādreiz nedaudz ilgāk – bērnam būt tuvā kontaktā. Pēdējās desmitgadēs ir simtiem psiholoģijas un neirozinātnes pētījumu, kas to pierāda ar datiem, turklāt ir ļoti svarīga kontakta kvalitāte un iedaba, bet vairākas mūsu sabiedrībā joprojām tolerētas prakses ilgtermiņā atstāj nevēlamas pēdas bērna attīstībā. Tomēr labi, ka arī pirms nozīmīgajiem pētījumiem veselā saprāta balss ļāva attīstīties dažādām bērncentrētām audzināšanas metodēm vai pieejām.

Jau no 20. gadsimta sākuma ir attīstījušās vairākas bērna centrētas audzināšanas pieejas: Valdorfa pedagoģija un Montesori, un vēl citas mazāk zināmas. Taču kopīgais tām visām ir bērna uzlūkošana par pilnu cilvēku, kuram ir jādod vislabākais atbalsts veiksmīgai attīstībai. Būtiski gan apzināties, ka to pamatvajadzība un mērķis bija palīdzēt bērniem attīstīties institūcijās un tikai laika gaitā šīs pieejas ir atradušas ceļu pie ģimenēm. Kopīgais tām visām ir apziņa par to, ka bērnā noris īpašs, straujš attīstības process, kuram ir jādod vislabākais atbalsts. Būtiski, ka lielāko daļu 20. gadsimta to pamatoja veselais saprāts un psiholoģijas pētījumi. Tomēr netrūka audzināšanas pieeju un attieksmes, ka mazs bērns neko nesaprot, ka viņš ir iracionāls. Taču kopš neirozinātnes attīstības ir apliecinājies un pierādījies, ka bērna smadzenēs līdz 3 gadu vecumam katru sekundi veidojas vairāk nekā miljons jaunu neironu savienojumu. Ko tas nozīmē? Vismaz divas ļoti svarīgas lietas. Pirmkārt, bērns savos pirmajos trīs dzīves gados iemācās neiedomājami daudz. Otrkārt, neironu savienojumi veidojas, taču tas, kā tie tiek stimulēti, nosaka, vai tie nostiprinās vai atmirst, kas savukārt vēlāk jau veido pamatu pozitīvām un negatīvām rīcībām, attieksmēm, prasmei mācīties, pieķerties, uzticēties, principā it visam, kas vēlāk cilvēka dzīvē notiek, pamati tiek ielikti pirmajos dzīves gados. Tik intensīvi mācoties, iepazīstot pasauli, cilvēkus, attiecības, bērnam ir vajadzīgs nepārtraukts un personisks atbalsts. Protams, arī pats bērns izzina, izpēta ļoti daudz, taču ir svarīgi, ka bērnam ir klāt pieaugušais, kurš sniedz atbalstu, nosauc vārdā to, ko bērns redz, dzird, izgaršo, sajūt un iepazīst.

Mēs ģimenē sekojam līdzi bērnkopības principiem, kurus ir izstrādājusi un ieviesusi Magda Gerbere. Viņa ilgus gadus ir strādājusi ar bērniem un veltījusi savu dzīvu darba dzīvi sistemātiskām rūpēm par bērniem. Viņas principu centrā ir uzskats, ka bērns jau no dzimšanas ir autentisks cilvēks, pret kuru jāizturas ar cieņu un kuram jāļauj pašam iepazīt pasauli, dažādi viņu tajā atbalstot, ļaujot viņam būt pētniekam, izzinātājam un radītājam. Arī Gerbere daudz runā par nepastarpinātā laika veltīšanu bērnam ik dienu, uzsverot, ka vecākam ir jābūt primāri absolūti klātesošam, taču nebūt ne aktīvi iesaistītam nodarbēs. Tā tiek iezīmēta attiecību veidošanas un bērna iepazīšanas nozīmība. Tas ļauj vecākam labāk saprast, kāds ir bērns, kādas ir viņa vajadzības, rakstura iezīmes.

Diskusijas dalībnieki sprieda par izlutināšanu, vai šis jēdziens vēl aktuāls un kā nošķirt izlutināšanu no rūpēm. Bērncentrēto pieeju skatījumā bērnus līdz 2 gadu vecumam ar pāraprūpi nevar izlutināt. Bērns pats paņem tik daudz tuvuma un gādības, cik viņam vajadzīgs. Tomēr, bērnam augot, vecākiem ir jāpievērš uzmanību tam, kā viņi bērnu atbalsta un kā māca bērnam patstāvību.

Ikdienā joprojām nākas dzirdēt, ka tas bērns gan ir izlutināts vai izlaists. Bet kas bērnam ļauj piekarināt tādu birku?

Kad papēta izlutinātības fenomenu, var secināt, ka izlutinātības birka ir aisberga redzamā daļa. Tai apakšā ir vairākas darbības vai bezdarbības, kuras ir veikuši bērna pieaugušie aprūpētāji. Lai kurš no jēdzieniem tiktu lietots – izlutināts, izlaists –, tie visi saistās ar visatļautību, ar kuru savukārt ir saistītas nekonkrētas robežas vai to trūkums.

Ja šķiet, ka bērns ir izlutināts, ka viņš ar nodomu rīkojas, lai kaitinātu, lai aizskartu, lai izaicinātu, ir vērts padomāt, cik viņam ir gadu. Kamēr maza bērna apziņa par pasauli veidojas, viņam viss ir jauns – ēna, prieks, burkāns, atbalss, dusmas, peļķe. Bērna pasaulē jebkurai darbībai vai reakcijai ir diezgan dzelžaina loģika. Taču cik mēs esam vērīgi un atvērti, lai to pamanītu, izprastu?

Mūsdienās droši vien būtu vieglāk un saprotamāk runāt par bērniem, kurus pārlieku sargā no visa vai kuriem tiek pārlieku izdabāts. Un, iespējams, no malas visvieglāk tādai uzvedībai ir pielikt izlutinātības birku. Bieži vecāku motīvi ir bijuši labākajiem nodomiem bruģēti, bet rezultātā bērns ticis izlutināts.

Tā sauktā izlutināšana sākas tad, kad bērns nav iemācījies, ka "nē" patiešām var nozīmēt un visbiežāk nozīmē "nē", un nav saskāries ar vajadzību tikt galā ar sarūgtinājumu, dusmām paša spēkiem, tā vietā vienmēr ir saņēmis gribēto.

Kā vecāki sāk bruģēt ceļu uz nepatikšanām? Speciālisti saka: kad mēs steidzam nevietā palīdzēt vai padarīt bērna vietā it visu, kad vecākiem nav laika vai saprašanas par to, ko nozīmē būt konsekventam gaidās un prasībās, noteikumos, kad vecāki jūtas vainīgi bērna priekšā par to, ka darba dēļ velta tam par maz laika, par daudz strīdas, ir par daudz noguruši un vēlas to visu aizlāpīt, atpērkoties ar visu, kas ienāk prātā bērnam vai pašam. Kad patiesībā subjekts ir vecāks pats un viņa nenotikusī bērnība un ir karsta vēlēšanās iedot bērnam visu, visu, kas pašam ir bijis liegts vai zibējis tikai gar degunu. Kad vecāki ļauj (vai vairs nezina, kā neļaut) bērnam pārkāpt visas sabiedrības normas, it kā robežu, pieklājības, cilvēcības nebūtu it nemaz vai tā būtu graša vērta.

Tas, pēc kā bērns lūkojas, pārkāpjot robežas, ir pieaugušais, kas spēj atbalstīt, noteikt robežas, uzticēties, uzklausīt un piedot. Pieaugušais, kurš neļaujas provokācijām, kas nav iecerētas kā vēršanās pret pieaugušo, bet drīzāk ir mazā pētnieka veids, iepazīt un izprast pasauli. Īsumā – bērna izlutināšana sākas pieaugušajos.

Vēl viena būtiska tēma diskusijā ir par vardarbību pret bērnu. Pētījumi ir pierādījuši, ka jebkāda veida vardarbība atstāj dziļas un ilgi risināmas pēdās bērna dzīvē. Ja par fiziskas un seksuālas vardarbības dramatiskajām sekām lielā sabiedrības daļā valda izpratne un tā tiek ierobežota, tad emocionālās vardarbības ietekme un sekas ir mazāk izprastas. Vecāki mēdz pērienu aizstāt ar kliegšanu, taču kliegšana arī ietekmē bērnus un atstāj dziļas pēdas, piemēram, radot uzticēšanās problēmas vai depresiju. Mūsu sabiedrībā bieži ir dzirdēts, ka mēs jau esam izauguši gan ar pērienu, gan stingrāku vārdu, bet, redz, beigās taču labi cilvēki sanākuši. Te vajadzētu ņemt vērā, ka līdz ar šo pagātnes bagāžu, bērnības pieredzi mūsdienu pieaugušie ir tādi, kādi viņi ir: nereti meklē atbalstu psihoterapijā (labākajā gadījumā) un aizmiršanos atrod alkoholā, azartspēlēs un pašnāvībā (sliktākajā gadījumā). Pa vidu ir vēl citi neskaitāmi veidi, kā apstrādāt bērnības pieredzi, kuru atstājuši vecāki, kam bijis mazāk iespēju izprast, kas notiek bērna pasaulē, kā to ietekmēt, apjaust, ka viņu izvēles un darbības paliks uz bērnu pleciem arī pieaugušā vecumā. Mēs dzīvojam laikā, kad var salauzt pagātnes pieredzes sekas, jo ir pieejama informācija, iespējas mācīties, zināšanas par bērna attīstību: nekad iepriekš to nav bijis tik daudz kā tagad. Agrāk vecāku intuīcija, veselais saprāts, dzīves gudrība bija tā, kas palīdzēja pieņemt bērna attīstību pozitīvi ietekmējošus lēmumus. Savukārt mūsdienās pietiek ar gribu būt labākām vecākam, lai mainītos uz labu.

Visbeidzot – kā Ilmārs Šlāpins diskusijas dalībniekiem vaicā un pats arī atbild: "Mēs visu laiku runājam par laika pavadīšanu ar bērnu, domājot, ko tas dod bērnam, vai tas bērnam ir vajadzīgs, vai tas viņu netraumēs. Paliek jautājums – ko tas var dot pieaugušajam? Vecākam? Pavadīt laiku ar mazu bērnu, redzēt, kā viņš aug, vērot viņa attīstību – tas dod cilvēkam ļoti daudz un ir svarīga dzīves pieredze." Patiešām, cilvēka veidošanās un pieaugšana ir tik īsts un dzīvs process, kas turklāt ir tik straujš, ka ir žēl, ja vecāki to palaiž garām. Bērna dzīvē katru dienu notiek kaut kas ļoti liels, viņš piedzīvo kādu lielu saprašanu pasauli vai sevi, pirmo reizi apsēžas, sāk rāpot, pieceļas kājās, noformulē pirmos vārdus. Būt vecākam nozīmē to piedzīvot, tajā piedalīties, pieredzēt šos mirkļus, atbalstīt, kad nepieciešams, vērīgi vērot, atrast pareizās darbības vai vārdus, iedrošinot bērnu paveikt to, ko viņš vēl nekad nav darījis. Vecākiem, lai to pieredzētu un izdzīvotu pilnībā, ka jau diskusijā spilgti iezīmēja Santa Remere, nākas pieņemt lēmumus vai akceptēt apstākļus, kas nav optimāli, lai visas dzīves jomas, īpaši profesionālā, būtu pilnībā sakārtotas. Taču iedrošina tas, ka ir sabiedrības, piemēram, Zviedrijā, kurās bērna intereses un vecāku lomas nozīmība tiek novērtētas visaugstāk, kas vismaz ļauj ieraudzīt, novērtēt to, kā iespējams panākt labi funkcionējošas sabiedrības modeli, kurā vecākiem nav jāplēšas uz pusēm, lai viņi būtu labi un bērniem pieejami vecāki un vienlaikus spētu sevi profesionāli realizēt.

Avoti:

http://www.andrealoewen.ca/3-tips-increasing-childs-frustration-tolerance/

https://www.mother.ly/child/montessori-at-home-why-we-dont-force-kids-to-share?utm_source=rebeccaeaines&utm_medium=partnership&utm_campaign=fbpost#close

http://www.creativechild.com/articles/view/6-alternatives-to-punishment

https://www.newyorker.com/magazine/2017/11/27/the-root-of-all-cruelty

https://www.psychologytoday.com/blog/the-power-prime/201212/how-technology-is-changing-the-way-children-think-and-focus

https://www.mother.ly/child/yelling-doesnt-work5-things-to-try-instead#close

http://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vecaki-un-berni/vai-mantu-var-but-par-daudz-cik-daudz-rotallietu-bernam-nepieciesams.a239202/

http://www.janetlansbury.com/2013/08/repairing-relationships-with-our-children/

http://www.parents.com/toddlers-preschoolers/discipline/tips/are-you-raising-a-spoiled-brat/

https://www.psychologytoday.com/blog/how-raise-happy-cooperative-child/201207/can-you-spoil-your-baby

https://www.wsj.com/articles/talking-to-your-child-after-you-yell-1390954159?platform=hootsuite&tesla=y

https://www.theatlantic.com/health/archive/2011/10/12-ways-to-mess-up-your-kids/246806/

https://www.parentingforbrain.com/4-baumrind-parenting-styles/

https://developingchild.harvard.edu/resources/inbrief-science-of-ecd/

http://www.janetlansbury.com/2016/03/when-children-fall-apart-over-the-smallest-things/

 

Lauris Bokišs

Lauris Bokišs ir studējis LKA teātra mākslu un LMA mākslas zinātni un teoriju. Strādājis par literatūras un kulturoloģijas skolotāju. Darbojas mākslas izglītības un komunikācijas jomā. Skrien.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!