Foto: Raivis Kapilinskis
 
Proza
29.07.2022

The Ukraine

Komentē
3
Saglabā

Mūs abus vienoja īdzīga mīlestība uz šo zemi. Mīla/naids, kāds varētu sacīt. Mīlestība ar mazohisma piejaukumu, teicu es. Mīlestība caur sāpēm, teica viņa. Arī viens otru mēs abi mīlējām tā. Caur sāpēm un mazliet nervozi.

Gandrīz katru nedēļas nogali mēs kāpām vilcienā vai mikriņā un kaut kur braucām. Pa nedēļas nogali Ukrainā var tālu aizbraukt. Un atgriezties. Tikai vienreiz mēs pirmdien nepaspējām uz darbu, kad janvārī ar stopiem kūlāmies atpakaļ no Miloves Luhanskas apgabalā. Tas ir valsts vistālākais austrumu punkts. Turp mēs aizbraucām ar mikriņiem, bet atpakaļ devāmies kājām pa apsnigušo ceļu, rokās sadevušies. Toreiz mēs bijām tikko iemīlējušies. Žiguļi stājās bez problēmām, taču veda vienmēr tikai dažus kilometrus, tad izlaida mūs un nogriezās uz saviem ciemiem. Zilajā mijkrēslī mēs salām, taču bijām laimīgi.

Mēs melanholiski mīlējām Ukrainā tieši visu to, kas daudzus paziņas kaitināja. Uz dullo uzgrieztu mūziku – galīgāko trešu – starppilsētu autobusos. Drausmīgu komēdiju šovu, "Vakara kvartāls" un tamlīdzīgu, piespiedu seansus daudzu stundu garumā. Plazmas TV glaunākās autoostās, tādās kā Dņiprā, kur trešs mūzikas kanālā ir vēl biezākā slānī, teiksim, repiņš, kurā ukraiņu izpildītāji ar latinizētiem vārdiem – zīmoliem, piemēram, Danilenko, Alekseev, Oleinik, Maksimova, tev borē: "Tā sajūta, ka tu esi krutāks par visiem." Skābais smacenieks, kas nāk no šņabja, ko pustumsā salej tie, kas plackartes vagonā sēž apakšā, kamēr mēs augšā uz plauktiem mēģinām aizmigt. Šķīstošā kafija plastmasas glāzītēs un hotdogs ar plastmasas cīsiņu. Nekvalitatīvs ēdiens stacijās – kaut kādi kāpostu pīrāgi vai ar papīru aptīti belaši; es jau toreiz brīnījos, kāpēc viņa nemaz nerūpējas par savu veselību.

Vai maigāk: ducīgas, apaļīgas mamma un meita, kuras sarunājas suržikā, abas ir tik līdzīgas, melniem, īsi apgrieztiem matiem, platām sejām, ar biešu sarkanumā pietvīkušiem vaigiem – it kā taču būtu neglītas, ja ne milzīgās, pelēkzaļās, labsirdīgās acis, kuru dēļ viņas kļūst skaistas! –, darbinieces un reizē saimnieces lētā kafejnīcā, kas atrodas bezvārda pilsētas autoostā, galdi tajā pārklāti ar nažu sagraizītu vaskadrānu, kuru meita noslauka ar pelēku lupatu un tikai tad nes šķīvjus ar mātes pagatavoto ēdienu. Tur mēs, ja pārrēķina, samaksājuši nepilnu dolāru, saēdāmies kartupeļu biezputru ar šķīvja vidū izkusušu, saulainu sviesta ezeriņu, līdz garoziņai saceptas kotletes, ķiršu kompotu glāzēs. Vai cilvēki ar nogurušām, pelēkām sejām: pēc garas maiņas brauc Doneckas autobusos un nesmaida. Salipušās, slapjās rudens lapas uz parka celiņiem Storožinecjā, uz turieni mēs bijām aizbraukuši tāpat vien pastaigāt – laikam vienīgie, kas uz visu dienu atbraukuši paskatīties uz pilsētu, kurā, godīgi sakot, īpaši nav, ko redzēt.

Viņa citēja savu mīļāko dzejnieku: "Я люблю цю країну навіть без кокаїну." Es prozaiski piebildu: "Un bez antidepresantiem." Viņa tieši tajā laikā bija beigusi dzert antidepresantus: apgalvoja, ka no tiem pieņemoties svarā – vienīgā sīkumainība, kuru es viņā visu šo gadu laikā pamanīju. Tagad es viņu vienmēr atceros kopā ar mana mīļākā dzejnieka vārdiem: "She was a middle class girl..." Viņa bija vairākus gadus nodzīvojusi ASV: viņas tēvs bija aizbraucis uz turieni peļņā, pēc tam izsaucis arī viņu. Tur viņa bija pabeigusi universitāti, apprecējusies un drīz izšķīrusies. Pagātne, uz kuru es biju greizsirdīgs, un tāpēc mēs maz par to runājām. Reiz viņa pastāstīja, ka tur draugi un pat bijušais vīrs viņas valsti bija saukuši par The Ukraine. Ar artikulu. Arī tad, kad viņi jau zināja, ka angļu valodā pareizi ir vienkārši Ukraine, bijis redzams, kā mēle viņiem pati lokās pielikt klāt the. Kāpēc, viņa jautājusi. Bijušais vīrs vienreiz sācis domāt un izteicis minējumu: "I think, it’s the U sound." Tikai skaņa – un nekas vairāk: the USA, the Ukraine. Mēs abi pasmējāmies, taču kopš tās reizes sākām pamanīt un viens otram rādīt situācijas vai parādības, kad pareizi būtu teikt tieši "the Ukraine": jo ir Ukraina kā tāda un ir – patiešām – arī the Ukraine: "Re, Ukraina!" Ukrainas Dasein.

The Ukraine, piemēram, ir ūsaini onkuļi ar naģenēm galvā, ādas jakās, zem kurām ir silti džemperi. Tantes ar adītām cepurēm no resnas dzijas. Studentes, kuras nedēļas nogalē bijušas mājās un tagad, atgriezdamās savās kopmītnēs, baltos zābaciņos kāpj pāri dubļu rāvas peļķēm, nosalušos, sarkanos pirkstos – toties ar gēla laku – sažņaugušas smago, rūtaino tarbu rokturus, cenšoties nenolauzt garos nagus. Omīte garā, līdz potītēm brūnā mētelī un lētās, baltās botās ved ratiņsomā ābolus. Kopta pusmūža blondīne Doneckā, korķī sēžot, mierīgi smēķē mašīnas logā un vēro, kā aizrit dzīve.

Retu reizi, visspīvākajos salos vai nebeidzamās lietavās, viņa iesēdināja mani savā tēva uzdāvinātajā sarkanajā škodā "Fabia", jo no mums abiem tiesības bija tikai viņai, un tad mēs uz valsti skatījāmies, norobežojušies no tautiešiem ar stiklu un mūziku, galvenokārt Tomu Veitsu, kurš nez kāpēc ideāli piestāv the Ukraine, – taču gala iznākumā brauciens sabojāja viņai garastāvokli, jo, norobežojušies ar mūziku un stiklu, mēs tikai vērojām, nevis piedzīvojām un dzīvojām līdzi. Tāpēc nākamajā nedēļas nogalē atkal pirkām vilciena vai mikriņa biļetes un bijām starp cilvēkiem.

The Ukraine mums bija milzīgā un tukšā, viegli apsnigusī "jaunā autoosta" kaut kur, liekas, Čerkasu nomalē. Es nesapratu, kāpēc tā ir tik milzīga un tik tukša. Mēs abi stiprā salā stāvējām sniegotā betona lauka vidū zem vaļēja pārjuma, divi vien. Un pretī bija vienīgais mikroautobuss, balts mersedess "Sprinter", mūsējais. Es atvēru durvis, taču šoferis uzbrēca:

– Durvis aizver! Nesaldē salonu! Iekāpšana nav šeit.

Un mēs stāvējām un pūtām viens otram uz pirkstiem, līdz bija pagājušas piecpadsmit minūtes un viņš piebrauca piecpadsmit metrus tuvāk. Viņa bija sasarkusi no aukstuma. Salonā no mūsu elpas arī kūpēja garaiņi. Mēs samaksājām šoferim, tas burkšķēja, ka "re, tagad var". Viņa klusiņām iesmējās un iečukstēja man ausī:

– Re, ir – the Ukraine.

Viņu īstenībā bija viegli sasmīdināt, lai gan dažkārt viņas humora izjūta bija melna. Piemēram, vienreiz Hotinā mēs pēc viņas iniciatīvas uztaisījām selfiju uz veikala "Viss bērēm" fona. Viņa skaļi smējās un teica, ka arī tā esot the Ukraine.

Kad kaut kur starp Rivni un Baltkrievijas robežu mikriņš uz šosejas apstājas un salonā iekāpj omīte, kuras ādas praķis ož pēc siena un govs, visi šķobās, jo nesaprot, ka šī sieviņa jau arī ir the Ukraine. Oficiālā tautestība, tā visur štancētā sieviete ar lentēm pie vainaga un sālsmaizi uz dvieļa ir feiks, bet, iebraucot ciemā, redzamā apdauzītā mozaīka, kurā attēlota ukrainiete ar lentītēm, un šai mozaīkas sievietei nav vienas acs, – tā jau ir the Ukraine. The Ukraine ir arī panīkuma romantika. Pamestās betona jaunbūves Podiļļas Kamjanecjas nomalē. Bezdibenīgais, zaļi violetais ezers Krivijrihas applūdinātajā karjerā, uz kuru tu skaties no augsta ieža nogruvuma, bailīgi vērojot, kā, lēni peldot brasā, virs tā elles dziļuma uz nodevīgi virmojošās ūdens virsmas plēvītes turas vientuļš, mazītiņš peldētājs. Tas, kā lēnām sabrūk lietū pelēki apsūbējusī dominikāņu katedrāle Ļvivā un blāvi baltie ģipša pionieri ar nolaistām taurēm Kremenecjā, aizā – starp visos šajos laukos negaidītajām, ar nodzeltējušu zāli apaugušajām kalnu krokām. Pamesta pionieru nometne netālu no Mariupoles, tur mēs ar termokrūzēm rokās sēdējām sarūsējušās šūpolēs ar skatu uz aizsalušo Azovas jūru, un jūra švīkstinādama stumdīja ledu, grūda to krastā ar paisumu, slāni pēc slāņa. Un pat Kijivā – pelēka daudzlīmeņu krustojuma estakāde Vidubičos, fonā – TEC caurules, no kurām biezi, blīvi dūmi kāpj debesīs, zilās jo zilās.

Mēs bijām ceļinieki, slīdējām pa virsu, un the Ukraine mēs biežāk redzējām caur aizsvīdušiem logiem. Dažus pēdējos gadus viņa vasarā ārstējās, un tad mēs nevarējām braukāt. Tāpēc es galvenokārt atceros mūsu ceļojumus vēlā rudenī vai ļoti agrā pavasarī, valsti pelēkos, rūsganos, nodzeltējušos un blāvi zaļos toņos. Tas ir neaprakstāmi skaisti. Kad šoseja palikusi aiz muguras, papeļu vai bērzu alejas, līgani vīdamās starp pakalniem, ved turp, kur tu neesi bijis un nepabūsi, un gribas apstāties, izkāpt no mikriņa un iet, tomēr aiziet uz turieni, kur neesi bijis un tā arī nepabūsi.

Reiz es aizsnaudos, ar cepuri piespiedies pie aizsvīdušā stikla, un, kad pamodos, ieraudzīju aiz loga, turpat ceļmalā, lielus, sastingušus viļņus gluži kā no metāla.

– Vai tā ir ūdenskrātuve? – es viņai vaicāju. – Kur mēs esam?

Viņa klusiņām iesmējās un noglāstīja man deniņus:

– Izberzē acis.

Sastingušie viļņi izrādījās lieli uzartas, melnas zemes blāķi.

Reiz novembra naktī aiz kaila mežiņa strādāja traktors ar četriem žilbinošiem starmešiem, diviem uz bampera un diviem uz kabīnes jumta, un šī detaļa nezin kāpēc šķita īpaši romantiska un nezin kāpēc – noslēpumaina. Citā reizē šoferis apturēja mikriņu meža vidū, šķiet, netālu no Čudņivas. Kafejnīcu apjoza stāvkoku žogs no augšpusē nosmailinātiem – kā noaasināti zīmuļi – baļķiem, un tajos bija izcirstas baigas, garumā izstieptas kozaku sejas: ar izcirptiem matu ērkuļiem, ar lieliem karekļiem ausīs. Tas bija trešs un kičs, bet tā bija the Ukraine. Nakts bija ledaini auksta, un virs meža ceļa melnēja dziļš, zvaigznēm izšūdināts kosmoss.

Droši vien mūsu uztveri braucienos ietekmēja arī nogurums. Mēs bijām neizgulējušies, un viss šķita mazliet nereāls un vienlaikus pārreāls. Priekšmeti un cilvēki bija izplūduši, taču tuvojoties tie no miglas iznāca sevišķi reljefi. Uz to, kā stiklam otrā pusē lejup notek lāse, varēja skatīties minūtēm ilgi, klusējot, ar kopīgu baudas sāpīgumu. Viņai jau toreiz mēdza gadīties garastāvokļa svārstības, kuras pielipa arī man. Atceros, reiz cilvēki mikriņā runāja: Starkon, Starkon. Braucam uz Starkon. Šajā vārdā bija kaut kas kosmisks, futūristisks un valgi noslēpumains. Kad pēc stundas atklājās, ka tā ir bijusi Starokonstjantiņiva, viņa nezin kāpēc bija vīlusies, sapūtās un noslēdzās sevī. Nākamo stundu viss šķita šausmīgs. Starkonā mums aizmugurē apsēdās divi jauni vīrieši, kuri smirdēja pēc spirta. Visi pasažieri salona pustumsā bija pelēki un uz bedrainā ceļa šūpojās kā maisi, neviens nesmaidīja. Un tad pēkšņi viens no tiem dzērājiem mums aiz muguras sāka otram stāstīt par savu mazo dēliņu:

– Es skatos, i puņķīši viņam tek, i raud, es viņam saku: atver mutīti, es paskatīšos. Viņš parādīja – un viņam tur maliņā zobiņš, tu saproti, divos mēnešos izšķīlies. Man viņa tik ļoti žēl sametās, es saku: tu mans mazumiņ! Un kā sāku viņu bučot, un paņēmu opiņā...

Mikriņš pēkšņi sāka mirdzēt mīlestībā un skaistumā, visi cilvēki, kuri bija klusējot sēdējuši, zvārojoties uz grambām, katrs savās domās un savās problēmās, uzreiz vairs nebija pelēki manekeni; katram iekšā, aiz noguruma maskas, bija neaptverams visums, ar neredzamām zvaigznēm pārpildīts milzu kosmoss, un viņa pieliecās un iečukstēja man ausī:

– Cilvēki ir brīnum skaisti, arī tad, ja paši to nesaprot.

Reizēm mēs ar viņu nedēļas nogalē devāmies ceļā arī kājām. Pirmajos gados, kad tas vēl bija iespējams. Kaut kur pie Južnoukrainskas stepē uz polovciešu kapa ēdām zagtu arbūzu. Netālu no Konotopas apmaldījāmies Seimas upes līkumos, brizdami līdz vidum pa purvu, izgājām pie viensētas, un jauna sieviete, kuras vīrs bija aizairējies makšķerēt, cienāja mūs ar vārītu asari un kukurūzas putru, kurā gadījās pa zvīņai, – un, kad mēs samaksājām, sieviete atteicās, taču viņai sāka drebēt rokas, jo viņai tā izrādījās milzīga nauda. Kamēr tas vēl bija iespējams, mēs kājām uzkāpām kalnā virs Jaltas un no kilometra augstuma labi redzējām, ka zeme ir apaļa: piesātināti zilā jūra skaidri saskatāmā lokā norobežojās no bālganās debesu sfēras.

Pirmajos braucienos es gaidīju, ka mēs ar viņu nemitīgi mīlēsimies, it īpaši pļavās vai tādās nomaļās un skaistās vietās kā tas kalns virs Jaltas. Taču viņa gandrīz vienmēr atbildēja: fū, mēs esam netīri. Reizi vai divas savās garastāvokļa svārstībās viņa pati iniciēja mīlēšanos, kā viesnīcā "Tranzīts" pie šosejas Poļisjas purvos, kur mēs biedējām tālbraucējus šoferus, tomēr vispār es drīz vien sapratu, ka viņai visi mūsu braucieni nepavisam nav par to. Viņa tvēra laiku, kas tecēja starp pirkstiem. Īpaši pēdējos gados, kad viņa ārstējās arvien vairāk un mēs braukājām arvien mazāk.

Es biju greizsirdīgs uz viņas pagātni ASV, uz zinīgumu, kas bija iegūts, man nezinot, kā. Vai drīzāk tā bija haotiska erudīcija. Viņai, piemēram, bija kaut kas līdzīgs rubrikai random fact: mēs varējām braukt pa melnu, gar malām apsnigušu lauku ar baltiem lāsumiņiem, savā starpā mēs tādas vietas dēvējām par "Kamjanku-Znamjanku", braukt un brīnīties par asfalta zaļgano nokrāsu – un piepeši viņai tas ar kaut ko asociējās, un viņa izspēra:

– Kad Voltērs nomira, tuvinieki viņu iesēdināja karietē, it kā viņš būtu dzīvs. Un tā, itin kā dzīvu, aizveda līķi uz tālu austrumu provinci. Zini, kādēļ? Lai apsteigtu pastu. Lai baznīca nepaspētu turienes bīskapam nodot pavēli aizliegt Voltēru apglabāt svētītā zemē.

Es biju greizsirdīgs uz viņas pagātni ASV, no kuras nāca tādi zibšņi, – bet viņa, šķiet, mani apskauda par tiem gadiem, kurus bija izlaidusi Ukrainā. Es stāstīju. Stāstīju par to, kā deviņdesmitajos, skolnieks būdams, nedēļas nogalēs kopā ar vecākiem mūžīgi raku dārzus, jo toreiz mēs no paveciem radiņiem un no tiem radiņiem, kuri bija aizbraukuši peļņā, bijām savākušies tik daudz mazdārziņu, cik vien spējām apstrādāt. Lai tikai pa ziemu visiem bērniem kaut kā pietiktu ēdamā. Kā ziemā atslēdza elektrību un mēs, visa ģimene, biezos džemperos, jo arī ar apkuri bija švaki, sanācām virtuvē, vispirms pie svecēm, pēc tam pie tēta nopirktā automašīnas akumulatora, no kura blāvi spīdēja spuldzīte, – un kā mamma tādos virtuves vakaros gāzes cepeškrāsnī cepa cepumus ar džemu vai uz plīts pankūkas, un mēs tās ēdām ar ievārījumu, un kā toreiz es, protams, nesapratu, ka šīs būs manas bērnības laimīgākās atmiņas.

Es viņai stāstīju, kā mēs ar brāli jau no Kijivas braucām uz vectēva bērēm. Es toreiz dzīvoju politeķa apkaimē netālu no stacijas, brālis – Vidubičos kopmītnē. Bijām nopirkuši biļetes kopējā vagonā uz Radiviļivu vilcienā, kurš atgāja nakts vidū, kad metro nekursēja, tāpēc brālis ieradās nakšņot pie manis, lai pēc tam mēs kopā kājām aizietu uz staciju.

Mēs tur sēdējām, runājām, pīpējām, un, kad izgājām, izrādījās, ka tomēr kavējam, – un pēdējo kilometru mēs skrējām, cik spēdami, aizelsušies un nosvīduši, un ielēcām vilcienā, kad tas jau bija sācis braukt: pa atvērtajām durvīm ar vēderu pārkārdamies pār paceltajām kāpnītēm. Un konduktors to redzēja un sakliedza uz mums:

– Stulbie, varējāt taču bez kājām palikt!

Man no atvieglojuma uznāca vēlēšanās smieties, taču likās, ka smieties nedrīkst. Bēres mēs tik un tā nokavējām, un, kad beidzot nokļuvām Boratinā, tētis un kaimiņi bija tikko atgriezušies no kapiem un sēdēja pie galda, kas bija uzklāts zem vecas bumbieres, kura auga pagalmā. Lēts šņabis, lēta desa, pašu sālījumi un marinējumi. Arī mūs abus ar brāli kaimiņi mēģināja piespiest iedzert, bet pēc brīža jau stāstīja, kurš cik labi pret nelaiķa vectēvu izturējies un ko kuram nelaiķis apsolījis uzdāvināt. Mūsu tētis, viņa dēls, klusēdams sēdēja pie galda, taču vēlāk, vezdams mūs ar brāli uz kapu, sūrojās:

– Līķis vēl atdzist nav paspējis, bet viņi jau dala mantojumu. Man neko nevajag, bet nesāciet taču manā klātbūtnē.

Atceros, mēs ar viņu pēc tam sākām runāt, ka domāšana par the Ukraine agri vai vēlu neizbēgami novedīs pie atmiņām par bērēm. Kāpēc?

– Man liekas, mīlestība trāpa dziļāk, kad tai ir piejaukta neizbēgama zaudējuma izjūta, – viņa prātoja.

Tagad es laikam saprotu, ko viņa toreiz gribēja teikt.

Reiz, jau pēdējā gadā, es viņai pastāstīju, kā mana labākā drauga mamma slimnīcā mira ar vēzi. Un kā viņam vajadzēja iet pie vecākās māsas ar šļirci un katru reizi dot viņai divdesmit hrivņu kukuli, lai viņa ļautu iedurt mammai morfiju.

Viņa sāka smieties:

– Tas nu droši vien pretendē uz the Ukraine.

Bet pēc tam viņa sāka raudāt.

Mums abiem neizbēgamās, no visām pusēm dzirdamās skaļās oficiālo patriotu runas par "mīlestību uz Ukrainu" ir kaut kas patosains un stīvs, tas ir šķebinoši, bet visvairāk, sakot krieviski, пошло. Pārfrāzēdama amerikāņu teicienu, viņa mēdza sacīt, ka patriotisms ir kā penis: neatkarīgi no lieluma nav pārāk laba doma ar to plātīties publiski. Dziedāšana korī, soļošana ierindā. Platās, sarkanās kozaku bikses un visiem vienā dienā višivankas, pat mašīnām. Karodziņi – vai, vēl labāk, pēc iespējas lielāki karogi! Trijžuburi uz krūtīm. Demonstrēšanās, izrādīšanās. Tā paša līmeņa estētika, kā nolikt ceļmalā reklāmas plakātu, uz kura ir mīļotās fotogrāfija, piefotošopēts puķu pušķis un paraksts: "Nataha! Es tevi mīlu! Tavs Ļoha." Tikai vēl arī kolektīvi: Nataha, skaties šurp, kā tu uzbudini mūsu patriotismu! Grupveida ekshibicionisms.

Patiesas jūtas neprasa megafonus. Mīlestība ir klusa jo klusa, tikko manāma. Tā ir kamols kaklā un atkārtojums: "Es viņu tik ļoti, tik ļoti mīlu – savu Ukrainu." Šodien gandrīz appinkšķējos, uzdūries šai rindai. Tarass Hrihorovičs Ševčenko. Caur sāpēm, mazliet drudžaini. Maigi. Skaudri. Ar bailēm zaudēt. Mīlestībā nevar iztikt bez pieņemšanas.

Vienā no mūsu pēdējiem braucieniem ziemā lauku autobuss salūza, cīnoties kalnup pie Dunajivciem. Salons pamazām izsala. Ārā pūta drēgns, auksts vējš, kas cauri miesai aizsniedzās līdz pat kaulu smadzenēm. Šoferis rakņājās pa motoru. Autobuss bija vecs, tāpēc arī salūza. Kāds sāka burkšķēt to pašu mūžīgo: "Tad mēs esam tajā Eiropā vai neesam." Es arī īgņojos. Bet viņa slēpa rokas padusēs un smaidīja:

– Neesmu dzirdējusi, ka Ukrainā kāds būtu līdz nāvei nosalis tāpēc, ka salūzis autobuss. Nu, nav patīkami. Gadās.

Es no viņas mācījos pieņemt. Kad piezvanīja viņas māte un aicināja uz bērēm, bija sūri, taču es nebiju pārsteigts. Viņa neko man klaji nebija teikusi, tomēr tagad, atskatoties, es redzēju, ka visu šo laiku viņa bija dzīvojusi pašnāvnieces dzīvi. Tāpat kā viņa juta gandarījumu no depresijas un no īdzīgas mīlestības caur sāpēm, es nešaubījos, ka viņa bija izjutusi pat zināmu baudu no pašnāvības. Cerēju tikai, ka fiziskās sāpes izrādījās mazākas nekā tās, ar kurām viņai bija nācies dzīvot.

But now she’s dead,
She’s so dead,
Forever dead
And lovely now...

Nepamanīju, kā biju uzkāpis uz tikko uzbērtā, mīkstā zemes kalniņa. Viņas māte nosodoši noskatījās. Sakniebtas, ar tumši sarkanu lūpukrāsu nokrāsotas lūpas. Pareizi vaibsti, sausa, uzkrāsota seja. Tādam vecumam brīnišķīgs augums – līdzīgs būtu bijis arī viņai, ja viņa nodzīvotu tik ilgi. Mātei mugurā gaišs, lietišķs kostīms, balts mētelis, augstpapēžu kurpes – tāpēc māte paliek uz asfaltētā celiņa, nepieiet pie kapiņa. Mātei galvā ir lakats, jo kapi tomēr. Māte droši vien uzskata, ka es šajā brīdī neizrādu pietiekamas bēdas. Un šajos gados māte vienmēr domāja, ka es viņas meitu slikti ietekmēju. Ka es esmu tas, kurš viņu vazā "nez kur un nez kāpēc." Ka es esmu tas, kurš atsakās izveidot oficiālu ģimeni vai vismaz pastāvīgi dzīvot kopā. Interesanti, vai māte nojauta sāpes, ar kurām dzīvoja viņas meita? Kādreiz viņai pastāstīšu. Lai gan varbūt ne. Viņas māte ir ļoti pareizticīga un slēpa patiesību, lai meitas līķi, viņas līķi, varētu apglabāt pēc noteikumiem. Svētītā zemē.

Es no viņas mācījos pieņemt. Māli no viņas kapa aplipa man ap kurpēm, un es atcerējos, kā mēs abi pērn pavasarī Krasnojiļskā staigājām pa kapiem. Gandrīz visus krustus pa perimetru rotāja mākslīgi ziedi. Mēs lasījām uzrakstus – juku jukām, rumāniski, krieviski un ukrainiski –, un toreiz mums abiem pie kājām tāpat lipa dzeltenīgi māli.

Mums ar viņas māti aiz muguras atskanēja pieklusināta lamāšanās. Abi kapu strādnieki, kuri bija bēruši ciet kapu, laikam nespēja sadalīt viņas mātes iedoto naudu. Laikam bija nedaudz piedzērušies. Māte, krāsotās lūpas sakniebusi, palūkojās uz strādniekiem, aizgriezās un stingrāk savilka lakatu, kuru noņems, izgājusi no kapiem.

– Cik šausmīgi cilvēki, – viņas māte nomurmināja.

Strādnieki ar žestiem lūdza man piedošanu.

Apklusuši abi ar lāpstām pār plecu nogāja mums ar māti garām. Domādams, ka es uz viņiem neskatos, viens iesita otram ar dūri pa plecu, un tas ar žestu atbildēja: idiots. Jā, bija mazliet iedzēruši. Smird. Netīri. Pelēki, saplēstās jakās. Droši vien, es domāju, lieto to televīzijas trešu. Nav eiropieši, nav civilizēti. Nu, kas vēl tur ir? Katram iekšā – visums, neredzamām zvaigznēm pārpildīts milzīgs kosmoss. Un kas par to, ka aiz nepievilcīgās virsmas, aiz trulā darba, stulbajām izpriecām, strīdiem par naudu to bieži nevar redzēt. Dažkārt arī viņi paši par to aizmirst. Dažkārt arī mēs. Es pagriezos pret viņas māti:

– Zināt, ko viņa teica? Cilvēki ir brīnum skaisti, arī tad, ja paši to nesaprot.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Tēmas

Artems Čapajs

Ukraiņu rakstnieks, fotogrāfs un karavīrs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!