Kaspars Skuja
pirms 3 gadiem
Laicīgas pārdomas ar lieliem vārdiem un svarīgām atsauksmēm, bet beigās, manuprāt, pieskāries kaut kam būtiskam.
Kaspars Skuja
pirms 3 gadiem
Interesanti, ka nav iespējas labot komentāru, it īpaši, šajā gadījumā. Nav jāskatās tālu, nav jāskatās ārpus, lai pamanītu kaut ko, kas ir visu mūžu bijis ačgārni - Tava uzmanība.
Par spīti tam, ka Tava ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir Tavā ķermenī, Tu par sevi zini tik, cik grāmatā uzrakstīts. Tava uzmanība jeb perifērais fokuss ir vērsts uz ārpusi.
Tu vari pasauli nomērīt līdz mikroskopiskam līmenim, bet es varu Tev likt justies slikti, Tev pasakot dažus nepatīkamus vārdus.
Tik ilgi dzīvo tanī gaļas maisā, bet visi notikumi tanī dzīvo paši dzīvo savu dzīvi. Netici? Ezis, nauda, politika.
Ārpasaulē dators pajautās Tev atļauju pirms katras darbības, bet pati savā ķermenī neviens Tev nejautā.
Tad, kad bērns piedzimst, viņam acīmredzamais ir kā viens. Ar laiku vārds sadala pasauli. Intelekts iespiež kontūras. Mums parādās rīcībspēja, vismaz tā mēs to redzam.
Tava ģeogrāfiskā dzīvesvieta ir vieta, kura Tev visu mūžu ir bijusi vistuvāk - Tavā ķermenī.
Kā tas nākas, ka vari uzrakstīt pārdomu pilnu rakstu, bet noteikt kā Tu jūties pēc sava ieskata ir tik pārliecinoša ekstra?
Uzmanība. Tās trūkums ir mūsos pašos. Velti 12.klases pētot notikumu kustību vietā, kur mēs atrodamies visu mūžu.
Mūsdienās runā daudz par superspējām, bet atrodi tādu supervaroni, kurš spēj diktēt tik pašsaprotamas parādības kā emocijas, domas un izjūtas.. pēc savas gribas.
Par spīti tam, ka Tava ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir Tavā ķermenī, Tu par sevi zini tik, cik grāmatā uzrakstīts. Tava uzmanība jeb perifērais fokuss ir vērsts uz ārpusi.
Tu vari pasauli nomērīt līdz mikroskopiskam līmenim, bet es varu Tev likt justies slikti, Tev pasakot dažus nepatīkamus vārdus.
Tik ilgi dzīvo tanī gaļas maisā, bet visi notikumi tanī dzīvo paši dzīvo savu dzīvi. Netici? Ezis, nauda, politika.
Ārpasaulē dators pajautās Tev atļauju pirms katras darbības, bet pati savā ķermenī neviens Tev nejautā.
Tad, kad bērns piedzimst, viņam acīmredzamais ir kā viens. Ar laiku vārds sadala pasauli. Intelekts iespiež kontūras. Mums parādās rīcībspēja, vismaz tā mēs to redzam.
Tava ģeogrāfiskā dzīvesvieta ir vieta, kura Tev visu mūžu ir bijusi vistuvāk - Tavā ķermenī.
Kā tas nākas, ka vari uzrakstīt pārdomu pilnu rakstu, bet noteikt kā Tu jūties pēc sava ieskata ir tik pārliecinoša ekstra?
Uzmanība. Tās trūkums ir mūsos pašos. Velti 12.klases pētot notikumu kustību vietā, kur mēs atrodamies visu mūžu.
Mūsdienās runā daudz par superspējām, bet atrodi tādu supervaroni, kurš spēj diktēt tik pašsaprotamas parādības kā emocijas, domas un izjūtas.. pēc savas gribas.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Cilvēki grib baudīt nevis eksistēt.
Šekspīram ir teiciens - ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi. Un te ir problēma -viegli pateikt, bet grūti izdarīt.
Jā es priecājos, ka katru rītu baudu kafiju, bet man tūlīt beigsies single malt izlase un dzeršu atkal kaut ko no lielveikalu repertuāra. Gādāju lai man vienmēr būtu Ceilonas kanēlis, bet - tas ir naudas , ne vienkārši izvēles jautājums.
Daudz grāmatas izlasu un dodu atpakaļ devējiem, bet gribu savā grānatplauktā 100 vientulības gadus. To grāmatu redzēt 100 x dienā būtu mans komforts, kas maksā naudu. Un tā nauda ir jānopelna vai jāmaina attieksme. Kas atkal maksā naudu.
Šekspīram ir teiciens - ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi. Un te ir problēma -viegli pateikt, bet grūti izdarīt.
Jā es priecājos, ka katru rītu baudu kafiju, bet man tūlīt beigsies single malt izlase un dzeršu atkal kaut ko no lielveikalu repertuāra. Gādāju lai man vienmēr būtu Ceilonas kanēlis, bet - tas ir naudas , ne vienkārši izvēles jautājums.
Daudz grāmatas izlasu un dodu atpakaļ devējiem, bet gribu savā grānatplauktā 100 vientulības gadus. To grāmatu redzēt 100 x dienā būtu mans komforts, kas maksā naudu. Un tā nauda ir jānopelna vai jāmaina attieksme. Kas atkal maksā naudu.
Julia Karmo
pirms 3 gadiem
Agnese, paldies par rakstu. Jusu drosme ta pagriezt dzivi un iziet so celu ir cienpilna, ipasi izejot no post-padomju sabiedribas, kadu jus aprakstat uz to jaunu, kur tiesam panakumi. Es atklaju sev loti interesantas padomas.
Julia Karmo
pirms 3 gadiem
Sorry kaut kas aizgaja greizi. Kur panakumi aizpilda pasvertibas “caurumu”. Butu forsi lasit vel par jusu celu :-)
Ināra Laizāne
pirms 3 gadiem
Paldies par rakstu. Spriežu, ka Jums ir izdevies šo realizēt savā dzīvē?
Modris Opelts
pirms 3 gadiem
Lai cilvēks/indivīds augtu ir nepieciešama brīva griba, un interesanti, ka visi risinājumi, kurus autore minēja, lai sakārtotu savu dzīvi un tai dotu jēgu, bija vistiešākā brīvās gribas izpausme, kas iespējama tikai brīvā sabiedrībā, kuras blakus produkti ir laikmetīgā māksla (tai skaitā improvizācija un kontaktimprovizāvija), Valdorfa, Montesori izglītību sistēmas un arī kapitālisms kā ekonomiskā sistēma, bet autores izglītības līmenis (precīzāk tās trūkums) ir devis pilnīgi aplamus secinājumus, līdz ar to, nekas vairāk, kā intelektuāls Macdonalds šeit nesanāk. Žēl, jo pedagoģisko virzienu, ko autore iezīmē es pilnīgi atbalstu.
dzimmijs13
pirms 3 gadiem
"Kapitālisms mums atņem esamību." - Jā, ja, un attīstītais sociālisms, nemaz nerunājot par zinātnisko komunismu, tev esamību piešķirs un atdos.
To izlasot, skaidrs ka nav vērts rakstu turpināt. Šodien skolās šausmīgi - bet kā tad bija padomju skolās? Salīdzinoši - šodien sanatorija.
To izlasot, skaidrs ka nav vērts rakstu turpināt. Šodien skolās šausmīgi - bet kā tad bija padomju skolās? Salīdzinoši - šodien sanatorija.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Ne gluži. Bija akcija par mobingu šodienas skolās. Laiks iet - cilvēka daba nemainās.
dzimmijs13
pirms 3 gadiem
Nu pag - "mobings", jeb normālā valodā, klasesbiedru varmācības pieaugums neizbēgams, ja atceļam disciplīnas faktoru (lai arī vairāk kā labi saprotu ka skolniekiem tā nepatīk). "Psiholoģītes dūdošana" kārtīgam padsmitniekam kā pīlei ūdens.
Te domāju ko citu, tā dēvēto "esamību", ko kā raksta autore iedomājas, skolās skolniekiem atņem kapitālisms - proti, mācījos skolā. kas centās izcelties politiskās, vai kā tolaik teica, patriotiskās audzināšanas ziņā - neiedziļināšos detaļās, bet pamatprincips tieši bija - izaudzināt par īstiem padomju pilsoņiem, komunisma cēlājiem. Teorijā - praktiski tas nozīmēja audzināt partijai padevīgus kadrus. Respektīvi, visa padomju skolas sistēma, ar savu patriotisko smadzeņu skalošanas sistēmu, tieši bija paredzēta "esības atņemšanai".
Tas, ka mūsu gadījumā nenostrādāja - par to varam pateikties... hm, "latviskajai kultūrvidei", varbūt aprobēts teiciens, bet citu izskaidrojumu nezinu - jo, cik nācās tolaik kontaktēties ar krievu jauniešiem, tad varēja manīt ka viņu "esības" lielākā mērā pārvērstas par "padomju ideoloģijas piekritēju esību".
Par to bija sašutums, jo izlasīju "vai cik tagad kapitālisms slikts, jānomaina" - bet cilvēce vēl nav izgudrojusi neko citu kapitālisma nomaiņai kā sociālismu.
Paldies par kūkām. Esmu atēdies.
Te domāju ko citu, tā dēvēto "esamību", ko kā raksta autore iedomājas, skolās skolniekiem atņem kapitālisms - proti, mācījos skolā. kas centās izcelties politiskās, vai kā tolaik teica, patriotiskās audzināšanas ziņā - neiedziļināšos detaļās, bet pamatprincips tieši bija - izaudzināt par īstiem padomju pilsoņiem, komunisma cēlājiem. Teorijā - praktiski tas nozīmēja audzināt partijai padevīgus kadrus. Respektīvi, visa padomju skolas sistēma, ar savu patriotisko smadzeņu skalošanas sistēmu, tieši bija paredzēta "esības atņemšanai".
Tas, ka mūsu gadījumā nenostrādāja - par to varam pateikties... hm, "latviskajai kultūrvidei", varbūt aprobēts teiciens, bet citu izskaidrojumu nezinu - jo, cik nācās tolaik kontaktēties ar krievu jauniešiem, tad varēja manīt ka viņu "esības" lielākā mērā pārvērstas par "padomju ideoloģijas piekritēju esību".
Par to bija sašutums, jo izlasīju "vai cik tagad kapitālisms slikts, jānomaina" - bet cilvēce vēl nav izgudrojusi neko citu kapitālisma nomaiņai kā sociālismu.
Paldies par kūkām. Esmu atēdies.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Mēs esam trešā nabadzīgākā izpostītākā nelaimīgākā ES dalībvalsts. Un - gluži kā okupācijas laikā - kad plīvoja sarkani karogi un no tribīnēm skanēja lozungi par vienlīdzību, par taisnīgumu, par brālīgumu, tā tagad plīvo karogi un skan lozungi, ka visām partijām galvenais ir cilvēks . Dzīvē viss ir citādāk - vienkārši tikpat ciniski pretēji skaistajiem vārdiem ir cilvēku iznīcinošie darbi.
Tikko tvnet.lv lasu, ka ES ir izpētīts, ka 13% iedzīvotāju nomirst vides piesārņotības dēļ. Neticu, ka Latvijā tie ir 13 % , noteikti daudz daudz lielāks skaits. Vienlaicīgi - koki pie mums krīt baušķēdami, dzīvi palikušiem lapas sadeg čaukštēdamas, amonjaki noplūst un riepas deg melniem dūmiem, bet mums saka, ka tas nav slikti , kamēr - pat bērnu slimnīcas ir pārpildītas , cilvēki mirst kā mušas. Covid mūs neķer, jo nav jau kam mirt , mūsu ir tik maz.
Un tas, ko es sagaidītu no tādiem cilvēkiem, kuri ir atraduši risinājumu vai dejas terapijā vai kādā citā terapijā, ir - kā sadzīvot ar to īstenību , kurā mums jāmīt. Vai ir tā, kā es saprotu, ka šādas terapijas vienkārši palīdz sadzīvot ar īstenību vai attālināties no tās.
Tikko tvnet.lv lasu, ka ES ir izpētīts, ka 13% iedzīvotāju nomirst vides piesārņotības dēļ. Neticu, ka Latvijā tie ir 13 % , noteikti daudz daudz lielāks skaits. Vienlaicīgi - koki pie mums krīt baušķēdami, dzīvi palikušiem lapas sadeg čaukštēdamas, amonjaki noplūst un riepas deg melniem dūmiem, bet mums saka, ka tas nav slikti , kamēr - pat bērnu slimnīcas ir pārpildītas , cilvēki mirst kā mušas. Covid mūs neķer, jo nav jau kam mirt , mūsu ir tik maz.
Un tas, ko es sagaidītu no tādiem cilvēkiem, kuri ir atraduši risinājumu vai dejas terapijā vai kādā citā terapijā, ir - kā sadzīvot ar to īstenību , kurā mums jāmīt. Vai ir tā, kā es saprotu, ka šādas terapijas vienkārši palīdz sadzīvot ar īstenību vai attālināties no tās.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Es domāju nedaudz citādāk. Viena lieta, ka lēnām, bet apzinos, ka padomju okupācijas sistēma mani tomēr pamatīgi izaudzināja par padomju pilsoni un kaut kādā ziņā tāda esmu palikusi. Tāds iedomāts taisnīguma ideāls man ir kā sarkans karogs, kam sekoju , pati pat negribēdama visu savu dzīvi. Otrs faktors, kas to ietekmēja bija tas, ka uzaugu daudzbērnu ģimenē un kopš sevi atceros - saasināti cīnījos par savām tiesībām - tiesībām uz mammas mīlestību un uzmanību, tiesībām uz taisnīgu darbu un taisnīgu visu labumu sadali starp mums bērniem utt. Vienlaicīgi es, protams, biju liekulīga līdz akmens cietumam. Proti - uzskatīju, ka man saldumi pienākas vairāk kā visiem citiem un tos varēju zagt acis nemirkšķinot un vainas sajūtu neizjūtot ne skropstas galiņā. Man pat bija tādas mistiskas spējas, ka es zināju, kur mamma ir nolikusi , noslēpusi saldumus. Piegāju klāt nekļūdotos. Dažreiz izēdu visu tūti , bet kad tas atklājās - nekad nekad neatzinos un ar siksnu vai žagaru saņēma visi pa stilbiem, bet jā - tāds komunistēns es biju. Par taisnīgumu , bet ar izņēmumu.
Mobingu mūsu skolā atļāvās tikai un vienīgi partijas nomenklatūristu bērni. Bet ne visi - bija tādi inteliģenti un smalki priekšnieku - partijnieku bērni , atturīgi draudzīgi, bet patīkami un tad bija tādi kretīniski teroristēni , kuri sspļāva acīs kā skolotājām , tā mums - skolēniem.
Šobrīd ir tieši tas pats un vēl vairāk,par to uzzinu gan no saviem bērniem, gan bijušajiem kolēģiem, gan medijiem. Jo šodien sociālā nevienlīdzība skolās izpaužas vēl asāk un vēl krasāk kā okupācijas gados.
Man savulaik piedāvāja darbu Rīgā privātskolā un grupasbiedrene, kura no turienes gāja prom teica apmēram tā, ka par darbu man ļoti labi samaksās, bet toties tu būsi sīks sūds, kam jāsspēj pazemoties un klusēt. Viņa visu nopelnīto naudu iztērēja - vai nu psihologam psihoterapeitam - precīzi nezinu, bet apmēram tā. Naudu man vajadzēja, bet nolēmu neriskēt.
Tapēc es domāju, ka es neredzu, nesaskatu tādas dziļas un nopietnas atšķirības attiecībā uz to, kādā kapitālismā es dzīvoju šobrīd un kādā sociālismā es uzaugu.
Manā skolā un manā dzīvesvietā mēs vairāk vai mazāk bijām sociāli vienādi - nolīdzināti, bet tagad ir tā, ka atšķirībā no okupācijas laika es drīkstu valsti un partijas cilvēkus nosaukt vissliktākajos vārdos , kādus vien spēju izdomāt, vainot korupcijā u visādos noziegumos - par to vien mani cietumā neliek un uz Sibīriju nesūta, bet tas tad arī ir vienīgais.. Jo 100% kā okupācijas laikā - cilvēka vietu sabiedrībā izšķir nauda un partijas piederība = vara.
Un ja arī gribi to naudu - bez partijas piederības- tad lūk , ir tā izdegšana un viss , kas ar to saistīts.
Gari - bet nu īsāk nesanāca
Mobingu mūsu skolā atļāvās tikai un vienīgi partijas nomenklatūristu bērni. Bet ne visi - bija tādi inteliģenti un smalki priekšnieku - partijnieku bērni , atturīgi draudzīgi, bet patīkami un tad bija tādi kretīniski teroristēni , kuri sspļāva acīs kā skolotājām , tā mums - skolēniem.
Šobrīd ir tieši tas pats un vēl vairāk,par to uzzinu gan no saviem bērniem, gan bijušajiem kolēģiem, gan medijiem. Jo šodien sociālā nevienlīdzība skolās izpaužas vēl asāk un vēl krasāk kā okupācijas gados.
Man savulaik piedāvāja darbu Rīgā privātskolā un grupasbiedrene, kura no turienes gāja prom teica apmēram tā, ka par darbu man ļoti labi samaksās, bet toties tu būsi sīks sūds, kam jāsspēj pazemoties un klusēt. Viņa visu nopelnīto naudu iztērēja - vai nu psihologam psihoterapeitam - precīzi nezinu, bet apmēram tā. Naudu man vajadzēja, bet nolēmu neriskēt.
Tapēc es domāju, ka es neredzu, nesaskatu tādas dziļas un nopietnas atšķirības attiecībā uz to, kādā kapitālismā es dzīvoju šobrīd un kādā sociālismā es uzaugu.
Manā skolā un manā dzīvesvietā mēs vairāk vai mazāk bijām sociāli vienādi - nolīdzināti, bet tagad ir tā, ka atšķirībā no okupācijas laika es drīkstu valsti un partijas cilvēkus nosaukt vissliktākajos vārdos , kādus vien spēju izdomāt, vainot korupcijā u visādos noziegumos - par to vien mani cietumā neliek un uz Sibīriju nesūta, bet tas tad arī ir vienīgais.. Jo 100% kā okupācijas laikā - cilvēka vietu sabiedrībā izšķir nauda un partijas piederība = vara.
Un ja arī gribi to naudu - bez partijas piederības- tad lūk , ir tā izdegšana un viss , kas ar to saistīts.
Gari - bet nu īsāk nesanāca
WhenWeAll FallAsleep
pirms 3 gadiem
Priekš kam dzīve, kurā viss ir interesanti un viegli?
Vai tam nav domātas datrospēles un apreibinošas vielas? Vai dzīve, tā bēgot, nebūtu garlaicīga un grūta?
Vai trauksme, sevis nīšana, snobisms, izdegšana, kapitālisms, patriarhāts, un skola mūs piemeklē bez iemesla?
Vai tam nav domātas datrospēles un apreibinošas vielas? Vai dzīve, tā bēgot, nebūtu garlaicīga un grūta?
Vai trauksme, sevis nīšana, snobisms, izdegšana, kapitālisms, patriarhāts, un skola mūs piemeklē bez iemesla?
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Arī domāšana ... būtībā esmu paēdusi - par daudz ēdu, dzeru, baudu - bet apstāties nespēju. Vai bailes no konfrontācijas ar Visumu Debesīs, apkārt un sevī?
Esmu bezdarbniece, bet ar dzīvokli Rīgā. Domāju - pārdošu dzīvokli - nopirkšu pavisam mazu namiņu pie ūdens un kayru rītu un vakaru vērošu .Debesis - apcerēšu kā esmu dzīvojusi un ko no Zemes dzīves varēšu paņemt mūžībā, bet... cik ilgi un cai tā ir pareizi - apcerēt ne dzīvot? Varbūt pareizāk ir apgūt bezdarbnieku kursos eskavatorista amatu un sākt rakt, kā mācīja Edgars Liepiņš ? Rainis mācīja, ka tik cik mīlestību sapelnīsi tik augstu un tālu tiksi Mūžībā.
Varbūt , ka tas eskavators dod iespēju, kuru nenovērtēju
Esmu bezdarbniece, bet ar dzīvokli Rīgā. Domāju - pārdošu dzīvokli - nopirkšu pavisam mazu namiņu pie ūdens un kayru rītu un vakaru vērošu .Debesis - apcerēšu kā esmu dzīvojusi un ko no Zemes dzīves varēšu paņemt mūžībā, bet... cik ilgi un cai tā ir pareizi - apcerēt ne dzīvot? Varbūt pareizāk ir apgūt bezdarbnieku kursos eskavatorista amatu un sākt rakt, kā mācīja Edgars Liepiņš ? Rainis mācīja, ka tik cik mīlestību sapelnīsi tik augstu un tālu tiksi Mūžībā.
Varbūt , ka tas eskavators dod iespēju, kuru nenovērtēju
Laura Brīvība-Dzenuška
pirms 3 gadiem
Paldies par savu stāstu! Man ir divejādas sajūtas lasot. No vienas puses, viss ir pareizi. Tajā zem pienākumiem un nemitīgajām bažām "vai esmu gana laba?" nospiestā cilvēka es redzu arī sevi. Kapitālisma, izglītības sistēmas vai pati savu putnu upuris. Dažreiz noguris un tuvu izdegšanai. Noteikti gribētos mācēt dzīvot vieglāk.
Tomēr no otras puses paskatoties. Lai kā es arī justos, es vienmēr esmu arī fizisks organisms. Organisms, kas patērē enerģiju (pārtiku), prasa tā izdzīvošanai piemērotu vidi, turklāt ir radījis vēl vienu organismu un tāpēc ir saistīts ar visai instinktīvu vēlmi iepriekšminēto nodrošināt arī savai atvasei. Tā kā es dzīvoju Latvijā, vienā no pasaules attīstītajām valstīm, kur ir pieejams zināms sociālais atbalsts, visādi projekti un granti, turklāt lielai daļai ģimeņu arī šāds tāds īpašums, droši vien būtu pat kaut kā iespējams sava fiziskā organisma vajadzības apmierināt, nerūpējoties par nepieciešamību būt noderīgai un savu noderīgumu iemainot pret fiziskā organisma eksistencei vajadzīgo enerģiju (naudu). Jāatzīstas gan, ka man būtu jāpieliek zināma piepūle un iztēle, lai dzīvi tā saorganizētu, bet nu pieņemsim, ka tas būtu iespējams. Būtībā tas nozīmētu - kāds cits parūpēsies par mana fiziskā organisma apgādi ar tā eksistencei nepieciešamo enerģiju. Kāds cits - ģimene, pašvaldība, valsts, Eiropas Savienība, varbūt kāds labdarības fonds.
Tas var darboties un darbojas atsevišķos gadījumos, bet droši vien nav sarežģīti iztēloties, kas notiktu, ja visi pēkšņi nāktu pie atziņas "nē, man nevajag domāt kā būt noderīgam, man vajag dzīvot tā, lai atgrieztos pie patiesa bērna izziņas prieka". Protams, var apgalvot, ka viss saliktos kā skaistā puzlē - būtu cilvēki, kuru iekšējā būtība prasītu slaukt govis, tādi, kuri vēlētos celt mājas un tādi, kuru aicinājums ir iztīrīt aizsērējušo kanalizācijas cauruli. Un neliela daļa būtu tādi, kas vēlētos dienas vadīt dejās, filozofiskās pārdomās, literāru darbu radīšanā. Var jau būt, bet man šķiet, ka tik skaisti nesaliktos viss.
Tāpēc, manuprāt, atbilde tomēr ir līdzsvara meklējumos, nevis visas pastāvošās iekārtas un sistēmas fundamentālā pārbūvē. Jā, sevi nav jānodzen līdz trankvilizatoriem, nav par katru cenu jātiecas pēc patēriņa palielināšanas, ir sevi jāsaudzē. Tomēr tas nenozīmē, ka ir jātiecas visu dzīvi pavadīt agrai bērnībai piederošās sajūsmas un izziņas pasaulē. Ne jau tāpēc, ka tas nebūtu iespējams vai nebūtu jauki, bet gan tāpēc, ka tas vienmēr notiek uz kāda cita rēķina. Uz kāda cita, kas varbūt arī ļoti gribētu strādāt mazāk un dzīvot vieglāk, bet nevar, jo viņam ir gadījies piedzimt valstī, kur cilvēki, kas nav noderīgi, nomirst badā.
Tomēr no otras puses paskatoties. Lai kā es arī justos, es vienmēr esmu arī fizisks organisms. Organisms, kas patērē enerģiju (pārtiku), prasa tā izdzīvošanai piemērotu vidi, turklāt ir radījis vēl vienu organismu un tāpēc ir saistīts ar visai instinktīvu vēlmi iepriekšminēto nodrošināt arī savai atvasei. Tā kā es dzīvoju Latvijā, vienā no pasaules attīstītajām valstīm, kur ir pieejams zināms sociālais atbalsts, visādi projekti un granti, turklāt lielai daļai ģimeņu arī šāds tāds īpašums, droši vien būtu pat kaut kā iespējams sava fiziskā organisma vajadzības apmierināt, nerūpējoties par nepieciešamību būt noderīgai un savu noderīgumu iemainot pret fiziskā organisma eksistencei vajadzīgo enerģiju (naudu). Jāatzīstas gan, ka man būtu jāpieliek zināma piepūle un iztēle, lai dzīvi tā saorganizētu, bet nu pieņemsim, ka tas būtu iespējams. Būtībā tas nozīmētu - kāds cits parūpēsies par mana fiziskā organisma apgādi ar tā eksistencei nepieciešamo enerģiju. Kāds cits - ģimene, pašvaldība, valsts, Eiropas Savienība, varbūt kāds labdarības fonds.
Tas var darboties un darbojas atsevišķos gadījumos, bet droši vien nav sarežģīti iztēloties, kas notiktu, ja visi pēkšņi nāktu pie atziņas "nē, man nevajag domāt kā būt noderīgam, man vajag dzīvot tā, lai atgrieztos pie patiesa bērna izziņas prieka". Protams, var apgalvot, ka viss saliktos kā skaistā puzlē - būtu cilvēki, kuru iekšējā būtība prasītu slaukt govis, tādi, kuri vēlētos celt mājas un tādi, kuru aicinājums ir iztīrīt aizsērējušo kanalizācijas cauruli. Un neliela daļa būtu tādi, kas vēlētos dienas vadīt dejās, filozofiskās pārdomās, literāru darbu radīšanā. Var jau būt, bet man šķiet, ka tik skaisti nesaliktos viss.
Tāpēc, manuprāt, atbilde tomēr ir līdzsvara meklējumos, nevis visas pastāvošās iekārtas un sistēmas fundamentālā pārbūvē. Jā, sevi nav jānodzen līdz trankvilizatoriem, nav par katru cenu jātiecas pēc patēriņa palielināšanas, ir sevi jāsaudzē. Tomēr tas nenozīmē, ka ir jātiecas visu dzīvi pavadīt agrai bērnībai piederošās sajūsmas un izziņas pasaulē. Ne jau tāpēc, ka tas nebūtu iespējams vai nebūtu jauki, bet gan tāpēc, ka tas vienmēr notiek uz kāda cita rēķina. Uz kāda cita, kas varbūt arī ļoti gribētu strādāt mazāk un dzīvot vieglāk, bet nevar, jo viņam ir gadījies piedzimt valstī, kur cilvēki, kas nav noderīgi, nomirst badā.
nahimovs
pirms 3 gadiem
Par to jau ir stāsts, ka mūsdienās ir iespējams normāli eksistēt, nepiedaloties žurku skrējienā. Tā ir fundamentāla atšķirība no agrākās pasaules. Var strādāt salīdzinoši nedaudz un vienlaikus būt iztikušam. Labs piemērs ir filma "Big Lebowski"
Pastnieks
pirms 3 gadiem
Raksts ir gluži lielisks, tikai neredzu tajā tādu cik necik nopietnu pamatojumu sākumā tik vienkārši un nekritiski pieteiktajai kapitālisma kritikai (atvainojos par kalambūru).
Kapitālisms kā socio-ekonomiska sistēma ir neapšaubāmi ar saviem trūkumiem, un daļa no tiem raksturīgi tikai kapitālismam. Taču rakstā pieminētie gan izskatās vairāk ne tīri pēc kapitālisma kā tāda trūkumiem, bet gan cilvēka psiholoģijas un it īpaši attīstības ļoti prasmīgi iezīmētām problēmām. Kuras tādas mēdz būt jebkurā no zināmajām sistēmā. Arī attīstītajā sociālismā bija teicamnieku sindroms, pārdegšana, un viss pārējais. Kamēr kaudzēm darbinieku fabrikās un inženieru birojos gurķojās un gāja pīppauzēs reizi pusstundā, tikmēr vietas, kuras bija tā vai citādi iekārojamas, pieredzēja tikpat nežēlīgu konkurenci kā vēlāk. Iekārojamās lietas un vietas ir vienkārši pamainījušās.
Es drīzāk saistītu lielāko daļu no nosauktā ar konkrēto periodu Latvijas attīstībā. Deviņdesmito gadu vidū autores aprakstītais bija ļoti izteikta parādība. Vecās sistēmas sabrukums radīja iespēju izvirzīties jaunām elitēm un bija mežonīga, droši vien bieži neapzināta, spriedze un sacensība par vietu sabiedrībā. Lai arī process sākās uzreiz pēc neatkarības, pāris gadi pagāja, līdz tas kļuva pavisam masveidīgs -- naudu vairs nemaksā par sēdēšanu, tagad ir jākustās. Un loģiski, ka pirmais impulss bija tai paaudzei, kura tai brīdi bija vecāki, kuriem pie tam vēl pāreja no PSRS uz mežonīgo kapitālismu bija daudz grūtāka, jo viņi iepriekšējo daļu mūža bija nostrādājuši pavisam citā sistēmā. Nav nekāds brīnums, ka tā laika bērni uzsūca šo nedrošības un trauksmes sajūtu, ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpat nav nekāds brīnums, ja šī pati attieksme bija jūtama arī skolās, kur gan vienaudži, gan pedagogi, visi vienlaicīgi gāja cauri šim procesam.
Divtūkstošajos gados tas vairs nebija tik izteikti, un tai laikā jau varējām lasīt masu mēdijos par banku speciālistiem, kuri beidz pelnīt naudu un pievēršas mūzikai vai daiļdārzniecībai, un citiem cilvēkiem, kuri attopas no šīs bieži neapzinātā vāveres riteņa un sāk mēģināt nodarboties ar to, kas viņiem patīk.
Patlaban jau šo cilvēku bērniem savukārt mēdz būt pretēja problēma. Viņu vecāki nereti, nevēloties traumēt savus bērnus tā, kā viņi paši jutās traumēti savā bērnībā, mēdz radīt bērniem iespaidu, ka pietiek tikai būt, un varbūt pat "būt pašam", un viņiem būs viss nepieciešamais un arī iegribētais. Diemžēl tas tā nav un nekad nav bijis ne kapitālismā, ne sociālismā, ne jebkādā citā sistēmā. Kā vienmēr, sausais atlikums ir garlaicīgajā balansā, kurā mēs neaizmirstam un rūpējamies par sevi kā cilvēku, bet apzināmies arī, ka mūsu vērtība nav atraujama arī no tā, cik noderīgi mēs esam citiem.
Kapitālisms kā socio-ekonomiska sistēma ir neapšaubāmi ar saviem trūkumiem, un daļa no tiem raksturīgi tikai kapitālismam. Taču rakstā pieminētie gan izskatās vairāk ne tīri pēc kapitālisma kā tāda trūkumiem, bet gan cilvēka psiholoģijas un it īpaši attīstības ļoti prasmīgi iezīmētām problēmām. Kuras tādas mēdz būt jebkurā no zināmajām sistēmā. Arī attīstītajā sociālismā bija teicamnieku sindroms, pārdegšana, un viss pārējais. Kamēr kaudzēm darbinieku fabrikās un inženieru birojos gurķojās un gāja pīppauzēs reizi pusstundā, tikmēr vietas, kuras bija tā vai citādi iekārojamas, pieredzēja tikpat nežēlīgu konkurenci kā vēlāk. Iekārojamās lietas un vietas ir vienkārši pamainījušās.
Es drīzāk saistītu lielāko daļu no nosauktā ar konkrēto periodu Latvijas attīstībā. Deviņdesmito gadu vidū autores aprakstītais bija ļoti izteikta parādība. Vecās sistēmas sabrukums radīja iespēju izvirzīties jaunām elitēm un bija mežonīga, droši vien bieži neapzināta, spriedze un sacensība par vietu sabiedrībā. Lai arī process sākās uzreiz pēc neatkarības, pāris gadi pagāja, līdz tas kļuva pavisam masveidīgs -- naudu vairs nemaksā par sēdēšanu, tagad ir jākustās. Un loģiski, ka pirmais impulss bija tai paaudzei, kura tai brīdi bija vecāki, kuriem pie tam vēl pāreja no PSRS uz mežonīgo kapitālismu bija daudz grūtāka, jo viņi iepriekšējo daļu mūža bija nostrādājuši pavisam citā sistēmā. Nav nekāds brīnums, ka tā laika bērni uzsūca šo nedrošības un trauksmes sajūtu, ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpat nav nekāds brīnums, ja šī pati attieksme bija jūtama arī skolās, kur gan vienaudži, gan pedagogi, visi vienlaicīgi gāja cauri šim procesam.
Divtūkstošajos gados tas vairs nebija tik izteikti, un tai laikā jau varējām lasīt masu mēdijos par banku speciālistiem, kuri beidz pelnīt naudu un pievēršas mūzikai vai daiļdārzniecībai, un citiem cilvēkiem, kuri attopas no šīs bieži neapzinātā vāveres riteņa un sāk mēģināt nodarboties ar to, kas viņiem patīk.
Patlaban jau šo cilvēku bērniem savukārt mēdz būt pretēja problēma. Viņu vecāki nereti, nevēloties traumēt savus bērnus tā, kā viņi paši jutās traumēti savā bērnībā, mēdz radīt bērniem iespaidu, ka pietiek tikai būt, un varbūt pat "būt pašam", un viņiem būs viss nepieciešamais un arī iegribētais. Diemžēl tas tā nav un nekad nav bijis ne kapitālismā, ne sociālismā, ne jebkādā citā sistēmā. Kā vienmēr, sausais atlikums ir garlaicīgajā balansā, kurā mēs neaizmirstam un rūpējamies par sevi kā cilvēku, bet apzināmies arī, ka mūsu vērtība nav atraujama arī no tā, cik noderīgi mēs esam citiem.
Agnese Krivade 1
pirms 3 gadiem
Paldies!
Agnese Krivade 1
pirms 3 gadiem
Es gan iespējams sliktas formas dēl esmu radījusi pārpratumu: šis raksts nav kapitālisma kritika un sociālisma slavēšana. Politologija nav mans lauciñš. Šis raksts ir trauksmes, aiznemtības un hroniska noguruma kritika, “pieaugušo dzīves” kritika un abstrakcijas uzkundzēšanās dabai / valodas uzkundzėšanās kermenim kritika.
Pastnieks
pirms 3 gadiem
Jā, un šai ziņā šis raksts ir lielisks. Es arī savu komentāru domāju drīzāk kā tādu margināliju, jo, nu, kapitālisms rakstā bija pieminēts un ar tādu diezgan stingra pirksta kratīšanu. Līdz ar to tas tad arī bija vienīgais, pret ko man šķita vērts kaut ko bilst.
avral avral
pirms 3 gadiem
Kā arī: tikai pēc plānveida ekonomikas un sociālisma beigām šajā teritorijā kļuva iespējams veidot alternatīvas oficiālajai un daudzos aspektos riebīgajai izglītības sistēmai: privātskolas, eksperimentālās skolas, reliģiskās skolas, mājmācību, u.tml.
Agra Liege
pirms 3 gadiem
Paldies, lielisks raksts. Produktivitātes propagandu kapitālisma ietvaros esam internalizējuši ne pa jokam. Ja ne pietiekami strauja sistēmas maiņa, tad ceru, vismaz, ka aizvien vairāk cilvēku apstāsies un padomās, vai glorificēta sevis nodzīšana patiešām ir pašu interesēs.
Andis Kalviskis
pirms 3 gadiem
Skaisle, tas maksā Tavu dzīvi. Paldies Agnese, par apzinātības ceļa aprakstu. Attīstīt novērotāju sevī, bez superego iejaukšanās un tuvoties savam iekšējam bērnam ar tajā laikā piedzīvoto dabas izjūtu, vai tas nav iedvesmojoši? Tik daudz cilvēku vēlas izkāpt no amoka skrējiena.....
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Izcilais ir tas, ka šeit ir parādīts ceļš.
Man ir spilgta iztēle, bet nespēju iedomāties, ka es nodarbotos ar psihoterapeitisku deju un konfrontēšanos ar savu otru es.
Visticamāk, ka vajadzētu gan. Šis stāsts uz to mudina. Jautājums, cik tas maksā?
Man ir spilgta iztēle, bet nespēju iedomāties, ka es nodarbotos ar psihoterapeitisku deju un konfrontēšanos ar savu otru es.
Visticamāk, ka vajadzētu gan. Šis stāsts uz to mudina. Jautājums, cik tas maksā?
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Vakardien piedalījos apspriedē par rožudobēm ieplānotā Panorāmas rata vietā Uzvaras parkā. Par rata būvniecību esot politisks lēmums - mēs iedzīvotāji joprojām neko par to nezinam - ne tehniskos datus , ne ietekmes uz vidi aprakstus neko. Noslēpums. Es gan domāju - korupcija.
Tas projekts ar savu brutalitāti, agresiju un iznīcību ir ja ne psihi un saprātu graujošāks kā skolotāju kliegtais par čurām galvā , tad noteikti tādā pašā "vērtē".
Pēc tām šausmām, ko tur redzēju un piedzīvoju man naktī bija tāds sapnis, ka man iedod zāģi - tādu palielu rokas zāģi un liek nozāģēt kājas dzīvam zirgam. Tādam brūnsarkanam ar melnām krēpēm un melnu asti. Un es pieeju pie tā zirga ar domu galvā , ka es to darīšu - ja reiz liek un ja tā ir pareizi, ja visi tam piekrīt, ka šim zirgam jānozāģē kājas tad kurš gan cits, ja ne es to darīšu.
Piegāju pie zirga, ieraudzīju viņa acis, trīsošās nāsis un pamodos ...paldies maniem eņģeļiem ....zāģis arī palika sapnī
Tas projekts ar savu brutalitāti, agresiju un iznīcību ir ja ne psihi un saprātu graujošāks kā skolotāju kliegtais par čurām galvā , tad noteikti tādā pašā "vērtē".
Pēc tām šausmām, ko tur redzēju un piedzīvoju man naktī bija tāds sapnis, ka man iedod zāģi - tādu palielu rokas zāģi un liek nozāģēt kājas dzīvam zirgam. Tādam brūnsarkanam ar melnām krēpēm un melnu asti. Un es pieeju pie tā zirga ar domu galvā , ka es to darīšu - ja reiz liek un ja tā ir pareizi, ja visi tam piekrīt, ka šim zirgam jānozāģē kājas tad kurš gan cits, ja ne es to darīšu.
Piegāju pie zirga, ieraudzīju viņa acis, trīsošās nāsis un pamodos ...paldies maniem eņģeļiem ....zāģis arī palika sapnī
Izglītība
04.09.2020
30
Tavs prāts ir ļoti, ļoti, ļoti noguris*