Foto - Gunārs Janaitis
 
Recenzija
03.12.2013

Detektīvs, ko negribas atminēt

Komentē
3

Kad Dailes teātra plānos parādījās ķīniešu izcelsmes amerikāņa Deivida Henrija Hvanga luga "M. Butterfly" (1986), šķita – kādēļ šie vecie tauki. Teātra cilvēki, tostarp kritiķi, kuri interesējas par savas nozares novitātēm, taču jau 1990. gadā redzēja Romāna Viktjuka vērienīgi krāšņo inscenējumu ar kontrtenoru Ēriku Kurmangalijevu Song Lilingas lomā un 1993. gadā skatījās Deivida Kronenberga mākslinieciskās kvalitātes ziņā visai pieticīgo filmu ar, protams, izcilo Džeremiju Aironsu kā Renē Galimāru. Taču Lauras Grozas iestudējums pārsteidz. Kaut arī ir lietas, ko var apšaubīt, kopumā izrāde ir dzīva, tā attīstās, padziļinās, precizējas.

D. H. Hvangs, miksējot sensacionālus faktus, kas 1986. gadā atklājas kādā Parīzes tiesas procesā (franču diplomāta 20 gadu ilgais mīlas romāns ar Pekinas operas solistu un ķīniešu spiegu, uzskatot to par sievieti), ar Džakomo Pučīni operas "Madame Butterfly" libretu, uzrakstījis postkoloniālās filozofijas caurstrāvotu lugu, kuras centrā vairāki konflikti. Pirmkārt, starp Rietumu mītiem par Austrumiem un reālajiem Austrumiem. (Lugas nosaukums tikai šķietami korespondē ar Dž. Pučīni operu, jo kā Taurenītis tiek traktēta nevis Austrumu sieviete, kura iet bojā nodevīgā Rietumu vīrieša dēļ, bet piekrāptais (pašapkrāpies?) Rietumu vīrietis, tātad Taurenītis ir misters jeb mesjē.) Otrkārt, starp cilvēka priekšstatiem par un viņa reālo seksuālo identitāti. Rūpīgi iedziļinoties lugā, no tās var izcelt vēl citus konfliktus, kuru starpā būtiskākais ir pretstats starp fantāziju (var teikt arī – sapni, iedomu) un realitāti. Lauras Grozas iestudējumā ir aktuāli visi trīs pretrunu pāri, bet varbūt visspēcīgāk akcentēts tieši pēdējais.

Pēc ilgiem laikiem Dailes teātrī tapis uzvedums, ko gribas redzēt vairākkārt, jo tajā bez neikdienišķi spilgtiem, pat fascinējošiem aktierdarbiem ir arī detektīvintriga. Īstenībā – pat vairākas. Nu, piemēram, kā un vai 20 gadus iespējams vīrieti uztvert/ izjust/ mīlēt kā sievieti; un – vai Galimārs ir gejs (šai ziņā autors teātrim atstāj brīvu izvēles iespēju). Vēl – kā aktierim-vīrietim iespējams radīt priekšstatu par sievieti. Ne uz vienu no šiem jautājumiem izrāde nesniedz viennozīmīgu, skaidru atbildi. Bet dīvainā kārtā tas nekaitina, tieši otrādi, kļūst par uzveduma pievilkšanas/ pievilcības cēloni.

Jāatgādina, ka Pekinas operā sieviešu lomas izpilda vīrieši, pie tam dara to neticami virtuozi, jo šo prasmi apguvuši daudzu gadu neatlaidīgā mācību procesā. Nebūs par lieku minēt arī Austrumu izsmalcinātās mīlas prasmes. Lugas politisko detektīvintrigu par Song Lilingu kā spiegu, kurš izvilina no Galimāra informāciju par amerikāņu militārajiem plāniem Vjetnamas karā, režisore nav uzlūkojusi par uzmanības vērtu. Bet – varbūt vajadzēja.

Mārtiņš Vilkārsis milzīgo Dailes teātra Lielās zāles skatuvi noformējis kā telpu ar pelēki krāsotām ķieģeļu sienām bez logiem, radot pasaules-cietuma metaforu. Te ievietots Song Lilingas buduārs, kas vienlaikus uztverama kā Galimāra fantāzijas telpa, kur mīt viņa izsapņotā Ideālā sieviete. Tā ir kā kastīte ar ažūros rakstos izgrieztām sarkana koka (Ķīnas stereotipiskā krāsa rietumnieku uztverē) sienām un griestiem. To iespējams rotaļīgi pagriezt uz vienu vai otru pusi, tajā atrodas milzīga gulta, deg vīraka kociņi. Kad Galimārs te ierodas, viņš allaž novelk kurpes, kā ieiedams svētnīcā.

Izrādes liktenis ir divu galveno lomu tēlotāju – Jura Žagara (Renē Galimārs) un Daiņa Grūbes (Song Lilinga) – rokās. Abi aktieri izstāsta stāstu par paradoksālām un neviennozīmīgām, bet cilvēciski saprotamām un pat aizkustinošām  attiecībām. Bez tam viņi nevainojami tiek galā ar tādām mūsu teātrī joprojām tabu tēmām kā fiziska atkailināšanās un erotiski pieskārieni starp viena dzimuma pārstāvjiem.

Luga uzrakstīta kā atmiņu stāsts, ko, vēršoties pie publikas, pauž cietuma kamerā ievietotais, jau notiesātais Galimārs. Pārējie vēstījumam nepieciešamie personāži iznirst no tumsas, pie tam paredzēts, ka viens aktieris, līdzīgi kā episkajā teātrī, mainot kostīmu, rekvizītus vai parūkas, spēlē vairākas lomas. L. Grozas izrāde turpretī strukturēta kā tiesas process, kurā Galimārs sniedz liecību par savu dzīvi. Taču starp šīm vēstījuma formām ir būtiska atšķirība, lielāka, nekā varētu iedomāties pirmajā brīdī. Ja sods jau saņemts, viss beidzies, varonim ir mazāka nepieciešamība melot vai izlikties, nekā tas ir tad, ja tiesai un zvērinātajiem vēl tikai jāpieņem lēmums, balstoties uz dzirdēto. Tādējādi izrādē, vairāk nekā lugā, notiekošais iegūst ambivalentu dabu – tam vienlaikus var un nevar ticēt, pie tam – gan attiecībā uz sīkumiem, gan lielām lietām. Šāds paņēmiens paradoksālā kārtā neticamo sižetu padara ticamāku. Tikai režisore viscaur diemžēl nav pratusi organiski savienot lugas totālo spēles dabu ar tiesas procesa ideju, dažās ainās nokļūstot ilustratīvisma gūstā. Izrādes gaitā tiesas zāle kļūst vienīgi par formālu aploci, kas sairst un pazūd, atjaunojoties vien cēlienu prologos un finālos. Vairāki aktieri tiesas ainās veic ilustratīvi statiskas funkcijas un pēc būtības ir lieki. Tā Pētera Gaudiņa Tiesnesis visu izrādi tikai nosēž krēslā kā vērotājs. Kad aktieri no tiesas procesa lieciniekiem pārvēršas par pagātnes ainu dalībniekiem, režisore tos traktē kā reālus tēlus. Taču autors šīs lomas nav uzrakstījis kā pilnvērtīgus personāžus, tādēļ aktieriem nākas negaumīgi pārspīlēt īsajās ainās, kad tiem atvēlēts piespēlēt Galimāram, lai kaut cik piestiprinātos izrādes vēstījumam. Tā Vitas Vārpiņas Helga, Galimāra sieva, uzsver pedantiski apnicīgu tikumību, Jura Bartkeviča Toulons, Galimāra priekšnieks, dižojas ar savu neķītro interesi par Austrumu sievietēm kā netradicionālām mīlniecēm. Lilita Ozoliņa Song Lilinga poļitruka – biedrenes Činas lomā mēģina izveidot tēlu no dažām aprautām, komunistiskās ideoloģijas iekrāsotām frāzēm, kas tiek izrunātas nicinošā intonācijā. Atbilstoši lugas dabai režisore strādājusi ar Kristīni Nevarausku (Renī) un Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu (Meitene no žurnāla). Aktrises, virtuozi iejuzdamās vairākos ļoti atšķirīgos tēlos un atveidodamas tos precīzā groteskas tehnikā, funkcionē kā asprātīgi sieviešu dzimtes dzanni no itāļu delartiskās komēdijas jeb paša teatrālisma gara iemiesojums. Ģirts Ķesteris Galimāra drauga Marka lomā atrodas kādā svaidīgā starpstāvoklī starp neslēptu spēli un pretenziju uz iemiesošanos – jo nereālistiskāks ir aktiera tēlojums, jo reālāks viņa tēls. Īstenībā Marka, Toulona, Tiesneša lomas varēja spēlēt viens aktieris, bet Renī un Meitene no žurnāla droši varēja tikt galā arī ar Helgas un biedrenes Činas skatuviskajiem uzdevumiem.

Problēmas radušās arī, neuzdrošinoties iesaistīt kontrtenoru Sergeju Jēgeru atklātā teatrālā spēlē, kas būtu vienīgais viņa piedalīšanās mākslinieciskais attaisnojums. Dziedātājs, tērpts Austrumu sievietes kostīmā un parūkā, parādās skatuves aizmugures sienas logā un dzied eņģeļa balsī, kamēr D. Grūbes Song Lilinga plāta muti, tēlojot dažādus operu tēlus. Kā var lasīt programmā, viņš tiek traktēts kā Song Lilingas alter ego. Vecumu un komplekciju atšķirība šādu pretenziju padara ne tikai neiespējamu, bet pat neestētisku. Vēlākajās izrādēs mākslinieks vismaz ir noņēmis sievietes parūku...

D. H. Hvangs raksta, ka Galimārs ir sabiedrības nicināts nūģis, kuru daba pie tam pazemojusi ar seksuālu vājveici. Jura Žagara psihofizika runā pavisam ko citu. Tādēļ par viņa Galimāra tēla dominanti kļūst mazvērtības kompleksi, kuriem, kā zināms, ar realitāti var būt pavisam mazi sakari. Pie tam Galimārs primāri nav intelektuāls cilvēks, ko pierāda arī viņa gluži vai apsēstība ar Dž. Pučīni operu, iztēlojoties sevi sieviešu iekarotāja Pinkertona lomā. (Apsēstība ar Pučīni operu piedodama Galimāram, bet ne režisorei, kura šīs operas-filmas kadrus lieto tik bieži, ka rodas ne tikai ilustratīvs, bet pat komisks efekts. Ja komisms gribēts, kā varētu būt, tad kadriem ne vienmēr pieskaņotas adekvāti smieklīgas skatuves scēnas.) Juris Žagars diplomātu tēlo kā nedaudz infantilu lielo puišeli, kurš bērnišķīgi skaļi, kā pusaudzis priecājas par katru savu – reālu vai iedomātu – erotisku panākumu. (Iespējams, ka Dailes teātra Galimārs tiesas priekšā arī drusku pietēlo savu vientiesību, dažkārt izrādes sākumdaļā pat nonākot komiska varoņa lomā, lai izpelnītos tiesneša un piesēdētāju lielāku iecietību, lemjot par viņa sodīšanu.)

Ieradies pie Song Lilingas, J. Žagara Galimārs izģērbjas kails. Delikātais skats izdodas tik pārliecinoši tādēļ, ka režisore to nav organizējusi, lai ilustrētu homoseksuālas attiecības. Galimāra atkailināšanās Song Lilingas priekšā ir diplomāta pilnīga uzticēšanās (gan psiholoģiska, gan intīmi erotiska) dziedātājam, kuru viņš uzskata vai arī grib uzskatīt par sievieti. (Sliktās izglītības dēļ Galimārs nezina, ka Pekinas operā sieviešu lomas izpilda vīrieši.) Tā ir arī Galimāra gan kā vīrieša, gan kā cilvēka mūža kulminācija, kurā viņš, nometot drēbes, simboliski sāk jaunu – atzīta, pieņemta, mīlēta – cilvēka dzīvi. Līdz ar drēbēm nokrīt pusaudzības vieplis un piedzimst jaunais, mīlošais un par sevi pārliecinātais Galimārs. Turpmākajā izrādes gaitā J. Žagars tēlo mierīgāk, klusāk, dziļāk; uzskatāmais kontrasts starp divām atšķirīgajām spēles manierēm arī raksturo cilvēciskās pārmaiņas, kas notikušas ar franču diplomātu.

Brīnumu, ko Song Lilingas lomā izdarījis Dainis Grūbe, gan gribas, gan negribas atminēt. Bail, ka, uzzinot gluži neticamās transformācijas mehānismu, brīnums varētu aiziet bojā. Droši vien aktierim iegūt izteiksmīgo ķermeņa un jo īpaši roku plastiku palīdzējusi gan pieredze, kas gūta, nodarbojoties ar moderno deju, gan radoša sadarbība mēģinājumos ar horeogrāfi Ingu Krasovsku. Un tomēr, lai iegūtu šāda līmeņa virtuozitāti, kas patiešām daudz neatpaliek no Pekinas operas solistu meistarības, strādāts ir fanātiski. Aktieris veikli manipulē arī ar balsi – tās toņu reģistrs mainās gluži kā mūzika: viļņojas, trīs, satraukti pulsē... Pie tam D. Grūbe, pretēji kā Džons Louns D. Kronenberga filmā, netēlo sievieti. Drīzāk viņa Song Lilinga ir androgīns – ne bezdzimuma, bet vienlaikus abu dzimumu būtne, kuras estētisko pievilcību vairo trīs fantastiskās Ilzes Vītoliņas kleitas – melna, sarkana un balta. Elegantās roku kustības, darbojoties ar garo cigarešu iemuti, vieglā ironija un striktie, lai arī piemīlīgi dziedošā balsī izteiktie spriedumi izrādes sākumdaļā rada iespaidu par viņu kā par neatkarīgu personību. Var saprast Galimāru, kurš vairāk nekā neapzinātam homoseksuālam aicinājumam pakļaujas skaistumam un spēcīgai personībai. Mākslai. Tēlošanas meistarībai, teātra meistardarbam.

Kad tiesas gaitā apmāns nācis gaismā un Song Lilings savā vīrišķajā identitātē ierodas pie Galimāra un izģērbjas, piedāvājot seksuālu aktu bez lomu spēlēm un izlikšanās, bijušais diplomāts raida prom savu 20 gadus dievināto mīļāko. D. Grūbe tēlo, ka Song Lilings, gluži kā velnišķīgs Arlekīns vai ciniska, bet joprojām pievilcīga vīrieškārtas prostitūta, ieradies ar kailumu pazemot, atmaskot Galimāra apmātību. Režisore izvēlas skaudru, nežēlīgu fināla risinājumu, pretēji, kā tas ir filmā, kur šajā brīdī joprojām triumfē mīlestība starp abiem vīriešiem. J. Žagara Galimārā jūtams vilšanās rūgtums, piekrāptas uzticības sāpju trakums.

Finālā J. Žagara Galimārs atrodas uz platformas, kas lēnām ceļas, iezīmējot Galimāra garīgu paaugstināšanos. (Varbūt simboliskā nozīmē viņš beidzot iegūst arī vīrišķīgo seksuālo identitāti, saprot, ka nav gejs, jo platformu semiotiski var nolasīt arī kā erektētu fallu.) Galimārs ieģērbjas Čo-čo-sanas kostīmā, nogrimē seju, uzliek parūku – un izdara pašnāvību, pārgriežot ar spoguļa malu miega artēriju. Šī aina idejas līmenī runā skaidru valodu – Galimārs beidzot iegūst savu īsto identitāti, jo bijis nevis Rietumu vīrietis, bet Austrumu sieviete. Taču šī režisoriski skaidri izkārtotā ideja, manuprāt, runā pretī Jura Žagara Galimāra būtībai, jo viņš, pretēji Dž. Aironsa tēlotajam Galimāram, nav ne homoseksuāli orientēts, ne vājš raksturs, kurš caur nāvi glābjas, paliekot sapnī par Ideālo sievieti. Tādēļ šajā ainā konfliktē rakstura būtība ar viņa veiktajām darbībām un runāto tekstu. Viņš drīzāk sevi soda par aklumu – kā Edips, kurš izdur sev acis, kad patiesība nākusi gaismā, kas, pirmkārt, atņēmusi viņa dzīvē visdārgāko, otrkārt, padarījusi viņu par nožēlojamu komēdijas varoni ne tikai citu, bet arī savā uztverē.  Aktiera balss intonācijā skan skumjas un vientulība, bet teksts šķiet citā valodā – tā mēdz būt tad, kad vārdi neizaug no tēla iekšējas būtības.

"M.Butterfly" (epadomi.lv video) from Dailes teatris on Vimeo.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3