Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
29.05.2020

Zilās zāles vasara

Komentē
0

Holandiešu zēns Tiho, kurš vienmēr bijis vecāku aprūpēts un pieskatīts, pēc vidusskolas eksāmeniem piesakās darbā vasaras nometnē Amerikā. Viņš cer, ka šī pārmaiņa dzīvē ļaus viņam labāk saprast pašam sevi, savas vēlmes un jūtas. Lidostā viņš satiek norvēģi Uliveru, dedzīgu futbolistu, kurš arī dodas uz to pašu nometni. Starp abiem jauniešiem izveidojas aizraušanās un ciešas attiecības.

Grāmata "Zilās zāles vasara" 2000. gadā saņēma Nīderlandes literatūras balvu "Gouden Zoen" kā gada labākais romāns. Sadarbībā ar izdevniecību "Liels un mazs" piedāvājam ieskatu grāmatā. No holandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš.

Viņi atkal bija atpakaļ nometnē, un Tiho domāja: pilnīgi šķiet, ka pa vienu dienu ir kļuvis septiņus grādus siltāks. Viņš izlādēja no busiņa čemodānus, mugursomas un somas. Viņš bija nosvīdis. Pie skolas karājās termometrs, bet tas rādīja temperatūru pēc Fārenheita skalas. Kā to pārvērst Celsija grādos?

Kāds uzlika viņam uz pleca roku:

– Silts! Silts!

Tiho vienā rāvienā apcirtās apkārt un ieraudzīja nometnes direktoru.

– Tiho, – nometnes direktors Džons ar amerikānisku akcentu ierunājās, – vai varu ar tevi aprunāties?

– Protams, – Tiho apjucis novilka. – Bet kas būs ar koferiem?

– Koferi… – nometnes direktors noteica, – var drusku pagaidīt.

Dīvaini, Tiho nodomāja, dīvaini. Kas mums varētu būt runājams? Vai viņš vakar vakarā… Nē, viņš bija izdzēris par maz alus, lai nesaprastu, kas ir noticis. Bluegrass love! Varbūt tas saistīts ar klauvēšanu pie durvīm? Kur ir Ulivers? Vai varbūt nometnes direktors Džons gribēja kaut ko apspriest ar viņu kā junioru? Kaut kāds privāts novērtējums? Kāds saslimis? Varbūt viņam jāpārņem kāda grupa?

Nometnes direktors Džons sparīgā solī devās uz priekšu, un Tiho viņam sekoja. Viņi apstājās iepretim personāla istabai, nometnes direktors atvēra durvis un pieturēja tās, lai Tiho var ieiet. Nu Tiho saprata – te nebūs sanāksme par kādu saslimušu vadītāju, par virtuves dežūrām vai par dārgajiem Little World krekliņiem.

Birojā uz krēsla sēdēja Ulivers.

– Čau! – Tiho noteica. Shit. Pārāk klusu. Balss pārāk aizsmakusi. Pārāk iebiedēta.

– Čau! – Ulivers atņēma sveicienu un nepiespiesti pasmējās.

– Apsēdies, – nometnes direktors Džons teica.

Tiho izvēlējās krēslu blakus Uliveram. Nometnes direktors apsēdās grozāmā krēslā pie rakstāmgalda. Noņēma cepuri. Noklikšķināja pildspalvu. Noplātīja rokas. Smagi nopūtās.

– Šī nebūs vienkārša saruna, – viņš teica. – Esmu bijis septiņās Little World nometnēs. Kā dalībnieks un arī kā juniors. Divas reizes esmu bijis vadītājs, un šī nometne ir trešā, par kuras direktoru man ir gods būt. Katrā nometnē esmu redzējis iemīlēšanos, vēl vairāk – ar sievieti, ar kuru es apprecējos, mēs satikāmies Francijā, kur viņa vadīja filipīniešus. Nedomājiet, ka es nezinu, kā tādas lietas notiek. Jūs esat tālu no mājām, jūtaties brīvi, viss ir iespējams, un pēkšņi kaut kas arī notiek. Arī šai nometnē mēs jau esam pieredzējuši līdzīgus gadījumus. Bet tagad man jāsaprot – kā lai es to pasaku? – ka jūs esat atraduši viens otru. Vai tā ir tiesa?

Tiho paskatījās uz Uliveru. Viņš nekādi nereaģēja.

Come on, – nometnes direktors Džons iesaucās. – Es redzu, kā jūs viens pret otru izturaties, un vakar mēs arī visi bijām jūsu dejas liecinieki.

Tiho nodomāja, ka kaut kas ir jāsaka, un pateica:

– Un kas par to?

– Nudien, – nometnes direktors Džons atbildēja. – Kas par to? My God, this is new to me.

Viņš pacēla plaukstas pie sejas, paberzēja to un tad palika kā sastindzis. Pāri pirkstiem skatījās uz Tiho kā priekšnieks, kam nepieciešams apdomāšanās laiks. Tad nolaida plaukstas, ļāva tām slīdēt gar vaigiem. Tās apstājās tādā Madonnas pozā, piespiestas pie kakla, tā ka pirkstu gali pieskārās viņa lūpām un degunam. Aizritēja sekundes piecas sešas. Tad plaukstas atkal atrāvās no viņa ādas un piezemējās uz galda. Plakani. Tāda roku horeogrāfija. Atgriežamies pie vārdiem.

– Man ir kāds draugs, kurš ir gejs.

Tiho ar acs kaktiņu pamanīja, ka Ulivers sakustas. Pabīda kāju. Apsēžas mazliet citā pozā.

– Par to šeit nav runas. Little World Organization nav šaurprātīga. Mēs nenocietinām savas sirdis pret minoritātēm – neviens netiek atstumts rases vai dzimumorientācijas dēļ… – Tiho labprāt būtu atslēdzies un vairs neklausījies. Stop, viņš domāja, stop. Un paskatījās uz Uliveru. Tas skatījās pa logu. Vai viņš smaidīja?

– …bet mēs šeit neesam vieni. Mums jādomā arī par pārējiem nometnes dalībniekiem. Un es zinu, ka jūs saprotat – ne visi spēs jūsu "attiecības" pieņemt tikpat viegli kā mēs. Varbūt nometnē ir cilvēki, kam būs grūti tās sagremot. Mēs gribam padomāt arī par viņiem. Tāpēc lūdzu jūs pārdomāt manus vārdus. Izrunājieties savā starpā. Es nevaru jums neko aizliegt, galu galā jūs esat astoņpadsmit gadus veci, bet varbūt jums vajadzētu uzvesties drusku mierīgāk. Varbūt ne tik uzskatāmi.

Krēsla atbīdīšanās. Ulivers piecēlās un devās laukā.

Nometnes direktors paskatījās un teica:

– Es vēl neesmu beidzis.

Bet Ulivers bija prom.

Tiho domāja: un ko man tagad darīt? Viņš arī sakustējās. Viņš domāja: man jāiet viņam pakaļ, bet nometnes direktors Džons satvēra viņu aiz rokas un turēja ciet. Tiho apstājās. Nometnes direktors Džons teica:

– Nu lai viņš skrien, viņam vēl vajadzīgs laiks. Bet tu esi saprātīgs puisis, tu man patīc. Tu zini, ka es gribu tikai labāko jums – viņam un tev. Un varbūt tev vajag viņam drusciņ palīdzēt. Viņam jau agrāk bijušas visādas sīkas problēmas. Piemēram, ar Šerīlenu. Tu jau droši vien to zini. Bet tu vari savam draugam palīdzēt, ko tu, protams, arī darīsi, esmu par to pārliecināts. Kerola man teica, ka tu tiksi ar to galā. Kerola saskata tevī daudzus talantus.

Tiho nekas cits neatlika, kā pamāt, atturīgi pamāt un doties prom.

 

Tiho meklēja Uliveru. Ne pieliekamajā, ne virtuvē, ne vadītāju istabā viņa nebija. Tiho gāja, meklēja un domāja. Vai kopīgajā istabā? Nē, tur viņš redzēja Kerolu, kura kopā ar Gariju analizēja anketas. Kerola paskatījās uz viņu. Kerola saskata tevī daudzus talantus.

Viņš izgāja ārā. Redzēja, ka uz laukuma kāds kustas. Četri tēli – bez krekliem. Četri puskaili augumi. Ulivers, Padijs Pirmais, Brāhims un Josijuki. Viņi spēlēja futbolu, Ulivers stāvēja vārtos. Tiho devās klāt. Viņu ieraudzījis, Ulivers nokliedzās:

– Nāksi spēlēt?

Nē, Tiho nodomāja, to ne. Par karstu. Pārāk daudz domu, ar ko jātiek skaidrībā. Viņš papurināja galvu.

– Okē! – Ulivers iesaucās un ieņēma vārtsarga pozu. Viņš pamāja Josi, lai sper pa bumbu, un ar labās rokas pirkstiem rādīja: "Nāc tik šurp, nāc tik šurp!"

Tiho apsēdās ēnā zem koka un apdomājās. Es kaut ko šobrīd pieredzu, viņš domāja. Tādu piedzīvojumu. Filmu trīs dimensijās. Esmu galvenais varonis. Skatos uz sevi. Man ir jārīkojas. Man jāpauž viedoklis. Man jāizdomā, kā es redzu nometnes direktoru Džonu. Man jāizdomā, vai es piekrītu viņa vārdiem. No vārdiem vien nevajag baidīties. Man jāatrod jauni vārdi. Vārdi, kas neliktu man domāt ne par ko tādu, kas es neesmu.

Viņš paskatījās uz Uliveru. Mums jābūt kopā, viņš nodomāja. Mums jāsadodas rokās, jāieskrienas un jāielec jūrā. Jāuznirst kopā. Kopā jāoperē. "Skalpeli!" es tad teikšu, un viņš man pienesīs prasīto, "Skābekli!" viņš sauks, un es būšu gatavs. Mums vajadzēja abiem kopā doties uz personāla istabu. Arī abiem kopā no tās aiziet. Un, kad viens ko saka, tad otram būtu jāpiekrīt. No šī brīža vienam būs jāsaka otra teikumi. Jāpapildina un jāpabeidz.

Ulivers metās pēc bumbas. Tā sparīgi paripoja garām vārtu stabam.

Ulivers piecēlās un joza tai pakaļ. Tiho viņam piebiedrojās. Viņi skrēja katrs no savas puses, bumba ripoja pa vidu.

– Tu esi dusmīgs uz mani? – Tiho pavaicāja.

– Nē taču! Par ko? – Ulivers neizpratnē pajautāja.

– Es gribēju iet prom kopā ar tevi, bet viņš mani aizturēja.

– Ak, par to vari īpaši neuztraukties. Redzēji, kā es lēcu pakaļ bumbai?

– Jā. Fantastiski. Vai mēs varam vēl parunāties?

– Jā. Bet vēlāk.

Tiho gāja atpakaļ un atskatījās uz Uliveru. Viņa ķermeņa apprises sviedros mirdzēja. Viņš ķēra gaisā lidojošas bumbas un tad karājās kā astes komēta starp trosēm. Cik savādi, cik piezemēti izskatījās trīs pārējie, kas staigāja ap viņu. Brāhims ar savām spalvainajām krūtīm, kas atgādināja skrāpējumus, Josijuki – tievs, bet plakans kā tāds staigājošs lineāls… Bet tāds, kam viss izdodas stāvus un skriešus, driblējot un nokrītot tieši tai vietā, kur viņš vēlas būt – it kā gaiss būtu radījis tieši viņam piemērotu formu, kaut kādu īstajā brīdī apakšā pagrūstu spilvenu – tāds bija tikai Ulivers. Nē, nometnes direktors bija visu pārpratis. Uliveram nebija vajadzīga nekāda palīdzība. Neko viņam palīdzēt nevarēja. Bija saule, koks un panorāma. Un neskaitāmas iespējas.

 

Donna sauca viņu. Māja viņam. Viņa pieskrēja pie Tiho. Viņa pieliecās, satvēra viņu aiz rokām un izdvesa:

– Visi par to vien runā!

Tad atlaida viņu un noslīdēja zemē. Pie viņas esot atnākuši uzdot visādus jautājumus, bet viņa klusējusi kā kaps. Bet vēlāk vadītāju istabā viņa dzirdējusi, ka visi to vien dara, kā apspriež viņus abus. Kāds esot kliedzis, kāda raustījusi plecus. Kāds kaut ko murminājis, cits atkal par kaut ko burkšķējis. Adele neesot reaģējusi, bet Garijs, kas kopā ar nometnes direktoru bīdījis galdus, esot mētājis dīvainus jociņus. Kad citi smējušies, viņa esot aizlaidusies. Atbēgusi šurp.

Tiho klausījās Donnas žvadzēšanā, bet viņa acis kavējās pie meitenes krūtīm. Tās likās lielākas un apaļākas nekā spicās Ņinas krūtis. Viņš gribētu zināt, kāpēc viņam Ulivera plakanās krūtis likās skaistākas. Vai tāpēc, ka puišu krūtis ir pieticīgākas, aizkustinošākas? Bet meiteņu krūtis pārāk brutālas, pārāk nepieradinātas? Vai tas, kas šķiet skaists, tāds sāk šķist kādā noteiktā dzīves brīdī? Vai arī ir tāds šķitis jau no sākta gala, jau no dzimšanas?

Donna teica:

– Piedod, bet man likās, ka tu gribi to zināt.

Viņa paskatījās uz Tiho, un viņš pēdējā brīdī saprata, ka viņam ir kaut kas jāsaka. Viņš negribēja runāt. Vienkārši negribēja tālāk apspriest sevi un Uliveru. Vai ir vēl kāda sarunu tēma?

– Jā, protams, – viņš teica. – Paldies, ka tu man ļauj būt lietas kursā. Bet pastāsti labāk vēl kaut ko par savu brāli.

Donna sarauca pieri, tomēr sāka stāstīt. Viņa mīlēja brāli. Viņš bija vecākais brālis, un, protams, viņa bija tam trakoti pieķērusies. Kad viņai bija kādas likstas vai dīvaini jautājumi, kad viņa gribēja sūdzēties par skolu, viņš teica, ka vajag apsēsties un izrunāties, tad viņš noslaucīja galdu tukšu, un viņa varēja sēdēt un runāt, kamēr nogura pati no sevis. Viņš dzīvoja nelielā dzīvoklītī pilsētā, un viņa bieži gāja pie brāļa ciemos. Un viņš nebija precējies, un viņam nebija draudzenes, jo he was gay. Nu jā. Tā ir. Un tas bija pilnīgi okei, kamēr tā viņam pašam nebija problēma. Tak diemžēl bija! Neviens nedrīkstēja to zināt – ne darbā, ne baznīcā, ne pie viņiem mājās – šī dzīves puse bija milzīgs noslēpums. Donna to zināja. Viņa juta, kā viņš pieklust, kad runas pievēršas šai tēmai, kā viņš vienmēr izvairās, kad tiek doti attiecīgi mājieni. Bet viņa īsti nezināja, ko darīt.

Bet ar viņiem abiem, ar Uliveru un viņu, viss notika tik pašsaprotami, un viņa negribot, lai visi par to uzzinātu, lai visi izdibinātu, ka Ulivers un viņš… Ir jau labi, Tiho gribēja teikt, ir jau labi, bet tad viņš pēkšņi iedomājās par Šerīlenu.

– Tu vēl man neko nepastāstīji par Šerīlenu.

Rūgti smiekli.

– Baidos, ka tieši viņa ir tā, kas izplata runas.

 

Futbola mačs bija galā. Ulivers devās pie viņiem. Pārējie meklēja savus tēkreklus.

The best you can do is sweat! – Ulivers teica. Un Tiho smējās. Un beigās smējās arī Donna. Viņa paskatījās pulkstenī un piecēlās kājās.

– Ir jau gandrīz trīs. Tūlīt sāksies sapulce.

– Man vajag pārģērbties, – Ulivers teica. – Tu arī nāksi līdzi?

Viņi devās uz guļamtelpu, bet Tiho gribēja ar Uliveru vēl ātri paspēt daudz ko izrunāt. Viņš sāka ar visu, par ko viņš bija domājis un ko viņš bija dzirdējis. Runāja par šaubām un spekulācijām, ka viņi varbūt varētu darīt tā, bet varbūt arī citādi…

– Stop! – Ulivers teica.

Viņš tai brīdī saitēja savas kurpju auklas. Viņš pacēla acis un teica:

– Iegaumē labi! Man nav nekādas vēlēšanās būt gejam! Vismaz ne šādā veidā. Es vienkārši esmu Ulivers Hjelsbergs no Norvēģijas, un viss. Un Tiho Zēlings no Nīderlandes ir tas, ar kuru es gribu būt kopā, un katra manas dzīves minūte man ir no svara, es negribu, lai kāds man māca dzīvot, kā viņi to dara, sakot, ka mums jāuzvedas piesardzīgāk un tiri piri, jo es katrā ziņā zinu pāris gājienus, ar kuriem varētu izmēzt šos mēslus viņiem no prāta!

Ulivers gangsteris. Tādu Tiho viņu vēl nebija redzējis. Viņš noķiķinājās.

– Vai mēs esam gatavi? – Ulivers pajautāja. Un pasmaidīja.

– Jā, – Tiho atbildēja. Viņš arī smaidīja.

– Varbūt tā ir mūsu izdevība, – Ulivers teica, izlīdzinot auklu cilpu garumu.

Edvards van de Vendels

Edvards van de Vendels (Edward van de Vendel) raksta grāmatas holandiešu valodā – gan bērniem, gan jauniešiem. Pirmpublicējumi iznāk Nīderlandes un Beļģijas izdevniecībās, bet tulkojumi izdoti jau vai...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!