Staigājot pa pilsētu, es redzu:
jau ceļas nomales – tās gremdēs centrus.
Ar jauniem dzīvokļiem un jauniem tempļiem
tie nāks, kas paši jaunā veidā.
Linards Laicens
2013. gada rudenī Skanstē jeb agrākajās pilsētas ganībās tika novietota bronzā lieta buļļa skulptūra, kas simbolizējot visu to enerģiju un neatlaidību, kas ieguldīta, lai banka ABLV sāktu virzīt "New Hanza City" projektu. Bullis kā ekonomiskas augšupejas simbols, protams, nāk no Volstrītas, kur mazliet nevaldāmāka buļļa statuja tika uzstādīta pēc 1987. gada akciju tirgus krituma. Apkaimes vēstures kontekstā bullis gan saistāms ar pilsētas ganībām un pilsētas lopkautuvi, kas atradās mazliet tālāk – Lopkautuves ielā (tagad Bukultu un Duntes ielas krustojums). Dabas piejaucēšana, patērēšana un kapitalizēšana, par ko vedina domāt šī skulptūra, ir trīs koordinātas apkaimes vēstures un šodienas tvērumā.
Kopš buļļa atklāšanas pagājuši tieši desmit gadi. Banka likvidēta naudas atmazgāšanas skandāla dēļ, projekts uz priekšu kaut cik pamanāmos tempos virzījies tikai pēdējos divus trīs gadus, inženierkomunikāciju tīklu apgrūtina apkaimes gruntsūdeņi. Neraugoties uz to, plāni ir vērienīgi – biroji, stāvvietas, parks, dzīvokļi 24 hektāru platībā [1]. Tas viss – vietā, kurā kopš 16. gs. bijušas auglīgas un leknas ganības. Šodien šeit top pilsēta pilsētā jeb "New Hanza" [2]. Projekts un tā nosaukums lokalizējis Skanstē mūsdienu Latvijas un viduslaiku Livonijas saiknes problemātiku. Proti, nereti sastopamo ļaušanos mānīgiem stereotipiem par vietējā, senā valstiskuma zaudēšanu, ienākot vācu krustnešiem. Vienlaikus zināmas šī stāsta druskas tiek izmantotas mārketinga vai lokālpatriotisma celšanai. Šāda faktu atsijāšana neizbēgami ved pie daļējas zināšanu izstumšanas perifērijā.
Līdzīgi noticis ar Skanstes apkārtni. Vēl ne tik sen bijusi pilsētas nomale, tagad, spītējot likstām un celtniecībai nepiemērotai ģeoloģijai, tā pārtop par jaunu komerciālo centru "New Hanza City" [3]. Un tomēr tikai dažus soļus no "Pillar Latvia" būvlaukuma robežas, pagaidām klajā laukā, ko "Google Maps" jau nokartējusi kā "Hanza City", sākas aizmirsta robežtelpa, ko būtu ierastāk sastapt kādā Rīgas nomalē.
Uz ziemeļiem no "Hanzas perona" atrodas autostāvvieta, jau minētais bullis, norobežots būvlaukums un vecu, ar kociņiem apaugušu akmeņu kaudzes no laikiem, kad šeit tika glabāts bruģis pilsētas vajadzībām. Atliekas no Rīgas Preču stacijas plašā sliežu parka, kas 2014. gadā vēl bija labi pamanāmas, nu ir pagaisušas (pēdējā krava 1903. gadā uzceltajā stacijā tika pārkrauta 2009. gadā). Vecās kartēs šejienes sliežu ceļu zīmējums izskatās pēc dokumenta no "X failiem", kur katrs otrais vārds aizstrīpots ar melnu. Soļojot garām pāri pļavai, mēs nonākam pie vārtiem. No tiem pa kreisi stiepjas žogs, kas atduras pret Ganību dambja dzelzceļnieku dzīvojamo māju pagalmu sētām. No vārtiem pa labi ir iežogota teritorija ar zemām, pelēkām mājām. Vienai no ēkām uz jumta ir oranži baltā zeķe, kas rāda vēja virzienu lidlaukos. Divas reizes esmu redzējis, kā šeit paceļas un nolaižas melns helikopters. Otrpus vārtiem sākas teritorija, kurā esmu gājis pastaigās apmēram kopš 2010. gada. Daži maršruti bija garāki, daži īsāki; viens sākās apmēram te, cits pavisam otrā galā no Sarkandaugavas puses. Tikai nesen man izdevās šos daļēji iestaigātos ceļus savienot vienā sinapsē, konstruējot apziņā šo robežtelpu centra vidū. Laiks atkal līst zem dzelzs vārtiem un doties viņpus.
Puķes un ziedi, kas pārņēmuši divas paralēlās dzelzceļa sliežu līnijas, apstulbina ar savu košumu. Kādu gabaliņu ceļš turpinās taisni uz priekšu. Abos sānos žogi un brikšņi, centrā sliedes un neliela mājiņa dzelzceļnieku vajadzībām. Posms pakāpeniski sagriežas, veidojot nosacītu trīsstūri. Trīsstūra tālākās sānu malas veido Ganību dambja un Bukultu ielas krusts. Tur senāk bija pilsētas lopkautuve, kuras joprojām saskatāmo kantaino torni projektējis Rīgas pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings sadarbībā ar Rīgas galveno inženieri Ādolfu Agti [4]. Bet tas viss pāri ielai, žogiem, noliktavām, darbnīcām, volejbola hallei un pļavai, kas piepilda trīsstūri. Trīsstūra apakšējo malu jeb pamatni veido vairāki pamesti sliežu ceļi, gar kuriem ejam kopš šīs pastaigas sākuma. Patiesībā pašlaik sliežu rindas jau sagrieztas gabalos ar plazmas griešanas iekārtām. Nojaušams, ka teritorija tiek attīrīta būvniecībai. Agrāk necaurredzamās zāles, kas ietina sliedes un vietumis sniedzās līdz ceļiem, kontrastēja ar stikla torņiem, kas negausīgā ātrumā sacelti ielokā ap Skanstes, Hanzas, Sporta un Jāņa Dikmaņa ielām.
Necaurredzamība iemieso nezināmā un negaidītā potenciālu. Piemēram, 1937. gadā žurnālā "Atpūta" publicētā rakstā Ņina Berga (1901–1989) stāsta, ka viņas bērnībā purvaino apvidu no Šarlotes ielas beigām nodalījis koka žogs. Šķitis, ka aiz žoga sākas "pasaules gals" [5]. Aizaugušās sliedes, saļodzījušies žogi un knapi saskatāmie betona konstrukciju rēgi no neīstenotiem angāriem patiesi liek domāt par tiem apokaliptiskajiem scenārijiem, kuros daba pārklājusi betona un metāla radības kroņus.
Tieši paralēli zem šī zaļā trīsstūra pamatnes pudeles formā izkārtojusies apkārtnes mežonīgākā daļa. Pudeles dibenu veido žogs, kas atrodas blakus vārtiem, no kuriem sākām ceļu. Kreiso pusi – sliežu ceļš un pļava līdz žogiem uz Ganību dambja un Bukultu ielas stūra. Labo pusi – jaunizveidotā Lapeņu iela, aiz kuras atrodas Saeimas autobāze. Tuvāk kakliņam atrodama violeti melna transformatoru ēka, kas atgādina dāvanu kastīti. Turpat netālu arī "Luminor" ēka. Pudeles vidu jeb tās etiķeti veido krūmāji, noasfaltēts laukums, koku aleja, pamesta ķieģeļu ēka no padomju laika, dažas taciņas, savukārt pašu augšu jeb korķi – veikals "Elektronams".
"Elektronams" ir atslēga manai saiknei ar šo vietu. Pirmo reizi te nokļuvu 2010. gadā kopā ar vectēvu. Toreiz, karstā jūlija pēcpusdienā, tuvošanās no Sporta ielas atstāja neizdzēšamu iespaidu. Džungļi, atkritumi, pamestas koka vasarnīcas. Tolaik manam skatienam palika apslēptas ēkas, kurās mājo autoservisi, eļļu maiņas punkti, darbnīcas. Tagad skatam atklājas kaudzēs samesti dzelži un kādā pagalmā noparkots moderns policijas auto. Vieta šķiet kā radīta zagto auto numurzīmju maiņai un pārkrāsošanai. Vai naudas viltošanai. Šodien pietuvoties "Elektronamam" pa Sporta ielu neizdosies, jo apmēram pusē to noslēdz būvdarbu teritorijas vārti, žogi un novērošanas kameras. Šajā apvidū top trīs paralēlas ielas, kuras visas sākas ar Jāņa vārdu: Jāņa Krūmiņa, Jāņa Dikmaņa un Jāņa Daliņa. Diez vai cilvēkiem nejuks adreses, ja visas ielas nosauktas Jāņa vārdā, turklāt visi šie Jāņi ir celmlauži Latvijas sportā.
Tuvojoties pa citiem ceļiem, paveras daudz lielāks noslēpums – nepabeigtas betona konstrukcijas, betonēti laukumi, pelēko bloku žogi. Kāpēc tie sacelti? Kādi projekti palika nepabeigti? Nu šīs konstrukcijas ir kļuvušas par aizgājušo laiku industriālās kolonizācijas rēgiem. Rēgs liek domāt par grēku, ko pienācis laiks atmaksāt. Un šeit atbilstīgi gotiskajai tradīcijai senču grēki baro un iesveļ aizvien jaunus pārkāpumus – teritorijas labiekārtošana ir prasījusi daudzu zvēriņu un putnu dzīvības, iztrenkāti daudzi kaķi, izcirsti košumkrūmi un bezpajumtniekiem atņemtas vasarnīcas. Kādi rēgi vajās par šiem nodarījumiem? Vai vajātie būs vēl neuzcelto daudzdzīvokļu māju iemītnieki Arēnas ielā? Ja padomju konstrukcijas ir uzveikuši augi, koki, krūmāji un skudras, tad jaunās Skanstes un Hanzas projektus drīzāk vajās neaizberamās un nepārvirzāmās Sarkandaugavas pazemes straumes.
Bet atgriezīsimies pie pudeles, kuras korķītis ir "Elektronams". Ja iedomājamies to apgāztu, tad laukā tekošais saturs, iespējams, ir pats mežonīgākais. Tam var piekļūt vai nu pa labo, vai kreiso pusi gar ieeju "Elektronama" teritorijā. Labajā pusē ceļš ir nožogots, jo tur top Lapeņu iela, taču būvlaukumu var daļēji apiet. Tad skatam paveras pļavas, kurās no agrākajiem mazdārziņiem palikusi viena pati dzeltena divstāvu koka celtne. Labāk griezties uzreiz no kreisās puses "Elektronamam", kur aiz takas stiepjas noasfaltēts ceļš un betona konstrukciju paliekas. Tur tālāk neliels, asfaltēts laukumiņš tiek izmantots par izgāztuvi, aiz tā sākas kalni, ko ietin neizbrienami un reibinoši brikšņi.
Kādu gabalu uz priekšu gar šiem kalniem kreisajā pusē slejas brīnišķīga priede. Pie tās ir pussatrunējis koka baļķītis, kas kalpo par lielisku soliņu vasaras piknikam. Pēc atpūtas zem šī varenā koka ceļš turpinās un mēs iznākam krustcelēs, no kurām salu iespējams pamest. Iespējas ir trīs kā allaž – viegla, ne tik viegla un grūta. Interesantuma ziņā tās ir paritātē viena ar otru. Pirmā ved taisnā virzienā pa Laktas ielu Šeit labajā pusē pavērsies dzelzceļnieku ēka un cementa rūpnīca. Aiz SWH biroja, ko gan tagad sauc par "Skanste City", nokļūsim uz Duntes ielas. Otrs ceļš ved pretējā virzienā. Atliek kāpt uz sliedēm un doties pa tām uz priekšu Daugavas virzienā, kur no uzbēruma varēs tikt lejā uz Ganību dambi. Ejot šo ceļu, der pievērst vērību vilciena gaismām: šeit pa 1893.–1894. gadā celto elevatoru, kas no Mīlgrāvja dzelzceļa (Rīga–Mangaļi) atzarojas uz Andrejsalu, pilnībā iegrožojot ar sliedēm Rīgas centru [6], turpina kursēt kravas vilcieni. Trešā un labākā iespēja ir turpat Laktas ielas sākumā nogriezties gar divām dzīvojamajām mājām pa ceļu, kurš ved uz akmens fabriku un bruģieru firmu ar vislabāko nosaukumu – "Mīts".
Vai nu uzskatei, vai prieka pēc teritorijā ir uzstādīti balti dorisko kolonnu kapiteļi, bet krūmājā ieslēpies dekoratīvs tiltiņš. Taču kulminācija ir kompaktais ķieģeļu tornis ar lodziņiem, kas saulainās pievakarēs redzams pa gabalu. To sākotnēji maldīgi uztvēru par Šmēlinga darināto lopkautuves ūdenstorni. Šis laikam būs pašu ķieģeļnieku darināts. Šajā mirklī, raugoties Skanstes ielas virzienā, skatam paveras tāds kā grāvis, kas patiesībā ir vecās Daugavas gultnes palieka. "Mīta" teritoriju pametam, atsperoties no koka paletes, kas peld grāvī, un slapjām kājām pārlecot to. Te mēs iekļūstam vēl nepabeigtajā Skanstes parkā. Šī vieta senās kartēs norādīta kā pilsētas ganības, bet tautas valodā to sauc par Lapeņu koloniju.
Kolonijas pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā, kad Rīgas mērs Džordžs Armisteds pēc Ernesta fon Roca iniciatīvas 1907. gadā atļāvis auglīgajā Daugavas vecgultnē iekopt mazdārziņus. Lapeņu kolonijas tehnisko projektu izstrādāja Rīgas parku arhitekts Georgs Kūfalts (1853–1938) [7]. Ulmaņa režīma laikā 50–100 kvadrātmetrus lielu zemes pleķīti piešķīra mazpulkiem, un Lapeņu kolonija kļuva par prestižāko mazdārziņu kompleksu Rīgā. Turklāt ideoloģiski remdējot Ulmaņa režīma lauksamniecības tēlu, jo sniedza iespēju arī pilsētniekam iekopt savu stūrīti. Katram īpašniekam bijis ļauts savā dārzā uzsliet lapeni, no tā arī apkaimes nosaukums. Par dārziņu ražīgumu vēsta nacistu okupācijas laika žurnāls "Laikmets" – 1943. gadā te bija 15300 dārziņi, kas devuši 800 tonnu lielu sakņu ražu. Tajā pašā rakstā ir piezīme, ka pašražošana ir eksistenciāli svarīga "totālā kara" apstākļos [8]. Eiropā šāda veida projektus dēvē par "uzvaras dārziem" (victory garden), ģimenes tajos dēstī un iegūst pārtiku, kas nepieciešama ikdienas eksistences nodrošināšanai, resursu taupībai un kopējās morāles uzturēšanai.
Es ieklīdu šeit 2020. gada aprīlī, kad atkal tuvojās pašražošanas un sava nostūra nepieciešamības laiks. Netīra, aizaugusi un puspamesta vieta. Dažviet laipas un iežogotas mājas. Kādā alejā pagāju garām nejauka paskata sievietei. Dažus soļus tālāk dzirdēju lūstošu skaņu. Kad atskatījos, sieviete blenza pretī un ar kāju pret zemi lauza zaru. Kas būtu, ja es neatskatītos? Dažus mēnešus vēlāk ziņās varēja lasīt par dabas draugu celto trauksmi un aicinājumu glābt zvērus no teritorijas brutālās attīrīšanas. Jau apmēram simts gadus šī vieta tiek skandalozi atsavināta mazdārziņu īpašniekiem, un tagad, nerēķinoties ar zvēriem un kokiem, to sākts pārveidot par parku. Šobrīd projekts ir apstājies pusceļā. Daļēji applūdis, daļēji izskalots, līdz galam neiestādīti koki, kuru saknes joprojām iesaiņotas džutas maisos. Vismaz skeitparka rampa ir pabeigta. Ziemā demontētas novērošanas kameras un sarga būda, taču pavasarī atkal uzsliets celtniecības žogs, ko gan nav pārāk grūti apiet.
Iespējams, šeit derīgi vaicāt par projekta ideoloģiskajiem pamatiem. Parka vai dārza plānošana un īstenošana vispirms ir kosmogrāfisks akts [9], līdz ar to varas īstenošanas un demonstrācijas rīks. Der atcerēties 17. gadsimta ainavparku atziņas, ka Versaļas pils dārzus vajadzētu iekopt kā pasaules karti, lai jaunos troņmantniekus skolotu par vēsturi, ģeogrāfiju un pasauli kopumā – kā iekarojamu, iekopjamu un pārvaldāmu [10]. Pat neiedziļinoties visai aizlaisto mazdārziņu likvidācijā, acīs duras absolūtā ignorance pret apkaimes īpatnībām, kā rezultātā, piemēram, daļa inženierkomunikācijas tīklu iegrimusi par metru dziļāk un tos nāksies taisīt no jauna. Vienaldzība gan pret pagātni [11], gan dabas lokālo specifiku ilustrē kādas vides aktīvistes vārdus, ka projekts kļuvis par nesaudzīgu līdzekli apkaimes zemesgabalu cenas celšanā [12]. Ar visai nosacītu vēsturiskā mantojuma apziņu apgalvots, ka priekšā gaida gaiša un moderna reakreācijas vide, taču pagaidām projekts nes vairāk posta nekā atjaunotnes.
Stāvot šajās leknajās pļavās – reiz pilsētas ganībās –, kuru ritumu vien reizumis iztraucē atsvešināto auto skaņas un torņu stāvi, galvā uzpeld, šķiet, Hērakleita sentence, ka pātagas sitiens ir tas, kas ved lopus uz ganībām. Nu vienīgā atmiņa par lopiem šeit ir maršruta sākumā sastaptais bullis. Interesanti, ka kontrastā savam Volstrītas brālim, kurš ieplestām kājām un sagrieztu galvu jau gatavs triekties kaujā, Skanstes bullis, lai gan cēls, stāv uz garenas plankas. Doties atpakaļ nav iespējams, arī sānis diez vai, vien taisni uz priekšu. Taču priekšā atrodas tikai Pulkveža Brieža ielas "Rimi" supermārkets.
[1] ABLV Bank uzstāda bronzas buļļa skulptūru "New Hanza City" teritorijā: https://www.ablv.com/lv/press/2013-09-18-ablv-bank-uzstada-bronzas-bulla-skulpturu-new-hanza-city-teritorija
[2] Topošais "New Hanza City" kvartāls – pilsēta pilsētā ar 7 jaunām ielām: https://www.buvniekupadome.lv/objektu-apskati/toposais-new-hanza-city-kvartals-pilseta-pilseta-ar-7-jaunam-ielam/
[3] Nav gan skaidrs, kāpēc atslēgas vārds rakstīts, izmantojot burtu z. Tad latviski vai angliski?
[4] Riga und Seine Bauten. Riga, 1903, s. 299.
[5] Berga, Ņina. Veselīgs darbs un laba atpūta pilsētniekiem. In: Atpūta, 27.08.1937., 21. lpp.
[6] Krastiņš, Jānis. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga, 1988, 103. lpp.
[7] Skanstes apkaimes teritorijas lokālplānojums. 10. pielikums. Kultūras mantojums. Rīgas domes pilsētas attīstības departaments. 2017. https://www.rdpad.lv/wp-content/uploads/2017/13/10_pielikums_Kulturas_mantojums.pdf
[8] Pašražotāja prieks. In: Laikmets, 26.03.1943., 207. lpp.
[9] Dārzs rietumu kultūrā ir simbols atjaunotnei un pirmsākumam. Līdz ar to dārza iekopšana un mežonīgas vietas pieradināšana ir kosmogrāfiska projekcija, kas uzrāda tieksmi pēc atgriešanās zaudētā, ērtākā stāvoklī vai kalpo par instrumentu, kas demonstrē antropocēnās varas pārākumu pār dabisko un nepieradināto. Skat: Eihmane, Eva. Livonijas pamatiedzīvotāju kristīšana: Dieva vīna dārza iekopšana vai brutāla pakļaušana reliģijas piesegā? Latvijas Universitātes raksti. Zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā. Rīga, 2009, 9.–28. lpp.
[10] DENIS RIBOUILLAULT. Hermeneutics and the Early Modern Garden: Ingenuity, Sociability, Education. In: KARL. A.E. ENENKEL, WALTER MELION (eds.). Landscape and the Visual Hermeneutics of Place, 1500–1700. Brill 2021.
[11] Skanstē zāģēs ziedošās ābeles ar putnu ligzdām: https://jauns.lv/raksts/zinas/383791-skanste-zages-ziedosas-abeles-ar-putnu-ligzdam
[12] Skanstes dārzu vietā būs dzīvnieku kapsēta: https://jauns.lv/raksts/zinas/393509-skanstes-darzu-vieta-bus-dzivnieku-kapseta
1