Autora foto
 
Karš Ukrainā
01.04.2022

Pacifista kara dienasgrāmata

Komentē
4

"Ukraiņu rakstnieks un ielu fotogrāfs – iepriekšējā dzīvē. Tagad – karavīrs cīņā pret Putina iebrukumu. Mieru cilvēkiem, tribunālu Putinam." Tā rakstīts Artema Čapaja (Артем Чапай, 1982) instagramā. Savā iepriekšējā rakstnieka dzīvē puisis ar šo pseidonīmu četras reizes bija viens no BBC gada balvas finālistiem – BBC balva ir viena no galvenajām literārajām prēmijām Ukrainā. 2018. gadā nominētais stāstu krājums "The Ukraine" ir bijis arī vairāku citu godalgu īsajos sarakstos, un tā titulstāsts angļu tulkojumā šonedēļ publicēts žurnālā "The New Yorker".

Kad Donbasā sākās karš, Čapajs bija izdevuma "Insider" žurnālists, un 2015. gadā iznāca kopā ar diviem kolēģiem sarakstītais reportāžu krājums "Война на три буквы" ("Karš uz trim burtiem"), kurā bija vairāki no tekstiem, par kuriem Čapajam daudzkārt pārmests patriotisma trūkums. Šobrīd viņš ir kareivis Ukrainas armijā.

Māra Poļakova

26/02/2022

Īsa vēstule dažiem Rietumu intelektuāļiem un dažiem no kreisā spārna. Lūdzu, izplatiet tiem, uz ko tā varētu attiekties.

Neko garu es nevaru uzrakstīt, jo mēs joprojām bēgam kopā ar bērniem, kuri šobrīd ir man blakus. Tātad pavisam īsi. Ukraina netika "ievilkta" karā, Ukrainai uzbruka. Un pat bez iegansta – kā toreiz, kad Hitlers uzbruka Polijai.

Es zinu, ka citām valstīm arī ir ticis gana imperiālisma. Šobrīd jūs esat liecinieki krievu imperiālismam.

Negribu šeit celt priekšā nepilnīgus vēsturiskus salīdzinājumus, taču teikšu, ka impērijas ne reizi vien ir zaudējušās karos ar mazākām tautām, un krievu imperiālistu valdība galu galā zaudēs.

Kad tevi bombardē, kad tu domā par to, kā evakuēt savus bērnus, tā ir cita līmeņa analīze nekā tad, kad tu esi asprātīgs un ironisks, sēžot drošā universitātes kabinetā kaut kur MTI. Jā, mister Noam Čomski, es skatos arī uz jums. Es sāku savu karjeru kā brīvprātīgs "Intelektuāļu atbildības" tulkotājs ukrainiski, tāpēc tagad esmu reāli nikns par to, kā viņš vienā teikumā piemin fonu: "Un jā, Krievijai pirms astoņiem gadiem bija jāokupē Krima, lai nosargātu savas flotes bāzi." Un ja ASV okupētu Lejaskaliforniju? Esiet taču atbildīgi, intelektuāļi!

Pirms "kaut kad gāzt kapitālismu", izdomājiet, kā mēs šeit varam netikt nokauti, jo "jebkurš karš ir slikts".

Ja esat kreisajā spārnā, uzklausiet vietējo balsis šeit, perifērijā, nevis kaut kādus prātniekus šīs pasaules sistēmas kodolā.

Ja esat kreisajā spārnā, kad analizēsiet, lūdzu, sāciet ar miljoniem cilvēku ciešanām un nevis ar ģeopolitisku šahu! Sāciet ar bēgļu rindām, cilvēkiem ar bērniem, vecīšiem un mājdzīvniekiem! Sāciet ar tiem bērniem Kijivas vēža slimnīcā, kuri tagad ir bumbu patvertnēs un paliek bez ķīmijterapijas!

 

27/02/2022

Pirmajā dienā, ar bērniem bēgot, es nespēju atrast vārdus. Vārdi mani pievīla. Tagad bērni ir drošībā, un es sapratu. Tas bija tāpēc, ka šis ir rīcības laiks.

Krievi: kamēr mēs viņus turam aiz rokām – trāpiet sirdī, atbrīvojieties. Tas būs labāk nekā palikt atmiņā kā "krievu fašistu okupantiem", vai ne tā?

Draugi: Halīcijā rajona kara komisariātā ir drausmi gara brīvprātīgo rinda. Man priekšā stāvēja puisis, kuram arī ir divi bērni. Viņam priekšā – onkuļi, kuri tikko bija sievas un bērnus izveduši uz ārzemēm un paši ieradušies prasīties karot. Lai kas tagad, tuvākajās dienās, būs, mēs uzvarēsim.

Viņi te, kara komisariātā, dažus nomocījušies pat neņem: "Nu, ko esat atvilcies, jūs neko nemākat." Tomēr mani paņēma. Detaļas es, protams, nevaru stāstīt, bet tagad esmu militārā dienesta karavīrs. Ja nu kas, izprasīšu sev segvārdu "Pacifists".

Es jums godīgi pateikšu.
Man riebjas karš visos tā paveidos
Fiziskais, psiholoģiskais, garīgais,
emocionālais, ekoloģiskais
Man riebjas karš
Un man riebjas, ka jācīnās, goda vārds, riebjas
Jo es, es vēlos, kaut būtu piedzimis pasaulē, kurā tas nav vajadzīgs
Šo cīņas kontekstu, to, ka jābūt karotājam un jābūt cīnītājam,
Man ir uztiepusi apspiešana.
Citādi es būtu tēlnieks vai dārznieks, vai galdnieks
Zināt, es varētu brīvi būt ļoti daudz kas cits
Laikam kaut kādā mērā es, kaut kādā mērā tas, kas esmu, tas, ko daru,
Ir būt karotājam, negribīgam karotājam, negribīgam cīnītājam
Bet es to daru, jo esmu uzticīgs dzīvībai
Mēs nevaram izvairīties, nevaram aizbēgt
Jo to darīt būtu gļēvulība

 

01/03/2022

Mums te ir viens vēl ērmīgāks karotājs par mani – seminārists, kurš jau bija pabeidzis diakonu skolu un mācījās par priesteri, bet re, pirmajā dienā ieradās kara komisariātā. Ļoti rāms un vienlaikus stiprs, viņš atrod spēkus starp savām dežūrām palīdzēt visiem apkārtējiem.

Es te tā domāju par to, ka visas izlasītās "pretkara" grāmatas, sākot ar Remarku un Hemingveju un beidzot ar atmiņām par 2PK, "Lopkautuvi Nr. 5", "Āķi-22" būtībā izrādās nerelevantas pēc tam, kad tu izved bērnus, kuriem virsū krīt bumbas.

Starp citu, atšķirībā no FB šeit, kazarmās, vispār nav skaļu frāžu. Vienreiz čalis kautrīgi: "Kā saka, slava Ukrainai"; tomēr galvenokārt: "Izgulējies – un jau laimīgs," obligātā dienesta kareivis pa mobilo saka sievai un tālāk runā par austiņu pilieniem dēlam. Kā izmazgāt veļu, kā nenosalt dežūrā.

Seminārists man izrāda, kur kas stāv. Es pagaidām esmu ļoti nepiemērots salīdzinājumā ar jebkuru šejienieti: kāds bijis obligātajā dienestā, lai izvairītos no bezdarba, kāds atgriezies tagad, lai gan jau bijis civildarbā. Tādi, kuri ieroci rokā turējuši sen, šimbrīžam vajadzīgi drīzāk tikai mantu stiepšanai. Nekāda patosa, patiešām.

Pusgadu lasīju grāmatas par meditācijām un tagad, noformētam, jau formastērpā gaidot rīkojumus, man pēkšņi ir laiks sākt praktizēt. Mēs visi esam krietni izgājuši no komforta zonas un kļūstam par citiem cilvēkiem. Galvenais – kaut kļūtu par labākiem.

Pēdējās dienās es mūs visus ļoti mīlu. Mēs cits citam palīdzam. "Privātbankā" tev piestumj krēslu un atnes garšīgu kafiju, pie blakus galda rindā stāv tie, kuri kaut ko tur noformē, lai palīdzētu armijai. Kazarmās spaiņiem garšīga, mājās gatavota ēdiena: "Ēdiet, citādi iet postā." Un, starp citu, virsnieku attieksme pret ierindniekiem nepavisam nav tāda kā manā mierlaiku jaunībā: nekādas dricelēšanas ar reglamentu, lādzīgums, cilvēciskums: "Kamēr ir laiks, atpūtieties, re, kur sega."

Blakus ir puisis, kurš tāpat pirms dažām dienām ieradies no civilistiem bez pieredzes, tikai bijis obligātajā, bet lielākā daļa ir profesionāļi, dažs – daudzus gadus. Staršinam dēls tikko atgriezies no peļņas darba, turklāt Rietumeiropā, tāpēc vien, lai pieteiktos.

 

02/03/2022

Runājām ar draugu, ka Ukraina jau ir uzvarējusi informatīvajā zibenskarā pasaules līmenī, – taču nolēmu, ka nenāks par ļaunu palikt "prātojošam ierindniekam". Pat aizgājis armijā, es, piemēram, neesmu zaudējis zināma kauna izjūtu, ka daru par maz, ka mani kā cilvēku bez kaujas pieredzes ir norīkojuši uz statistiski drošāku vietu, nekā ir civiliedzīvotājiem kaut kur Harkivā. To sauc par survivor’s guilt.

Šī vaina var izpausties agresijā pret citiem: ir, piemēram, jau sācies šitais "kāpēc bēgļi bēg, nevis visi karo". Pamēģiniet saprast: to saka cilvēki, kuri arī paši ir drošākā vietā nekā Kijiva vai Harkiva, un tā ir agresija aiz bailēm. Tā nāk reizē ar palīdzību.

Kur nu kurš ir, tur jābūt. Nevar visi bez pieredzes rāpties ar "molotovu" uz tankiem. Tas ir normāli.

Ja jums Halīcijā tirgū uzkasās – "ko tu te dari", arī tā ir sāpju izpausme un pat survivor’s guilt, tikai bez refleksijas.

Tādas lietas ir neizbēgamas, un jācenšas to saprast. Šā kā tā mēs visi esam sagājuši sviestā: neapbruņoti cilvēki Berdjanskā sūta nahuj bruņotus okupantus, sievietes Romnu rajonā sūta nahuj večus bruņutērpos.

Katrs dara, ko var.

 

04/03/2022

Vissvarīgākie ir sakari, pazaudēt telefonu ir gandrīz tikpat šausminoši kā pazaudēt dokumentus vai automātu.

Grūti mēdz būt no rītiem. Agrāk bija tā – tu pamosties, un uff, tas bija sapnis! Bet tagad nosapņoji, ka ved bērnu uz skolu, pamosties – vēl joprojām ir karš.

Pa dienu uzreiz kļūst vieglāk no overwhelming vienotības izjūtas, tu esi daļiņa no kaut kā diža un labo pusē.

Un vēl esmu sācis visu laiku teikt "es tevi mīlu" cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma.

Nu, un, par to visi runā, survivor’s guilt daudzie līmeņi. Esi brīvprātīgais – neesi armijā; esi armijā – neesi Kijivas pievārtē, varbūt pat tad, ja esi pie Kijivas, pie Hersonas vai pie Harkivas – vienalga kaut kā trūkst?

Sajūta, ka arī tad, ja konkrētais brīdis ir neefektīvs, vispār viss tik un tā kaut kādā brauniskā veidā darbojas vajadzīgajā virzienā.

Un ik minūti vēlēšanās, lai viss šis "dižums" beigtos.

 

07/03/2022

Vēstule ļoti vecai draudzenei

Sveika, Rozij,

prieks saņemt no Tevis ziņu un dzirdēt, ka Tev klājas labi. Apsveicu ar apprecēšanos un gaidāmo bērnu!

Esmu laimīgi precējies ar brīnišķīgu sievieti, viņa ir socioloģijas Dr., un mums ir divi dēli, 7 un 9 gadus veci.

Par laimi, bērnus mēs evakuējām, kad Kijivu sāka bombardēt, un es jutu, ka man jāiet armijā kā brīvprātīgajam, lai gan joprojām esmu pacifists. Citu ētiskas izvēles variantu kaut kā nebija. Es uzskatu to par iekļauto novērošanu, vai kā nu tas socioloģijā saucas.

Man bija sajūta, ka nav taisnīgi, ja parastie cilvēki ies un karos, bet mēs, intelektuāļi, tikai runāsim, un es apbrīnoju mūsu tautu. Lai kā tas viss beigsies, ukraiņi ir mega forši, kā Dāvids pret Goliātu.

Mēs ceram atvairīt iebrukumu vai uz to, ka sāksies revolūcija, kas gāzīs diktatoru Putinu. Ne NATO un pat ne patriotisms te galīgi nav galvenais, vienkārši neviens negrib dzīvot diktatūrā un okupācijā, un es nevēlos, lai maniem bērniem jābēg uz ārzemēm.

Esmu kļuvis par puslīdz ievērojamu ukraiņu rakstnieku, pat tulkots vairākās valodās.

Pagaidām neesmu frontē, Ukraina neprofesionālus kareivjus turp nesūta, tikai profesionāļus.

Es pamatā eju patruļās utt. Ceru, ka pēc visa šī būšu kļuvis par labāku cilvēku, ceru, ka tas nebūs pārāk traumatiski. Bērni un sieva ir relatīvi drošā vietā. Varbūt vismaz uz kādu laiku būsim palikuši bez mājām, bet tas kaut kādā ziņā nav kritiski. Interesanti, ka arī nauda vairs nav problēma. Kaut kādā ziņā tas līdzinās pagaidu komunismam. Es tikai patiešām ceru, ka neviens no maniem draugiem un tuviniekiem nezaudēs dzīvību. Ļoti skumdina tas, ka jāredz visu šo cilvēku miljonu ciešanas, bet reizē ir pacilājoši redzēt, kā visi tagad cits citam palīdz.

Skauju,
Artems (jeb Antons)

 

10/03/2022

Faktiski neko konkrētu taču nedrīkst rakstīt, jo vairāk – fotografēt.

Vakar man bija ekstremālās autovadīšanas kursi – tevi striķī velk pa bedrēm, un tā ir tāda meditācija uz mindfulness, kur ne uz sekundi nedrīksti kļūt izklaidīgs. Ukraiņu mašīnas arī lūst – bet mēs esam mājās, te mums katrs palīdzēs.

Vai, teiksim, no rīta stāvi pēc naktsdežūras izbadējies, neizgulējies un tāpēc salsti. Mums te ir Mišonkulis ar iesauku "Gūglis" (jo viņš vienmēr visu zina labāk nekā komandieri). Viņš skatās uz mani, nelaimīgo, un saka: "Vasiļovič, nu ko jūs kā krievu okupants? Tūlīt kāds nobildēs un teiks: paskatieties, kāda nelaimes čupiņa armijā iesaukta!" Bet. Tu esi aizgājis un paēdis siltu mājas ēdienu, ko vietējās sievietes atnesušas, un tad jau dzirdi ironisku: "O, tagad jūs izskatāties pēc normāla fašistu karāķeļa."

Silda ne tikai tas, ka ēdiens silts, bet arī tas, ka gatavots pēc pašu gribas, ar mīlestību. Toties okupantus viņas ienīst.

Starp citu, vēl dīvaini un ļoti vajadzīgi – pastāvīgi izrādīts tuvāko atbalsts mesendžeros. Manuprāt, šis atbalsts t. s. "kaujas garam" šimbrīžam būtiski pārspēj iespējamos drošības riskus (lai gan centies taču neko nestāstīt, tikai vispārīgus emocionālus iespaidus).

Vispār armijā ir tāda sajūta, ka iestājies anarhokomunisms. Nevis utopisks, bet tautisks, tāds, kāds tas ir: ar ienaidnieka dehumanizāciju, ar neizbēgamajiem homoseksuālajiem jokiem (tas gan armijā ir kaut kas stabils: nekas nav mainījies kopš deviņdesmitajiem, kad biju kursants). Taču money stopped being an issue ierindas kareivim.

Mūs aizveda matus griezt, visus, kuri gribēja. Un tā sanāca, ka mēs nokļuvām nevis "visi griezumi par 100", bet kaut kādā "skaistuma salonā", kur blakus bagātai tantei taisa šellaku. Friziere atteicās ņemt naudu: "Palīdzēju, kā varēju."

"Tikai vienu es nesaprotu," kad atgriezāmies, saka leitnants. "Ja tas bija skaistuma salons, tad kāpēc no tā esat iznākuši jūs?"

 

12/03/2022

Varbūt tāpēc, ka neesmu normāli gulējis, bet likās, ka mēs šobrīd esam nonākuši tādā laikā un vietā, kad no mums vārda tiešā nozīmē atkarīga planētas nākotne. Galaktikas sargi.

Mēs nevaram gribēt, lai mūsu vietā riskētu vai ciestu citi, – jo tad būtu risks, ka šis viss vairs nebūtu kontrolējams un pat, iespējams, būtu apdraudēta visas planētas dzīvība. Un mēs nevaram padoties, mums ir ar mums pašiem jānovārdzina diktatūra – jo citādi uz planētas būs grūtāk dzīvot, būs mazāk brīvības.

Un, kaņešna, kolīdz viss beigsies, visi "pasaules centrā" atkal par šo perifēriju aizmirsīs un viņu stāstos galvenie varoņi būs viņi paši, ierindnieka Raiena glābšana. Bet ko tur daudz.

Izklausās patētiski, taču praksē nekāda patosa nav. Piemēram, es, pavisam vienkārši, naktīs apsargāju tos, kuri prot ko vairāk, lai viņi varētu izgulēties. Diezgan komfortablos apstākļos, ar maisiem nopakotā telpā, lielākā drošībā nekā daudzi civiliedzīvotāji, un vēl ar elektrisko tējkannu. Tā tev vis nav pretraķešu aizsardzības sistēmas vai bairaktara vadīšana. Tomēr, pieņemsim, tādu vienkāršu apsargātāju tagad ir desmitiem tūkstoši.

Mums cauri brauca daži puiši no pretgaisa aizsardzības. Bērni, kas redzējuši nāvi. Viņiem rašisti sabombardējuši kazarmu, viņi stāsta, vienam trīc rokas – bet viņi brauc uz citu kaujas daļu.

Un, starp citu, lielākoties nekādu patosainu sarunu, tikai pēdējiem vārdiem lamā rašistus. Priecājas, ka vismaz kāds ir dzīvokļa rindā, ka alga palielināta, ka ēdiens šodien garšīgs. Bet profilbildēs vecākie ir ar mazdēliem (un nevis ar automātiem).

Par iespējamo risku vislabāk ir pateicis Stepans Vasiļovičs: "Vēl neviens slīkonis nav pakāries."

ATO puišiem, kuri jau šo to zina, nav nekāda patosa un jo vairāk nav "varonības". Bērni, kredīti. Dari, kas jādara, svarīgs ir tuvāko apkārtējo viedoklis, smīns par tiem, kam "vēl nekas nav noticis, bet šie jau apdirsušies". Kaut kā tā.

Īsi sakot, mēs vienkārši esam nonākuši tādā laikā un tādā vietā. Un nevaram lūgt, lai mūsu vietā ciestu citi: vai lai amerikāņi riskētu ar Trešo pasaules, vai lai krievi ar savām dzīvībām un nevis tikai paziņojumiem vien riskētu iet pret režīmu. Jo arī mēs to nedarītu, ja mums būtu izvēle. Tā gadās.

 

14/03/2022

Ar jums atkal ir rubrika "prātuļojumi naktsdežūrā", mums te ir gaisa trauksme un kaut kas lido, bet sprādzienu šodien pagaidām nav bijis. Nav iespējams iztikt bez salīdzināšanas: Hersonā neapbruņoti cilvēki nebaidās bruņotiem okupantiem, kuri šauj, kliegt sejā "russkij soldat – fašistskij okupant", Krievijā daudzi (t. sk. ukraiņu draugs) kopš 24. februāra baidās pat feisbukā kaut ko ierakstīt.

Un, būdams materiālists, es nedomāju, ka tā ir kaut kāda atšķirība "cilvēkā". Tas ir pēdējā laika vēstures jautājums. Viņus noterorizēja tiktāl, ka "godīgi ir klusēt" (sic!), kurpretī pie mums tu muldi, ko gribi, – tomēr ar to ir par maz.

Ir atsevišķi krievi, kuri ir pietiekami drosmīgi, lai izietu uz arestu, – toties pie mums saprot, ka dažkārt ar "miermīlīgu protestu" nepietiek. Pie mums, bļa, jau akcijās pret apbūvi bija izkaušanās ar mentiem un gopņikiem. Tāpēc, kamēr viņi Krievijā nesāks mesties mentiem virsū, gatavi piekaut un, ja vajadzēs, arī nosist, kaut ko gaidīt no turienes protestiem nav vērts. Un es nedomāju, ka tā notiks. Jo tur desmit terora gadu laikā ir panākts, ka katrs ir par sevi. Bet šeit kaut kādā okupētā mazā Čaplinkā vai Melitopolē var būt vairāk cilvēku nekā nez cik miljonu Maskavā un katrā ziņā stiprāka vienotības sajūta.

Un barā, kā zināms, arī tēvu vieglāk sist.

Un tas nav tāpēc, lai aizskartu, lai noniecinātu tos nedaudzos Krievijas Federācijā, kuri iet uz laukumiem sastāties riņķa dancī. Tur dejot riņķa danci ir ekvivalents mūsu iešanai kauties ar berkutiem. Lai gan tagad pie mums uz spēles ir vairāk, un vispār jau ir tradīcija "barā tēvu sist".

United we stand, divided we fall, kā dziedāja "Pink Floyd". Jeb el pueblo unido jamás será vencido. [1]

Kad jūsu ir divdesmit, skaidrs, ka bail. Ja viens pats ierakstīsi feisbukā – tevi represēs. Ja tu esi Duds vai Oksimorons, tad vēl kaut kā, bet ja parasts birojā sēdētājs Iževskā?

 

14/03/2022

Vēl gribēju atsevišķi pateikt par "neredzamajiem" – tie nav karavīri, nav pat brīvprātīgie. Man bieži jautā: "Kas jauns?", bet lielākoties jau katru dienu ir aptuveni tas pats. Piemēram, pie mums – kad uzdevums pārtraukts, jo jāremontē mašīna. Un tad ir visi šie automehāniķi – civiliedzīvotāji, kuri par brīvu un ar savām detaļām nebraucamus auto padara braucamus. Viņiem taču nav feisbuka, lai par to uzrakstītu. Bet vienai mašīnai, teiksim, nedarbojās degvielas sūknis – viņi iztīrīja un iedarbināja. Citai nedarbojās starteris – viņi kaut ko tur pabūrās, tagad pielec no viena pieskāriena.

Man kā humanitāram cilvēkam tas ir a kind of magic.

Tad nu lūk, kad redzat pamestu kr. tehniku, kas nonāks pie mūsējiem, atcerieties par šiem večiem mašīneļļā, viņi paši par sevi soctīklos nerakstīs.

(Upd. antiparanojas programmas ietvaros: runa ir par mazām remontdarbnīcām, kuras tam pa vidu vienkārši taisa parastas mašīnas.)

 

20/03/2022

Man te ir izveidojies cikls: reizi konkrētā skaitā dienu es eju diennakts dežūrā, un tad man ir laiks naktī būt "prātuļojošam inteliģentam armijā". Šoreiz tās ir refleksijas par krieviem un ukraiņiem, lasot, ka pēc iebrukuma atbalsts Putleram ir pieaudzis tā vietā, lai diktatūra sazvārotos. Tas ir nomācoši.

No otras puses, loģiski: notiek arī psiholoģiskā mobilizācija. Nemaz nerunājot par propagandas pastiprināšanos. Visticamāk, tie, kas ir pret Putleru un var, izbrauks no KF, bet iekšpusē pastiprināsies orvelisms un būs valsts kā grāmatā "Opričņika diena" līdz tam brīdim, kad beigsies gāze. Jo putinisms ir pelējums uz gāzes caurules.

Krievu kolektīvā atbildība par putinismu – tā ir kā pagātnes vāciešu kolektīvā atbildība par nacismu.

Taču tie jau nav tikai etniskie krievi. Man KF ir asinsradinieki, attiecīgi, par 100 procentiem ukraiņi (cik ģimenei zināms). Vienā gadījumā izbrauca vēl PSRS laikos, taču pārējie visnotaļ devās peļņā jau pēc iziršanas. Un šie te ukraiņi arī, bļaģ, ne tikai neiet protestēt, bet vēl arī tic propagandai. Nonāk līdz dolbojobismam: "Tavs māsasdēls sēž bumbu patvertnē, šajā pašā brīdī!" – "Tas viss ir viltus ziņas." Nujā, par to jau pat raksti ir nodrukāti.

Karavīri te man apkārt jau ir pabijuši karā, viņi ir redzējuši draugu nāvi, bet, tam par spīti, ir gatavi arī turpmāk riskēt ar dzīvību. Tikmēr KF daudzi pat ne tikai uz protestiem neiet – pat kaut kādu ierakstiņu feisbukā baidās uzčikināt. Un ne tikai krievi, bet arī daudzi Ukrainas pilsoņi, ieskaitot dažus paziņas, kuri burtiski pirms pāris gadiem uz turieni aizbrauca. Tāpēc vien ieeju paskatīties.

Un pēc tam tu tā domā. Starp karavīriem – vai starp civiliedzīvotājiem Hersonā – tu sev apkārt redzi bariem tādu pašu, gatavu riskēt. Ja dzīvo KF, tu redzi, ka jūsu ir kādi desmit un pēc katra no viņiem ieradīsies FSB. Es tagad esmu armijā un tāpēc mierīgi fantazēju – bijis es KF, tad gan ietu partizānos vai spridzināt Lubjanku, bet tad saprotu, ka nefiga: pautu nepietiktu.

Esamība, kā runā, nosaka apziņu.

Tas bija mēģinājums veikt psiholoģisku analīzi, taču emocijas tā nevar nokopt. Nicinājums paliek.

 

22/03/2022

Kārtējais prātuļojums no naktsdežūras. Kara laikā tu apjaut, ko burtiskā nozīmē izsaka frāze "nezini, kur likties". Paziņa atgriezās, ja pareizi saprotu, no Vācijas un saka – gribējis tersardzē saņemt automātu, bet viņu tur aizsūtījuši celt fortifikācijas būves.

Man atkal šķiet tieši otrādi – ka tas ir derīgāk. Man armijā izsniedza automātu – un kāda jēga? Tas ir man līdzās, bet es te vienkārši sēžu naktī un dežurēju. Un, kad starp dežūrām tevi paņem apsargāt vienu stratēģisko objektu, – arī šķiet, ka jēgas maz, jo tu tur vienkārši bezjēgā staigā.

Lai gan varbūt tā tad arī ir jēga – čupām šī te rutīnas darba. Visi taču nevar šaut ar "džavelīnu".

Klīst (aplamas) baumas, ka tādus kā es, civilos (ne līgumkareivjus), saskaņā ar likumu mobilizējot tikai uz 90 dienām un tad pienāks kārta tiem, kuri rindā ir tālāk, – jo man taču teorētiski tiek saglabāts civilais darbs un alga. Figviņzin, kā tas būs praksē, bet pats prātoju, ka, ja būs dembelis, uz dažām dienām aiziet kalnos – lai gan arī figviņzin, vai tur būs, kur dēties, ja (un, visticamāk, tieši tā arī būs) tad vēl nebūs cauri.

Tā nu nezini, kur likties, liekas, dari pārāk maz.

No ukraiņu un angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

 

[1]  Vienota tauta vienmēr būs neuzvarama.

Artems Čapajs

Ukraiņu rakstnieks, fotogrāfs un karavīrs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!