Viņi dzīvoja klusu un pieticīgu dzīvi

Man liekas, ka nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem (mans komentārs vairāk domāts grāmatas autoriem, ne recenzentei):
sajūsmināties par autentiskajām pussabrukušajām mājiņām, vecenītēm, kas salīkušas stiepj malkas pagales pa apledojušām taciņām caur šļircēm (jā, narkomānu izlietotām šļircēm) piekaisītiem krūmiem, UN sašust, cik zems Latvijā ir cilvēku dzīves līmenis, cik smaga daudziem ir dzīve, kā valdība par cilvēkiem "ņirgājas" un tādā garā. Nevar vienlaicīgi gaidīt ekonomisku uzplaukumu un labklājības līmeņa celšanos UN baidīties no ekonomiska un saimnieciska uzplaukuma tāpēc, ka tas iznīcinās pēdējās padomju nobružātā mantojuma paliekas. Gundega Repše dažādos drukātos avotos dara tieši šīs abas lietas un acīmredzami nesaskata tur nekādu pretrunu.
Man grāmatā traucēja neargumentētais, neizzināta un nekontrolēta naidīguma vadītais nicinājums pret "jaunbagātniekiem", "kapitālistiem", "privatizētājiem", kas šajās skaistajās salās ir "ienākuši" (nelegāli, vai kā?), citiem visu "atņēmuši" (lietots kā sinonīms vārdam "nopirkt") un cilvēkiem "laupījuši ne tikai pēdējās atliekas cerībai uz taisnīgu dzīvi, bet arī jēgu par skaisto un harmonisko" (!) (21. lpp.).
Protams, ar šādu ideoloģisku uzstādījumu nevar gaidīt, ka izdevums kaut ar pušplēstu vārdu pieminētu to, ka, piemēram, Ķīpsalā minētie "jaunbagātnieki" no sabrukšanas ir izglābuši un autentiskā veidā atjaunojuši vismaz duci seno koka un mūra māju, ir pārbruģējuši ielas, iztīrījuši un sakopuši visu piekrasti (kur kādreiz bija necaurejami, mēsliem piegāzti džungļi), ierīkojuši laipas un peldētuves, un cita starpā uzcēluši daudzas arhitektūras balvas saņēmušu Memoriālu ebreju glābējam ķīpsalniekam Žanim Lipkem.

tā kā "tīrs, sakārtots un nobruģēts" Rīgas salās, nemaz nerunājot par pārējo Latviju, ir atrodams tikai retos, par izņēmumiem uzskatāmos gadījumos un saliņām līdzīgās vietās, principiālie opozicionāri pārmaiņām pagaidām, domāju, var gulēt mierīgi

Nuss, naidīgums pret "jaunbagātniekiem", "kapitālistiem", "privatizētājiem", kas ir "ienākuši" ir visai dabisks, jo sakņojas divos aspektos:
1) no pirmatnējās kopienas mantotajā sajūtā, ka visiem jābūt vienlīdzīgiem, citādi kopiena sašķelsies (uz ko gadu tūkstošus vēlāk spēlēja Markss un tā sekotāji);
2) tajā, ka dievzemīte ir maza, un labi zinām, ka lielākā daļa šo jaunbagātnieku (vecbagātnieku te nav) ir pie mantas tikuši, nevis pateicoties savām prasmēm un talantiem, bet gan nejaušībai un dienesta stāvokļa izmantošanai, kas bieži robežojās ar klaju likuma pārkāpšanu juku laikos; t.i. ļaudis, kuri cieņu neraisa (ja vien vienīgais cieņas avots nav bankas konts).
T.i. pirāts Morgans, kaut uz vecumdienām sācis ar filantropiju nodarboties un sen asinis no dunča noslaucījis, simpātijas eraisa un neraisīs, jo vēl dzīvi tie, kas zina, kā šis pie mantas ticis. Paies gadi 100-200, nāks citas paaudzes, un tad Morganu dzimtas filantropi būs cieņā un godā.

Bet par to vides sakārtošanu... Atceros, kā savulaik vidi sakārtoja vienā placītī centrā uz Brīvības ielas - tur bija čūkslājs ar pussagruvušu koka būdeli, kurā bija padomiskā mantojuma kafejnīca "Fora". Nāca abi cilvēki, nojauca, pārbruģēja, iztīrīja un sakopa to vietu, iekārtoja lielisku, modernu un nepadomisku autostāvvietu. Taču tik un tā žēl, ka kāds nesafotogrāfēja to graustu no visām pusēm, ko mazā albumiņā izdot, jo dažkārt, lai cik tas dīvaini nebūtu, arī šādi grausti šķiet dažiem interesanti. Vismaz man žēl, ka neesmu bērnībā fotogrāfējis dzimtā Baltezera piekrasti, kur peldējāmies un volejbolu spēlējām - šobrīd tur pārbruģēts un nobetonēts līdz pat ūdens līnijai, attiecīgi, mani bērni nezinās, kā izskatijās kādreiz un kāpēc vectēvs, labiekārtoto vidi redzot, norauš pa asarai. Bet tas ir subjektīvi, apzinos.

Valsts parāds pērn pieaudzis gandrīz par miljardu eiro, sastāda 37% no IKP
http://m.la.lv/valsts-parads-pern-pieaudzis-gandriz-par-miljardu-eiro-sastada-37-no-ikp/
=================================================================================
Var "gulēt mierīgi" arī principiālie neo-liberālisma ideoloģijas piekritēji - līdz Grieķijas parādu līmenim vēl patālu, konflikts Ukrainā arī tieši neskar, ES prezidēšana īpaši neapgrūtina. Vienīgi vajadzētu sākt aktīvāk gatavoties 4.maija neatkarības atjaunošanas 25.gadadienas svinībām - Goda komiteju ievēlēt, svētku budžetu noteikt, runas par "veiksmes stāstu" sacerēt.
......lustīga dzīvošan, lai tāļu skan....

“Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mt 22:15–22)
"Nevajag lielkuļot, vienkārši skaidri jāformulē vispārējā idiotija kā kurss uz Latvijas nākotni" G.Repše
(Laikus pārciest. Kdiena, 18.05.2007)
- Inteliģents - tas ir "sēdētājs uz diviem krēsliem", tāds, redz, ne tikai vēlas saņemt, bet arī dot. Daudzus jau t.s. "treknajos gados", kad Latvijas sabiedrības vairākums spieda "gāzi grīdā", lai ar kredītu palīdzību sasniegtu kāroto Eiropas labklājības līmeni, traucēja tas "neargumentētais" , "neizzinātais" un "nekontrolētais naidīgums". Protams, ka tikai ar neo-liberālistu ideoloģisko uzstādījumu varēs tikt vaļā no visām "pēdējām padomju nobružātā mantojuma paliekām" ( Nav aborigēnu, nav problēmu). Visa Latvija kā viens liels Brīvdabas muzejs - visur perfekti tīrs, sakārtots, nobruģēts - viss savās vietās:kannas, pannas, slotas, aitu,cūku,aborigēnu vaska figūras.
Pārspīlēju, atvainojiet - vismaz 100 000 latviešu kādā 3000.gadā vienprātīgi dzied:
"Priecīgs savās mājās, / Mierīgs dzīvoju....." (Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties )