Foto: Aivars Ivbulis.
 
Teātris
17.09.2021

Vienradzis manā ķermenī

Komentē
0
Saglabā

Turpinām ekspresrecenziju ciklu par festivāla "Homo Novus" izrādēm. Šajā publikācijā – deju un kustību terapeites, mākslinieces Simonas Orinskas vērojuma piezīmes par itāļu vizuālās un performances mākslinieces Kjāras Bersani (Pjančencas) performanci "Vienradžus meklējot".

"Kas zina, vai mēs šovakar viens otru pazīsim. Kas zina, vai mēs beidzot atklāsim, ka – jā, mēs patiesībā esam īsti. Kas zina, vai jūs uzlūgsiet mani uz deju. Kas zina, vai mēs pavadīsim nakti kopā." (No performances teksta.)

Ienākot greznajā, izgaismotajā muzeja telpā, uz grīdas redzams guļošs un elpojošs nenosakāmas formas ķermenis, kas atgādina bērnu autiņos, dzīvniek-cilvēku, sievieti vai dievieti. Tā ir viņa. Seko trīsoša, jutīga pirkstu kustība kā gliemeža ragi, kas cenšas izpīties no čaulas, lai izpētītu grīdas plakni un telpu ap sevi. Pēdas ir dzīvas un stāstošas, emocionāli piepildītas – tās maigi, bet noteikti pieskaras gaisa vibrācijām. Un tad dejo gluži kā elpas ritmā, radot savdabīgu horeogrāfiju uz telpā izpludinātu asu trokšņu un glāstošu mūzikas skaņu asimetriskā fona. Katra kustība – sataustot pamatu, sasprindzinot rokas, pārnesot svaru no plaukstām uz ceļgaliem – prasa milzu piepūli, muskuļu šķiedras ir galēji sasprindzinātas. Tas ir titānisks darbs – viņa virzās caur skatītāju rindām kā Dantes elles lokiem, pietuvojas un attālinās, atrod sev vietu skatītāju ķermeņu rāmējumā. Tikmēr viņas skatiens ir fokusēts, mierpilns, pētošs, vērojošs, atklāts, reizēm rotaļīgs. Šķiet, var dzirdēt kā dreb plakstiņi.

Četrrāpus nonācis telpas centrā, viņas mazais, bet jaudīgais ķermenis ar pārcilvēcisku piepūli koncentrējas, transformējas, un rodas sajūta, ka tas kļūst par trauku vai skeleta čaulu pārpasaulīga gara spēcīgai plūsmai. Tā ir vienīgā reize, kad viņa pilnībā atliec galvu un ķermenis tiecas uz augšu, radot sakrālai ikonogrāfijai līdzīgu tēlu, kas it kā jautā: Vienradzi, vai tu esi tur, augšā, vai manā ķermenī? Tad, atkal nonākusi četrrāpus, viņa kā maza, balta baznīca turpina savu amoka gājienu pretim… taurei, kuru iekustina un ievibrē. Taures skaņas atgādina pirmatnējus, robustus dzīvnieku aurus, pūtienus, māvienus, grūdienus, un negaidot kaut kur telpas dziļumā atskan atbilde, kurai pamazām visapkārt piepulcējas pūšamo instrumentu skaņas, apskaujot un appludinot telpu. Un Vienradzis ir klāt.

Skatītāji ir liecinieki katram viņas elpas vilcienam, katrai mazākajai kustībai un žestam. Ja sākotnēji tā ir vērojoša pozīcija, tad performances noslēgumā publika jau attopas spēcīgā kopējā pulsā. Viņas atbruņojošais autentiskums, atklātība, drosme un iemiesotība provocē ielūkoties savā ķermenī un esamībā, piesūcināt katru šūnu ar dziļu empātiju, ievibrēt vistrauslākās emociju stīgas un apbrīnot cilvēciskā ķermeņa dievišķumu.

"Sirdij ārprātīgi dauzoties, es sagaidīšu jūs tur." K.

Simona Orinska

Simona Orinska ir deju un kustību terapeite, māksliniece.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!