Ļoti laba kritika

Man ir bail nomirt svešā vietā. Ziniet, kā cilvēkiem mēdz būt bail no visādām jocīgām lietām – no augstuma, no prusakiem, no liftiem vai sikspārņiem – tā man ir paniskas bailes nomirt svešā vietā. Gandrīz vai fobija. Es iztēlojos visas tās nebūšanas, visas nepatikšanas vietējām un pašmāju varas iestādēm, ko ar savu nomiršanu būtu sagādājis. Visus tos papīra blāķus, kas ceļotu starp abām valstīm, strīdus par to, kuram jāmaksā par zārku un kurš apmaksās lidmašīnas izdevumus, un kurš vispār tagad atbildēs par viesnīcas rēķinu un kas nomaksās to izdzerto minibāru, un tu tikmēr guli kā tāds idiots kaut kādā ledusskapī pilnīgi svešā valstī un lēnām irsti kopā. Un iztēlojos virsrakstu delfos: “Ārvalstu viesnīcā atrasts miris Latvijas valstspiederīgais.” Un rakstā es tiktu identificēts kā Nils K. (27), un komentāros daži ierakstītu “Līdzjūtība tuviniekiem”, bet kāds cits iemestu: “Izklausās pēc krieva, lai tikai sprāgst”, un tad vēl kāds rezumētu: “Tas taču Sakss - tas oligarhu pakaļlaiža” līdz delfu redaktors nospriestu, ka nu ir gana apstāvēt nelaiķi, un izslēgtu komentēšanas funkciju. Jā, diez kas nav nomirt svešā vietā.

Tāpat kā cilvēki, kuriem ir bail no lidošanas, ņem līdzi tabletes, tā arī man, braucot uz svešu vietu, vajag kaut kādu palīglīdzekli. Kaut ko, kas mazinātu bailes nomirt svešā vietā. Nezinu gan daudz tādu lietu. Mīļotais cilvēks. Heroīns. Ārsta izziņa par neārstējamu slimību. Tiešām nezinu. Gan jau varēsiet nosaukt ko labāku, bet man personīgi gadījies novērot, ka tīri labi visas tās miršanas bailes palīdz aizmirst lasīšanas process. Nē, samelojos – nevis lasīšana, bet pati grāmata. Kaut kas, ko tu paņem līdzi no mājām. Un kas pavadīs tevi visu briesmīgo ceļojumu (jo ceļojumi parasti izvēršas briesmīgi), iedrošinot tevi: “Tu nemirsi. Bet ja mirsi, tas nebūs nekas bailīgs”, un tā visu laiku, līdz atgriezies uz dzimtās zemes, kur miršanas procedūra skaidrāka un apbedīšana – pārskatāmāka.

Lidmašīnā, kas ved uz Frankfurti, es vairākas reizes tramīgi apčamdu mugursomas nodalījumu, kur jābūt grāmatai. Tā tur ir – šaubu nav – mīkstos vākos, kompaktas formas, bet vai tā izvilks mani cauri visām trim dienām, ko paredzēts pavadīt kādā drausmīgā konferencē (jo konferences parasti mēdz būt drausmīgas) – par to neesmu īsti drošs. Jo, redziet, grāmatu uzrakstījis Valdis Felsbergs, un ja jūs zinātt, kas ir Valdis Felsbergs (bet ja lasāt šo portālu, tad pavisam noteikti zināt, kas ir Valdis Felsbergs), tad manas šaubas būs viegli saprotamas.       

- Vai tu jau izlasīji manu grāmatu?
       
Es neatbildu.
           
Bailes, bailes, bailes. Frankfurtes viesnīca, ko iedevuši konferences rīkotāji, ir pat ļoti laba, bet man ir bail, ka būšu kaut ko sajaucis, vai atbraucis uz nepareizo konferenci, jo esmu ieradies vēlu naktī un nekādas norādes tur, protams, nav. Un tad ir bail aizgulēties, bet nekas nestāv līdzi bailēm, kuras pārņem ielienot aukstajos viesnīcas palagos un domās pārliekot notikumu scenāriju, to ķēdīti, kas lēnām, bet neapturami aizies pa pieskari, ja gadīsies šeit nomirt. Un tā izskatās biedējoši. Es ķeru pēc grāmatas, tai ir mierinošs un situācijai pieskaņots nosaukums – Mazās nakts mūzika. To sarakstījis Valdis Felsbergs, rediģējis Valdis Felsbergs, un arī korektors ir Valdis Felsbergs. Kā pilnīgs pārsteigums nāk priekšvārds, kuru sarakstījis Valdis Felsbergs, par moto izvēloties kādu Valda Felsberga citātu: “Es rakstu lasīšanai vismaz otrreiz. Kas prot uzreiz otro, pirmo var izlaist.” Es neizlaižu. Es rūpīgi lasu pirmo reizi, un uzzinu visādas lietas par Valdi Felsbergu. Tās visas ir ļoti labas. Grāmatā būs “virtuoza literatūra”, “dzīvīga asprātība, kurai nav analoga” un “ik solī paslēpta plinte, kas turpinājumā nobliež pāris zaķus”. Skaisti. Man tā patīk virtuoza literatūra un dzīvīga asprātība. Paveicās, ka paņēmu līdzi tieši šo grāmatu. Felsberga grāmatu. Jo nupat jau arī skaidrs, ka visi stāsti šeit būs par Felsbergu. Un pirmais ir par to, kā Felsbergs brauc ar draugiem iedzert brīvā dabā, un pa ceļam satiek sievieti, kurai aiz siles iesprūdis teļš, vēl atlikušas tikai dažas minūtes un teļš aizies bojā, bet Felsbergs ieskrien kūtī un ar plecu izceļ dzīvnieku un izglābj viņam dzīvību un brauc tālāk dzert ar draugiem. Bet nākamajā gabalā Felsbergs aiziet ciemos pie drauga, savāc viņa neapmierināto sievu, aizved pie sevis mājās, spēlē uz ģitāras visādas sarežģītas dziesmas, tad apmierina viņu, nestājoties pilnā kontaktā, un no rīta aizved atpakaļ draugam - it kā neskartu, bet pilnībā mierīgu, un tie laikam ir divi nošautie zaķi: sieviete apmierināta un draugs arī laimīgs. Es jūtu - man patīk Felsbergs. Iespējams, tā būs neaizmirstama nedēļas nogale Frankfurtē. Es, viņš un Mazā nakts mūzika.
   
- Paldies, izlasīju, ļoti pieklājīgi! Ceru drīzumā ko uzrakstīt!
       
- Ak, “pieklājīgi”.... Tad nu neko! Es gan tavu grāmatu izlasīju nepieklājīgi ātri.
           
Uz konferenci bija savākusies visa ierastā konferenču publika. Tur bija Megadraudzīgais kretīns – jauns vīrietis ap 30, kurš līdz pirmajai kafijas pauzei jau izdalījis visiem savas vizītkartes un pakratījis katram roku, un nodemonstrējis praksē visu Karnegī grāmatas “Kā iepatikties cilvēkiem” arsenālu. Tur bija Dumjā sekretāre – meitene, kuru šefs atsūtījis uz konferenci kā bonusu par labi paveiktu minetu, tādēļ viņa neko daudz nesaka, stāv stūrī un truli smaida, un cer, ka pirms lidmašīnas viņai pietiks laika izskriet cauri Tax Free veikaliem. Bija ieradusies arī Pārgudrā vobla – sieviete tumšā bikškostīmā un dizainera brillēs, kas pēc katras prezentācijas uzdod desmit dusmīgus jautājumus un tur seju tādā viebuma grimasē, ka diez vai pats Felsbergs spētu viņai ko līdzēt. Un vēl pāris šādu tādu mazāk zīmīgu personāžu.
Es apsēdos blakus jaunai dāņu lesbietei no Briseles. Viņa sāka kaut ko par nestabilo situāciju manā valstī, par atlaisto Saeimu vai vēl tur ko, bet es galīgi nebiju noskaņots tajā virzienā. Ziniet, esmu no tiem cilvēkiem, kurus ļoti ietekmē grāmatas vai filmas, es tajās mēdzu iedzīvoties – kad skatījos Prisonbreak, visu vasaru nostaigāju ar roku kabatā kā T-Bag -, un tagad esmu Felsbergs, es esmu džeks, kurš ar plecu izglābj saspiestus kuiļus un apmierina sievietes, nenovelkot viņām zeķubikses, tapēc es lesbietei saku: Starp citu, - es viņai čukstu, pieliecies tuvāk klāt, lai Pārgudrā vobla no galda otras puses nedzirdētu, - tu esi baigi līdzīgā Džastinam Bīberam.

Lesbiete no sākuma mazliet saraucas: Nu, tas būtu kompliments kādai stulbai pusaudzei -, viņa saka. Tomēr es redzu, ka viņai glaimo: Bībers ir jauns un smuks, un patīk mazām meitenēm – viss, ko gribētu katra lesbiete, tādēļ viņai patīk salīdzinājums un ātri vien mēs sākam runāt par Briseles mazajiem klubiņiem, kuros abi esam bijuši, par šī gada Eirovīziju, par stulbajām dzīvnieku imitācijas kapucēm, kas šovasar modē un citām lietām, ar ko novilkt laiku, kamēr Draudzīgais kretīns sacenšas ar Pārgudro voblu bezjēdzīgu diskusiju uzturēšanā.

    Zvans no Rīgas.
     –    Savācies baisais pūlis. Sipeniece kūda, un tie bļauj, ka vajag dedzināt sliktos.
-    Mēs esam sliktie?
-    Nezinu.
-    Vai viņi dzied?
-    Jā, dzied gan.
-    Tad nav ko baidīties. Kamēr viņi dzied, tikmēr viņi neko nededzinās.   
   
     Bet vienalga drusku bail.

Lesbiete pēc pusdienām aizgāja uz vietējo Modernās mākslas muzeju, bet es negāju līdzi, jo man modernā māksla riebjas, pie tam gribēju paskatīties, vai nevar ko uzsākt ar Padumjo sekretāri, varbūt pat vakarā ievilināt viņu numuriņā, tādēļ paņēmu Felsberga grāmatu un atlaidos turpat viesnīcas foajē. Nākamajā stāstā Felsbergs bija sieviete – viņas vārds bija Kiāra, viņa bija Lemberga mīļākā, un ļoti labi brauca ar mašīnu. Stāstā viņa daudzas reizes virtuozi izņēma līkumus un apdzina citas mašīnas, un uzgāzēja krietni pāri limitam, un vēl visādi braukājās, līdz viņu apturēja policists, jo Kiāra bija dzērusi konjaku, bet viņa savaldzināja policistu un droši aizbrauca tālāk. Man patika šis stāsts. Es nekad nevarētu sevi iedomāties par tādu Kiāru. Man vispār negribētos būt par sievieti – pirmkārt, viņām ir ļoti neglītas krūtis. Protams, arī penis nav nekāds Mikelandželo šedevrs, bet to vismaz nevajag stūķēt uz āru un izrādīt visiem pēc kārtas. Otrkārt, ja es būtu smuka sieviete, tad visu laiku baidītos, ka mani izmantos, bet ja nesmuka – tad baidītos, ka vispār nevienu nedabūšu. Vienvārdsakot, es dzīvotu nemitīgās bailēs, kas lēnām pārtaptu histērijās, un mans vārds būtu nevis Kiāra, bet drīzāk Sanita vai kas tamlīdzīgs, un savu dzīvi es beigtu kā neapmierināta, sagrauzta latviešu sieviete, visdrīzāk – skolotāja vai žurnāliste, un kas var būt bailīgāks par to.

Tikmēr foajē iznāca Padumjā sekretāre, bet viņa jau bija kopā ar vienu albāni – vecis tā ap 40, līdz pusei atpogātā baltā kreklā, zelta ķēdi uz tumšajām balkānu krūtīm un kaut kādos karos piesmacētu balsi – vienvārdsakot, man tur nebija nekādu cerību, arī Padumjā sekretāre ķiķināja tā, it kā albānis jau būtu, runājot Felsberga vārdiem, “pievilcis viņas stakli. Pavēris ar pirkstiem, līdz tā izplešas kā sikspārnis ar ugunssarkanu rīkli – plašs pigmentēts laukums ar červeļainu žāvētu melno plūmi pašā vidū.” Viņi paņēma pudeli Martini viesnīcas restorānā un nozuda liftā, droši vien drāzties albāņa numuriņā. Es paliku ar Felsbergu. Vēl atlika kādi trīs četri stāsti. Pēdējie bija par to, kā viņš drāž visādas sievietes, man vislabāk patika, kur viņš drāzās operā un tieši tajā brīdī, kad Felsbergs kulminēja, pūlis cēlās kājās un sauca Bravo!
- Un ko tu vari izdarīt, melnais āzi? - es saku albānim. Domās, protams. Dzīvē būtu bail.
       
-    Atvaino, tā nebiju domājis. Vienvārdsakot, varu teikt, ka pērkot šo grāmatu, esmu veiksmīgi iztērējis savu naudu.
-    Nu, skarbi, skarbi. Jāatzīst, ka es neesmu Grūtups un nevaru uzsaukt visiem grāmatas par velti. Un negribēju prezentācijā nekādus  izņēmumus, nekādus VIPus, un nekādu pielīšanu potenciālam recenzentam.
   

Es rakstīšu recenziju, teicu dāņu lesbietei, kad mēs sēdējām Frankfurtes lidostā un gaidījām savus reisus. Viņa man prasīja, kādēļ es visu laiku lasu vienu un to pašu grāmatu, un kādēļ rakstu tur ar zīmuli, viņa domāja – tā varbūt kāda mācību grāmata. Nē, nē, es viņai saku, tīrs fiction. Latviešu oriģinālliteratūra.

Un kāda būs recenzija? viņa man prasa. Laba, - es saku. - Man ir bail rakstīt sliktu recenziju.
Un tad es viņai izstāstu mazliet par Felsbergu un viņa arī piekrīt, ka recenzijai noteikti vajadzētu būt labai, un mēs apmaināmies vizītkartēm, visādiem kontaktiem, solījumiem uzturēt sadarbību, kas nekad nepiepildīsies, un tad šķiramies. Ir veiksmīgi noslēgusies vēl viena starptautiska mēroga konference. Bravo! Gan bez kulminācijas.

Sēžot lidmašīnā, es apmierināts konstatēju, ka arī šoreiz neesmu nomiris ārzemēs. Vēlreiz pārlasu stāstu „Čau”. Tur Felsbergs iztēlojas savas bēres. Tajās nav nekā no apjukuma, birokrātiskā jucekļa, no riebīgiem komentāriem un pārējām biedējošām lietām, kas valda manis iztēlotajās bērēs. Felsberga bēres līdzinās smalkam, augstajās tehnoloģijās ieturētam priekšnesumam. Būdams miris, viņš uzrunā viesus ar audioieraksta starpniecību. Viņš piedalās bēru mielastā. Viņa balss izsaka remarkas, komandē parādi un Felsbergs paliek “dzīvīgi asprātīgs” pat pēc nāves – vismaz savā stāstā.

Cilvēkiem mēdz būt bail no visādām jocīgām lietām. No lidošanas – un tad viņi dzer zāles. No miršanas svešumā – tad viņi mēģina aizmirsties ar grāmatām. No nebūšanas par rakstnieku – tad viņi raksta, rediģē, koriģē un izdod savas grāmatas. No nebūšanas asprātīgam – un tad viņi iztēlojas sevi asprātīgus līdz nāvei. No tā, ka citi viņus nenovērtēs – un tad viņi novērtē sevi paši, un drošības pēc vēl uzraksta paškritiku, un izskaidro savu talantu citiem, ja nu gadījumā tie nepamanītu. Bailes būt pūlim. Bailes atrasties pūļa otrā pusē. Bailes uzrakstīt sliktu kritiku. Bailes rakstīt labu. Bailes, ka vispār neko neuzrakstīs. Reizēm sāk likties, ka cilvēks dzīvo tikai tāpēc, ka ir bail nomirt. Un grāmatas raksta tikai tādēļ. Un tādēļ tās lasa. Dažas pavisam noteikti.

Skatos datora ekrānā, tur ir viens teikums: “Felsberga „Mazā nakts mūzika” ir labāka nekā daudzas citas grāmatas.” Neko vairāk nevaru izdomāt. Ir agra pēcpusdiena, es sēžu kafejnīcā „Sniedziņš” – laba vieta, pašā centrā, bet ar nomales oreolu, tur nāk skaļas, pamatīgi krāsotas krievietes – viņas andelē viena otrai drēbes, uztura bagātinātājus un dzer konjačok pie kafijas, tur nāk vientuļi iedzērāji paņemt kādu fikso simtnieku ar regulāru stundas intervālu, vēl tur nāk vietējās maukas apstrādāt sadzērušos lauķus, kas stacijā nokavējuši vilcienu, un tur nāk satikties veci, bēdīgi homoseksuālisti – viņi izdzer kādu kausu alus un visbiežāk aiziet prom tikpat vieni kā atnākuši. Iestāde kolorīta, tomēr es varu uzrakstīt tikai to, ka man Felsberga grāmata nozīmē vairāk nekā daudzas citas grāmatas, kaut vai tādēļ, ka es daudzas citas grāmatas neesmu lasījis un man tās nenozīmē vispār neko, bet ar Felsbergu – ar viņa grāmatu – mūs vieno vesela nedēļas nogale Frankfurtē, kas droši vien paliks atmiņā līdzīgi vētrainam sakaram, varbūt ne dziļākajam un dvēseliski tuvākajam, bet vienalga kaislīgam. No tā jau tomēr dzīve sastāv – ne jau no simfonijām, ziniet, bet visādām mazām nakts mūzikām. Arī šitādām.
       
- Es uzrakstīju ļoti labu kritiku. Nākamnedēļ vajadzētu būt  Satori.
Viņš neatbild.
   
Nopērciet Felsberga „Mazo nakts mūziku”. Nebaidieties. Tā ir labāka nekā daudzas citas grāmatas.