T(error). Studentu protestu estētika

„Molotova kokteilis ir benzīna un petrolejas mikslis. Balto cilvēku protesti ir bulšita un samiernieciskuma mikslis.”  Šis konstatējums pieder kādam melnādainam studentam 1970. gada filmā Zabriskie Point – vienā no zīmīgākajiem atskaites punktiem studentu vispārējai neapmierinātības un protestu gaisotnei, kas pārņēma  ASV universitātes 60. gadu beigās. Ja atņem pa šiem gadiem iznīkušo rasu segregācijas problēmu un aizstāj vārdu „baltie” ar „jaunie”, tad nav nemaz tik grūti iedomāties filmas varoni izsakām tieši to pašu vērojumu 50 gadus vēlāk, aprakstot studentu protesta formas, teiksim, Latvijā. Šajā konkrētajā gadījumā – Mākslas, mūzikas un kultūras akadēmiju studentu akcijā „Pastaiga - 2”, kas vērsās pret budžeta vietu samazinājumu un norisinājās š.g. 28. februārī no plkst. 9.30 līdz 12.00, maršrutā Latvijas Mākslas akadēmija – Kultūras Ministrija – Esplanāde – Ministru kabinets (avots – protesta rīkotāju preses relīze).

Lai arī augstāk minētā itāliešu režisora Mikalandželo Antonioni filma ir diezgan slikta (1978. gadā to iekļāva „50 visu laiku sliktāko filmu” sarakstā), Zabriskie Point izteiksmīgā veidā saliek pieturzīmes fenomenā, kuru līdz pat salīdzinoši neilgam laikam asociēja ar terminu „studentu nemieri”. Tas ir radikāli kreiss sentiments un kvēla interese par filozofiju (filmas galvenais varonis policijas iecirknī uzdodas par Kārli Marksu). Tā ir jebkādu kompromisu noliegšana un gatavība riskēt ar visu, dzīvību ieskaitot, par reputāciju nemaz nerunājot („Ja tevi arestē par zālītes pīpēšanu, tas vēl nepadara tevi par revolucionāru. Kad tevi piekauj, kad izlauž tava dzīvokļa durvis, kad neļauj vairs apmeklēt skolu, kad tev nedod ēst – tad tu esi revolucionārs.”). Tas ir izvirtīgs sekss kā protesta forma per se (slavenā kopošanās aina Nāves ielejas klintīs beidzās ar FIB iejaukšanos). Tas ir strupceļš, no kura vienīgā izeja redzama caur pastāvošās iekārtas, tātad – kapitālisma, noliegumu un vēlāk arī tīri fizisku iznīcināšanu (filmas krāšņākais moments ir luksusa vasarnīcas iztēlotā uzsprāgšana, pa gaisu aizejot visiem ar šo iekārtu un dzīves skatījumu saistītiem labumiem – televizoriem un citiem niekiem). Un visbeidzot – tā ir mūzika. Pink Floyd dziesma „Us And Them” tika radīta īpaši šīs filmas noslēguma ainai, tāpat kā „L’America” no The Doors (gala versijā gan nevienu no tām neiekļāva).

Īsumā – būt nemierīgam studentam nozīmēja lasīt Marksu, nodarboties ar mežonīgu seksu un klausīties labu mūziku. Kā ēnas puses gan jāmin risks tikt arestētam, nošautam vai kā citādi sagrautam un no sistēmas izmestam – heroīna pritonā, bezpajumtnieku patversmē vai, teiksim, mūžīgā gadījumu darbu un pabalstu maratonā. Kā tas gadījās Zabriskie Point galvenajam aktierim Markam Frečetam – viņu iznīcināja kā filmā, tā vēlāk arī dzīvē.

Šo protesta formu estētika, kas nereti izpaudās visai asiņainā ekspresijā, pilnībā iekļaujas globālā konceptuālisma noskaņā. Lai arī ārējās izpausmes varēja būt brutālas, tās tomēr izauga no utopiska pasaules redzējuma. Kā tas ir Hermanam Ničam un viņa Orģiju mistēriju teātrim, kas aizsākās ap to pašu laiku, kad uz ekrāniem nonāca Zabriskie Point – abi pauž uzskatu, ka nogalināt ir atļauts, ja vien to dara labākas mākslas vai labākas dzīves vārdā. Lai sasniegtu otro, nogalināšana pat ir vienīgā izeja – nogalināt iekārtu un darīt to arī tad, ja tas nozīmē iznīcināt pašam sevi. Latvija piedzīvoja šādu protesta formas izpausmi 1969.gada aprīlī, kad pie Brīvības pieminekļa aizdedzinājās students Iļja Rips. Iekšējā pretrunu un neapmierinātības uguns ekspresīvā aktā tika izpausta tieši un nepārprotami – dziļi konceptuālā akcijā, globālu mērķu vārdā. Nez, ko būtu padomājis šis pats students Iļja vai Zabriskie Point varoņi, ja būtu saņēmuši preses relīzi, kas viņus aicinātu paust savu neapmierinātību noteiktā laikā pa noteiktu maršrutu. Turklāt ar varas pārstāvjiem iepriekš saskaņotā veidā un formā.

Hermans Ničs. "Orģijas–Mistērijas–Teātris"

Šķiet, uzskatāmāko  pretmetu globālajam konceptuālismam simbolizēja kāds akcijas „Pastaiga - 2” dalībnieks no Kultūras akadēmijas. „Mēs esam aktieri, un mums vispār nav iespējas strādāt,” viņš paziņoja TV žurnālistei.  Lai nu šoreiz paliek skaidrojumi, kādēļ aktiermākslas studenti nav spējīgi uz jebkāda veida darbu. Interesantākais, ka atšķirībā no saviem kolēģiem 60.gadu beigās, studenti mākslas dēļ ne tikai vairs nav gatavi mirt. Viņi mākslas dēļ pat nav gatavi strādāt.

Arī šī studenta vizuālais noformējums bija spilgta postmodernisma ilustrācija – kultūrvēsturisks citāts (no kartona izgriezta soda sieksta) un košas, bet neīstas asinis kā ironiska, bet intelektuāli ne pārāk noslogota reakcija uz plānoto budžeta griešanu. Šīm studentu ētikas un estētikas metamorfozēm nav grūti atrast paralēles mākslas pasaulē. Viena no redzamākajām ir Brūsa Naumana daiļrade – karjeras iesākumā nodevies globāli konceptuāliem meklējumiem,  viņa turpinājums ir košā neonā izlieti vīriņi, kas nododas bezgalīgiem seksuāliem priekiem. Naumana krāsainie vīriņi ir priecīgi, ka viņiem, pirmkārt, ir peņi un, otrkārt, ka viņi tos var likt lietā tik dažādos un, cerams, nekad nebeidzamos veidos. Kreisi intelektuālie meklējumi ir beigušies.  Dievs – ideoloģijas, utopijas vai kādas citas konceptuālas pārliecības veidolā – ir miris. Un tas luksusa namiņš klinšu pakājē nekad neuzsprāgs. Studenti protestē, nevis lai iznīcinātu esošo – viņi protestē, lai arī viņiem tas piederētu. Kapitālismam vairs netiek izteikti nāves draudi. Tam tiek lūgta atļauja piedalīties kopīgajā kapitālisma labumu baudīšanā. Vēlams, pēc iespējas krāsainākos variantos. Gluži kā Naumana vīriņiem.

Brūss Naumans. No izstādes "Dream Passage", Hamburger Bahnhof galerija Berlīnē, 2010. Izstādes publicitātes materiāls.

No protesta estētikas pazudušas arī pārējās iezīmes, kas tam piešķīra kādu intelektuālu vai konceptuālu nokrāsu. Konceptuāls muzikālais noformējums vairs nav daļa no protesta kustības. Tagad tie ir nemitīgi popkultūras citāti – no Padomju represīvā režīma klasikas R. Paula apdarē līdz kvalitatīviem kora demonstrējumiem Mūzikas akadēmijas studentu izpildījumā. Lozungi un saukļi nemaz nepūlas paust vēstījumu – tie sacenšas ironizēšanā un daudznozīmībā („Kas Vilks? Kur Vilks?”, „Vedējiņi, vedējiņi, Vilks apēda spēlmanīti” un tml.).

Bet galvenais – no protesta ir pazudusi jebkāda veida ekspresija. Tie ir labi organizēti un izkārtoti tā, lai pēc iespējas mazāk traucētu apkārtējai kārtībai. Galu galā, protestētāji nebūt nevēlas šo kārtību mainīt vai iespaidot. Viņi tikai vēlas, lai tiem ļauj pēc iespējas labāk un pilnīgāk šajā kārtībā iekļauties. Galvenās bailes ir tikt šīs kārtības atstumtam vai tās nosodītam. To labi apliecina arī Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas izplatītais paziņojums uzreiz pēc akcijas – nebeidzami uzticības apliecinājumi un pateicība tai pašai  vadībai, pret kuru it kā tika vērsta šī akcija.

Liekas, liberālā kapitālisma lielākā gudrība bija ļaut cilvēkiem brīvi izteikt savu neapmierinātību ar to. Jo pilnīgi viss, ko cilvēks var darīt brīvi un bez jebkādiem ierobežojumiem, drīz vien noved pie izsmēluma un sāk izskatīties pēc tā, ko Zabriskie point varonis bravūrīgi nodēvēja par „balto cilvēku bulšitu” protestā, un arī mākslā. Tādēļ cerams, ka globālā krīze ļaus pāraugt ne tikai kvēlo liberālā kapitālisma mīlestību, bet arī postmodernismu, kurā, jāatzīst, mēs te visi tomēr drusku par ilgu esam iestiguši. Būt jaunam un postmodernam – tas tomēr nav vairs moderni.