Foto: Edvīns Kamoliņš
 
Sarunas
30.06.2020

Vīruss vēl nav beidzies. Saruna ar Ivaru Neideru

Komentē
6
Saglabā

Ja aprīļa vidū šķita, ka acu priekšā notiekošā vēsturiskā pandēmija neatgriezeniski mainīs dzīvi, šobrīd Rīgā notiekošais liek to apšaubīt. Cilvēku blīvums uz ielām, parkos, veikalos, kafejnīcās būtiski neatšķiras no tā, ko var redzēt "normālās" vasarās, un divu metru distance tiek ievērota tikpat vaļīgi kā sejas aizsega valkāšana sabiedriskajā transportā. Savukārt medijos, kuros koronavīruss absolūti dominēja vismaz divarpus mēnešus, tas, lai arī joprojām manāms, tomēr ir izspiests no priekšplāna. Protams, Rīga un Latvija nav Bergamo vai Ņujorka, protams, ka mums ir ārkārtīgi paveicies, un protams, ka 9. jūnijā ārkārtas stāvoklis tika formāli izbeigts. Ir skaidrs, ka cilvēki alkst atgriezties "normālā" dzīvē, tomēr vīruss joprojām nekur nav pazudis un, iespējams, gaida savu otro vilni. Tāpat būtu žēl, ja pandēmijas laikā gūtās mācības mēs tā vienkārši aizmirstu. Šādā situācijā šķita vērts parunāt ar filozofu, RSU docentu Ivaru Neideru, kura galveno interešu un pētniecības tēmu lokā ir bioētika un medicīnas ētika.

Ar Ivaru Neideru sarunājās Helmuts Caune.

Kā tev iet, Ivar? Un kā tev ir gājis pēdējos trijos mēnešos ar dzīvi un vērojumiem?

Man jau no marta vidus, kad viss sākās, apkārtējais noskaņojums ļoti disonēja ar personīgo realitāti. Kad visiem pēkšņi vairs nebija, ko darīt, sākās "pārdomu laiks" un "nodošanās apcerēm", man bija gluži otrādi, jo reāli dubultojās darba slodze – vajadzēja straujos tempos visus kursus pārtaisīt par tālmācības kursiem un pārveidot modeli sadarbībai ar studentiem. Tas nozīmē, ka tu vienlaikus lasi kursu un veido to no jauna, kam normāli tā nevajadzētu būt. Un arī otrā galā ir ievērojams nobrukums no normālā procesa – liela daļa manu studentu ir mediķi, daudzi no viņiem, šķiet, līdz ar pandēmijas iestāšanos ir sākuši strādāt, bet tas atkal atstāj iespaidu uz mācību procesu – daudz kas ir iekavēts, netiek nodots laikā un tamlīdzīgi. Turklāt šāds studiju režīms no studentiem prasa strauju pārorientēšanos. Tu tikko esi uzsācis studijas, nostudējis vienu semestri, puslīdz esi sapratis, kā viss darbojas, bet te pēkšņi atkal viss sagriežas kājām gaisā. Un nevienam nav īstas skaidrības, ko darīt daudzās situācijās, kādu agrāk nav bijis. Līdz šim parasti vismaz pasniedzējam bija skaidrs, kā rīkoties, bet tagad arī pasniedzējiem ir situācijas, kādās viņi nav bijuši. Nekādi noteikumi vēl nav izdomāti, tāpēc jāimprovizē. Īsumā – paredzu diezgan smagu sesiju. Pagaidām izskatās, ka arī nākamais mācību gads sāksies apmēram tāpat, kā beidzās šis, t.i., bez klātienes nodarbībām.

Bet viena no interesantākajām lietām, ko novēroju ārpus savas dzīves, ir tas, kādā veidā darbojas informācijas telpa, kas atrauta no realitātes, kurā cilvēki atrodas. Kāda ir cilvēku reakcija uz to, kādi ierobežojumi noteikti, kad tos vajag vai nevajag atcelt, cik tie ir pamatoti. Ir kaut kāda plaisa starp to, kas reāli notiek, kādi ierobežojumi valstī reāli ir, un to, ko cilvēki par to domā. Viņu skatījums lielā mērā ir atkarīgs no informatīvās telpas pastarpinājuma, kurš ir sajūgts ar to, ko runā cilvēki citā informatīvajā telpā. Piemēram, kāds sašutis cilvēks pēkšņi raksta – re, Vācijā jau atver lielveikalus, kad pie mums šie ierobežojumi beidzot tiks beigti?! Lai gan mums veikali vispār nav bijuši ciet. Ir kaut kāds kairinājums par to, ka mūs te, lūk, apspiež un varbūt tas nav pamatoti, jo citur neapspiež. Lai gan mūsu ierobežojumi ir krietni vieglāki nekā Vācijā vai citur. Sašutumu audzē un baro dažādas informācijas telpas, kā tas ir arī citu politisko jautājumu gadījumā. Bet tāds īsts sašutums pie mums gan bija ļoti margināls – tādi izgājieni kā Zaļā Valentīna pikets pie Brīvības pieminekļa, piemēram. Bet tas notika apmēram tai pašā laikā, kad ASV džeki ar automātiem nevarēja tikt pie friziera.

Vai tiešām tie bija tikai margināļi? Pēteris Apinis un domubiedri arī aktīvi iebilda pret ierobežojumiem vai vismaz to smagumu, un tās ir vērā ņemamas balsis.

Tā ir interesanta parādība no sociālās epistemoloģijas viedokļa. Tu redzi, ka ir dažādi informatīvie kanāli, kam cilvēki pieslēdzas, lieto kaut kādus pierādījumus un pēc tiem spriež, pēc tam izlasa kaut ko pretēju un netic – kā vispār kaut ko tādu var domāt! Problēma, protams, ir tāda, ka daudzi no mums, ja atrastos tajā pašā burbulī, arī domātu līdzīgi. Tās epistēmiskās saites, kam tu uzticies, ko tu ņem par pilnu, lielā mērā nosaka, ko tu par to teiksi un domāsi. Es nesen manīju, ka Ainars Mielavs bija asi izteicies par Ugas Dumpja teikto, ka vajadzētu būt uzmanīgiem ar kora mēģinājumiem un dziedāšanu vispār, jo tā ir ērta vide, lai izplatītu vīrusu. Mielavs par to bija ļoti apvainojies, viņam komentāros piebalsoja Aigars Grāvers, un tālāk jau aizgāja eksaltācija no kora mēģinājumu aizstāvju puses.

Nu labi, bet Pēteris Apinis nav Mielavs vai Grāvers. Viņš ir šķietami adekvāta autoritāte, publiska persona, kam šādā situācijā ir gandrīz vai pienākums izteikt publisku viedokli, un viņa, eksperta, viedoklis ir tāds, kāds tas ir. Apinis domā, ka viņam ir taisnība. Man un tev šķiet, ka mums un Ugam Dumpim ir taisnība. Mēs dzīvojam dažādos burbuļos. Vai tev ir kaut kāds pēdējais kritērijs, kas tev ļauj būt drošam, ka tev un tavam burbulim ir vairāk taisnības? Un ka tas otrs burbulis kļūdās.

Tur var izmantot vairāku pakāpju kritērijus. Teiksim, priekš manis Uga Dumpis pelna lielāku uzticamību tāpēc, ka viņš ir infektologs. Viņa ekspertīzes joma attiecas uz jautājumu, par kuru ir runa. Ķirurgam, piemēram, es uzticētos mazāk, ja vien, protams, mēs nerunātu par kādu jautājumu, kuru ķirurgs varētu pārzināt labāk. Uzreiz gan jāsaka, ka, protams, var apšaubīt arī to. Ja tu veidotu kādu marginālu diskusiju raidījumu televīzijā X vai savā "YouTube" kanālā un tu  domātu, ka Dumpim un citiem ekspertiem nav taisnība, tad tu noteikti pa visu plašo pasauli varētu atrast infektologu, kurš teiktu tieši to, ko tu gribētu dzirdēt. Tieši tāpat kā var atrast imunologus, kas runā jocīgas lietas par vakcīnām. Līdz ar to nākamais, kam var pievērst uzmanību, ir – no kurienes savu informāciju šie eksperti iegūst un kā pamato savu viedokli. Var būt labāki un sliktāki avoti – tās var būt zinātniskas publikācijas recenzētos izdevumos un tās var būt sarunas kādā forumā vai sociālo tīklu komentāros. Un te, protams, saduramies ar problēmu, ka, lai to izvērtētu, mums ir vajadzīgs gan laiks, gan noteiktas prasmes – kā šķirot avotus, kā lasīt akadēmisku publikāciju un tamlīdzīgi. Ja tu man prasi, kāpēc es drīzāk ticu Dumpim, es tev norādu uz šādiem apsvērumiem.

Vēl ir būtiski – ko saka citi atzīti jomas eksperti. Nav tā, ka es kaut kā īpaši ticu tam pašam Dumpim. Iespēju robežās skatos, ko par šiem pašiem jautājumiem saka Dumpja ārzemju kolēģi. Ja viņi runātu kaut ko pilnīgi atšķirīgu, tad, protams, man būtu jāpārskata tas, cik lielā mērā varu uzticēties kā tiem, kas saka vienu, tā arī tiem, kas apgalvo pretējo. Infektologi un citi eksperti ir uzticami tādā mērā, kādā viņi translē savā jomā pastāvošās zināšanas. Ja viņi sāk translēt kaut kādu sviestu, tad viņi striktā nozīmē vairs nerunā kā jomas eksperti. Piemēram, ja cilvēks ar ārsta izglītību sāk stāstīt kaut ko par to, kā noteikti homeopātiski preparāti palīdz pret noteiktām slimībām, tad striktā nozīmē viņš vairs nerunā kā ārsts, jo viņa apgalvojumi nav pamatojami ar pierādījumiem, kurus izmanto medicīnā. Šādā nozīmē, protams, ārsts–homeopāts ir visai jocīgs vārdu savienojums. Nav tālu no oksimorona. Vēl viena problēma, ar kuru nācās saskarties šīs pandēmijas sakarā, bija tāda, ka uz virkni jautājumu atbildes nebija nevienam – vīruss ir jauns, trūkst zināšanu gan par tā radītajām sekām cilvēka organismā, gan par tā izplatīšanās ceļiem un attiecīgi arī par līdzekļiem, kā šo izplatību ierobežot. Situācija, kad vienā brīdī cilvēkiem tiek sūtīta ziņa "maskas lietot nav jēgas", bet jau pēc neilga laika parādās ziņa, ka maskas tomēr jālieto, protams, viņiem liek uzdot dažādus jautājumus.

Ir cilvēki, kas nosacīti ir tajā, ko mēs saucam par "mūsu burbuli", bet kas pret ierobežojumiem izturējās visnotaļ liberāli un selektīvi. Es kaut kad maija vidū, kad daļa ierobežojumu tika atviegloti, pirmo reizi pēc divu mēnešu pārtraukuma nokļuvu tādā kā sociālā sanākšanā ar virkni izglītotu, kulturālu, labus medijus patērējošu labas gribas cilvēku, un sarunās atklājās, ka daudzi no viņiem, man par lielu pārsteigumu, atzina, ka sociālā distancēšanās ir pamatota, bet paši to ir diezgan bieži pārkāpuši, gājuši ciemos un tamlīdzīgi. Esmu drošs, ka tu arī šādus cilvēkus pazīsti. Kas, tavuprāt, izskaidro šo kognitīvo disonansi?

Es teiktu, ka tavs jautājums ir diezgan pielādēts, jo neesmu drošs, ka šādus cilvēkus zinu. Varbūt zinu, bet tādā gadījumā viņi man nav atzinušies. Manā paziņu lokā es nevienu tādu nevaru iedomāties. Nedomāju, ka to var izskaidrot ar vienu iemeslu. Visdrīzāk pastāv dažādi faktori, kāpēc cilvēki tā rīkojas. Pirmkārt, individuāls optimisms un pašapmāns no sērijas "man jau nekas nebūs, es jau tikai bišķiņ, tie taču mani draugi, utt.". Sak, kas tur liels? Otrkārt, apdraudējums šķiet attāls. Ir kaut kāds abstrakts saslimušo skaits medijos, neliels skaits mirušo, bet nekāda tieša kontakta ar briesmām nav – cilvēki neredz uz ielām mirstošus cilvēkus, kas raustās konvulsijās, līķus un pārpildītus morgus. Ja ļaudis redzētu šādas apokaliptiskas ainas, tad viņu uzvedība būtu krietni citāda un došanās pie draugiem iedzert vīnu vairs nešķistu tik kārdinoša. Te arī svarīgi saprast, cik lielā mērā cilvēki uzticas oficiālajai informācijai. Un šajā gadījumā liela nozīme tam, kā mēs šos informācijas avotus uztveram. Piemēram, ja tu jau sākotnēji domā, ka valdība ir amorāla, melīga un stulba, tad pat gadījumā, kad izveidojas šāda situācija, tev šiem pašiem neuzticamajiem politiķiem, kas tagad sludina baigos ierobežojumus, negribas sevišķi ticēt. Pastarpināta liecība, ja tu neuzticies šim pastarpinājumam, nav uzticama, bet tev pašam nekādas tiešas pieredzes vai pierādījumu nav – pastāv liela iespēja, ka tu vispār nepazīsti nevienu inficēto, kāds varbūt kaut kur klepo, ziņās katru dienu stāsta par kaut kādiem tik un tik saslimušajiem, bet nomirst tikai tie, kas tāpat jau ir ļoti veci – ko tur daudz uztraukties? Tie ir visnotaļ veselajā saprātā balstīti iemesli – tu personīgi nekādas briesmas neredzi, tās ir ļoti attālinātas. Cilvēki taču arī smēķē – tieša kaitējuma nekāda, drīzāk pretēji – tas sagādā noteiktu baudu. Dati gan rāda, ka tas palielina iespējamību saslimt ar plaušu vēzi, bet tas ir kaut kas abstrakts. Turklāt Kītam Ričardsam taču nekas nekaiš.

Vai tavā skatījumā tas, ka Latvija, iespējams, tik neparasti viegli būs pandēmijai tikusi pāri, vienlaikus saglabājot arī relatīvi vieglus ierobežojumus, atvērtus veikalus un tamlīdzīgi, ir skaidrojams ar mūsu veselības aprūpes sistēmu, valdības ātro reakciju, zemo iedzīvotāju blīvumu vai vēl kādiem citiem faktoriem?

Šajā jautājumā es diez vai varu pateikt ko jaunu. Ticami skaidrojumi, ko esmu dzirdējis, norāda, ka spēkā ir gan tādi veiksmes faktori kā iedzīvotāju blīvums, gan arī kultūras iezīmes – mēs samērā maz apkampjamies un bučojamies. Ievērot distanci mums nav problēmu. Mēs arī salīdzinoši ātri aizvērāmies ciet – līdz ar pirmajiem pozitīvajiem testiem. Tāpat, manuprāt, pietiekami liela daļa cilvēku tiešām nobijās un situāciju uztvēra pietiekami nopietni. Ielas momentā palika tukšas, sabiedriskais transports – tāpat. Te diezgan labi parādās tas, cik lielā mērā valsts drošība ir saistīta ar iedzīvotāju uzticēšanos politiķu pieņemtajiem lēmumiem. Mūsu uzticēšanās līmenis, protams, nav spožs, bet tas tomēr izrādījās pietiekams – vai vismaz tā šķiet.

Bet nu labi, ir 12. marts, Kariņš un Viņķele iznāk no sēžu zāles un pēkšņi pasaka: tagad būs tā, nedrīkst darīt to un to, un tas jums visiem jāievēro, sākot no šī brīža. Man, tev un lielai daļai Latvijas sabiedrības šķita skaidrs, ka tas ir pieņemami – jā, neko darīt, šī patiešām ir situācija, kurā valstij jāizmanto kaut kādas ārkārtas pilnvaras, kuras nozīmē cilvēku pamatbrīvību – piemēram, pulcēšanās brīvības – ierobežošanu. Tas, kā klasiskā liberālisma brīvības tiek atņemtas biznesam, vispār ir atsevišķs stāsts. Bet kaut kādā mērā šis moments tomēr nav pašsaprotams – ka daži ievēlētie tautas kalpi pasaka, ka šitā tagad būs jādzīvo, un visiem tas jāpieņem, ja negrib tikties ar policiju. Vai eksistē labi argumenti, kāpēc tas varētu nebūt pamatoti un pat tādā situācijā kā pandēmija cilvēku drošība un labklājība būtu jāatstāj viņu pašu ziņā?

Nezinu gan. Es drīzāk varētu attīstīt tēzi par to, kā šie ierobežojumi patiesībā saskan ar vērtībām, kuras mēs jau tāpat akceptējam. Jā, mums ir dažādu tiesību kopums – dažādas brīvības, kuras mēs augstu vērtējam, bet ir grūti atrast tiesības, kas būtu tik absolūtas, ka tās nevar ierobežot nekādu interešu vārdā. Būtiskākais ir jautājums par to, kādā veidā tas tiek darīts un kā tas tiek pamatots –proti, vai ierobežojumi ir proporcionāli un kādā veidā tie tiek darīti zināmi iedzīvotājiem. Tas jau arī nenotika gluži tā, kā tu to nupat pasniedzi – vai nu samierinieties, ka tagad būs tā, vai arī būs darīšana ar policiju. Tieši šāda veida retorika demokrātiskā valstī diez vai būs produktīva. Politiķa pienākums šādā gadījumā ir paskaidrot, kāpēc šādi ierobežojumi ir pamatoti. Bet politiķu instinkti un izpratne ir dažāda. Un tas pats, protams, attiecas arī uz vēlētājiem.

Viena galējība, ko daži pieprasīja, bija – izmantot karaspēku, norobežot teritorijas, visus sasēdināt karantīnā un tā tālāk. Ir cilvēki, kuriem intuitīvi liekas, ka tas darbojas. Un kaut kādā ziņā varētu teikt, ka tā ir dabiska reakcija uz apdraudējumu. Tomēr daudzi piemēri liecina par pretējo. Lietuvieši, starp citu, mēģināja būt krietni stingrāki, bet iznākums nebija necik spožs. Otra galējība ir apmēram tāda, kādu tu piedāvāji – vienkārši pateikt visiem, ka gaisā ir kaut kāds bīstams vīruss, bet jūs izdomājiet paši, ko darīt un kā sevi pasargāt. Tomēr arī tas diez vai būtu labs veids, kā tikt galā ar situāciju. Tas būtu tas pats, kā pateikt, ka mēs nedrīkstam ierobežot to, kā cilvēki drīkst braukt ar auto. Katram ir tiesības pašam pieņemt lēmumu, kur, kā un cik ātri braukt. Tā mēs rīkotos, ja domātu, ka brīvība izdarīt šāda veida izvēles ir absolūta vērtība un tāpēc nav ierobežojama neatkarīgi no jebkādiem citiem apstākļiem. Tomēr ir situācijas, kurās mēs pamatoti varam ierobežot tiesības un kurās šie ierobežojumi saskan ar principiem, ko mēs jau šobrīd akceptējam. Klasisks iemesls, kāpēc kādu manu brīvību var ierobežot, ir – ja manas brīvības izpausmes apdraud citu brīvību vai tiesības.

Jā, protams, Džons Stjuarts Mills.

Protams, tas ir Mills un viņa princips, ka vienīgais pamatojums, kāpēc pieļaujama brīvības ierobežošana, ir citiem nodarītais kaitējums. Ja to pārnes uz sabiedrības veselības jomu, tad ir skaidrs, ka būs atsevišķi gadījumi, kuros ir pamatojama, piemēram, indivīda ievietošana karantīnā, teiksim, ļoti bīstamas un lipīgas slimības gadījumā. Mēs uzskatīsim, ka šāda rīcība ir pamatota ar apsvērumiem par draudiem, kas tiek radīti citiem cilvēkiem. Būtu jocīgi – vai pat bezatbildīgi – teikt, ka šis cilvēks var izdomāt pats, vai viņam būtu jādodas uz infektoloģijas centru vai jau ieplānotajā ceļojumā uz Spāniju. Šāda brīvības ierobežošana var tikt pamatota, atsaucoties uz citu tiesībām, jo tiek apdraudēta viņu veselība un dzīvība. Tomēr svarīgi, ka ierobežojumi ir proporcionāli apdraudējumam. Un, cik nu es saprotu, tad mūsu gadījumā kopumā ierobežojumi tādi arī bija, lai gan cilvēki vēl noteikti ilgi diskutēs par detaļām.

Vēl viens būtisks iemesls, kāpēc varētu teikt, ka mūsu gadījumā šie ierobežojumi, lai arī bija samērā maigi, ir labāk pamatoti nekā tie, kas tika noteikti Zviedrijā vai Vācijā, varētu būt šāds: mēs jau vairākus Saeimas sasaukumus pēc kārtas esam ievēlējuši politiķus – un līdz ar to tas notiek ar mūsu visu piekrišanu –, kas ir pieļāvuši, ka mūsu veselības aprūpes sistēma ir tādā stāvoklī, kādā ir. Veselības aprūpes resursi, ar kuriem šādā situācijā varam rēķināties, ir visai plāni. Runa ir gan par nepieciešamo aprīkojumu, gan par cilvēkiem. Mums trūkst ārstu un medmāsu arī bez pandēmijas radītās slodzes, bet vīrusa dēļ šis jau tā nepietiekamais skaits var radikāli samazināties burtiski dažu dienu laikā. Ja vīruss izplatās slimnīcā, tad liela daļa slimnīcas personāla ir jāizolē. Tāpēc arī Dumpis īpaši uzsvēra, ka galvenais ir neielaist vīrusu slimnīcās, jo tas paralizētu visu sistēmu. Tāpēc viens pamatojums ierobežojumiem ir tāds, ka ar to palīdzību iespējams plāno resursu kārtu, kāda tā šobrīd ir, vispār vēl noturēt. Bet es jau teicu – mēs paši par to esam nobalsojuši. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums vajadzēja sēdēt mājās un pret situāciju izturēties nopietni.

Mūsu lēmumiem ir sekas. Protams, katrs no mums var izdomāt dažādas atrunas – es taču par šiem muļķiem nebalsoju un tamlīdzīgi. No otras puses – šie cilvēki, kas Saeimas namā sēž (fiziski vai attālināti), no debesīm nav nokrituši. Viņi atspoguļo mūsu priekštatus par to, kā mēs gribam dzīvot. Krīze arī parādīja, cik tomēr nepateicīga ir politiķa loma – lai kas arī notiktu, tu lielas cilvēku daļas acīs būsi zaudētājs. Ja būtu bijis daudz saslimšanas un nāves gadījumu (te der atcerēties, ka tad, ja mēs rēķinām uz iedzīvotāju skaitu, Latvijā reģistrētais saslimušo un mirušo skaits ir vairākas reizes mazāks nekā tajā pašā bieži piesauktajā Zviedrijā), tad, protams, valdība būtu vainīga, jo rīkojusies nepareizi. Savukārt, ja saslimušo un mirušo skaits ir neliels, tad atkal slikti – jo izrādās – un tādu viedokli esmu dzirdējis – pasākumi bijuši veltīgi, jo nekas slikts nav noticis. Te, protams, ir sajaukts cēlonis ar sekām – nekas briesmīgs nav noticis, jo esam veikuši virkni pasākumu.

Vai tev līdz šim bija stingra nostāja sadursmē starp utilitārisma* un deontoloģijas** ētiskajām sistēmām? Un, ja bija, vai šī situācija to ir mainījusi?

Tas ir jautājums, kas mani ik pa laikam nodarbinājis, bet, vairākus gadus darbojoties bioētikas un pielietojamās ētikas jomā, esmu sapratis, ka aplūkot problēmas šāda pretnostatījuma griezumā nav auglīga nostāja. Protams, filozofiskās ētikas literatūrā iezīmējas lielie deontologi un utilitāristi, kas mēģina savas teorijas pamatot, iebilst viens otram un tamlīdzīgi. Un tās varbūt arī ir nozīmīgas un reizēm pat interesantas diskusijas. Ir izņēmumi, bet vairums no viņiem ļoti reti kad izsakās par pielietojamās ētikas jautājumiem. Varbūt politikas filozofijas jomā tas ir sastopams biežāk, bet, piemēram, bioētikā grūti runāt par šādiem dalījumiem. Reti kurš autors sevi sauc par utilitāristu vai deontologu. Varbūt Pīters Zingers ir viens (bet ne vienīgais) šāds izņēmums – lūk, es esmu utilitārists un tāpēc, balstoties uz šiem apsvērumiem,  domāju, ka šajā gadījumā pareizi ir rīkoties šādi. Par šīm teorijām ir interesanti diskutēt, tām var būt arī sava pedagoģiskā nozīme – mēs varam mācīties noteiktā veidā domāt par dažādām ētiska rakstura problēmām, bet, tiklīdz mums ir darīšana ar kādu konkrētu situāciju vai jautājumu, krāsas sajaucas.

Piemēram, jautājums – vai ārsta pienākums ir aprūpēt covid-19 pacientu, ja viņam nav nodrošināts pienācīgs ekipējums? Daudzās valstīs ārstiem trūkst primāro drošības līdzekļu – masku, cimdu, aizsargtērpu. Līdz šim vienkārši nav bijusi situācija, kurā tos vajadzētu tādā daudzumā. Vai – ko darīt, kad būsim sagaidījuši vakcīnu, bet tās ražošana uzreiz neapmierinās pieprasījumu? Kam piedāvāt vakcīnu vispirms, bet kam vēlāk? Ja gribam tikt skaidrībā par šiem jautājumiem, tad mums neko daudz nepalīdzēs zināšanas par utilitārisma vai deontoloģijas teorijām. Mums jātiek skaidrībā, kāda veida situācija tā ir, kādas sekas radīsies vienā vai otrā gadījumā, kādi principi ir relevanti, un jāņem vērā vēl daudzi citi faktori. Diez vai mums palīdzēs tas, ka iepriekš būsim pārliecināti – lūk, utilitārisms ir patiesa teorija, un tad nu braucam ar to. Es, piemēram, sliecos piekrist, ka ārstiem nav pienākuma aprūpēt covid-19 pacientus, ja viņiem nav nodrošināts adekvāts ekipējums. Argumentācija īsumā ir apmēram šāda –  sabiedriskais līgums, kurš pastāv starp ārstu un pacientu, darbojas tikai pie noteiktiem nosacījumiem: ja mēs kā sabiedrība nodrošinām ārstiem nepieciešamos līdzekļus, lai viņi varētu veikt savu darbu, nepakļaujot sevi novēršamam veselības un dzīvības apdraudējumam. Tas ir princips, kas darbojas arī katastrofu medicīnā, – ārsta pienākums palīdzēt ir spēkā tikai tad, ja netiek apdraudēta viņa paša dzīvība. Līdzīgi kā man ir pienākums glābt slīcēju tikai tad, ja es, piemēram, māku peldēt.

Paņemsim citu hipotētisku situāciju. Tu esi ārsts, pie kura vienlaicīgi nonākuši divi covid-19 pacienti ar identiski smagiem simptomiem, un tev ir tikai viens ventilators. Un tu zini, ka viens no viņiem tika ievērojis sociālo distancēšanos, bet otrs ne. Vai šīs zināšanas būtu jāņem vērā, pieņemot lēmumu, kuram no viņiem dot ventilatoru vispirms?

Es domāju, ka tas visdrīzāk nav ētiski relevants faktors. Būs daudzi citi faktori, kas būs svarīgāki.

Piemēram?

Piemēram, tas, cik lielu labumu katram pacientam šī terapija var potenciāli dot, būs svarīgāks jautājums par to, kurš no viņiem ir godprātīgāk distancējies. Varam iedomāties analoģiju – ir notikusi autoavārija, ārstam atved pacientus un viņš tos aprūpē, izsverot viņu individuālo stāvokli, nevis to, kurš bija vai nebija vainīgs avārijā. Izvēloties šo secību, no morāles viedokļa ārstam visi ir vienādi. Turklāt ir arī praktiska problēma – kā var noskaidrot, cik godprātīgi cilvēks ir vai nav distancējies?

Bet vai sociālā distancēšanās arī nav daļa no tā paša sabiedriskā līguma, uz kuru tu jau atsaucies? Viens no šiem hipotētiskajiem pacientiem to ievēroja, bet otrs ne.

Protams, mēs varam pie tā apelēt un daudzos gadījumos arī pamatoti pārmest cilvēkiem, ja viņi šos noteikumus neievēro, bet nebūtu pareizi šī iemesla dēļ viņiem liegt pieeju veselības aprūpei, jo mums jāatzīst, ka cilvēku iespējas kontrolēt daudzus faktorus ir ierobežotas, bet padarīt kādu atbildīgu par to, ko viņš nespēj kontrolēt, ir problemātiski. Atgriežoties pie tava piemēra – labi, viens no viņiem neievēroja noteikumus. Tad varam uzdot jautājumu – kāpēc vienas cilvēku grupas gadījumā ir lielāka varbūtība, ka viņi ievēros noteikumus, nekā citas? Ir cilvēki, kuriem tos ievērot ir ļoti viegli. Ja tev ir pietiekami daudz līdzekļu, tu dzīvo privātā savrupmājā rajonā, kur ir tuvu veikali, vai tev ir automašīna, vai tu diezgan viegli vari visas preces pasūtīt internetā, tad distancēties nudien nav grūti. Bet tam, kurš pa naktīm guļ zem tilta vai kādā patversmē un pa dienu meklē pārtiku Centrāltirgū, varētu būt cits skatījums. Tāpat arī cilvēkiem, kuri spiesti dzīvot šauros apstākļos, komunālajos dzīvokļos. Īsi sakot, ir daudzi sociālie faktori, kas izslēdz iespēju, ka mēs varam padarīt cilvēkus pilnā mērā atbildīgus par šāda veida pārkāpumiem.

Labi pelnošam reklāmas aģentūras kopīraiteram tā ir eksotika – neievērot noteikumus, aiziet sestdienā iedzert ar draugiem vai pie kāda ciemos. Bet ir cilvēki, kuriem šo noteikumu neievērošana ir ikdiena, jo citas iespējas viņiem vienkārši nav. Par to jau ir daudz runāts un rakstīts – kā pandēmija izgaismojusi mūsu sociālās sistēmas trūkumus. Nevienlīdzība iezīmējas daudz stiprāk nekā normālos apstākļos. Kamēr vieni sēž mājās un stāsta, kā tagad var nodoties apcerei un rūpēm par sevi, citiem joprojām ik dienu jāiet uz darbu un jāpakļauj  riskam sava veselība, pat dzīvība. Man vienā brīdī palika drusku nelabi no tā, kā visi dalās ar saviem garīgajiem padomiem par to, kā nodoties apcerēm. Ir daudz cilvēku, kam jāstrādā veikalos un citās riska zonās, ir tādi, kas pazaudēja savu jau tā ne pārāk labi apmaksāto darbu. Šajos trīs mēnešos noteikti ir norisinājušies daudzi traģiski, neizstāstīti stāsti.

Tāpat ir izgaismots, kas patiesībā ir tā sauktie essential workers jeb būtiskākie darbinieki. Kuri, kā izrādās, ir vieni no zemāk apmaksātajiem.

Jā, protams, tas arī ir interesanti. Izrādās, bez rimčika kasierēm un krāvējiem tu savu tofu nenopirksi.

Tev palika nelabi no apcerēm par garīgumu, man vienubrīd palika nelabi no tā, cik bieži tika piesaukts nabaga Kamī ar savu "Mēri". Viens no citātiem, kas atbalsojas visbiežāk, ir par to, kā "mēra laikā mēs iemācāmies, ka cilvēkos ir vairāk apbrīnojamā nekā riebīgā". Vai, vērojot pēdējos mēnešos notikušo, tu varētu sliekties tam piekrist?

Zini, es neesmu tik kaislīgs šādu spārnotu vispārinājumu cienītājs. Protams, ir daudz gadījumu, kad cilvēki nesa pārtiku veciem cilvēkiem vai draugiem, kas nedrīkstēja pamest mājas, vai kā citādi palīdzēja. Bet gan jau varētu sameklēt arī dažnedažādas riebeklības, kā cilvēki, izmantojot ārkārtas stāvokli, ir iedzīvojušies uz citu neveiksmēm. Protams, ir skaisti tā domāt un ir brīnišķīgi, ka daži cilvēki tiešām atbilst šādam priekšstatam vai cilvēki, šāda priekšstata vadīti, kaut ko labu izdara, bet mani šādi vispārinājumi īpaši neiedvesmo. Bet, ja tie kādam palīdz – lieliski.

Kas ir viena vai divas galvenās lietas, ko sabiedrībai no šīs pieredzes vajadzētu mācīties?

Mācīties, protams, vajag visu laiku, tam pandēmija nav vajadzīga, bet esmu skeptisks, vai mēs kā sabiedrība ko mācīsimies. Tas arī atkarīgs no tā, kā šis pasākums beigsies, jo jāuzsver, ka tas vēl nepavisam nav beidzies. Es ceru, ka notiks kādi sistēmiski uzlabojumi – līdzīgi kā tas notika pēc finanšu krīzes. Cilvēki varbūt gudrāki netapa, bet finanšu sistēmas pārvaldība, iespējams, nedaudz uzlabojās. Vajadzētu pārdomāt to, kā mēs izturamies pret veselības aprūpes sistēmu, cik daudz resursu tajā ieliekam. Otra līdzīga lieta būtu jautājums par jau minēto faktu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuriem nav nemaz tik viegli ievērot distancēšanos un tamlīdzīgus ierobežojumus – sabiedrības nevienlīdzības faktors. Tās būtu divas galvenās jomas, ko pārskatīt. Svarīgi tikai to neaizmirst, tiklīdz briesmas būs garām. Kad plūdi beigušies, piepūšamās laivas pārdot grūti.

Tā gan ir spekulācija, bet es pieņemu, ka tas sprādziens, kas šobrīd notiek ASV, ir saistīts ar šo faktoru. Protams, Džordža Floida nāve un tas, ka tā redzama visiem, ir būtisks faktors, bet, ja nebūtu šī pandēmijas fona, tā varbūt nebūtu izraisījusi tik lielu sprādzienu. Pēc dažādiem statistikas rādītājiem redzams, ka melnādaino sabiedrības daļa ASV no koronavīrusa cieta krietni vairāk. Šajā sabiedrības daļā daudzu cilvēku stāvoklis no "slikti" mainījās uz "pavisam slikti". Savukārt pie mums tās īstās ekonomiskās sekas, kā noprotu, nemaz vēl neesam sajutuši. Tās ir tikai priekšā. Es ar zināmām bažām raugos uz rudeni un ziemu. Tas disonē ar visapkārt jūtamo optimismu – daudziem ir sajūta, ka viss ir beidzies un atkal var dzīvot, viss ir cool. Var mierīgi atlaist.

Beidzamais jautājums būs tieši par to, ka viss nav beidzies. Sajūta, ka viss ir beidzies – vismaz vēlamības izteiksmē – kļūst arvien jūtamāka. Rīgas ielas un dažādas iestādes īpaši neatšķiras no jebkuras citas vasaras. Vīruss sāk pazust arī no informatīvās telpas priekšplāna. Protams, ka viss nav beidzies, mēs nezinām, vai nebūs otrais vilnis, nezinām, ko gaidīt no ekonomiskajām sekām. Vienlaikus vēlme atgriezties "normālā" dzīvē ir cilvēcīga un saprotama. Ar kāda veida apziņas trikiem vai atgādinājumiem varētu panākt nedaudz lielāku disciplinētību?

Varētu noderēt neliela deva paranojas.

Mākslīgi uzkačātas?

Iespējams! Problēma jau ir pavisam vienkārša – skaidrs, ka gribas doties ārā no mājām un atgriezties pie kaut kāda puslīdz normāla dzīvesveida, jo cik gan ilgi var dzīvot pastāvīgā spriedzē. Iestājas zināms nogurums un apātija. Un ierobežojumu atcelšana vai izmaiņas daudzkārt ir atkarīgas nevis no tīri epidemioloģiskiem vai racionāliem apsvērumiem, bet tāpēc, ka ir zināmas robežas, kuras ir ļoti grūti noturēt politiski. Te arī liela nozīme tam, kas notiek citās valstīts. Piemēram, ja kāda kaimiņvalsts lēnām atceļ ierobežojumus, tad cilvēki sāk jautāt – skat, viņi jau iet uz restorāniem, kāpēc mums tā nav? Un tad, protams, ir biznesa intereses – kafejnīcas, restorāni utt., kuriem šajā laikā klājies īpaši smagi, jo viņiem ierobežojumi nozīmēja pamatīgu ienākumu samazināšanos. Un tad Ministru kabinets izšķiras par kaut kādu kompromisu – okei, turpinām ievērot distancēšanos, bet nu jau varat pulcēties mazliet kuplākā skaitā – tikko vēl varēja 25, nu jau 100. Jo dzīvei jānotiek. Varbūt ir kaut kādi scenāriji, pēc kuriem tas varētu izvērsties veiksmīgi, bet mana iekšējā paranoja saka, ka uz restorānu pagaidām vēl nevajag iet pusdienās. Es to arī nedaru.

Es personīgi joprojām neesmu atgriezies tādā "dzīvē", kādā vairums cilvēku ir, – nebraucu ar sabiedrisko transportu, neeju uz kafejnīcām. Vēl kādu brīdi varu bez tā mierīgi iztikt. Lielā mērā cilvēku uzvedība visdrīzāk būs atkarīga no tā, kādi būs dati – ja pēkšņi strauji palielināsies inficēto skaits, cilvēki atkal varētu drusku pierauties. Šeit atkal jau būtiska būs labu, uzticamu avotu nozīme – ko teiks tie cilvēki, kuriem uzticamies. Veselības ministrijai ļoti jādomā, ko un kā tā komunicē. Es kā nespeciālists aicinātu cilvēkus atgriezties "dzīvē" jeb situācijā pirms slimības palēnām, jo ir skaidrs, ka labāk būt nedaudz ierobežotam šodien, lai nebūtu jāsēž pilnīgā karantīnā rīt.

 

*Utilitārisms – normatīvās ētikas teoriju kopa, kurā par rīcības ētiskuma kritēriju tiek uzskatītas rīcības sekas, konkrētāk – tas, cik lielā mērā rīcība vairo visu iesaistīto laimi un samazina ciešanas. Lai arī teorijas iedīgļi redzami jau antīkajā filozofijā, par tās pamatlicējiem tradicionāli tiek uzskatīti Džeremijs Bentams, Džons Stjuarts Mills un Henrijs Sidžviks.

**Deontoloģiskā ētika – normatīvās ētikas teoriju kopa, kurā par rīcības ētiskuma kritēriju tiek uzskatīta tās atbilstība pienākumam. Deontologi uzskata, ka ir rīcības, kas ir principā morālas vai amorālas – neatkarīgi no to sekām. Kā viena no nozīmīgākajām deontoloģiskās ētikas teorijām minama Imanuela Kanta morāles filozofija.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!