Sadarbībā ar starptautisko jaunā teātra festivālu "Homo Novus", kas šogad risinās no 2. līdz 11. septembrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla izrādēm. Šajā publikācijā – Jānis Šneiders par "Wauhaus" izrādi "Zibdeja".
Rindā tiekam ievesti tumsā. Ceļu uz sēdvietu izgaismo dažu lukturu gaismas apļi. Pirms acis pierod pie gandrīz pilnīgas tumsas, var redzēt tikai vārgu, dzeltenīgu zvaigzni virs galvas, sevi, tuvākos blakussēdētājus un dažas apkārt lidojošas lukturīšu komētas, kuru gaisma rada krēslus un cilvēku kājas. Nekā cita nemaz nav – tumsa ir dzēšgumija, gaisma ir zīmulis. Klusi skan ambienta mūzika, visi ir apsēdušies, un komētas izdziest. Dzeltenās zvaigznes gaisma ir aizsegta, tā skatītājus apgaismo tikai līdz viduklim. Šķiet, ka mēs visi sēžam ap tumšu bezdibeni un mūsu ķermeņi to ir ierāmējuši.
Tumsa pie kājām sāk klusi čaukstēt – tālāk, tuvāk, nu jau pie purngaliem. Pēkšņi pretējā skatītāju rinda pārtrūkst, bezdibenis plūst pāri malām un ceļas kājās. Tumsā starp mums tiek iepūsta elpa, un tumsa piebriest tik liela, ka aizņem gandrīz visu telpu, skatienam pilnībā aizsedzot pretējo skatītāju rindu. Nojaušu, uz ko skatos patiesībā, taču cenšos par to nedomāt, ļauju sevi pārsteigt, noticēt šķitumam.
Tumsa nepārtraukti kustas, tā atgādina milzīgu, melnu kailgliemezi ar slidenu ādu, pēc mirkļa spilvenu, tad monumentālus kalnus, elkoni, koncentrētu okeānu ar atspīdošiem viļņiem, kuģi. Fenomens ir vienlaikus pazīstams un svešs, tas ir kā trauksmains prāts, Solāris naktī, nemierīga āda un izteiksmīga mīmika, māls, kas veido pats sevi. Šķiet, ka matērija ir mazliet gaismas caurlaidīga – tās iekšienē var nojaust pāris vāras, miglainas gaismiņas, varbūt plaukstu, melnā zvēra kaulus vai arī tikai māņus.
Kādā brīdī tumsa piepūšas tik liela, ka nupat vai aizskars ceļgalus, un var saost tās ādu. Deja iekustina gaisu, var just tumsas elpu – vēju. Tumsa čaukst, elpo un atdarina jūras viļņu skaņu, tiem triecoties pret akmeņiem.
Zvaigzne dziest, kustīgā tumsa sāk saplūst ar nekustīgo, un pēkšņi balts zibens visu izgaismo. Redzama liela sacietējušas lavas skulptūra. Tad melna tumsa un atkal zibens – skulptūra nu jau cita. Tumsa izdzēš, gaisma rada. Zvaigzne atkal ir iedegta, un, gaismai pamazām pieņemoties spēkā, tumsai sāk trūkt gaisa, tā sarūk, savelkas, sakrunkojas. Tumsas mimoīdi sāk līdzināties cilvēkiem, tie ir gari ķermeņi, kas dala vienu ādu. Tumsa iemieg, atmostas, dejo, cīnās ar gaisu un pēc gaisa, karo ar sevi un sapinas sevī. Tas, kas ir iekšā, nu grib tikt ārā.
Jau pavisam gaišs. Tumsa nosmok, noplok, līdz paliek vairs tikai sastinguši kauli gandrīz vai vakuuma iepakojumā. Āda tiek no iekšpuses atplēsta, un no maisa izlien trīs īsti cilvēki.
1