Sieviešu dienas

***

sieviete izkūst starp rindiņām,
starp jūsu nogurušajām rindiņām,
komatiem, ķēpām un malām
pāri pāršvīkātajiem vārdiem

sieviete izkūst starp rindiņām,
nesastapusi balsi,
kas dzīvo
starp viņas ādas
kārtām

sieviete izkūst starp rindiņām,
novelk tērpu un nomazgā acis,
kvadrātsaknes un riņķa līnijas
ne no viņas,
ne ap viņu
neviens viņš
nekad nevelk

sieviete izkūst starp rindiņām,
izslēdz skaņu
un aizver
acis

***

mīlestība, kuru nesauc tā,
man liek vārīt sēņu zupu.
gribēsi?
jā?

(tu taču zini,
debesis iziet mums cauri,
nevis apliecas apkārt.)

māte savā pēdējā rudenī lasīja
kādā silā tās sēnes ar tēvu,
tāda laimīga,
kādas ir tikai rudeņos mātes,
kopjot savas dvēseles ziemai.
un tēvam tās sēnes...
līdzīgi bezgalībai un skumjām
tās neēdas,
iestrēgst kaklā
kā maigums un nemiers.

tajās dienās, kad pilnmēness
ietiepīgs karājas
mana loga tukšajā plaknē,
tāda sāpoša, maiga un nikna
mīlestība pamostas
vārīt tās pārkaltušās
apšu bekas...

sieviete. janvāris

viņa zina,
ko nozīmē aiznest un ieķīlāt
atmiņas –
vēl tik kuslas un maigas,
un reizēm
no sapņiem vien sapītas,
viņa zina,
ko nozīmē
dzīvot no klusuma
un no ceļa, un
dziestošās gaismas tur, tālumā.

un aiz maiguma
sarkstošie taustiņi
aizvieto
viņai pasakas,
filmas skumjas
un nopūtas,
siltas klātbūtnes, prombūtnes, bučas
un ikrītu atvadas.

viņa aizvieto sevi ar to,
kura sapinās
pati sevī
un
vārdos

***

šajā naktī es būšu jums Margarita. atkal dzelteni ziedi. riebīgi dzelteni ziedi. un ielas, kurās nepazīst "vakar" un " paldies". šajā naktī, šajā naktī es līšu.
lēnām tecēšu, piedzīta lietus un ledainas tējas. un nedaudz skumīga vēja.
šajā naktī es būšu jums atkal jau satelīts meklētājs. mirgošu kliegdama pretī. un mežģīšu kājas, sāpīgi sapīdamies tajos pašos globusa nostūros.


***

Par mīlestību!
Par referendumu! -
Klaigā draugi
kā putni tvītos.
(par siltumu,
par pieglaušanos
tev kailām krūtīm –
es atčukstu rītos)

***

saritināties kā kaķim un vērot,
kā tavas kustības
sinhronizējas ar maniem elpas vilcieniem,
kā aizvērtās acis,
kas imitē miegu,
nervozi notrīc, juzdamas skatienu saskaršanos,
kā izbeidzas gaiss,
plaušās ieplūstot izelpām,
skumjām un fiziski jūtamiem
nervozu domu mākoņiem,
kā telpas kubiskā struktūra
ap mums sakļaujas,
iekausējot mūs
neesošu atmiņu dzintarā

***

šeit ir vieta, kur ūdens ar betonu tiekas
un vasarā peldas vietējie, bomži un krievi.
Kārli nedzird.
viņš lasa kaut ko, stāvot uz betona mēles
tieši likteņa upē,
mirkdams saulē un mazo bērneļu sajūsmā.
dzeja rāpo kā čūska starp lauskām un betona putekļiem,
ļaudis smaida, nedomādami ne par krīzēm,
ne nāvītēm.

***

nopērciet, mīļie, man laiku,
ko iedzīt šai pilsētai elpceļos
tajos rītos, kad mūs sakroko
atkusnis plēsīgs un mātes pārvēršas eņģeļos,
spītīgi neatlaizdamas mūsu rokas

un tad mēs karājamies
kā aizlauzti pulksteņu pendeļi,
monotoni atsizdamies
pret vienu un to pašu
noti un plakni

nopērciet, mīļie, man laiku,
ir jūlijs,
tu mums cep uz plītiņas omleti,
neiet miegs un nemainās stopkadri,
jūsu bērni riesto savā naivajā maigumā,
nezinādami,
kā vēl sāpēs
viņu vārdi, aizlauztie glāsti
un pauzes režīma skatieni

nopērciet man vienu jūliju,
pilnu tevis un smieklu, un smieklu

..stopkadrs, tu skumji atskaties un nekad nepārkāp manu slieksni

***

neguļ pilsēta, neguļ,
ielej sūrumu somā kā konjaku sieviete blondā, kas sekoja
uguns kūlim uz galvas
caur tuneli šauro
pie tirgus

neguļ pilsēta, neguļ,
tā kā taksīši raujas pa nakti,
lai mūs izmestu
viņējos krastos

neguļ pilsēta, neguļ,
manās ausīs vēl klusiņām šūpojas
kādam pāvam
noplēsta
aste

***

piektdienas sindroms –
maigums pa visām porām –
aizvest tevi uz Romu, Parīzi, Londonu,
būt dzērvju kāsim, kas skrien gaisos un nemieg.
oktobris pieglaužas maigi un nervozi,
pieplok un trausli jutīgiem pirkstiem
uzlasa pēdējās
pīlādžu ogas
(maigums,
maigums
pa visām porām)

***

ko nozīmē būt kāda dzejnieka brālim,
kādam, kurš nezvejo vārdus,
bet katru rītu ceļas ap sešiem,
lai dotos uz stroiku?
ko nozīmē būt kāda dzejnieka brālim,
vāji rakstīt domrakstus,
sist veikaliem logus un viebties,
kad tu atkal jau mels
par saviem trohajiem, jambiem...
ko nozīmē būt kāda dzejnieka brālim,
ja jau brālim arī
vienmēr priekšā kāds
rainis?

***

svētdienas vakars.
tumsa piedzimst un sabiezē.
ceļš no Imantas, metāla putni skrien lejup
un piebremzē tikai sprīdi no mūsu brīvām
vai vientuļām galvām.
iela smaržo pēc gruzdošu namu un būdiņu paliekām,
un zem ādas jau mostas
atkal pirmdienas nemiers.
lūdzu, aizvediet mani,
lai nav atkal jau jāklausās,
kā aiz logiem un sienām
skumji elpo kāds bezmiegs.