Svešas drēbes svešas man

Bet stāsts par Pelnrušķītes kurpīti, manuprāt, nav gluži par vēlmi pēc konkrēta apava, bet gan par vēlmi apprecēties ar princi. Tās tomēr ir dažādas tēmas. Te varbūt drīzāk būtu vieta sarunai par to, ka apģērbs var būt sociālās piederības rādītājs.

Kādreiz - pirms gadiem trīsdesmit - man ļoti patika kā ģērbās Gundega Repše. Protams, ka viņas tēlu es uztvēru ar vēstījumu - es esmu citādāka kā jūs, es esmu labāka kā jūs. Skaidrs, ka tas bija tikai tas kā es par to jutos - bet tā es jutos.
Līdzīgi es uztvēru un uztveru joprojām Fridrihsona akvareļus un zīmējumus - esmu citāds, es norobežojos no jums - vienādajiem, garlaicīgajiem , banālajiem; esmu lepns, esmu spītīgs, esmu - tāds, kurš norobežojas
Žēl, ka tagad Repše žurnāliem bildējas pēc standarta un ar fotošopu. Skaisti bija tā - izaicinoši dumpīgi, brīvi , spītīgi - neparasti.

"Taču interesantākais, uz ko Rudofskis norāda savā esejā, ir fakts, ka "apģērbi, kurus mēs šodien valkājam, ir anahroniski, iracionāli un kaitīgi" – mūsdienās šis iracionālais kaitīgums, kas ietver modes zīmolu vēlmi izmantot lētu darbaspēku un resursus, jau ir sasniedzis globāli ekoloģiskus mērogus."
Nū - te ir tā, ka astoņdesmito gadu beigas n deviņdesmitos - pamatā es nodzīvoju staigādama otro rociņu drēbēs. Kaut kur ap 2010. gadu pāris gadiņus baudīju savu labklājību tādā veidā, ka pēc kredīta par dzīvokli nomaksas , atļāvos pirkt un staigāt jaunās drēbēs, pamatā jau pirktās izpārdošanās , bet tik un tā - jaunās.
Tagad esmu spiesta atgriezties pie - ne gluži otro rociņu drēbēm, bet humānās palīdzības gan. Lieta tāda, ka mani ārzemju radi mani apgādā ar tik labām , kvalitatīvam - mazvalkātām, vai gluži jaunām drēbēm, ka man nav variantu - nevienu pašu nedodu tālāk kādai citai - visas pati novalkāju.
Sapņoju - vai man vēl kādreiz pienāks brīdis, kad ieiešu veikalā un nedomājot, cik naudas makā - pirkšu ko acis un sirds iekāro.
Bet nu jā - stāsts par to vai kleita izskaistina cilvēku vai cilvēks kleitu - jā tas laikam ja tomēr ir stipri līdzīgs tam stāstam par vistu un olu

"Viņa pazīstamākais darbs ir grāmata "Arhitektūra bez arhitektiem" – aizraujošs veltījums senlaiku arhitektūras piemēriem, kuru autori tā arī palikuši anonīmi (Latvijā par šādu arhitektūru bez arhitektiem varētu runāt, piemēram, Brīvdabas muzeja kontekstā). '' - o nē, Paula kungs - šai kategorijā ietilpst gandrīz visa jūgendstila Rīga. Jo - cik ir cilvēku Latvijā, kuri zinās pateikt , kas ir Pēkšēns( šogad jubileja), Laube, Alsknis, Vanags, Pole, Kampe , Reinbergs u.c. ? Cik daudzi Latvijā zin krāšņo un skumjo stāstu par Fr. Baumani? Vīlos, ka nepieminējāt pat garāmskrienot šo milzu problēmu - kā paši grūžam aizmirstībā un nebūtībā savu bagātību - savu arhitektus.