Kadrs no filmas "Tizlenes"
 
Kino
14.10.2021

Tizluma slavinājums

Komentē
0
Saglabā

Līdz brīdim, kad tas beidzot pienāca, milēniums visiem bija jau totāli pieriebies. Tāpat kā Martas Elīnas Martinsones filmas "Tizlenes" varones, tajā laikā es mācījos 9. klasē. Jaunās tūkstošgades sākums bija tik ilgi un skaļi iesildīts, ka pat šai agrajā vecumā man likās kaut kā stulbi to pieminēt bez smīna. Vienlaikus tomēr bija grūti turēties pretī tā maģiskajam spiedienam. Arī kā pieauguši, šķietami racionāli domājoši cilvēki mēs atkal un atkal izdomājam Jaunā gada apņemšanās – tas nekas, ka lieliski apzināmies: 1. janvāris ir tāda pati diena kā visas pārējās –, bet jaunās tūkstošgades sākums šķietami paģērēja apņemšanās, kas būtu vēl tūkstoškārt vērienīgākas un nereālākas nekā parasti. "Tizlenēs" Sarmīte kopā ar savām divām labākajām draudzenēm milēniumā nolemj no pajocīgām zubrēm kļūt par klases stilīgākajām meitenēm. Šī premisa man atgādināja, ka arī man bija sava pajocīgās zubres apņemšanās – mācību gada sākumā izdomāju, ka 2000. gada 1. janvāri atzīmēšu ar nolēkšanu no kādas pēc iespējas augstākas ēkas, ja līdz tam laikam "kaut kas manā dzīvē nemainīsies". (Vispirms gan, protams, būtu jāpagaida, vai varbūt tomēr neiestāsies kārtējais prognozētais pasaules gals.)

Jāatzīst – ja Sarmītes iecerei, lai cik nejēdzīgai, tomēr bija īsts, sīki izstrādāts rīcības plāns, tad manējā bija drīzāk naivs, egocentrisks mēģinājums šantažēt kādus nebūt augstākus spēkus, kam tajā laikā vēl daļēji ticēju. Kas īsti bija tās pārmaiņas, ko tik izmisīgi centos no tiem izdīkt? Neesmu droša, kā (un vai) biju to definējusi, bet laikam jau vienkārši ilgojos pēc draugiem. It kā jau draugi man bija. Bija klases biedri, ar kuriem socializējos starpbrīžos un šad tad arī pēc stundām. Un, tāpat kā Sarmītei, arī man bija sava "sliktā", "stilīgā", vēnas graizošā girl crush, ar kuru mums skaitījās kaut kas līdzīgs draudzībai, bet sajūtu ziņā tā drīzāk atgādināja neatbildētu mīlestību. Tomēr tas, kā man pietrūka, Sarmītei ir jau pašā filmas sākumā – tādi draugi, ar kuriem var bez jebkādām aizturēm izpaust visu savu tizlumu, ar atplestām rokām pieņemt viņējo un, sasummējot tos abus kopā, radīt pilnīgi jaunus tizluma līmeņus. Lai gan sākotnēji viņa to īsti nenovērtē, kā filmas skatītājai man nebija ne mazāko šaubu, ka tās veidotāju komanda gan.

1. janvāris pienāca, pasaules gals – ne, un skaidrs, ka ne no kādas ēkas es nenolēcu, tādējādi vienā piegājienā zaudējot ticību gan viszinošām, visvarenām dievībām, gan savai spējai uz suicīdu. Dažus mēnešus vēlāk augstākie spēki tomēr manas vāji artikulētās vēlmes piepildīja (šo kosmiskos mērogos niecīgo nobīdi es līdz galam tiem nepiedevu) – es satiku Annu, un jau pavisam drīz mūsu abu tizluma slūžas bija līdz galam vaļā. Pēc kāda laika pievienojās vēl dažas draudzenes. "Tizlenes" man izsauca gūzmu pagātnes uzplaiksnījumu par šīm draudzībām un manis pašas nākamajiem skolas gadiem, ko atceros ar neizmērojamu mīlestību un pateicību. Tie nebūt nebija viegli – pieaugšana joprojām bija gaužām neērta un ķēpīga padarīšana (ko necenšas izskaistināt arī Martinsones filma), tomēr kopīgā tizluma svinēšana tos noteikti padarīja nesalīdzināmi baudāmākus.

Iespējams, nullto gadu sākums tizlumam arī bija ļoti pateicīga ēra. Viens no "Tizleņu" spilgtākajiem trumpjiem noteikti ir filmas vizuālais noformējums, kas izmanto iespēju šīs ēras bezgaumību izgaršot un pārspīlēt. Dažkārt ar šermuļiem atceros savus tā laika ietērpus, bet tad paskatos tādus seriālus kā "Draugi" vai "Bafija pret vampīriem" un secinu, ka pat popkultūras elki tolaik mēdza ģērbties visai savdabīgi. Šķiet, milēniuma modē galvenais mērķis bija kombinēt lietas, kam šķietami nevajadzētu saderēt kopā, bet kaut kā tas tomēr strādā – vai arī tomēr ne. It kā ar to nebūtu gana, mēs ar Annu centāmies izkopt savu individuālo stilu, ko bijām nokristījušas par anālismu – tas tiecās sevi apvienot populārās un underground tendences, tā saukto "urlu" stilu, atradumus no humpalām un savu vecāku skapjiem, kā arī apšaubāmas kvalitātes pašdarinājumus. Sarmīte noteikti nebūtu sajūsmā, ja kāds viņas drēbes nodēvētu par anālām, tomēr dažas no viņas imidža izvēlēm, kā, piemēram, sama ūsas, kas savītas no bizītēm, komplektā ar plandošu lakatu, kas karājas no piedurknēm, mudina domāt, ka mēs pieskaitītu viņu pie sava virziena sekotājām.

Tāds pats eklektisks bardaks, ar ko eksperimentējām savās garderobēs, notika arī mūsu galvās. Daži no maniem draugiem pēc filmas noskatīšanās pauda skepsi par tās feministiskajiem motīviem – tai laikā tas galīgi neesot bijis trends, starp pamatskolēniem jau galīgi ne. Mēs ar draudzenēm nudien nepozicionējām sevi kā feministes (un to nedara arī filmas varones), taču kaut kādas girl power vēsmas tomēr gaisā un mūsu apziņā nenoliedzami virmoja. Tikai tās tur sadzīvoja ar kaudzi citu pārliecību, tostarp pilnīgi pretēju, – kā to, ka mums obligāti jāatrod potenciālie vīri līdz, vēlākais, pilngadības sasniegšanai, jo pēc tam visi daudzmaz sakarīgie varianti būs pilnībā izķerti. Kā arī to, ka pēc 18 dzīve vispār būtībā beidzas. Un to, ka ideālā pasaulē mums katrai pienāktos vismaz viena istabene.

Nemāku spriest, vai aina mūsdienu skolēnu smadzenēs ir mazāk juceklīga, bet neviens nevar man liegt izteikt paviršus vērtējumus par viņu ārieni – un tas, kas mani atkal un atkal satriec, ir, cik labi un gaumīgi viņi izskatās. (Tas gan ir pilnīgi subjektīvs viedoklis, zinu arī tādus savus vienaudžus, kas pašreizējo tīņu stilu vērtē kā atbaidošu.) Varbūt mazliet vienveidīgi – pieņemu, ka lielākā daļa no viņiem drēbes pērk vienos un tajos pašos globālajos tirdzniecības tīklos. Tie, kas vairāk izceļas, to dara noslīpētā, mākslinieciskā veidā. Viņu humpalas ir nevis smirdīgs bezvārda pagrabs, kur jārakājas kartona kastēs, bet hipsterīgās Humana Vintage (pie kurām pandēmijas laikā mūždien stāv jauniešu rindas – cilvēks ar bērniem, darbiem un citiem spiedošiem pienākumiem tādas nemaz nevar atļauties izstāvēt!). Kaut labi apzinos, ka tā ir virspusēja, vecišķa iedoma, tomēr ik pa laikam, redzot kārtējo apskaužami stilīgo pusaudzi, man prātā uzpeld jautājums – vai iespējams, ka arī viņu iekšējā pasaulē valda tikpat bezcerīgs tizluma iztrūkums? Vai viņi maz ir spējīgi uz tik sliktiem, stulbiem jokiem, kādi bija mums viņu vecumā?

"Tizleņu" joki ir atsevišķs temats. Kādā ballītē, kad Sarmītei ir lēnā deja ar ilgi lenktu klasesbiedru, uz uzkodu galda atdzīvojas nēģi un sāk izdziedāt viņai vien uztveramus ziņojumus. Pāris manu draugu vienojās, ka nēģu koris esot kā lakmusa papīriņš, kas norāda, vai skatītājam ar šo filmu saskan humora izjūta vai ne. Godīgi sakot, man nēģu joks vēl liekas samērā gaumīgs, daudz krindžīgāka šķiet Sarmītes fantāziju aina, kurā Doma laukuma "Bedrē" norisinās episka kauja starp reperiem un metālistiem, kas apogeju sasniedz mirklī, kad kādam no metālistiem tiek izrauta roka. Vai arī Sarmītes fizkultūras eksāmens, kurā viņai augšup pa virvi palīdz uzrāpties draudzenes, kas iedvesmojošas mūzikas pavadībā no apakšas stutē viņu uz slotām. Taču jāatzīst, ka joki, kas šai vecumā tika mētāti manu draudzeņu lokā, nebija neko izsmalcinātāki. Sarmītes paradums lamāt savus oponentus par govekļiem un peņiem man atsauca atmiņā "dibenu sarakstu", kur sarindojām slavenības un skolas biedrus, kas bija izpelnījušies mūsu nosodījumu. Mūsu sarunās ar Annu kādu laiku ļoti aktuāls caurviju motīvs bija joku dziesma par "baložiem, kas tikai tusējas". Jautāsiet, kur tur joks? Tas arī bija viss joks. Kaut kādu iemeslu dēļ mums tas likās ārkārtīgi uzjautrinoši. Protams, bija vēl citi sacerējumi. Paralēli maniem centieniem literatūrā, pret kuriem izturējos ar visdziļāko nopietnību, tapa arī kaudzēm kopdarbu un to aizmetņu, kas savukārt gravitēja virzienā "jo sviestaināk, jo labāk". "Tizlenēs" Sarmīte raksta lugu, kas sākotnēji vēsta par slavenu aktrisi, bet vēlāk izrādās, ka galvenā varone patiesībā ir kurmītis. ("Kas tā par figņu? Tā kā dzīvnieks kurmītis?" kāds puisis jautā. "Jā, dzīvnieks kurmītis, kā to var nesaprast?!" atcērt kāda no filmas varonēm.) Vai šis uzstādījums liek man viegli saviebties? Jā. Vai tas sabalsojas ar manām atmiņām par padsmitnieku daiļradi? O, jā.

Vēl viens komentārs, ko dzirdēju par filmu, bija, ka tā likusies mazliet stiepta un ka "nekas tā arī īsti nav noticis". Tā, piemēram, lielā ņemšanās ar čaļu savaldzināšanu un pieburšanu šķietami izčākst mirklī, kad (brīdinājums – tūlīt nopludināšu sižetu!) Sarmītes izredzētais pirmā skūpsta laikā sāk čamdīt viņas dibenu. Vai ar šo kļūmi pietiek, lai Sarmīte atmestu plānu, pie kā strādājusi visā stāsta garumā? Mums ir zināms, ka viņai ir grūtības ar sava ķermeņa pieņemšanu, kas vismaz daļēji var izskaidrot saasināto reakciju. No otras puses, iepriekš viņa ir norijusi krietni losīgākus izgājienus no Māra puses. Bet varbūt nostrādā kombinācija no daudzām sīkām lietām, kas krājušās visā stāsta gaitā? Filma dāsni šķiežas ar detaļām, personāžiem un sižeta līnijām, no kurām daļa nekur tā īsti neaizved. Vai stāsts īpaši mainītos, ja no tā izdzēstu agresīvās klasesbiedrenes, kuras ienīst krievus? Kas īsti ir ar to Kaspara tēvu? To varētu uztvert kā dramaturģisku nepilnību, tomēr jau atkal – arī šie "nenotikumi" lielā mērā rezonē ar manu pusaudzības pieredzi. Tās dramatiski sakāpinātajām likmēm un tai pašā laikā sajūtu, ka nekas tā īsti nekad nenotiek. Ir kaut kādas ballītes, cilvēki apkārt ņemas katrs ar savām problēmām, bet tu vienatnē klīsti kaut kur tumsā. Dzīve tavā galvā ir daudz lielāka un īstāka par norisēm apkārt.

Skaidrs, ka šīs manas pārdomas pēc filmas ir tikpat subjektīvas un fragmentāras kā pieaugušās Sarmītes atmiņas par viņas 9. klasi – esmu nesamērīgi pievērsusies atsevišķiem aspektiem, citus pilnībā ignorējusi un, ļoti iespējams, kaut ko piedomājusi klāt. Lai vai kā, esmu priecīga, ka šī filma ir tapusi. Tā man šķiet godīga – ja varbūt ne pret objektīvo realitāti (vai mākslā par tādu vispār var runāt?), tad pret tās personīgo izjūtu gan. Tā izstaro neviltotu jautrību – skatoties noticēju, ka filmas komanda šo darbu ir patiesi izbaudījusi. Un man šķiet svarīga tās tēma – domāju, ka Latvijas kultūrainā joprojām trūkst naratīvu par sieviešu draudzību un ka to radīšana ir nozīmīga dzimumstereotipu pārvarēšanai. Un vēl es ceru, ka šī filma varētu iedot jaunu perspektīvu kādam mūsdienu jaunietim, kurš varbūt izskatās satriecoši, bet visticamāk tādējādi tikai maskē savu neizmērojamo iekšējo tizlumu, ko pietaupa vien īpaši tuvu draugu lokam, tāpat kā to pārsvarā darījām arī mēs. Es ceru, ka šī filma uzvedinās viņu uz dīvaino, ne pārāk ticamo domu, ka šodienas pieaugušie kādreiz ir bijuši tieši tikpat tizli. Un vēl es gribētu viņai vai viņam pateikt, ka tas nekad nepāriet, vismaz ne tik ilgi, kamēr tu pats nevēlies – ne tad, kad tev paliek 18, ne arī tad, kad esi (citējot filmu) "totāli vecs, ķipa 30". Kamēr strādāju pie šī raksta, man "Rocket Bean" grauzdētavas tualetē bija solo deja, kas savā tizlībā mierīgi varēja mēroties ar Sarmītes un viņas draudzeņu horeogrāfijām pie Mendijas Leinas "Break Your Chains". Team "Tizlenes" 4ever.

Tēmas

Daina Tabūna

Daina Tabūna studējusi dramaturģiju, sarakstījusi stāstu krājumu "Pirmā reize" (2014). Interesējas par sieviešu jautājumiem un dažādu laiku popkultūru. Strādā pie romāna par raganām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!