Komentārs
20.02.2017

Jaunā eklektika

Komentē
1

Esam kļuvuši slinki politikas (jo īpaši politisko oponentu) aprakstīšanā.

Runa ir par tendenci raksturot vairākas politiskās tendences – piemēram, tās, kas asociējas ar Trampu un Putinu, – salīdzinājumā ar nacismu un/vai fašismu 20. gadsimta pirmajā pusē. Mēs redzam gan protesta demonstrācijas ASV, kurās Tramps tiek vizuāli pielīdzināts Hitleram, mēs redzam arī visnotaļ cienījamu sociālo zinātņu pārstāvju mēģinājumus lietot šādas analoģijas (piemērs līdzību meklēšanai starp Putina un Musolīni režīmu).

Man ir divi iebildumi pret šādu metodi.

Pirmais saistīts ar to, ka, mūsdienu politisko reāliju aprakstīšanai nevietā lietojot tādus jēdzienus kā "nacisms", "genocīds", "Hitlers" u.c., mēs, visticamāk, neviļus zaimojam, vulgarizējot traģēdijas, kas tiešām saistītas ar totalitāriem režīmiem un praksēm. Protams, situācijā, kad jāpauž savas antipātijas maksimāli sakāpināti, ir parocīgi lietot jēdzienus, kas automātiski asociējas ar milzu ļaunumu, tomēr tad arī jārēķinās, ka paņēmiens var darboties apgrieztā formā. Ja Tramps ir līdzīgs Hitleram, tad jau Hitlers arī tāds "Tramps" vien ir bijis. Ja mēs dažādu politisko kustību (arī Eiropā) raksturošanai ar vieglu roku izvēlamies tādus vārdus kā "nacisti", "fašisti", "neonacisti" utt., mēs nacismu faktiski, kā saka, ar atpakaļejošu datumu normalizējam.

(Šajā tekstā es nerunāju par situācijām, kad jēdzieni "fašists", "marksists", "liberālis" tiek izmantoti prasti – kā paņēmiens pretinieka nolamāšanai.)

Otrs iebildums izriet no pragmatiskākiem apsvērumiem. Proti, vēsturisku analoģiju lietošana ne tikai neko daudz nepasaka par mūsdienu reālijām, bet arī iemidzina. Piemēram, ja kāds politisks režīms mūsdienās tiek apzīmēts kā "protofašisms", "kvazifašisms" vai līdzīgos gudri skanošos vārdos, tad mēs droši vien pieļaujam, ka analoģijas dod iespēju kaut ko diezgan droši prognozēt. Paļaušanās uz definīciju baro ilūzijas.

Mēs, protams, varam Putina režīmu aprakstīt kā "autoritāru" vai "diktatūru". Ne mirkli neapšaubu šī režīma nepatiku pret demokrātiju Rietumu izpratnē, bet, manuprāt, tas ir krietni plastiskāks, ar izdomu bagātāks nekā diktatūras pēdējo simts gadu laikā. Lietojot ikdienas valodu, klasiska diktatūra tā nesamudžinātu vēlēšanu procesu, neieguldītu tik daudz resursu šajā samudžināšanā (analīze par šo procesu). No šāda režīma var sagaidīt daudz vairāk pārsteigumu nekā no "normāla" autoritāra režīma.

Mēs, protams, varam Trampa stratēģi Stīvu Banonu uzskatīt par bīstamu, ļoti talantīgu demagogu, klasisku (?) "ļauno ģēniju", tomēr vairākas epizodes (piemēram, šī) vedina domāt, ka šī cilvēka domāšanas veidā liela nozīme ir pavisam cita veida loģikai (pat nezinu, kā to apzīmēt: sekulārs mileniārisms?), kuru neņemot vērā mēs Banonu nesapratīsim. Partiju "Alternatīva Vācijai" mēs varam definēt kā "populistisku" un "ksenofobisku", bet šie tik pierastie jēdzieni kavē uzdot jautājumu, kāda velna pēc pie AfD pirmsākumiem stāvēja no personiskās karjeras viedokļa veiksmīgi akadēmisko aprindu ļaudis.

Iespējams, problēma izriet no tā, ka mēs politikas fenomenus pārliecīgi intelektualizējam, mēģinām šajos fenomenos, tostarp personāžos, saskatīt kādu puslīdz izvērstu priekšstatu sistēmu. Vēlams, vēsturiski jau pazīstamu. Pat ja politikas fenomens vai personāžs mums ir dziļi nesimpātisks, mēs vēlamies, lai viņš ir racionāli atpazīstams. Bet ja nu šāda racionalizēšana ir nepamatota (piemēram, "trampisms" kā lielā mērā fikcija)?

Jāuzsver, ka tā nav tikai prāta darbināšanai noderīga tēma, tie ir jautājumi ar ļoti piezemētu nozīmi. Piemēram, pēc tam, kad daudzi bija vaidējuši par ASV jaunās administrācijas sagaidāmo draudzīgumu Kremlim, nu jūtamas atvieglotas nopūtas, jo, redz', administrācija ir izteikusies Kremlim nedraudzīgi. Nu un? Mūsdienu aicinājumi atdot Krimu Ukrainai neko nenozīmē, un jau pēc mēneša vai pusgada varam sagaidīt kaut ko pretēju. Patiesībā būtu arī vieglāk, ja Kremļa ārpolitikā būtu mazāk situatīvisma (pagaidām visbiežāk veiksmīga, kas gan vairāk ir sekas nevis spēlētāja talantīgumam, bet gan auditorijas nesagatavotībai tam, ka tas vispār var blefot un improvizēt).

Analoģiju un "sistēmu" vājās vietas ir labi zināmas mākslā un literatūrā. Piemēram, vairumam no mums ir zināms priekšstats par 19. gadsimta Eiropas glezniecību. Nu, reālisms, impresionisti, simbolisms utt. Ko darīt ar Alfonsa Alē 1893. gada darbu "Nēģeru kauja alā dziļā naktī", kas ir melns taisnstūris, krietni pirms Maļeviča meklējumiem? (Par šādiem "nestandartiem" 19. gadsimta glezniecībā var lasīt šeit.) Spožais Voltērs nicinoši izturējās pret autoriem, kuri sevī nesa vēlākajam romantismam svarīgas vērtības, izcilais pagātnes un tagadnes (savas) analītiķis Markss kļūdījās prognozēs par sociāldemokrātijas attīstību.

Šie piemēri varbūt ir pārāk ekstravaganti, tomēr runa ir par to, ka cilvēki ļoti bieži nespēj savā laika gaisotnē samanīt jau nobriedušās pārmaiņas, jauno vai arī kļūdās jaunā novērtējumā, jo lieto ierastās kategorijas. Tas attiecas arī uz politiku. Acīmredzot jāsāk ar apziņu, ka mēs varam jaunajam, kā agrāk teica, skatīties virsū un to neredzēt.

Tāpat jārēķinās, ka jaunā(-s) struktūra(-s) var šķist dīvaina(-s) savā eklektiskumā, kas sasniedz apmērus, uz kuru fona pašreizējā Vildersa "Brīvības partija" Nīderlandē (stingri par seksuālo minoritāšu tiesībām, tikpat stingri pret islāmu Eiropā) šķitīs savos mērķos gluži loģiska.

Subjektīvi jaunajā (te ir runa ne tikai par jauniem politiskiem kustībām, bet arī jaunām iezīmēm "tradicionālajā") redzu divas iezīmes.

Pirmā – lielāka gatavība riskēt vai, precīzāk sakot, riska neapzināšanās. Mēs redzam, ka līdzšinējais modelis "runāt jau var daudz ko, bet realitāte koriģē" īsti vairs nedarbojas. Iespējams, tas saistīts ar to, ka arvien tālāk pagātnē paliek lielie konflikti un kari, kas lēmumu pieņēmēju paaudzēm bija kā bremzējošs faktors. Vairs nav baiļu no konflikta, jo nav sajūtas, ko tāds reāli nozīmē.

Otrā – vēsture (pareizāk sakot, tās interpretācija) kā atskaites punkts. Līdz šim kopumā dominēja orientācija uz nākotni – ja mēs izdarīsim a un b, tad mēs nākotnē sasniegsim x un y. Nākotne, protams, nekur nav pazudusi politikas laukā, tomēr man šķiet, ka ir parādījušies jauni akcenti. Mēs bijām a un b, mēs bijām sasnieguši x un y, un mums ir jārīkojas, lai nākotnē atkal būtu a, b, x un y. Nākotnes mērķis, izrādās, ir pagātnē.

Trešā – "konceptu" vietā neapmierinātība, apnikums, bailes. Elektorāta emocionālajiem stāvokļiem tiek pakārtota ne tikai politikas retorika, bet arī reālā rīcība, kas var šķist nekonsekventa, pretrunīga, ja neņem vērā, ka tās mērķis ir nevis "koncepta" īstenošana, bet gan darbs ar emocijām. Emocijas var būt gan bailes no "imigrantiem", gan bailes no "protofašistiem". Nepatika pret "liberāļiem", nepatika pret "labējiem populistiem". Nogurums no elitēm, plašsaziņas līdzekļiem, status quo, valsts pārliecīgas iejaukšanās un nepietiekamas iejaukšanās. Skan neveikli, bet ir sajūta, ka politiku arvien vairāk nosaka sajūtas.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1