Tautas Maestro

Nekas zem šīs saules nav svārstīgāks par mīlestību, kuru dāvā Tauta. Vienu dienu tā dāvā daudz, otru – maz, bet trešajā nicina un visādīgi apsmej to, par kuru vēl tikai vakar būtu sirdi atdevusi un galvu uz ežiņas nolikusi. Šī patiesība kā svārsts no Edgara Po stāsta draudīgi šūpojas virs tiem, kuru panākumi un ienākumi ir atkarīgi no Tautas labvēlības. Galvenokārt, protams, virs politiķiem un skatuves māksliniekiem. Ādolfs Hitlers un grupa Tranzīts ir spilgtākie upuri fenomenam, kurš vērojams politiķu reitingos un populārās mūzikas čārtos. Tādēļ vēl jo īpatnāks šķiet fakts, ka vienīgais izņēmums visādi citādi nelaužamajam cilvēka dabas likumam – Raimonds Pauls – ir pārstāvējis abas minētās nodarbes.

Par spīti tam, ka viņš bijis partijā, turklāt šobrīd Tautas visnotaļ ienīstā, viņu joprojām mīl. Par spīti tam, ka pēdējo gadu veikumi (“Mana privātā dzīve”, “Pasaule ir skaista”, “Mēs jau sen to bijām pelnījuši”) diez vai būs iekarojuši paliekošu vietu pat paša Maestro tuvinieku sirdīs, viņu joprojām klausās. Tauta savu Maestro mīl ar kaisli, viņu klausās ar cieņu un apbrīnu. Nupat tas bija acīm redzams un ausīm dzirdams Raimonda Paula 75. gadu jubilejas koncertā Arēnā Rīga.

Un ja reiz runājam par Maestro – šis tituls vairāk nekā jebkas cits norāda uz vietu, ko Tautas apziņā ieņem Raimonds Pauls. Kaut kas silts un sirsnīgs ir tajā, ka itālisko uzrunas formu, kurā ierasts godināt klasiskās mūzikas komponistus un izpildītājus, mēs esam rezervējuši estrādes jeb popmūzikas autoram. Turklāt rezervējuši visā pilnībā – grūti iedomāties, ka šo titulu Latvijā varētu piedēvēt vēl kādam. To apliecina arī Google meklējumi – ja neskaita šādi nosauktu kredītkarti, tad uz vārdu Maestro atsaucas tikai un vienīgi Raimonds Pauls. Savukārt Tautas valodā kādu citu nosaukt par Maestro var tikai ironiskā nozīmē, vienlaikus parādot nievājošo attieksmi pret šo personu. Tā gadījies Paula tuvākajam konkurentam – kā estrādē, tā politikā – Imantam Kalniņam.

Likteņa ironija, ja atceramies, ka tieši Kalniņš, nevis Pauls, ar savām harmonijām ir tik uzcītīgi apelējis pie tautiskuma gara un latviskās dvēseles izjūtas. “Piena ceļš” no Sprīdīša, “Dūdieviņš” un visa Turaidas roze, bet vai Tauta sauc Kalniņu par Maestro? Vai Kalniņa dziesmas tiek dziedātas īpašos Tautas sadziedāšanās svētkos? Vai viņa dzimšanas dienas svin Arēnā Rīga? Nē, protams. Imantdienas uz Paula superšovu fona izskatās pēc vidusskolnieku priekšnesuma vietējā kultūras namā. Pagājušā gadā Kalniņa sumināšana notika Dzintaru koncertzālē, uz ko pats komponists nemaz neieradās, liekot baumu portāliem rakstīt: „Maestro uzmet tautu”. (Vārds Maestro šeit, protams, lietots augstāk aprakstītā ironiskajā nozīmē.) Tikmēr Paula Dziedāšanas svētkus pirms diviem gadiem svinēja Arēnā Rīga, tos klātienē vien noskatījās vairāk nekā 20 tūkstoši, bet trešā daļa Latvijas iedzīvotāju vēroja sava Maestro priekšnesumu pa televizoru.

Tā nu visi godi tikuši Raimondam Paulam, kurš organizē Jauno Vilni, flirtē ar Krievijas tirgu un pa 11 Saeimas deputāta gadiem debatēs ir piedalījies tieši vienu reizi. (Pilns Saeimas deputāta Paula vienīgās runas teksts: “Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Rūpīgi apsvēris visus “par” un “pret”, esmu nolēmis noņemt savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam. Paldies visiem, kuri mani atbalstīja! Paldies.”)

Kāpēc tā? Kāpēc tieši Raimonds Pauls ir latviešu Maestro? 75. gadu jubilejas koncerts ir paša Paula atbilde vai, pareizāk sakot, trīs dažādas atbildes uz šo jautājumu. Katra no tām veido atsevišķu koncerta daļu, kur spēcīgākā ir pirmā, bet iedarbīgākā – pēdējā no tām.

Šova ievads iezīmēja Paula daiļrades tumšāko pusi – to, kura dažādu iemeslu dēļ nav izrāvusies līdz čārtu virsotnēm. Smeldzīgs un virtuozs bija šis muzikālais pārdzīvojums, kam papildus dziļumu piešķīra koris Kamēr. Ja ierasts R. Paulu redzēt televīzijā, atspēlējot kādu dežūrhitu ar Normunda Rutuļa seju priekšplānā, tad šī sadaļa atgādināja par Paula nopietno dimensiju, par viņa iespaidīgo vērienu. Galu galā karjeru viņš sācis kā Latvijas Filharmonijas koncertmeistars un 27 gadu vecumā sakomponējis savu pirmo baletu. Turklāt viņa diskogrāfijā starp neskaitāmiem estrādes ierakstiem (Pauls kopš 1969. gada vidēji izdevis vismaz pa vienai platei gadā) atrodami arī veseli septiņi zēnu korim veltīti muzikālie cikli un astoņi džeza mūzikas ieraksti. Jāatzīmē gan, ka pirmās daļas noslēgumā Tauta sāka nepacietīgi dīdīties un klepot, kas atgādināja – ne jau ar džezu un zēnu kori Raimonds Pauls ir izpelnījies negaistošu publikas mīlestību. Tādēļ beidzās pirmā daļa un sākās otrā – kinofilmu mūzikai veltītā. Tieši tad, pie filmas “Vella kalpi” tituldziesmas, klātesošo sirdis pa īstam atvērās, un atvērās arī mutes - “Hei, hei, ehehei!” tās visas kopā skandēja, un šovs varēja sākties.

Kulmināciju šīs svinības sasniedza noslēguma daļā, kas ar gudru aprēķinu ietvēra pazīstamākos radio hitus. Gan no labajiem laikiem, kad Pauls mūziku komponēja uz J.Petera (Kā senā dziesmā) un I.Ziedoņa (Tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc) vārdiem. Gan arī no perioda, kad ar kādas melnās maģijas palīdzību komponistu apvārdoja Guntars Račs un iestāstīja viņam, ka vārdi “Zivis dzīvo ūdenī, putni lido debesīs, viens, divi, trīs” ir lielisks materiāls lielajai skatuvei. Visu noslēdza Viktors Lapčenoks ar Mēmo dziesmu – viņš un Žoržs Siksna arī šoreiz pierādīja, ka ne tembra, ne intonācijas un skatuviskā šarma ziņā nekādi rutuļi un citi tādi vecajai skolai nav cienīgi pat mikrofonu pieturēt.

Tikmēr Tauta līksmoja un, kājās stāvēdama, atdeva godu. Attiecības starp Tautu un viņas komponistu joprojām ir dzīvas kā septiņdesmitajos un kaislīgas kā astoņdesmitajos. Līdzīgi bērnības atmiņām, kuras pavada visu mūžu un jo tuvāk pie vecuma, jo spēcīgāk uzrunā un aizkustina, tā Paula dziesmu skaņa ir viens no spilgtākajiem tēliem Tautas kolektīvajā atmiņā. Tajā daļā, kurā izauga, dzīvoja, strādāja, mīlēja un cieta lielākā daļa šīs nācijas.

Ja raugās objektīvi, bērnība reti kad ir tā gaišuma un laimes pārpilnība, kādu mēdz iztēloties un atcerēties pusmūžā. Arī laiki, kad bāros dejoja pie Genovevas un paģirās skuma pie Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu, visticamāk nav izprotami ārpus katra indivīda tīri subjektīvās pieredzes. Diez vai ārpus tās ir iespējams saprast dziesmas Brauciet lēnām pār tiltu šarmu, kur nu vēl gūt baudu, kolektīvi dziedot tai līdzi un ekstātiski klapējot ar rokām ritmu. Tāpat kā grūti saprast sirsnīgās ilgas un smeldzi, ar kuru vecāki vai vecvecāki stāsta par jaunības gadiem, kuros taču nebija ne siltā ūdens, ne normālas dzīves vispār. Un beigās arī mēs mazliet iemīlam šos stāstus, jo mīlam savus vecākus, bet viņi mīl savas atmiņas par bērnībām un jaunībām. Varbūt tāds arī ir ceļš, kā mazliet iemīlēt Paulu. Caur simpātijām, kaut vai pavisam maziņām, pret Tautu un tās atmiņām.  Jo Tauta joprojām mīl savu Maestro. To varēja elpot gaisā un lasīt klātesošo acīs, to varēja just vibrācijās un dzirdēt pie Arēnas Rīga izejas, kur dāmas sajūsmā noelsās: Tas bija dievīgi! Paulītis ir latviešu ģēnijs.

Tā arī kāds mazāk ekstraverts sveicējs, pēc koncerta pārlapojot Paula 75. gadu laikā sakomponēto, un uzduroties kādai īpašai, varbūt šajā koncertā pat neatskaņotai dziesmai, teiksim, Pērļu zvejniekam no kora cikla, var ieritināties segā un laižoties miegā klusu nočukstēt: “Daudz laimes dzimšanas dienā, Paula kungs. Jūs esat arī mans Maestro.”

Uz ko viņš atbildēs: “Paldies. Un tu esi mana Tauta.”

Bet tālu tālumā, cauri snaudai un sapņu tēliem, liegi atskanēs: “Tāds liktens tev ir lemts / Šo zemi un šo jūru mums mūžam neatņems.”