Belēvičs un manas olšūnas

2016. gada 11. februārī Saeima trešajā lasījumā sāka izskatīt likumprojektu "Grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā", [1] tajā skaitā veselības ministra Gunta Belēviča ierosināto 17. panta pirmās daļas grozījumu, kas noteiks, ka turpmāk savas olšūnas varēs ziedot nevis ikviena vesela sieviete vecumā līdz 35 gadiem, bet tikai dzemdējusi sieviete. Vienlaikus šāds ierobežojums netiek noteikts dzimumšūnu donoriem – vīriešiem – pirms spermas ziedošanas kļūt par tēviem. Turklāt Latvija nu beidzot ierindosies 1. vietā starp ES dalībvalstīm – kā pirmā ES dalībvalsts, kurā būs noteikts šāds ierobežojums. Turklāt bez zinātniskos pierādījumos balstīta pamatojuma.

No pirmā acu uzmetiena iezīmējas divas no šāda grozījuma izrietošas problēmas:

1. sievietes tiesību ierobežojums;
2. olšūnu donoru skaita samazināšanās.

Par sievietes tiesību ierobežojumu es to klasificēju tāpēc, ka identisks ierobežojums nav noteikts dzimumšūnu donoriem – vīriešiem. Lai izvērtētu, vai šāds sievietes tiesību ierobežojums ir adekvāts, iesaku izmantot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – ECTK) 8. pantu par privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību [2] un, pamatojoties uz šo ECTK pantu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūrā izvirzītos 3 kumulatīvos kritērijus (t.s. trīs pakāpju tests) cilvēktiesību ierobežošanai privātajā un ģimenes dzīvē:

1. jebkuram cilvēktiesību ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar kvalitatīvi izstrādātu likumu;
2. likumam jābūt saprotamam leģitīmam mērķim;
3. ierobežojumam jābūt nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā – valsts izvēlētajam ierobežojumam patiesi jāļauj sasniegt izvirzīto mērķi, un likumdevējam ir jābūt apsvērušam personu tiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus. [3]

Neiztirzājot iespējamību situācijai atbilst ECTK 8. panta pārkāpumam, uzskatu, ka ir lietderīgi un atbilstoši Belēviča ierosināto grozījumu izvērtēšanas gaitā paturēt prātā šos ECT noformulētos kritērijus.

Sāksim ar pirmo – vai likums ir kvalitatīvi izstrādāts. Tā kā šo priekšlikumu ir iesniedzis veselības ministrs Belēvičs, izvērtēsim, vai kvalitāte izriet no veselības ministra iesniegtā priekšlikuma pamatojuma, kas atrodams veselības ministra Belēviča vēstulē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai. [4] Viens no vēstulē minētajiem skopajiem pamatojumiem grozījumu nepieciešamībai ir šāds: "Priekšnosacījums, ka sievietei jābūt bērnam, novērstu, ka donorei nav bērnu attīstījušās neauglības dēļ, kā arī iepriekšējās dzemdības liecina, ka potenciālajai donorei ir apaugļoties spējīgas olšūnas."

Nekādu zinātnisku pētījumu šī pieņēmuma pamatā nav, vismaz Belēvičs uz tādiem neatsaucas. Es domāju, ka savu ieskatu šādu grozījumu pieņemšanā iezīmē arī cits fakts – Latvija būs pirmā ES valsts, kurā tiks noteikts ierobežojums būt par olšūnu donori pirms kļūšanas par māti. [5] Šeit iezīmējas arī nākamais – dzimumu diskriminācijas – aspekts, jo tāda pati akmens laikmeta auglības noteikšanas metode netiek noteikta spermas donoriem: pārliecināties, vai vīrieša sperma būs auglīga pēc tā, vai viņam jau ir bērni. Te noteikti būtu vieta embriologu komentāriem par to, kā tiek pārbaudīta dzimumšūnu – gan spermas, gan olšūnu – kvalitāte pirms to izmantošanas ārpusdzemdes apaugļošanā. Atļaušos apgalvot, ka tāda notiek, par ko liecina arī citi tālāk rakstā apskatītie likumprojekta panti.

Ja gadījumā jūsu acs Belēviča vēstulē aizķērās pie apgalvojuma, ka "var pastāvēt risks, ka ar olšūnu donēšanu saistītu manipulāciju ietekmē tiek zaudēta spēja apaugļoties", kas arī minēta veselības ministra vēstulē, pamatojumu šādam apgalvojumam noliedz Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Dace Matule: "Ja tā godīgi, es domāju, ka tie ir nedaudz spekulatīvi apgalvojumi, jo mums kā mediķiem ir jābalstās uz pētījumiem. Ir ļoti, ļoti maz pētījumu, kas notiek ar donoriem pēc laika." [6] Es nemaz necentīšos spekulēt, kurš no Belēviča vēstulē minētajiem ekspertiem vispār ir izteicis iepriekšminēto pieņēmumu. Vēlos vērst uzmanību uz vēl vienu faktu, kas šādu apgalvojumu padara ļoti bīstamu. Manipulācija, ar kuru tiek iegūtas sievietes olšūnas ārpusdzemdes apaugļošanai, ir identiska gan gadījumā, kad sievietei veic ārpusdzemdes apaugļošanu pašai ar savām olšūnām, gan arī gadījumā, kad sievietes olšūnas tiek iegūtas ziedošanas vajadzībām. Ja mēs pieņemtu, ka apgalvojums par šīs manipulācijas kaitīgumu ir patiess, tas uzreiz apdraudētu visu klīniku Latvijā, kas sniedz ārpusdzemdes apaugļošanas pakalpojumus, pastāvēšanu. Un runa nav tikai par biznesa interesēm – ārpusdzemdes apaugļošana ir gana dārgs prieks. Runa ir arī par valsts finansēto neauglības ārstēšanas programmu, kas būtu vienkārši jāaizliedz, jo diez vai valsts finansētu programmu, izmantojot ārpusdzemdes apaugļošanas metodes, kas ir bīstamas sievietes turpmākajai auglībai. Es ļoti ceru, ka šis palīdz iezīmēt, cik absurds līdz ar to ir iepriekšminētais apgalvojums. Ir vērts pieminēt, ka kopš 2012. gada, kad tika sākta valsts apmaksāta neauglības ārstēšanas programma, ir dzimuši vairāk nekā 400 bērni, taču kopumā medicīniskās apaugļošanas ceļā dzimušo bērnu skaits ir daudz lielāks. [7] Vai šeit ir vērts minēt arī apstākli, ka ārpusdzemdes apaugļošanas pakalpojumi, kas jau šobrīd nav lēti, jo īpaši, izmantojot olšūnu donora pakalpojumus, kļūs vēl dārgāki olšūnu donoru skaita samazināšanas dēļ? Līdz ar to tie kļūs nepieejamāki ikvienam, kam tas ir nepieciešams, tajā skaitā arī valsts lepnumam – neauglības ārstēšanas programmai – krietni augs izmaksas. Vai tas nesamazinās arī šīs valsts finansētās programmas pieejamību?

Ķersimies pie nākamā apgalvojuma veselības ministra vēstulē. Un tas ir šāds: "No psihoterapeita skatījuma, sieviete, kurai pašai nav bērnu, nevar ar pilnvērtīgu motivāciju ziedot savu olšūnu citai sievietei." Izskatot Belēviča vēstulē minēto 2015. gada 22. aprīļa diskusijas dalībnieku sarakstu, var spriest, ka šis secinājums pieder Latvijas Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas asociācijas priekšsēdētājai Guntai Ancānei. Šo secinājumu apliecina arī īsi pēc veselības ministra vēstules publicētais Ancānes raksts medijos. [8] Tajā Ancāne iet vēl tālāk: "Grūti iedomāties situāciju, kad jauna sieviete, kurai nav bērnu, vēlētos savas olšūnas ziedot, rīkojoties kādu vispārēju un altruistisku mērķu vadīta." Acīmredzot šī dāma sieviešu tiesību un dzimumu vienlīdzības izpratnē vēlas izkonkurēt Viesturu Rudzīti un Uģi Kuģi. Un te mēs atgriežamies pie jau iepriekšminētā – sieviešu diskriminācijas – jautājuma.

Satversmes 91. pantā ir noteikts diskriminācijas aizliegums. [9] Veselības ministrs, pamatodams tieši viena konkrēta dzimuma dzimumšūnu donoru tiesību ierobežošanu ar šāda veida psihoterapeita izteikumiem, piemirst elementāri salīdzināt – ar ko ir atšķirīga vīrieša motivācija identiskā situācijā? Vai Ancāne, Belēvičam to akceptējot, vēlas pateikt, ka sievietes altruisms nav iespējams, kamēr vīrietis vienmēr kļūst par spermas donoru, altruistisku mērķu vadīts? Vai Ancāne un Belēvičs (un nu jau arī Saeima) grib pateikt, ka vīrietim ir jāatstāj iespēja izvēlēties – ziedot spermu, altruistisku vai finansiālu apsvērumu vadītam, taču sievietei šāda iespēja nedrīkst tikt dota? Vai ir vēlme pateikt, ka sieviete nav spējīga pieņemt šādu lēmumu par savu ķermeni un savām olšūnām, kamēr vīrietim ir visi priekšnosacījumi lemt, vai un ko darīt ar savu spermu? No kurienes ceļas šāda izpratne par dzimumu līdztiesību vai drīzāk tās neesamību? Kas būs nākamais, ko mēs ierobežosim, pamatojoties uz šādiem apšaubāmiem apgalvojumiem, kas neiztur ne vismazāko kritiku? Kā ļoti trāpīgi retoriski jautā "Klīnikas EGV" ginekologs Mārtiņš Levenšteins: "Un te mēs varam vaicāt, vai nedzemdējusi sieviete, piemēram, divdesmit astoņos un vairāk gados nav gana nobriedusi, lai pieņemtu lēmumu kļūt par donori vai nekļūt?" [10]

Veselības ministra un Saeimas akceptēti šāda veida apgalvojumi ir ļoti bīstams solis nepareizajā virzienā. Un mūsu pienākums ir sekot, lai tā vietā, lai diskutētu par aizliegumu nēsāt sejas aizsegus, mēs beigu beigās nenonākam pie diskusijas, vai tādus tomēr neuzlikt par pienākumu sievietēm Latvijā nēsāt.

Ja jūs gadījumā aizdomājāties par citu Ancānes rakstā minēto ideju – ir jākontrolē un jāierobežo dzimumšūnu ziedošana finansiālu apsvērumu dēļ –, ir vērts ieskatīties, ko par šo jautājumu saka Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija. [11] Savā vēstulē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai tiek minēti vairāki iespējamie risinājumi. Protams, katrs no tiem ir atsevišķi diskutējams, taču viens no tiem – "valstī jābūt precīzam dzimumšūnu donoru reģistram". Lai gan šāda reģistra izveidi paredz jau šobrīd spēkā esošā Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 5. pants, [12] pēc autores rīcībā esošās informācijas, šāds reģistrs joprojām nav izveidots. Ja aizdomājāties – jā, līdz ar to, kā tiek plānots izkontrolēt arī Belēviča ierosināto grozījumu izpildi? Par to nekas Belēviča priekšlikumu tekstā, ja pamanījāt, nav teikts.

Taču ir vēl kāds ļoti interesants moments, ko min Ginekologu asociācija savā vēstulē Saeimai, tas gan atkal ir par citu jautājumu – grūtniecības pārtraukšanu –, tomēr to ir vērts apskatīt arī šajā, jebkurā gadījumā ar sievietes reproduktīvo veselību saistītajā jautājumā. Ginekologu asociācija min, ka tai ir saistošas "European Board & College of Obstretics and Gynecology" vadlīnijas un izstrādātie standarti. Attiecībā uz grūtniecības pārtraukšanu tie ir, piemēram, šādi: sieviete, kura vēlas pārtraukt grūtniecību, ir jārespektē bez aizspriedumiem; grūtniecības pārtraukšanas pakalpojumam ir jābūt viegli pieejamam; pakalpojums jānodrošina atbilstoši nacionālajai likumdošanai, kurai savukārt jāatspoguļo sievietes vajadzības un jāpiedāvā piemērota grūtniecības pārtraukšanas metode. Pat nemeklējot konkrētās vadlīnijas, ir grūti iedomāties, ka tās saturētu ierobežotākus standartus sievietes lēmuma respektēšanai attiecībā uz zināmā mērā grūtniecības pārtraukšanai pretēju procesu – olšūnu ziedošanu.

Pieķersimies otrai raksta sākumā ieskicētajai problēmai, ko izraisīs Belēviča grozījumu pieņemšana, – olšūnu donoru skaita samazināšanās Latvijā. Pat bez statistikas datiem ir loģiski saprotams – uzliekot ierobežojumus potenciālajām donorēm, samazināsies to skaits. Viena no ārpusdzemdes apaugļošanu piedāvājošajām klīnikām "Klīnika EGV" ir sniegusi ziņas, ka aptuveni 60–70% no olšūnu donorēm ir dzemdējušas sievietes. [13] Tātad šī konkrētā klīnika vien zaudēs ap 30–40% savu donoru. Turklāt klīnika min vēl vienu ne mazāk būtisku aspektu: palielinoties vecumam, kurā sieviete dzemdē pirmo bērnu, sabiedrība zaudēs kvalitatīvu donora materiālu no jaunām sievietēm, jo, kā ir atzīts medicīniski, jo jaunāks donors, jo ir lielāka iespēja iegūt atbilstošu materiālu.

Šādi mēs nonākam pie jautājuma – kam ir izdevīga olšūnu donoru skaita samazināšana Latvijā, ierobežojot pieejamību neauglības ārstēšanai ar ārpusdzemdes apaugļošanas metodēm? Jeb, runājot juridiski un atceroties raksta sākumā minētos kritērijus, – vai likumprojektā noteiktajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis?

Latvijā, cik autorei zināms, ir 6 klīnikas, kas piedāvā ārpusdzemdes apaugļošanas pakalpojumus. Lai nepamatoti nereklamētu vienas vai otras klīnikas pakalpojumus, apskatīju pāris klīniku cenu lapas un minēšu šeit tikai ciparus. Ārpusdzemdes apaugļošana ar pacientes olšūnu maksā aptuveni 1000–2600 EUR, tikmēr tāda pati procedūra ar donores olšūnu izmaksā aptuveni 6000–7000 EUR. Atļaušos šeit izteikt apgalvojumu, ka, zaudējot daļu olšūnu donoru, klīnikas Latvijā zaudēs arī daļu potenciālo pacienšu, kurām ārpusdzemdes apaugļošana ar donora olšūnu vairs nebūs pieejama vai nu tāpēc, ka olšūnu donoru trūks, vai arī tāpēc, ka pakalpojums līdz ar to sasniegs vēl astronomiskākas cenas. Zaudējot pacientes, klīnikas, manuprāt, zaudēs arī daļu ienākumu, līdz ar to valsts zaudēs arī daļu par šiem pakalpojumiem ik gadu samaksāto nodokļu, taču nodokļu jautājums mūs draud ievest populismā, tāpēc atgriezīsimies pie argumentiem.

Apgalvojumu, ka samazināsies olšūnu donoru skaits papildus elementārai loģikas izpratnei, pēc autores domām, apliecina gan iepriekšminētās klīnikas dotie skaitļi, gan arī vēl kāds ārkārtīgi interesants moments, kas tapis zināms tieši šī likumprojekta izskatīšanas gaitā, gan attiecībā uz citu likumprojekta pantu. [14]

Ar šo likumprojektu paredzēts atcelt ierobežojumus importēt un eksportēt donora dzimumšūnas medicīniskās apaugļošanas mērķim. Pamatojot nepieciešamību atcelt dzimumšūnu importa un eksporta aizliegumu, likumprojekta autori norāda, ka starp Latvijas iedzīvotājiem nav pietiekami daudz brīvprātīgu dzimumšūnu donoru, kuri atbilstu izvirzītajiem kritērijiem. [15] Pirmkārt, mēs secinām, ka valstī ir kritēriji, pēc kuriem izvērtē dzimumšūnu kvalitāti, pareizi? Līdz ar to ir iespējams pēc dzimumšūnu ieguves secināt, vai tās var izmantot ārpusdzemdes apaugļošanai vai ne, nevis pēc aizvēsturiskām metodēm zīlēt to pēc fakta – sieviete ir dzemdējusi vai nav. Otrkārt, tas pamato autores tēzi, ka olšūnu donoru samazināšana Latvijā nodarīs vēl lielāku kaitējumu neauglības ārstēšanas programmām un to pieejamībai. Treškārt, būtisks ir arī nākamais rakstā minētais likumprojekta autoru minētais: "Jāņem vērā, ka no viena donora dzimumšūnām valstī var būt ne vairāk par trim dzimušiem bērniem." Tad kāpēc ir satraukums par pārāk biežu dzimumšūnu ziedošanu merkantilos nolūkos? Kā tas vispār ir iespējams? Ak jā – nav taču reģistra, kas fiksētu, cik bieži vīrietis vai sieviete dažādās klīnikās savas dzimumšūnas jau ir ziedojuši.

Rezumējot – nav skaidrs, kāds ir likuma grozījumu leģitīmais mērķis, jo visi grozījumu autora minētie argumenti patiesībā nav argumenti, bet tukši apgalvojumi. Līdz ar to neīstenojas arī otrs izmantotais kritērijs – likumprojekts nav kvalitatīvi izstrādāts. Un, visbeidzot, es uzdošu jautājumu, kas veidots no ECT izstrādāto cilvēktiesību ierobežojumu izvērtēšanas trešā kritērija: vai šāds grozījums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā?

Vai kaut ko vēl varam darīt, lai Saeima nepieņemtu Belēviča ierosinātos grozījumus, aizliedzot nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas?

Likumprojekts pirmo reizi 3. lasījumā tika izskatīts 2016. gada 11. februārī, kad grozījumu citā pantā dēļ tas tika iesniegts Sociālo un darba lietu komisijā precizēšanai. Spriežot pēc Saeimas mājaslapā pieejamās informācijas, nākamreiz šo likumprojektu Saeima varētu skatīt nākamajā plenārsēdē – jau 2016. gada 18. februārī. Ņemot vērā to, ka par Belēviča ierosināto grozījumu Saeimas deputāti jau nobalsoja 2015. gada 8. oktobrī, kad likums tika izskatīts 2. lasījumā, un jauni priekšlikumi par šo pantu uz 3. lasījumu netika iesniegti (nosūtītās e-pasta vēstules visiem Sociālo un darba lietu komisijas deputātiem, protams, neskaitās – starp citu, tā arī nav saņemta neviena pati atbilde ne no viena komisijas deputāta), līdz ar to 3. lasījumā par šo pantu vairs debates nenotiks. Vienīgā iespēja nepieņemt Belēviča grozījumus ir nepieņemt visu likumu, kas noteikti nenotiks, jo tas paredz arī citas, sakarīgas lietas, piemēram, nodrošināt iespēju grūtniecības pārtraukšanas gadījumā saņemt nedzīvi dzimuša augļa mirstīgās atliekas apglabāšanai.

Tāpēc kā vienīgā iespēja šobrīd paliek mēģinājumi ietekmēt Sociālās un darba lietu komisijas domu gaitu pašai lemt par šī grozījuma neatbalstīšanu izskatīšanai 3. lasījumā. Taču to nevar ierosināt privātpersonas. Varam rakstīt žēlabainas vēstules Sociālo un darba lietu komisijas deputātiem vai citiem deputātiem, kas to varētu ierosināt, kā arī citiem likumprojekta autoriem. Ja jūs man jautātu par jēgu rakstīt Sociālo un darba lietu komisijas deputātiem personīgi, es jums norādītu uz Sociālo un darba lietu komisijas sastāvu. Vai šīs komisijas sastāvā esošie deputāti spēj pieņemt adekvātus lēmumus attiecībā uz sieviešu tiesību un sieviešu reproduktīvās veselības tiesību aizsardzību, spriediet paši. [16]

Nolūkā pievērst sabiedrības un, cerams, arī deputātu uzmanību šim antikonstitucionālajam grozījumam ir izveidota arī iniciatīva portālā "ManaBalss.lv", aicinot parakstīties par lūgumu Saeimai šo grozījumu nepieņemt. [17] Ja likums tiks pieņemts 3. lasījumā ar Belēviča ierosināto grozījumu, portālā savāktie paraksti tiks izmantoti, lai aicinātu Valsts prezidentu izmantot savas Satversmes 71. p. dotās tiesības likumu neizsludināt, bet nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.

Apzinoties, ka ar Latvijas iedzīvotāju parakstiem varētu būt par maz, ar personīgiem e-pastiem ir uzrunāti tie 11 Saeimas deputāti, kas balsoja pret Belēviča ierosinātajiem grozījumiem 2. lasījumā. [18] Diemžēl jāatzīst, ka nav saņemta nekāda atbilde arī ne no viena no viņiem. Kaut gan bēdīga ir ne tikai klusēšana, neatbildot uz e-pastiem, vēl bēdīgāka ir debašu par šo grozījumu stenogramma, kurā pret tiem aktīvi iestājas tikai viena deputāte, turklāt saskaroties ar klaju citu deputātu ņirgāšanos, kā to atspoguļo stenogrammas teksts. [19]

Otrs ļoti vērtīgs Saeimas un Valsts prezidenta uzrunātājs būtu nevalstiskās organizācijas vai profesionālas biedrības, kuru intereses grozījums tieši skar. Latvijas Sieviešu NVO sadarbības tīkla pārstāve privātā vēstulē atbildēja, ka viņas ļoti paļaujas uz profesionāļu asociāciju, šajā gadījumā Latvijas Ginekologu asociācijas, viedokli. Es pat neteikšu, cik šajā situācijā tas ir nožēlojami. Cits Saeimas un Valsts prezidenta uzrunātājs varētu būt resursu centrs sievietēm "Marta", kura resursi ir ierobežoti, lai pilnībā nosegtu visus Latvijā šobrīd aktuālos sieviešu tiesību jautājumus.

Trešais sadarbības partneris varētu būt klīnikas, kuras Latvijā sniedz ārpusdzemdes apaugļošanas pakalpojumu un ir informētas par plānotajiem grozījumiem. Visi no šiem iespējamajiem partneriem ir uzrunāti. No autores rīcībā esošās informācijas, tikai viena no klīnikām ir par Belēviča grozījumiem, turklāt tieši šī klīnika kā vienīgā no Latvijas Cilvēka reprodukcijas biedrības pārstāvētajām klīnikām tika uzaicināta uz 2015.gada 22.aprīļa sanāksmi Veselības ministrijā, pamatojoties uz kuru Saeimā tika iesniegti šie grozījumi.

Ja neizdosies panākt Belēviča ierosināto grozījumu noraidīšanu, būs vien jāveido jauna iniciatīva, vācot parakstus par jau spēkā stājušos grozījumu atcelšanu. Un tas jau būs daudz garāks process tā vietā, lai Saeimai jau tagad palīdzētu attapties un kā pirmajai un vienīgajai valstij ES nepieņemt diskriminējošus, demogrāfijai kaitējošus un antikonstitucionālus grozījumus attiecībā uz sievietes tiesībām lemt, ko un kad darīt ar savām olšūnām.

 

[1] Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas dokumenti par likumprojektu "Grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā".

[2] Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.

[3] Kilkelly U. The right to respect for private and family life.  A guide to the implementation of Article 8 of the European Convention on Human Rights.

[4] Veselības ministra G. Belēviča 2015. gada 30. aprīļa vēstule Nr.01-11/1683 Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājai A. Barčai.

[5]  "Latvija var kļūt par pirmo ES valsti, kur liegts ziedot olšūnas nedzemdējušām sievietēm".

[6] Turpat.

[7] "Klīnikā "Klīnika EGV" ap 60–70% olšūnu donoru ir dzemdējušas sievietes."

[8] Ancāne: Olšūnu ziedošana ir sirds jautājums.

[9] Latvijas Republikas Satversmes 91. pants.

[10] "Klīnikā "Klīnika EGV" ap 60–70% olšūnu donoru ir dzemdējušas sievietes."

[11] Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas 2015. gada 2. marta vēstule Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājai A. Barčai.

[12] Seksuālās un reproduktīvās veselības likums.

[13] "Klīnikā "Klīnika EGV" ap 60–70% olšūnu donoru ir dzemdējušas sievietes."

[14] Priekšlikumi likumprojekta "Grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā" 3. lasījumam.

[15] "Saeima atgriež komisijai likumprojektu, kas paredz atcelt ierobežojumus dzimumšūnu importam".

[16] Sociālo un darba lietu komisijas sastāvs.

[17] Par sievietes tiesībām lemt par savu ķermeni.

[18] Balsojums par 17. panta pirmās daļas grozījumiem 2. lasījumā 2015. gada 8. oktobrī.

[19] Saeimas 2015. gada 8. oktobra sēdes stenogramma par likumprojektu "Grozījumu Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā". Skatīt debates par 7. priekšlikumu.