Foto: (c) portāls Easyget.lv.
Stāstu par Hendersones kundzi Nils Sakss pilnā versijā pirmo reizi publiski nolasīja ¼ Satori grāmatnīcā, šī gada 4. septembrī īsi pirms Ingas Žoludes stāsta, kas nesen arī tika publicēts portālā.
¼ Satori
Nesen bārā pie manis pienāca kāda meitene, viņa teica, ka lasījusi manas grāmatas un vēl šo to, un cita starpā ieminējās, ka viss jau esot labi, bet ka es pārāk maz rakstot par literatūru. Atbildēju – man pilnīgi pietiek ar to, ka literatūru lasu, turklāt reizēm to pat rakstu, tad priekš kam cilvēkam vēl vajadzētu rakstīt par to? Nav jau tā, ka man literatūra tik baismīgi interesētu, turklāt man nemaz nepatīk cilvēki, kuriem literatūra interesē tik baismīgi, jo viņi bieži vien ir visai vienmuļi, nereti mēdz ģērbties adītās vestēs, nelepojas ar seksīgiem augumiem un vispār nevarētu teikt, ka viņi labi tiek galā ar reālo dzīv. Bet rakstīt taču ir kā runāt ar draugiem virtuvē pie alus kausa, un grāmata ir kā tāds virtuves galds, un pie mana galda sēž visādi jauni un jautri vai veci un asprātīgi, un daudzi no viņiem ir seksīgi, un tā mēs triecam cauru nakti un runājam par visu pēc kārtas, par visu, kas reāls, un smaržojam pēc izdzertā vīna un pavisam mazliet pēc sviedriem, jo, redziet – pa starpai mēs arī dejojam, viens ar otru vai pa vienam, vai arī sadalījušies grupās, tas atkarībā no tā, vai dziesma ir ātrā vai lēnā, latviešu vai angļu, un tad atkal sēžamies pie galda un runājam tālāk, un pie šī galda ir tikai viens noteikums – vienalga, par ko tu runātu, vai tā būtu politika vai vēsture, mūzika vai teoloģija, māksla vai vienkārši kaut kāda tufta, tur ir jābūt mazliet patiesībai un mazliet humoram – viss pārējais iet, kamēr vien tu esi jauns un seksīgs vai arī vecs un gudrs, viss iet, tā mēs runājam pie mana virtuves galda, un tagad sakiet, vai tajā visā iederas kaut kādi teorētiski pārspriedumi par literatūru? Ne taču. Nu re. Tā arī viņai pateicu.
Bet viņa saka – tu nekautrējies, uzraksti kaut ko par literatūru. Uzraksti, kāpēc tevi vispār kaut kas tāds interesē?
Redziet, viņai piemita visas tās īpašības, kuras katrs normāls vīrietis alkst redzēt sievietē – tvirts, zēnisks augums, smuka seja un maz gadi. Kā gan es viņai būtu varējis ko atteikt?
Vispār diezgan ilgi pat nenojautu, ka grāmatām ir kāds sakars ar literatūru – grāmatas bija kas tāds, ko tu lasi, bet literatūra kaut kas līdzīgs matemātikai un ģeogrāfijai, ko māca skolā, jo, ziniet, literatūra skolās ir kaut kas tikpat nereāls un no tavas dzīves atrauts kā Mendeļejeva tabula, visas tās aijas un anneles, un vēl mūžīgā aršana, par kuru tu zini tikai to, ka tas jādara ar zirgu, un tad vēl tā tirdīšana – ko autors ar to ir domājis? Ko autors ar to gribēja pateikt? Da kā lai es zinu, ko viņš gribēja pateikt? Ja jau viņš piecus gadus sēdējis pie tā darba, un vēl nav varējis savās 300 lapās skaidri uzrakstīt, tad kā es tagad vienā sacerējumā lai to pasaku? Labi vismaz, ka viņi parasti gribēja pateikt vienu un to pašu – kaut ko par darba tikumu, kaut ko par ganu zēnu dzīves grūtumiem un šo to par sievietes tēla iekšējo pasauli.
Bet tad nāca tāda skolotāja Hendersone, viņa bija jaunkundze Hendersone, tas bija, kad pārcēlos uz skolu Virdžīnijā, viņa bija angļu literatūras skolotāja – galīgi jauna un seksīga, mēs bijām viņas pirmā klase, un mēs – tas ir, klases zēni – kolektīvi piedzīvojām t.s. “labprātīgā upura sindromu”. Proti, mēs izmisīgi vēlējāmies kļūt par upuriem, turklāt, nevis par vienkāršiem upuriem, bet tādiem, kuri pārcieš vienu no smagākajiem cilvēcei zināmajiem noziegumiem, mēs dienu un nakti sapņojām kļūt par jaunkundzes Hendersones seksuālā uzbrukuma upuriem, mēs iztēlojāmies, kā viņa ar varu ievelk mūs toletē, norauj drēbes un veic fellāciju vai, vēl labāk, ievilina mūs mašīnā, aizved uz savu māju, tur norauj drēbes un veic fellāciju. Citās populārās fantāziju versijās dominēja klases ekskursija, kur noziedzīgo fellācijas aktu Hendersones jaunkundze veica vai nu autobusa aizmugurē, vai moteļa istabiņā, bet, lai kāda arī nebūtu nozieguma vieta, mēs bijām gatavi to pārciest vēl un vēl, piedzīvot tik daudz seksuālo uzbrukumu, cik vien Hendersones jaunkundze būtu gatava pastrādāt. Vienīgā problēma bija tāda, ka Hendersones jaunkundze neizrādīja nekādas pedofīliskas tieksmes, turklāt, tā kā viņa nebija precējusies, tad katoļu privātskolas kolektīvs ātri vien izdarīja attiecīgus secinājumus par Hendersones jaunkundzes seksuālo orientāciju. Kas attiecas uz mūsu stāvokli, tad baumas par viņas lesbiešu mīlas sakariem mūsu saldkaislās ciešanas pat saasināja – no katoļu skolnieka redzes punkta tas nozīmēja tikai to, ka pirms orālā uzbrukuma viņa vispirms kaislīgi skūpstīsies ar vēl kādu tikpat seksīgu blondīni, un, ja paveiksies, tad seksuālo apgrēcināšanas aktu viņas pastrādās divatā.
Tomēr, lai kā arī mēs provocējām Hendersonas jaunkundzi uz nozieguma izdarīšanu, lai kā arī izrādījām gatavību ciest un klusēdami panest visus, pat visperversākos pazemojumus, lai kā arī bijām gatavi visiem FIBiem un CIPiem teikt – vediet mani kaut uz Guantanamo, bet es drīzāk miršu, nekā Hendersones jaunkundzes neķītrības nosūdzēšu, par spīti visiem noziegumam tik labvēlīgajiem apstākļiem, vienīgā slimīgā tieksme, kuru Hendersonas jaunkundze demonstrēja, bija mīlestība uz Šekspīru un kaislība pret literatūru.
Mēs bijām atdūrušies pret necaursitamu sienu – tu nekādi nevari pavedināt sievieti, kuras lielākā kaislība ir grāmatas. Tur neder neviena no pretējā dzimuma savaldzināšanas metodēm, kuras tolaik bija mūsu arsenālā – ne tu viņas grāmatai vari pa kluso pieliet šņabi, ne arī viņas Šekspīrā iemest „spāņu mušu”. Tur vispār neko nevar. Nav nekāds brīnums, ka Hendersones jaunkundze nebija precējusies.
Bet tad mūsu pusaudzības vētru un dziņu tumsībā ielauzās kāds gaismas stariņš. Hendersones jaunkundze dibināja ārpusklases pulciņu. Pēc stundām tur varēja pulcēties visi, kuriem pastiprināti interesē literatūra, un skolas zēni piedzīvoja tik intensīvu literāro tieksmju lēkmi, ka skolas futbolkomanda bija spiesta pārcelt nodarbības uz vēlāku laiku, jo pat viss muskuļoto zēnu kontingents šo sezonu bija nolēmis veltīt padziļinātai Šekspīra analīzei. Tā nu mēs tur sēdējām, pilna klase, tik gaidpilnām sirdīm, it kā Hendersones jaunkundze būtu solījusi nevis stāstīt par literatūru, bet organizēt kādu eksotisku pārošanās rituālu. Optimistiskākie no mums joprojām ticēja pusdienu starpbrīdī izplatītajām baumām, ka šis pulciņš ir tikai aizsegs Hendersones jaunkundzes kriminālajām nosliecēm, ka viņa mūs šeit ievilinājusi ar nolūku, lai izraudzītu upurus, lai varētu ar tiem nonākt ciešākā saskarsmē un finālā, ja totāli paveiktos, – lai izmantotu mūs savu tieksmju apmierināšanai. Tomēr Hendersones jaunkundzes plāns, ja tāds arī bija, paredzēja daudz izsmalcinātāku vervēšanas procedūru – viņa uzdeva uz nākamo nedēļu katram no mums izlasīt kādu grāmatu vai stāstu, un pēc tam par šo stāstu vēl jāuzraksta īss pārspriedums. „Padomājiet, ko autors ar to ir domājis,” viņa teica, un mēs visi domājām tikai par to, kādēļ gan ceļam uz iekārotās sievietes sirdi ir jābūt tik smagam un nepanesamam.
Šis uzdevums samazināja literāro entuziastu skaitu par vismaz 70%, pat futbolisti atzina sakāvi un atgriezās pie ierastā nodarbību grafika, bet mēs – palikušie – kopīgi ieslēdzāmies bibliotēkā kā kartēzieši savās cellēs tālu Alpu kalnos, par kuriem nesen reliģiskās izglītības stundā skatījāmies filmu, un tāpat kā viņi, arī mēs samierinājāmies ar pašreizējām iekāres grēku radītām ciešanām, gaišā cerībā kādreiz plūkt labos augļus, kurus mūsu iztēle bija tik bagātīgi iedēstījusi Hendersones jaunkundzes ķermeņa slēptākajās iedobēs.
Atskatoties uz notikušo no šodienas perspektīvas, mūsu kļūda bija aklā uzticēšanās skolas bibliotekārei lasāmā materiāla izvēlē – šaubu nav, viņa īsti jezuītiskā viltībā iespēlēja mums tādus gabalus, kuri spēja nomākt jebkādu iekāri pat katoļu skolas pusaudžu sakairinātajos prātos un grēkam tik gatavajos ķermeņos. Vienam tika Hemingveja Sirmgalvis un jūra, citam – Annas Frankas dienasgrāmata, bet man – Kafkas Pārvērtība.
Aizgāja vairākas drūmu ciešanu pildītas dienas, un pienāca nākamā literatūras pulciņa nodarbība. Hendersones jaunkundze izskatījās kārdinošāk kā jebkad, mēs sarkām un bālējām, kad viņa slavēja mūs par izturību, mēs kaunā nodūrām acis, kad viņa uzteica mūsu mīlestību pret grāmatu lasīšanu, mēs diezgan stulbi smīnējām, kad viņa solīja daudzus jaukus brīžus, ko cilvēkam var sniegt šī nodarbe. Un tad viņa aicināja katru no mums padalīties savās pārdomās par iepriekšējā nedēļā izlasīto.
Pirmais runāja tas, kuram bija piespēlēts Sirmgalvis ar jūru. Viņš stāstīja, ka šajā darbā runa ir par zvejnieku grūto dzīvi. Par smagumiem, kuri sagaida jūrā, par lielajiem vējiem, par draudiem palikt bez navigācijas un iespējas izsaukt glābšanas dienestu. Jaunkundzi Hendersoni, kā izskatījās, šī literārā analīze pārlieku neiespaidoja. Palēnām no viņas sejas nozuda sākotnējais entuziasms, un tā vietā klājās šaubu ēna, kuras patieso nozīmi mēs toreiz īsti nespējām interpretēt, vien drīzāk nojautām ar tiem zemapziņas nostūriem, kuri ļauj bērnam nojaust kādu nelaimes pilnu atgadījumu mātes pārdzīvotajā dienā pat tad, ja viņa, rūpīgi saņēmusi sevi rokās un noslaucījusi no sejas jebkādas nelaimīgas dzīves pazīmes, laimīga un jautra ienāk istabā nobučot bērnu ar labunakti. Kā jau šādos gadījumos, mūsu sirdis iesmeldzās līdz ar Hendersones jaunkundzi, viņai to pat nenojaušot.
Nākamais runāja par Annas Frankas dienasgrāmatu un drūmā ēna vēl vairāk pārņēma skolotājas seju. „Šajā grāmatā rakstnieks iejūtas mazas ebreju meitenes tēlā, lai parādītu dzīvi nacistiskajā Vācijā,” analizēja mans klasesbiedrs, viņš bija liels Zvaigžņu karu fans, vēl viņam likās, ka tajā grāmatā esot par maz reālistisku detaļu un nav iespaidīgi parādītas ne kaujas, ne cilvēku ciešanas, ne armijas tehnoloģijas, kā tas, piemēram, esot Toma Klansija romānos, bet Hendersonas jaunkundzei tā galīgi nešķita, viņa pārtrauca pusvārdā un nu jau ne vairs drūmu, bet tādu kā dusmīgu seju lika viņam iet vietā un izsauca nākamo, kuram gadījās būt man.
Redziet, man aiz muguras bija zināma pieredze literārās analīzes lauciņā – anneles un visādas zaļās zemes – es zināju, kā tās lietas darāmas. „Kafkas stāstā Pārvērtība svarīga loma ir mātes tēlam – tajā atklājas sievietes iekšējā pasaule,” es mazliet bailīgi iesāku, bet, redzot, ka Hendersones jaunkundze piekrītoši māj ar galvu, izjutu to silto drošības sajūtu, kura pārņem bērnu pie Ziemassvētku eglītes, kad viņš ticis pāri sava pantiņa pirmajām un smagākajām rindiņām. Es runāju par mātes mīlestību, par to, ka Kafkas kukainis tāds pats bārenītis vien ir – svešs pats savās mājās un savā ģimenē, viņu atstumj īstie bērni, kuri nav kukaiņi, un arī vecāki viņu vairāk nemīl, un uz visas pasaules nav neviena, kas noglāstītu viņa galvu vai teiktu kādu mīļu vārdu, un izskaņā, kad Hendersones jaunkundzes acis jau kļuva mirdzošas, un viņas seja pielija ar tādu kā grūtsirdīgu smeldzi, es atļāvos noslēgt šo literāro analīzi ar svarīgāko literārā darba atziņu. Ar to, ko autors vispār gribēja pateikt. Laimīgā kārtā, viņi visi galu galā mēģina pateikt aptuveni vienu un to pašu – strādāt un kaut ko darīt ir labi. „Uzreiz pēc pamošanās, stāsta galvenais varonis gribēja iet uz darbu,” es teicu, „Tas pierāda viņa darba tikumu. Neskatoties ne uz kādiem, pat vistrakākajiem blakusapstākļiem, tieši tas padara šo kukaini par visīstāko cilvēku. To arī autors mēģina mums pateikt.”
Pēc mazas klusuma pauzes skolotāja Hendersone sasita rokas, un visa klase, sekojot viņas piemēram, izplūda aplausos. Lai arī ar Hendersones jaunkundzi mums nekas vēlāk nesanāca, tas brīdis tur, aplausiem skanot, stāvot savas toreizējās literārās karjeras virsotnē, tas bija tikpat salds kā viss, ko Hendersones jaunkundze būtu varējusi man dāvāt skolas toletē vai moteļa istabiņā, viena pati vai kopā ar savu lesbiešu draudzeni. Tajā brīdī es sapratu, ka mani interesē literatūra.
0