Svarīgākais ir radīt labu pirmo iespaidu

Reizēm blakus notiek lietas – it kā lielas, bet pazib garām nemanītas. Kaimiņienei no piektā, izrādās, piedzimis jau trešais. Apglabāts fizikas skolotājs – kaut kad vasarā kaut kur Raiņa kapos. Ziemeļkorejā visi debesu ķermeņi ieņēmuši stingru X–veida formu, godinot jaunā Tautas līdera vaigu. Un Latvijā iznācis jauns literatūrai veltīts žurnāls.

Dzīvojot kultūrā, kur sava vērtējuma paušana par visplašāko tematisko loku – no makroekonomiskajiem procesiem līdz Kombuļu Ineses intīmajiem meklējumiem – ir kļuvusi par tādu pat visaptverošu kaislību kā kolektīvās pastaigas pirms–Reiha Vācijā, šķiet savādi, ka par jauno literatūras žurnālu līdz šim bijis sakāms tik maz. Patiesībā, vienīgais mēģinājums noskaidrot kāda sarunas biedra (turklāt – ar literatūru cieši saistīta cilvēka) viedokli beidzās vien ar piedāvājumu pašam kaut ko uzrakstīt šajā sakarā. Tad nu dziļā pārliecībā, ka jauns literārs žurnāls Latvijā tomēr ir liela lieta, piedāvāju nelielas pārdomas no žurnāla potenciālā cienītāja pozīcijām. Ar novēlējumu – lai katrs nākamais Latvju Tekstu numurs, līdzīgi Ziemeļkorejas līdera vaigam, kaut nelielās, bet noteiktās aprindās spētu pamainīt lietu ierasto kārtību.

Aizņemoties izteiksmes formu no viedokļu pavēlnieka Kārļa Streipa, tas, ka vispār iznācis šāds žurnāls, ir ļoti, ļoti labi un ļoti, ļoti pareizi. Līdzšinējais žanra izdevums Karogs bija tik tālu nolaidies, ka par to publiski vairs pat nerunāja. Uz šāda fona jauna žurnāla ienākšana šeit, uz rakstītā vārda pasaulē ir kā negaidīts auglis cerību zaudējušās Elizabetes miesās. Turklāt no Elizabetes toreiz iznāca Jānis, kurš iezvanīja Mesijas atnākšanu, "sataisot Viņam ceļu". Tieši "ceļa taisīšana" labai literatūrai jau laikam ir katra literārā žurnāla, runājot korporatīvajā slengā, "misija un vīzija" vai mazliet piezemētāk – "ambīcija". Un reizē arī mērs.

Latvju Teksti ceļu sāk rullēt gludi. Tautas gudrība māca, ka svarīgākais ir radīt labu pirmo iespaidu – tas izveidojas pirmajās 40 sekundēs un vēlāk nav maināms. Praksē tas nozīmē, ka pietiek izteikt dažus komplimentus sievietei pirmo 40 sekunžu laikā, un turpmākos 40 gadus varēsiet runāt viņai pilnīgākās jēlības, bet viņa nesapratīs, kādēļ nespēj jūs pamest. Latvju Tekstos šo funkciju piepilda Marta Pujāta dzejoļi: to pieskārieni sagādā tādas izjūtas, kurām līdzīgas no mūsējiem spējis izprovocēt vien Kārlis Vērdiņš, ar to atšķirību, ka Pujāta dzejoļi pieskaras vietā, par kuru lasītājam mazāk kauns. Arī Ingas Ābeles smaids uz žurnāla vāka, ādai tīkamais papīra pieskāriens un redaktora Guntara Godiņa kārdinošie ievadvārdi, kuros tiek solīta interesanta, kvalitatīva un no visām pusēm aprūpēta literārā dzīve, valdzina un šarmē. Tas garantē, ka lasītājs šo žurnālu mīlēs – vai vismaz nespēs ienīst – pat ja tālāk sekotu tikai ierastie tukšo pudeļu un solījumu kalni. Un tas ir labi – jo žurnāla saturā tālāk tiešām manāmas dažas nepilnības.

Piedāvāt lasītājiem interviju ar Ingu Ābeli šķiet ļoti racionāla ideja – Ābele ir jauka, patīkama, turklāt plaši pazīstama vietējā rakstniece. Tomēr sarunas pavediens ar žilbinošu pirueti jau pašā sākumā ievijas stingri iracionāls, par ko sev raksturīgajā stila bagātībā parūpējas Gundega Repše. Viņa – intervētājas lomā. Lai lasītājam sniegtu priekšstatu, šeit īss sarunas kopsavilkums:

Gundega Repše: Ak, mošķi un pekles izdzimumi, kas savilkušies pār šo nolādēto zemi – izēduši to sausu, izlakuši pēdējo dzīvības lāsi, tagad gārdz mūsu tauta bez domas, bez cerības. Inga, kā tu to spēj nest?

Inga Ābele: Nu, literatūra man ir tāds izejas punkts, kā meklēt ceļu uz gaismu. Caur dabu, caur taureņiem...

Gundega Repše: Jau dārd svina rati pār mūsu izvaroto tautu – hiēnas un šakāļi to degradējuši, nekā svēta vairs šai zemē. Nekādas izpratnes – ne gaumes, ne sajēgas. Saki, kādēļ pār mums tāds posts?

Inga Ābele: Literatūra, manuprāt, vairāk atbild uz jautājumu "kā?", nevis "kāpēc?"...

Gundega Repše: Bet neviens nav gūlies ceļā kā baļķis uz tautas degradāciju, vai tu gulsies? Vai glābsi latviešus no viņu draņķības, vai celsi Virzu, lai gāztu Lembergu?

Inga Ābele: ?

Tomēr intervijas nav nekāds literārā žurnāla stūrakmens – tās var atrast arī cita profila izdevumos. Ja kas ir stūrakmens – īpaši, skatoties no "ceļa taisīšanas" perspektīvas – tad tā, protams, ir literārās kritikas sadaļa.

Latvju Tekstu kritikas korpuss lasās kā Čičikova saruna Maņilovu muižā no Gogoļa Mirušajām dvēselēm: sākot ar pilsētas gubernatoru līdz pat pastmeistara sievai, šajā attālajā provincē ikviens iedzīvotājs izrādās "ārkārtīgi patīkams un cik gudrs, cik izglītots!" Lita Silova nekavējas Ingas Ābeles jaunākajai grāmatai piešķirt Mahābhāratas vērienu un Biblisku atklāsmes dziļumu. Vēl dziļāk metafiziskai pilnībai pietuvojusies recenzente Inta Čaklā, vērtējot Liānas Langas pēdējo darbu – tajā, gluži kā Saentologu baznīcā, drīkst iet tikai ar "cieņu un redzēt gribošām, atvērtām acīm". Ironiski, ka šī paša žurnāla lapās atrodams arī materiāls par literatūras cenzūru Padomju Savienībā – Kristīne Sadovska tur secina, ka šos procesus nav iespējams objektīvi novērtēt, jo dalībnieki joprojām ir dzīvi un aprindas – joprojām šauras. Varbūt tas ir iemesls, kādēļ Latvijā īsta literatūras kritika nemaz nav iespējama. (Turpat vietā Kārļa Vērdiņa izbrīns par to, kā gan Kultūrkapitāla fonds varēja atbalstīt Andra Kolberga grāmatas iznākšanu, kurā šī iestāde taču tiek nedaudz kritizēta!)

Vēl gan arī tas, ka piedāvātie raksti pasaka tik ļoti maz par rakstnieku, darbu vai vispār par jebko, ka lasītāju ātri vien pārņem jautājums – priekš kam vispār vajadzēja pūlēties? Kam ir domāts šis publiskais domāšanas process, kā tas padara domāšanu par literatūru (tātad – dzīvi) jēgpilnāku vai interesantāku? Kāds gan ir intelektuālais pienesums žurnālā publicētajām kritiķu atklāsmēm: "Attiecību modeļi grāmatā ir daudzveidīgi: māte–tēvs–bērns/bērni" (L.Silova), "Dzejnieces pasaules ainai var atrast atbilsmes un saskarsmes vairākās reliģiskās un filozofiskās sistēmās vai mūsdienīgos Visuma uzbūves modeļos", (I.Čaklā), "Ikvienam lasītājam sev jāatgādina, ka [tas] ir viņas pirmais romāns, tātad – virzība uz pilnību." (J.Ozoliņš). Varbūt mērķis bijis radīt metodisku palīglīdzekli latviešu literatūras skolotājām ar frāzēm un trivialitātēm, kuras labi derēs gan runājot par Blaumani, gan Frīdvaldu? (Arta Ostupa veikums ar prāta konstrukciju neaizēnoto "Man patika dzejoļi 34., 57. un 78. lappusē" gan vairāk vērsts pirmsskolas lasītāju virzienā.) Visādi citādi, vienīgās pārdomas, uz kurām Latvju Teksti spēj mudināt lasītāju, raisās pašā Latvju Tekstu jēgas apcerē. Skaidrs, ka tās nav bezpalīdzīgi tukšie un pa lielākai daļai pavirši sarakstītie slinkas skolnieces līmeņa pārspriedumi. Laikam tie nebūs arī vietējie autori ar saviem oriģināldarbiem, kas tur bez tēmas un konteksta šobrīd karājas kā "Nedēļas darbinieks" pie MakDonalda goda dēļa. Noteikti tie nav arī ierēdņu sagatavotie materiāli par grāmatu nodokļiem. Ar to nekādu ceļu nevienam nesataisīsi. Ar to pat nesastādīsi puslīdz interesantu un prātīgu sarunu.

Jēga drīzāk ir potenciālajā enerģijā. Mums ir jauns literatūrai veltīts žurnāls uz papīra – un tas ir ļoti, ļoti daudz. Tālākais jau redaktoru rokās. Un cerams – arī galvās. Jo jautājums priekš kam? vispirms rodas tieši tur. Reizēm tas nav sliktākais jautājums, pirms uzsākt publisku domāšanas procesu. Vienalga, vai šis process būtu vērsts, lai nonāktu lielākā sakarā ar makroekonomiku, Kombuļu Inesi vai pašmāju literatūru.