Par Latvijas paviljonu "T/C Latvija" Venēcijas arhitektūras biennālē (autori: Ints Menģelis, Ernests Cerbulis, Toms Kampars, Karola Rubene; kurators: Uldis Jaunzems-Pētersons)
Latvijas paviljons 18. starptautiskajā Venēcijas arhitektūras biennālē pārvērš izstādes telpu par tirdzniecības centru "T/C Latvija", kas tirgo 506 arhitektūras idejas – ar mākslīgo intelektu ātri radītus produktus, kuri satur visu iepriekšējo izstāžu piedāvājuma idejisko esenci.
Paviljons imitē labirintu, lai nostādītu apmeklētāju (lasi: patērētāju) pēc iespējas tuvāk produktam jeb idejai par iepakotu vēlmi. Izstāde ir veidota no vairākiem simtiem apdrukātu kartonu plāksnīšu, kas ir sakārtotas plauktos pēc paviljonu nosaukumiem un aprakstiem. Katru plāksnīti iespējams iegādāties pie "Rimi" kases. Ekspozīcija caur savu krāsaino divdimensionalitāti drīzāk uzdod jautājumus, nekā sniedz atbildes, tādējādi ķiķinot par biennāli kā ideju lielveikalu un arhitektūru kā patēriņa produktu. Vai arhitektūras idejām ir derīguma termiņš? Vai arhitektūra ir kļuvusi par ideju pārdošanas mākslu? Kā mēs izvēlamies arhitektūru jeb objektus, kas veido mūsu apkārtējo vidi?
Šogad Venēcijā radās sajūta, ka šī un iepriekšējās arhitektūras biennāles joprojām mēģina saprast pagājušo gadsimtu pieņemto inženiertehnisko, socioekonomisko un arhitektonisko lēmumu ietekmi uz nu jau ļoti komercializēto dabu. Šādi tiek netieši norādīts uz tādiem problemātiskiem blakusefektiem kā piesārņojums, bioloģiskās daudzveidības noplicināšana un resursu izšķērdēšana. Tiek veidoti grandiozi infrastruktūras objekti, kas apkalpo liela mēroga populācijas. Publiska saruna par resursu izmantošanu un godīgu sadali, manuprāt, ir tikpat svarīga kā modernisma laikmeta arhitektiem raksturīgais monologs par formu.
Latvijas paviljons arī izgaismo 20. gadsimtā radīto telpu blaknes, apskatot neizpētītu tipoloģiju. Tirdzniecības centrs kā arhitektonisks veidojums ir kļuvis par šķietami vitāli nepieciešamu infrastruktūras elementu katrai pilsētai vai rajonam. Latvijas paviljona izstāde uz citu fona izceļas ar to, ka pārāk nemoralizē par, piemēram, patēriņa prakšu negatīvo ietekmi uz sabiedrību. Tā ir viegli iepakota, precīzi formulēta un runā par arhitektūras idejām kā tirgus produktiem, kuru kvalitāte ir tieši proporcionāla patērētāja iespējām. Jebkurš apmeklētājs var asociēties, aizdomāties, kritizēt, ķiķināt par Viktora Grūna (Victor Gruen) dizaina principiem. Skumt par tradicionālo tirgu izzušanu. Vai mūsu zemapziņu, kas tiek kairināta ar mākslīgā intelekta krāsiņām.
Latvijas izstādi kā produktu "nopirka" daudzi. Paviljonu pamanīja tādi pasaules mediju milži kā The Guardian, Monocle, wallpaper* un vairāki citi. Patīkami bija redzēt, kā izstāde vienlīdz veiksmīgi piesaista gan bērnu, gan intelektuāļu uzmanību. "T/C Latvija" ļāva visiem apmeklētājiem uzspēlēt spēli. Noteikumi vienkārši: ņem trīs baltas bumbiņas un met pa izvēlēto plauktu – kādu no Venēcijas arhitektūras biennāles gada tēmām. Plaukts ar visvairāk iemestajām bumbiņām uzvar balsojumā.
Bumbiņu mešanas aktivitāte ir brīnišķīgi izspēlēta kritika par sašaurinātas demokrātijas klātbūtni arhitektūras lēmumu pieņemšanā. Proti, arhitektūrā lēmumi lielākoties tiek pieņemti žūrijas balsojumā, kā tas notiek Venēcijas "Zelta lauvas" balvas izvēlē vai, piemēram, Rīgas Filharmonijas vietas izvēles gadījumā. Tomēr varētu jautāt: vai sabiedrības viedoklis nav svarīgs, izvēloties konkrētu ideju? Vai žūrijas diskusijām, kas notiek lēmumu pieņemšanas gaitā, nebūtu jābūt publiski pieejamām? Es patiesi ceru, ka par šiem jautājumiem šajā gadsimtā vēl runāsim.
"T/C Latvija" paviljons, kur par arhitektūru aktīvi var balsot jebkurš interesents bez vecuma ierobežojuma. Skaists process, ko citi cilvēki ar cieņu drīkst vērot.
Lai arī demokrātiskāka pieeja arhitektūrā noderētu, vajadzētu pievērsties arī izvēles brīvībai. Pašlaik arhitektūras radīšanas procesā ir ievijies mākslīgā intelekta ātrums un klātbūtne, kas palīdz skicēšanā, vizualizēšanā un modelēšanā. Arhitektūras radīšanu droši var pielīdzināt veikala apmeklējumam – tā ietver ļoti daudzas izvēles, ko iespaido arhitektu iepriekšējās zināšanas un pieejamais budžets.
Mēs visi pazīstam apjukumu veikalā, izvēloties produktus pēc to formas, krāsas vai skaistā novietojuma. Bieži kā labākais tiek izvēlēts lētākais produkts, un diemžēl tā notiek arī daudzu valstu iepirkumu konkursos. Privātam pasūtītājam arī nav viegli izvēlēties, piemēram, stilu – ņemt modernismu? postmodernismu? minimālismu? Vai mēģināt saprast laikmetīgo, parametrisko, futūristisko vai burbuļojošu historismu?
Mākslīgais apgaismojums tipiskā tirdzniecības centrā izjauc dienas dabisko laika ritumu. Lielie skatlogi kā caurspīdīgas sienas maina cilvēka sapratni par telpas robežām. Paiet tikai mirklis, un pēc pāris sekundēm esam jau veikalā – kases priekšā ar pareizu un gudru lēmumu pilniem iepirkumu groziem. Zaļumi – bieži mākslīgie – remdē drudžainās dzīves stresu. Ūdens strūklakā vai akvārijā simbolizē paradīzi un veldzi. Atsvaidzinošs gaiss vasaras svelmē, patīkams siltums februārī. Mūžīgā sezona, pārpilnība, piepildījums. Mūzika, kas ritmiski skan līdzgaitā sirdspukstiem. Ērtums. Labsajūta. Aizmiršanās savās vēlmēs. Redzēt citus cilvēkus laimīgus, kaut vai tikai ekrānos. Reklāmu saukļi kā haikas, kas izkristalizē apziņu.
Šīs ir tikai pāris no telpiskajām sajūtām, ko cenšas radīt arhitekti, lai cilvēks justos labi, būtu gatavs pavadīt pēc iespējas ilgāku laiku iekštelpās un tērētu pēc iespējas vairāk naudas. Lai gan tirdzniecības tīkli un tirgus vietas tiek veidotas jau kopš bronzas laikmeta, doma par patēriņa telpu joprojām attīstās. No brīvdabas vietām Mezopotāmijā tās attīstījušās līdz digitāliem pirkumiem, ko veicam no savām guļamistabām. Tomēr diezgan daudzi – mani ieskaitot – joprojām regulāri dodas uz tirdzniecības centriem, lai remdētos zemapziņas vēlmēs, apzinoties, ka nepastāv daudz citu variantu, kā iegādāties dzīvošanai nepieciešamos produktus urbānā vidē.
Kā cilvēki nonāca pie šādas arhitektoniskās tipoloģijas – tirdzniecības centriem – pilsētās un valstīs? Saules orientācija, būves materialitāte, atrašanās vieta un citi parametri ar būvniecības tehnoloģiju palīdzību ļauj ignorēt tradicionālos projektēšanas principus. Lielākā daļa šī teksta lasītāju piekritīs, ka mūsdienu lielveikali ne vienmēr ir skaisti vai arhitektoniski eleganti. Bieži šīs uzblīdušās ēkas dekontekstualizē pilsētas, apkārtējo vidi un to būtību. Katra liekā sekunde, ko pavadām lielveikalā, palielina mūsu iespējas iegādāties preci. Tas ir galvenais kritērijs, kas nosaka labu lielveikalu arhitektūru. Tas arī izskaidro ievērojamos mērogus, izmērus un produktu daudzveidību tajos. Kapitāls un vēlme piedāvāt pēc iespējas vairāk izvēļu ir dzinējspēks, kas ļauj attīstīt patērētājsabiedrības tempļus, sākot no tuksnešiem (Dubaijas tirdzniecības centrs) līdz pat polārā loka dziļumiem (Lompen, Svalbardā); izplest mūsu pašu "ALFU" līdz 71 000 m2 vai Dienvidķīnas tirdzniecības centru līdz 700 000 m2.
Vai tikai arhitektūra nav butaforija?
Dažreiz, skatoties uz lielveikaliem, liekas, ka arhitektūra kalpo kā butaforija masu kontroles mehānismiem. Produktu novietošanas likumsakarības iegūst lielāku nozīmi mūsu izvēlē nekā pašas telpas būtība. Tas ir kā turpināt maldināt cilvēkus, vienlaikus apgalvojot, ka brīvā griba eksistē. Šobrīd fokusā ir objekts. Telpa ir tikai fons, un arhitektūra ir optimizēta tam, lai mēs piepildītu savas vēlmes par pēc iespējas zemāku cenu. Šis apgalvojums skan ironiski, kad apskatām Latvijas paviljonu Venēcijas arhitektūras biennālē. Bet tā ir veselīga ironija, kas liek domāt.
Tomēr ko darīt ar novecojušām arhitektūras idejām? Azbesta pārklājumi, betona paneļi ar 50 gadu garantiju, plastmasas logi, kas saplīst pēc 25 gadiem. Ventilāciju sistēmas, kas uzstāda jaunus kodolenerģijas patēriņa rekordus karstās dienās. Plastmasas siltinājumi… Utopija? Vieta, kur viss ir lieliski? Distopija? 30 procenti ēdiena tiek izmesti. Plastmasas valstība ar nocenotiem produktiem no citiem kontinentiem. Heterotopija? Vai patiesi "Omnitopija", kā to sauktu Kirils Kobrins.
Arhitektūrā ir novērojama labu ideju attīstība un transformācija ilgā laika periodā. Iespējams, ka Venēcijas arhitektūras biennāle ir kas ļoti līdzīgs lielveikalam. Tomēr te tiek tirgotas kvalitatīvas idejas, kas apliecina arhitektu izpratni par resursu izšķērdēšanu. Te izklāstīti telpiskie algoritmi par ilgtspējīgiem procesiem un apzinātas kopīgas problēmsituācijas un risinājumi ilgtspējīgākai arhitektūrai.
Sasteigti lēmumi var novest pie katastrofām. Ir teiciens, ka arhitektūra nav sprints, bet gan maratons. Diemžēl kapitāls liek skriet maratonu sprinta tempos.
3