Vienkāršotā ģeogrāfija

Es biju ļoti ieintriģēts. Izlasot interviju ar Delaveras (ASV) kultūrģeogrāfijas profesoru Edmundu Valdemāru Bunkši Kultūras Dienā[1], nākamajā rītā devos uz kādu no Rīgas centra grāmatnīcām, lai atrastu „Intīmās bezgalības” (oriģinālā: „Geography and the Art of Life”) eksemplāru, kuru biju stingri nolēmis iegādāties. Pats fakts, ka latviski ir izdota grāmata par kultūrģeogrāfiju, tēmu, kas aizvien vairāk iekļūst starptautiskajā humanitāro zinātņu literatūras apritē, tai rītā man nodrošināja labu garastāvokli. Atzīšos, ka arī tas, ka grāmatu ir sarakstījis latviešu izcelsmes profesors (izglītojies Bērklija universitātē Kalifornijā), par pamatu un iedvesmas avotu ņemot Gastona Bašelāra (Gaston Bachelard), iespējams, nozīmīgāko darbu „La poetique de l’espace”, ko aizvien biežāk var atrast ne tikai ģeogrāfijas kursu obligātās literatūras sarakstā, šo sajūtu tikai pastiprināja. 

Kultūrģeogrāfija?

Mana entuziasma iemesls - kultūrģeogrāfijas tēma - gandrīz vispār nav (cik man zināms) aplūkota pašmāju autoru vidū. Kā zinātniska disciplīna ar pašai savu pētniecības objektu/-tiem tā ir nostiprinājusies nesen, lai gan tās izmantotā metodoloģija bija novērojama daudzās pagājušā gadsimta autoru pieejās; vai drīzāk tieši kultūrģeogrāfija laika gaitā pieņēma par savām citu disciplīnu metodes, pielāgojot tās savām vajadzībām. Kā apgalvo pats Bunkše, „Kalifornijas Bērklija universitātē [..] kultūrģeogrāfijas ideju attīstīja no pagājušā gadsimta 20. līdz 80. gadiem, kad sabiedriskajās zinātnēs toni sāka noteikt marksisti. Viņus neinteresēja ainavas empīriskā pētīšana. Viņus interesēja šķiras, nevienlīdzība, rasu attiecības, cilvēku ekonomiskā un sociālā apspiešana. Tajā laikā Bērklija ainavas pētīja no vēsturiskā un arheoloģiskā aspekta un manā gadījumā apvienoja vēsturi, antropoloģiju un literatūru.[2]” Arī tagad kultūrģeogrāfiju raksturo centieni pārkāpt disciplīnu nospraustās robežas un izstrādāt bagātāku pētniecisko instrumentu klāstu, ar kuru palīdzību varētu aplūkot ģeogrāfijas jēdzienu plašāk par tās „klasisko” apzīmējumu, kas lielā daļā gadījumu nav nekas vairāk par telpiskām reprezentācijām. Tieši telpas jēdziena pārinterpretācija un centieni izrauties no karteziāniskā telpas-laika nodalījuma sloga raksturoja vairāku autoru pieeju, kas devuši ieguldījumu kultūrģeogrājijas disciplīnas nostabilizēšanai. Lai spētu ģeogrāfiju aplūkot plašāk, bija nepieciešams pārskatīt iesakņojušos laika un telpas konceptus, ko arī centās paveikt vairāki autori. Kā viens no pirmajiem pret šādu nodalījuma pamatojumu vērsās 19./20. gadsimta mijas franču filosofs Anrī Bergsons. Lielā mērā pateicoties viņam, laiks un telpa joprojām palika nošķirti, taču laika jēdzienam tika piešķirta pavisam jauna, vitāla vieta domā par laiku-telpu un tā dzīvi-veidojošajiem faktoriem. (Bergsons kādā augstākās sabiedrības pieņemšanā, jautāts, kāda īsti ir viņa filosofija, noguris no vakara gaitā saņemtajiem virspusējiem jautājumiem, esot atbildējis: „Es esmu parādījis, ka laiks ir īsts (real) un ka tas nav telpa.[3]”)

Pēdējās desmitgades laikā kultūrģeogrāfija (un citas tai radniecīgas disciplīnas, kā, piemēram, telpas studijas (spatial studies) vai vizuālā antropoloģija) vismaz anglosakšu literārajā telpā, šķiet, piedzīvoja patiesu uzplaukumu. Piemēram, Londonas grāmatnīcu plaukti tagad ir pilni ar grāmatām, kuru autori ir centušies būt starpdisciplināri savās pieejās, tādēļ vien pārlaižot acis pāri grāmatu muguriņām, piemēram, ‘critical studies’ nodaļā noteikti atradīsies ne mazums nosaukumu, kas ietvers vārdus ‘space and the…’, ‘anthropology in…’ vai ‘the poetics of…’. Par šī uzplaukuma iemesliem lielā mērā kļuva Bergsona ideju atkārtota aktualizācija, ko laikā pēc otrā pasaules kara veica galvenokārt Žils Delēzs (Gilles Deleuze, Le Bergsonisme (1966); Différence et répétition (1968) u.c.), un jo īpaši Anrī Lefevra (Henri Lefebvre) centieni izstrādāt vienojošu telpas teoriju savā darbā La production de l’espace (1974), kas angļu tulkojumā nāca klajā tikai 1991. gadā, taču ļoti drīz kļuva nozīmīgu tekstu tieši angļu valodā lasošajiem pētniekiem. 

Poēzija[4]?

Un tad mans entuziasms sāka noplakt. Vēl grāmatnīcā pāršķirstot grāmatas lappuses un palasot uz labu laimi ieraudzītās rindkopas, man radās sajūta, ka turu rokās kārtējo latviešu rakstnieka bērnības atmiņu pārspriedumus a lá „Anneles stāsti”. Taču es nolēmu nepadoties un, turot grāmatu rokās, devos pie kases.

Bunkše grāmatu tematiski ir sadalījis sešās daļās, savu stāstījumu iesākot ar savas „ģeogrāfijas izjūtas” skaidrojumu, turpinot ar Latvijā pavadītās bērnības atmiņu sajaukumu ar personisko pieredzi, jau dzīvojot ASV. Savukārt kā noslēgumu viņš pasniedz savu Gastona Bašelāra grāmatas „Telpas poēzija” interpretāciju un tās ietekmi uz viņa māju sajūtu veidošanos. Lasot grāmatu, radās vairums jautājumu par tiem rakstniecības aspektiem, uz kuriem Bunkše, kā tiek apgalvots, cenšas balstīties. Pirmkārt jau retrospektīvais skatījums kā teksta satura veidotājs. Vienmēr, kad ir darīšana ar tāda veida tekstiem, galvenais jautājums ir: kāpēc būtu jālasa citu bērnības atmiņas, ja man ir pašam savas? Atbilde, šķiet, ir pašsaprotama: autors piedāvā citu skatījumu, īpaši gadījumos, kad lasītājs nav pats personiski piedzīvojis aprakstītos laikus (kā ir šajā gadījumā). Bet vai šis fakts vien piešķir pietiekamu vērtību tekstam? Lai savukārt atbildētu uz šo jautājumu, būtu lietderīgi prasīt: tad kāpēc būtu jālasa viena grāmata, nevis otra? Kāpēc tik daudz tiek lasīts, piemēram, Valters Benjamins un viņa atmiņas par Berlīnes Vestendā pavadītajām bērnības dienām[5], bet netiek lasīts kāds cits viņa laikabiedrs? Vienkāršojot jautājumu: ar ko Benjamins ir labāks par daudziem citiem? Arī te atbilde nav tālu jāmeklē, lielā mērā pateicoties nu jau nelaiķim Ričardam Rortijam - valoda. Tieši valoda/vārdu krājums, kā to saprot Rortijs[6], nodrošina viena teksta pacelšanos pāri otram, vienalga vai runājam par „sauso” akadēmiskumu vai radošo rakstniecību. Un, starp citu, tieši Benjamins viens no pirmajiem sāka apzināties retrospektīvā apraksta nozīmību („Tieši Prusts deviņpadsmito gadsimtu ir padarījis memuāru cienīgu.[7]”)

Tad nu tieši Bunkšes vārdu krājums un tā lietojums ir tas, kas, kā jau minēts, lika noplakt manam entuziasmam. Intervijā viņš apgalvo: “Subjektīvais ir galvenais. Bet, aprakstot subjektīvo, es mēģinu būt precīzs - precīzi aprakstīt jūtas. Ja rakstu atmiņas, tad neko neizpušķoju. Subjektīvajam jābūt empīriskam, iztēli var izmantot tikai, lai atsvaidzinātu atmiņas. Tāpat ir jāizvairās no vispārinājumiem. Tā ir viena no lielākajām problēmām ģeogrāfijā - vispārinājumi.[8]” Taču, lai arī cik ironiski tas arī būtu, Bunkše precīzi nosauc to, ko pats nedara. Abas viņa minētās pretenzijas - tiekšanās pēc precīza subjektīvā apraksta un izvairīšanās no vispārinājumiem - tā arī paliek pretenziju līmenī. Pirmajā gadījumā Bunkšes „precizitāte” izpaužas atcerēšanās akta pārspīlējumā. Autors tik bieži atgādina, cik spilgtas ir viņa atmiņas, it kā baidītos, ka lasītājs varētu novērtēt par zemu viņa atmiņu nozīmīgumu vai pārprastu to vietu stāstījumā: „Līdz šai dienai atceros..” (15.lpp); „Saules tveice un tās dienas klusums manā atmiņā ir tikpat dzīvi kā gaisa uzlidojumi un artilērijas uzbrukumi.” (32. lpp); „Man atmiņā nav palicis pirmais ceļojums uz laukiem, bet es labi atceros braucienu uz turieni 1943. gadā.” (38.lpp) Tādā veidā autors panāk pilnīgi pretējo (taču diemžēl populārāko kļūdu memuāru rakstīšanā) - tā vietā, lai uzsvērtu atmiņu saturu un to lomu stāstījumā, tiek uzsvērts atcerēšanās akts kā tāds. Līdz ar to autors paliek tajā pašā valodas līmenī, kas piedāvā tikai tēlu reprezentācijas, nevis pašus tēlus. Turklāt, cenzdamies uzburt tēlus, Bunkše ņem talkā pirmo, kas parasti ir pa rokai - metaforu, taču tālāk par sentimentāli piesātinātām klišejām viņš netiek. Te savukārt iezīmējas viņa otrā problēma, no kuras, kā pats apgalvo, būtu jāizvairās - vispārinājumi. Šeit gan jāprecizē, ka vispārinājumi izpaužas tautoloģijas formā, ar kuru minētā grāmata ir pārbagāta. Lasot grāmatu, ir jāsecina, ka Bunkšes vārdu krājums it nemaz nepārvar līdz nelabumam atražotas valodas gravitācijas spēku un tā arī paliek, lai kā arī negribētos teikt, bet tomēr ļoti banālā līmenī. Kā gan citādi varētu aprakstīt šādus izteikumus:

„Ceļojumi var būt gribēti un negribēti. No brīvas gribas pasaulē dodamies meklēt pārmaiņas, un iemesli var būt gan pozitīvi, gan negatīvi …” (59.lpp) vai arī „ … lai kaut ko atklātu, nav nepieciešams doties uz neatklātām zemēm. Arī māju tuvumā iespējami atklājumi.” Varētu iebilst, ka Bunkšem taču ir taisnība, to sakot, un tas nav noliedzami. Taču banālas frāzes nemelo, tās nesagroza vispārpieņemtu patiesību, tās to... banalizē. Tomēr arī šeit ir izņēmumi. Ja iepriekš minētās frāzes vēl var cerēt kaut uz mazumiņu nozīmīguma, ko tām sniedz to patiesums, tad sekojošais izteikums nepārvar arī šo latiņu. Bunkše, atceroties savu atgriešanos Latvijā 1990. gadā pēc vairāku desmitu gadu prombūtnes ASV, šādi apraksta Latvijas ainavu, ko ierauga pa vilciena Ļeņingrada-Rīga logu:

“Tomēr es meklēju apstiprinājumu savai sirdī tik ilgi glabātajai sapņu ainavai. ... Šķiet, visās malās mētājās sarūsējuši dzelži. Svarīgāka bija apziņa, ka tomēr ir saglabājušās senās ainavas atliekas (lai gan, papētot tās vēlāk, atklāju, ka tās stipri cietušas). ... Senās dzīves liecības vārda tiešā nozīmē man lika notrīsēt aiz laimes un tuvības apjautas, bet tikai uz brīdi. Es nevarēju izvairīties no īstenības: manām acīm pavērās stipri atšķirīga ainava, kas bija veidota pilnīgā saskaņā ar divu vācu zinību vīru - Marksa un Engelsa - paustajiem ideāliem.” (52.lpp) Kādu gan cēloņsakarību ķēdi autors (profesors!) ir izveidojis, lai nodibinātu tik tiešu saistību starp atmodas laika ekonomiskās krīzes skarto Latvijas lauku ainavu un Marksa un Engelsa deviņpadsmitajā gadsimtā paustajiem ideāliem? Turklāt par kādiem tieši ideāliem ir runa?

Bašelārs?

Uzreiz jāatzīstas, ka, lai gan esmu reizi pa reizei sastapies ar Bašelāra grāmatu, tomēr šo tekstu pārzinu visai vāji. Līdz ar to cerēju, ka „Intīmā bezgalība” varētu kļūt par sava veida sekundāro literatūru „La poetique de l’espace”, turklāt latviešu interpretācijā. Taču arī šeit mani sagaidīja vilšanās. Bunkše arī šajā nodaļā paliek uzticīgs savai „precizitātei”. Viņš apgalvo, ka „[t]āpat kā dižo rakstnieku romāni, arī Bašelāra poēzija ir jāuztver visā tās nianšu un toņu bagātībā.” Taisnība! Bet kur ir šie toņi? Kas ir šīs nianses? Lasot pēdējo nodaļu, mani visu laiku pavadīja sajūta, ka tas ir ļoti garš ievadpaskaidrojums, pēc kura tad beidzot varētu sekot jēdzienu interpretācija, to sīkāks izklāsts, taču, izlasot arī pēdējo lappusi, šī sajūta nepazuda. Iespējams, tas saistīts ar Bunkšes nostāju, ka „[d]ažas izjūtas nedrīkst pārlieku analizēt.” (126.lpp) Un atkal jāsecina, ka arī šajā nodaļā Bunkše pieļauj jau minēto kļūdu - poētisko tēlu aizstāj ar vienkāršotu tā aprakstu, reprezentāciju. Apgalvodams, ka grāmata ir tikusi rakstīta kā literatūras sacerējums ar mērķi atbrīvoties no akadēmiskajām dogmām (10.lpp), Bunkše tomēr nav spējis to izdarīt. Līdz ar to jautājums, „[v]ai ievērojamā subjektīvo sajūtu klātbūtne nepadara kultūrģeogrāfiju akadēmiski apšaubāmu …[9],” joprojām ir pilnībā pamatots. Un arī šī grāmata nebūs tā, kas šo apgalvojumu varētu apgāzt.

Galu galā arī, nosmeļot teksta biezo sentimenta un vispārinājumu slāni, nekas daudz pāri nepaliek. Tik vien kā lieliska iecere. Jo šī grāmata kārtējo reizi pierāda, ka teicama izvēlētās tēmas un ar to saistītās literatūras pārzināšana vēl nenozīmē spēju ar to rīkoties.