Sātanisma drauds, bieds vai mīts

Sātanismam Latvijā līdz šim nav bijis veltīts tikpat kā neviens vērā ņemams pētījums vai akadēmiska publikācija. Šādai ignorancei varētu rast vairākus skaidrojumus. Reliģiju pētniekiem sātanisms nešķiet pietiekami interesanta tēma, jo Latvijā tas nekad nav pastāvējis tādā organizētā formā, lai to varētu uzskatīt par pilntiesīgu reliģisku kustību vai sektu. Ierasts, ka par sātanistiem dēvējas vien atsevišķi indivīdi vai – labākajā gadījumā – nelielas domubiedru grupiņas. Šādām grupām nav ne hierarhisku struktūru, ne sakrālu tekstu, ne kādu citu organizētas reliģijas pazīmju, kas pakļautos pētījumiem un ļautu nonākt pie argumentētiem slēdzieniem.

Radošajās aprindās savukārt sātanisms nav izpelnījies ievērību, jo galvenokārt tiek asociēts ar margināliem jauniešiem, kas lieto pentagrammu, melnas krāsas apģērbu un citus populārākos sātanisma kodus savstarpējās identifikācijas vai stila meklējumu nolūkos. Tādējādi sātanisma tematika, vai nu ignorēta pilnībā, vai ar smaidu uzlūkota kā naiva pusaudžu un antisociālu indivīdu aizraušanās, Latvijas kultūrslānī nav plaši pārstāvēta. Tiesa gan, vienu no retajiem vērā ņemamiem mēģinājumiem izpētīt sātanisma kustību Latvijā 1996. gada martā piedāvāja intelektuāļiem veltītais izdevums „Rīgas Laiks”. Tomēr šī publikācija tikai nostiprināja visai pretrunīgos un neskaidros priekšstatus par sātanistiem kā absurdu ideju pārņemtiem vientuļniekiem un pat noziedzniekiem ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem.

Varētu iebilst, ka sātanisms patiešām ir tikai viens no pašiem marginālākajiem izpausmes veidiem, kuru Latvijā pārstāv ja ne gluži nepieskaitāma, tad neievērojama minoritāte, tādēļ šim tematam pievērsties gluži vienkārši nav nopietna iemesla. Šāda iebilde būtu ļoti pamatota un saprotama. Ja vien vārds sātanisms atkal un atkal neielauztos publiskajā telpā, turklāt saistībā ar nopietniem noziedzīgiem nodarījumiem pret dzīvniekiem un nereti arī cilvēkiem. Turklāt katru reizi nākas pārliecināties, ka par sātanismu un tā praktizētājiem, ja neskaita dažus apšaubāmus stereotipus, joprojām nav pieejamas tikpat kā nekādas drošticamas informācijas.

Piemēram, 1993. gada jūlijā, kad asiņaina slepkavība tika pastrādāta Talsu rajona Mērsraga pagastā. Slepkava pirms tam bija atklāti runājis par visuresošu sātana eksistenci.

Piemēram, 1994. gada 15. martā, kad pēc asiņainas slepkavības Liepājā tika aizturēti divi deviņpadsmitgadīgi jaunieši. Viņi atzinās, ka ir piederējuši kādai sātanistu organizācijai.

Kā 2008. gada oktobrī, kad uz pareizticīgo baznīcas pamatiem Aizkrauklē tika atrastas jaunas meitenes mirstīgās atliekas. Apstākļi radīja aizdomas, ka noziegums varētu būt rituāla slepkavība.

Šie ir tikai daži no skaļākajiem notikumiem, starp kuriem būtu jāmin arī visai bieži reģistrētie dzīvnieku, īpaši – kaķu, spīdzināšanas gadījumi, dievnamu izlaupīšanas, kapsētu apgānīšanas un citi noziegumi, kuros manāmas pazīmes (simbolika, uz upura ķermeņa izgrieztas zīmes, vēstījumi u. tml.), kas varasiestādēm un masu medijiem ļauj tos klasificēt kā „rituālos” jeb „sātanistu” pastrādātos noziegumus.

Kā jau notiek gadījumos, kad nepastāv zinātniski pamatoti pētījumi un attiecīgā disciplīna akadēmiski nav pārstāvēta, ekspertu lomu uzņemas izklaides un masu mediju industrija. Teju katru no augstākminētajiem noziegumiem ir pavadījusi izvērstu publikāciju un TV sižetu rinda, kurā sātanisma birka visai neapdomīgi izmantota kā šaušalīgo slepkavību vienkāršots skaidrojums. Tādējādi kļūst viegli saprotams, kādēļ plašākā sabiedrībā šis termins vēl joprojām asociējas tikai un vienīgi ar dzīvnieku spīdzinātājiem, kapu apgānītājiem un – ļaunākajā gadījumā – vājprātīgiem slepkavām. Nevarētu teikt, ka šīs asociācijas ir gluži bez pamata, tomēr tās ne tuvu neatbilst patiesajai ainai tajā sfērā, kas slēpjas zem šī vienlaikus tik biedējošā un intriģējošā vārda – sātanisms. Tā, piemēram, Sātana Bībele, kura kalpo par pamatakmeni pasaulē lielākajai un pazīstamākajai sātanistu organizācijai Sātana baznīca, pavisam noteikti nav vainojama nevienā no dzīvnieku spīdzināšanas gadījumiem, par rituāla slepkavībām nemaz nerunājot. Varētu pat apgalvot pretējo – ja šī grāmata būtu bijusi pieejama jauniešiem, kuri kādu apsvērumu dēļ nolēmuši iesaistīties sātanistu kustībā, bet nav zinājuši labāku savas jaunās sātaniskās identitātes apliecināšanas veidu kā kaķu nomocīšana līdz nāvei, tad, iespējams, uz ielām būtu par dažiem kaķiem vairāk, bet nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādēs – pāris ieslodzīto mazāk.

Ņemot vērā visu, kas par sātanismu, Sātana Bībeli un Sātana baznīcu dzirdēts un masu medijos publicēts iepriekš, šāds apgalvojums varētu šķist pat klaji absurds. Tomēr atliek vien pašķirstīt šīs grāmatas lappuses, lai pārliecinātos par tā patiesumu. Aizliegums nodarīt pāri dzīvniekiem ir viens no Sātana Bībelē paustajiem pamatlikumiem. Tāpat kā kategorisks aizliegums sagādāt ciešanas bērniem vai bez iemesla uzbrukt līdzcilvēkiem. Protams, būtu naivi un pat muļķīgi cerēt, ka iespēja iepazīties ar sātanisma literatūras kanonu pilnībā novērsīs rituāla slepkavību un ar sātanismu saistīto noziegumu riskus. Galu galā cilvēki gadsimtiem ilgi ir laupījuši un slepkavojuši arī ar Kristus, Budas un visu pārējo dievu vārdiem uz lūpām. Tomēr tāpat ir arī skaidrs, ka oriģinālliteratūras pieejamība ļaus ne tikai labāk izprast šo fenomenu, bet sniegs iespēju izvēlēties starp masu mediju vardarbīgo sātanisma interpretāciju un pašas Sātana Bībeles piedāvāto uzvedības un rīcības kodeksu, kas, kā lasītājiem būs iespēja pārliecināties pašiem, ir apkārtējai sabiedrībai daudz nekaitīgāka mācība. Šis apsvērums tad arī kalpoja par galveno iemeslu grāmatas tulkošanai un izdošanai latviešu valodā.

Otrs iemesls ir teksta vērtība populārās un laikmetīgās kultūras aspektā. Sātana Bībele nenoliedzami ir viena no sava laika popkultūras ikonām, tieši tāpat kā tās autors Antons Šandors Lavejs (1930 –1997) un viņa dibinātā Sātana baznīca. Laveja formulētais sātanisms ir ietekmējis gan vairākas rokmūziķu paaudzes, gan Holivudas kino industriju (pats Lavejs ir piedalījies astoņu filmu tapšanā). Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados viņš kļuva par vienu no spilgtākajām ASV slavenībām. Nodēvēts par „Melno pāvestu”, Lavejs sniedza intervijas pasaules ietekmīgākajiem preses izdevumiem, tostarp žurnāliem Times un Newsweek. Viņa dzīvesstāsts kļuva par tabloīdu nerimstošas intereses objektu. Oficiāli reģistrētā Sātana baznīca kā tuvās pastardienas apliecinājums un ļaunuma personifikācija iekvēlināja neskaitāmu kristiešu sludinātāju fantāzijas. Tieši tāpat kā viņu kolēģi pirms vairākiem gadsimtiem, reliģiskie līderi jaundibinātās Sātana baznīcas locekļiem piedēvēja visus iedomājamos un grūtāk iedomājamos grēkus – sākot ar narkotiku izplatīšanu, līdz pat zīdaiņu slepkavībām un līķu apgānīšanām. Tāpat kā mūsdienu Latvijā, arī toreiz ASV pēc katras īpaši nežēlīgas slepkavības masu mediju un sabiedrības skati vispirms vērsās sātanistu virzienā. Viegli noprotams, ka tas tikai vairoja Laveja slavu un apvija viņa personību leģendām un dažādiem mītiem. Tomēr jāatzīst, ka, vēsu prātu paraugoties uz faktiem un nepastarpināti iepazīstoties ar viņa radītajiem tekstiem, atklājas aina, kas ne tuvu nav tik aizraujoša un krāšņa kā radītā leģenda. Leģenda, kuru par sevi radījis pats Lavejs. Tieši šī leģenda, nevis, kā varētu šķist pēc paviršas iepazīšanās ar sātanisma kustības vēsturi, viņa sarakstītā Sātana Bībele vai nodibinātā baznīca ir Antona Laveja dzīves spilgtākais un kreatīvākais sasniegums. Ja vēlaties – viņa radošā ģēnija apliecinājums.

Spriežot pēc oficiālās biogrāfijas, Laveja dzīve ir neticamu piedzīvojumu un mistisku sakritību kokteilis. Aizbēdzis no mājām pēc tam, kad kāds ģimenes loceklis mēģinājis sagriezt viņa seju ar nazi, mazais Antons pievienojas ceļojošā cirka trupai, kur izmācās par tīģeru dresētāju. Paaudzies viņš pamet cirku, īsu brīdi ielaižas sakaros ar tobrīd vēl nepazīstamo Merlinu Monro (Marilyn Monroe) un pelna naudu, spēlējot ērģeles – no rītiem baznīcā, vakaros striptīzklubā (vēlāk viņš teiks, ka abās iestādēs redzējis vienas un tās pašas sejas, kas radījis viņā skepsi pret reliģiju). Tad Lavejs uzsāk dienestu policijā, kur viņa pienākums ir fotografēt slepkavību upurus. Nedaudz vēlāk viņš atklāj sevī īpašas ekstrasensa spējas un kļūst par izmeklētāju-ekstrasensu. Visbeidzot Lavejs ievācas kādā pamestā Sanfrancisko bordelī – vēlāk plaši pazīstama vietā ar nosaukumu Melnais nams –, kur sāk noturēt regulāras lekcijas par okultisma, reliģijas un maģijas tematiem. Šie lasījumi tad arī kļūst par pamatu Sātana Bībelei, bet lekciju apmeklētāji – par pirmajiem topošās Sātana baznīcas locekļiem.

Tāda īsumā ir pasaulē pirmās atklātās un oficiāli reģistrētās sātanisma kustības priekšvēsture Laveja un viņa sekotāju redzējumā. Tomēr, tāpat kā pret visiem pārējiem Laveja vēlāk radītajiem tekstiem, arī pret viņa biogrāfijas datiem būtu prātīgi izturēties ar zināmu piesardzību, paturot prātā, ka tās uzdevums vispirmām kārtām ir leģendas radīšana un mīta nostiprināšana. Šādu skeptisku pieņēmumu apstiprina fakti, kuri skaidri liecina – lielākā daļa biogrāfisko datu ir vai nu tīrs fantāzijas auglis, vai arī nav pārbaudāmi. Viņš nekad nav ticies ar Merlinu Monro – aktrise nav strādājusi klubā, kurā Lavejs viņu esot iepazinis, un neviena no Monro jaunības dienu paziņām neatminas šādu romanci. Cirka Clyde Beatty, kura trupas sastāvā bijis Lavejs, attiecīgā perioda dokumentos nav atrodama persona ar šādu vārdu. Policijas departamentā, kur Lavejs it kā ieņēma fotogrāfa un izmeklētāja-ekstrasensa amatus, nav pieejamas nekādas norādes par viņa likumsarga karjeru. Sanfrancisko Melnais nams – Sātana baznīcas pirmā un slavenākā mītne –, spriežot pēc pilsētas hronikām, nekad nav bijis bordelis. Patiesībā šis namīpašums piederēja Laveja vecākiem (kas raisa zināmas šaubas arī par bērnības epizodi, kurā Lavejs aizbēg no vardarbīgās ģimenes uz neatgriešanos). Taču šos izdomājumus arī nevajadzētu uzlūkot kā vienkāršu, apzinātu maldināšanu. Drīzāk viņa biogrāfija būtu jāskata plašākā kontekstā – kā daļa no vēlāk radītās sātanisma kustības, kuras galvenais mērķis ir apmierināt cilvēka dabisko vēlmi pēc kā mistiska un intriģējoša. Tāpat kā Melnās mesas rituāls, kas, kā Sātana Bībelē atzīst pats Lavejs, nav pildīts ar kādu ezoterisku saturu, ja vien rituālā iesaistītā persona pati nevēlas tam tādu piešķirt. Drīzāk tas kalpo par mērķi apmierināt cilvēkā kopš senatnes ieprogrammēto dziņu pēc vienojošas kulta ceremonijas – Laveja skatījumā šeit nav būtiskas atšķirības starp, piemēram, katoļu baznīcas mesu, kādas nēģeru cilts atavistisku buršanās rituālu vai Sātana baznīcas noturētu kalpojumu. Viņaprāt, it viss šajā izrādē – gan mūzika, gan sakrālie teksti, gan rituāla dalībnieku apģērbs un vīraka smarža – pilda nevis garīga simbolisma nozīmi, bet ir radīts tikai un vienīgi zināmu cilvēka vēlmju piepildīšanai. Vienīgā atšķirība ir tā, ka sātanisti atšķirībā no pārējo reliģiju praktizētājiem apzinās šo aspektu un izvēlas to pēc savas brīvas gribas. Tieši to plašākā nozīmē arī apgalvo Sātana Bībelē paustā ideja par sātanistu, kurš rada pats savu dievu. Apzinoties, ka vēstures gaitā cilvēki ir veidojuši neskaitāmas reliģijas, pieskaņojot tās savām vajadzībām, Laveja sātanists vienkārši turpina tradīciju un rada dievu pēc „sava ģīmja un līdzības”. Tieši tāpat Lavejs rada mītu par sevi kā senās, bet šobrīd pirmoreiz atklātībā nākušās sātanisma reliģijas dibinātāju. Viņš ir kā aktieris, kurš raksta pats savu lugu, vienlaikus atrodoties uz skatuves. Arī sātaniskie rituāli ir tikai izrāde, kurai Lavejs ar Sātana Bībeles palīdzību uzraksta mūslaiku cilvēkam piemērotu scenāriju. Tieši tāpat visu publiskās karjeras laiku viņš rakstīja scenāriju pats savai dzīvei – līdz pat tādām detaļām kā efektīva, teatrāla parādīšanās viesiem no kādas apslēptas, speciāli šim nolūkam ierīkotas ailes istabas sienā vai pieradināts tīģeris mājas pagalmā kā tēlam atbilstošs skatuviskais rekvizīts. Viss radīts ar mērķi apmierināt publikas interesi un piepildīt reliģiskās alkas tiem, kuri nevēlas sekot nevienai reliģijai.

Atšķirībā no ateisma, kas piedāvā līdzīgu skatījumu uz reliģijas izcelšanos, Lavejs uzskata, ka reliģiskais kults apmierina noteiktas cilvēka un sabiedrības tieksmes, tādēļ no tā nav jāatsakās pilnībā. Šī pārliecība arī raksturo kopējo Sātana Bībeles pamattēmu par dzīvi, kuras galvenā jēga ir pēc iespējas pilnīgāka indivīda vēlmju piepildīšana. Protams, šī ideja nav nekas oriģināls. Tāpat arī Laveja Sātana baznīca neradās tukšā vietā. Tomēr bija nepieciešami daži priekšnosacījumi, lai kaut kas tik kontroversāls kā sātanisms varētu nebaidoties atklāt savu publisko seju un vēl iegūt valsts atzītu reliģiskās kustības statusu. Kā grāmatā Sātana baznīca raksta viens no pazīstamākajiem Laveja sekotājiem – ASV armijas pulkvedis Maikls Akvino (Michael Aquino) –, sātanisms Amerikā spēja uzplaukt tāpēc, ka tās iedzīvotāji kopumā jutās izteikti nomākti, bezcerīgi un meklēja iespēju izbēgt no drūmās realitātes. Turklāt viņi bija arī pietiekami vīlušies tajos bēgšanas ceļos, kurus piedāvāja reliģiskās konfesijas un citas tradicionālās kustības. Patiešām – 1966.gadā, kad Valpurģu naktī (30. aprīlī) Lavejs noskuva galvu un paziņoja par Sātana baznīcas atklāšanu, amerikāņiem netrūka iemeslu justies nomāktiem. Vjetnamas karš un prezidenta Džona Kenedija (John F. Kennedy) slepkavība bija divi no galvenajiem notikumiem, kas sagrāva amerikāņu pašapziņu un ticību nācijas nospraustajam kursam uz gaišu, mierpilnu nākotni. Tobrīd valsti vadīja ne pārāk šarmantais prezidents Lindons Džonsons (Lyndon B. Johnson), kurš nespēja apturēt pretkara noskaņojuma iedvesmoto nācijas šķelšanos. Bija uzaugusi pirmā pēckara paaudze, kas nekavējoties pieteica protestu visām iepriekšējām paaudzēm un to sludinātām vērtībām. Tas bija hipiju, studentu nemieru, Vudstokas un LSD laiks. Tieši LSD – narkotikas, kas pilnībā izmaina apziņas stāvokli, paverot „durvis uz citu realitāti”, – neiedomājamais patēriņš labi liecina par tā laika perioda tendencēm, it īpaši jaunākās paaudzes vidū. Visas šīs kustības epicentrs, protams, bija „brīvākā pilsēta Amerikā” – Sanfrancisko. Antons Lavejs, kurš sešdesmitajos gados bija ievācies Melnajā namā, tobrīd bija tikai viens no Sanfrancisko neskaitāmajiem pašpasludinātajiem guru, spiritistiem, magiem un dažnedažādu novirzienu „skolotājiem”. Viņa uz ielu stūriem dalītās skrejlapas, kas aicināja otrdienu un ceturtdienu vakaros pulksten 21.00 apmeklēt „neformālas lekcijas” Melnajā namā, apliecina Laveja visai plašo interešu un specialitāšu loku. „Spoki un apsēstība”, „Sāpju triumfs – sadomazohisma ierīces”, „Dzīvnieku maģiskās spējas”, „Nākotnes paredzēšana” – tādi ir daži no viņa piedāvāto lekciju tematiem. Vēlāk šo lekciju pieraksti tika apkopoti un daļēji kalpoja par Sātana Bībeles pamatu. Jāatzīst gan, ka lielāko daļu Sātana Bībeles teksta veido Laveja pārdomas par viņam tuvāko filozofu un domātāju darbiem, kā arī to interpretācijas. Ļoti skaidri to apliecina šīs grāmatas pirmizdevums, kurā Lavejs norāda veselu plejādi personību, kas viņu iedvesmojušas. Starp tām atrodams Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche), Frics Langs (Fritz Lang), Marks Tvens (Mark Twain) un pat Rasputins (Распу́тин). Vēlākajos izdevumos šī norāde tiek izņemta.

Laveja kritiķi izmanto šo bagātīgo atsauču un iedvesmas avotu klāstu par galveno argumentu Sātana Bībeles mazvērtībai. Viņuprāt, Laveja filozofiju veido vien brīvā formā atstāstītas vairāku ievērojamu filozofu atziņas. Sātana baznīcas locekļi savukārt nevis noraida šo kritiku, bet gan apgalvo, ka Laveja ieguldījums ir šo agrāk publicēto, bet savstarpēji nesaistīto tekstu apkopojums vienotā filozofijas sistēmā. Arī no Laveja rakstītā var secināt, ka viņš savus iedvesmas avotus – Nīči un Rasputinu ieskaitot – redz kā tipiskus sātanistus, kuri sabiedrības un politisko režīmu ierobežojumu dēļ nav varējuši vai gribējuši atklāt savu īsteno būtību. Šeit gan būtu vietā atgādinājums, ka Laveja sātanistam nav nekā kopīga ar sabiedrībā valdošo Sātana pielūdzēja tēlu, kurš savam pavēlniekam pienes cilvēku vai vismaz kaķu upurus. Sātanists, kā to skaidro Sātana Bībele, ir veiksmīgs cilvēks, kurš nepaļaujas ne uz vienu augstāku spēku, bet, vienkāršiem vārdiem runājot, ir „pats savas laimes kalējs”. Tas ir cilvēks, kurš attīsta savu ego un dara visu, lai to apmierinātu. Labs sātanists ir tāds, kuram ego vēlmes izdevies apmierināt pēc iespējas lielākā mērā. Būtu grūti nepamanīt Laveja aprakstītā sātanista ciešo līdzību ar mūsdienu modernā un veiksmīgā karjerista tēlu, ko ar plašu vērienu kultivē dzīves stila žurnāli. Analoģiju netrūkst arī citos aspektos – vērīgāks lasītājs pamanīs, ka „maģiskie” paņēmieni, kurus Sātana Bībelē Lavejs piedāvā kā palīglīdzekļus ātrākai mērķu sasniegšanai, daudzviet ir teju identiski pašpalīdzības grāmatu un glancēto žurnālu publikāciju klāstā aprakstītām sevis uzmundrināšanas un iedvesmošanas tehnikām.

Šeit tad rodas būtiskākais jautājums – kā Lavejam, kura idejas nebija pārāk oriģinālas ne toreiz Sanfrancisko, ne mūsdienu globalizētajā patērētāju sabiedrībā un kurš ne ar ko būtisku neatšķīrās no tūkstošiem citu līdzīgu tā laika mistiķu un pašpasludinātu skolotāju, izdevās iegūt pasaules mēroga atpazīstamību, kļūstot par vienu no zināmākajām pagājušā gadsimta popkultūras ikonām. Atbilde, šķiet, ir ļoti vienkārša un reizē paradoksāla – piešķirot savai kustībai sātanisma izkārtni. Lavejs Sātana Bībelē atzīst, ka daudzi viņam jautājuši, kādēļ gan organizāciju nenodēvēja humānisma vai kādā citā vārdā, ja reiz ar Sātana pielūgsmi tai ne tikai nav nekāda sakara, bet tā pat noraida Sātana eksistenci. Lai arī pats Lavejs sniedz nedaudz citādu skaidrojumu, ar diezgan lielu pārliecību var teikt – ja kustība nebūtu nodēvēta par sātanismu, tā nekad nebūtu kļuvusi ne par ko vairāk kā tikai vēl vienu nemanāmu, marginālu dīvaiņu grupiņu, par kuru neviens ārpus šaura, pāris desmitu interesentu loka nekad tā arī neko neuzzinātu.

Jēdziens Sātanisms jau daudzus gadsimtus ir uzturējis rietumu sabiedrības nerimstošu interesi, bailēm no absolūtā ļaunuma jaucoties ar neglābjamu ziņkāri par tumšāko no cilvēces šķautnēm. Tāpat kā viduslaikos, kad pirmoreiz apritē parādījās informācija par personām, kas apzināti pielūdz Sātanu un pienes dzīvnieku un cilvēku – it īpaši nekristītu zīdaiņu un nevainīgu meiteņu – upurus, arī mūsdienās priekšstats par sātanistu ir saglabājies teju nemainīgs. Nedaudz transformējies vienīgi ārējais tēls – modernajā pasaulē sātanists vairāk izskatās pēc melnā ādas mētelī tērpta gados jauna vīrieša ar gariem matiem un pentagrammas formas kuloniņa kaklā, bet visādi citādi viņam piedēvētie darbības principi un nežēlīgās izdarības īpaši nav mainījušās. Paradoksāli, bet lielākā daļa mūsdienu reliģijas pētnieku nākuši pie slēdziena, ka šo sātanista tēlu, visticamāk, ir radījusi pati kristīgā baznīca. Lai arī nevar noliegt, ka viduslaikos tiešām varēja eksistēt atsevišķi indivīdi, kuri praktizēja maģiju, pienesa upurus un uzskatīja, ka kalpo Sātanam, tomēr iedvesmu šādai rīcībai viņi visdrīzāk smēlās no reliģiskās literatūras, kurā tika sniegti sīki šādas sātaniskās prakses atainojumi. Labs piemērs, kas apstiprina šādu teoriju, ir 1486. gadā publicētā grāmata Raganu veseris. Tajā sniegti gan detalizēti sātanisko ceremoniju un noziegumu apraksti, gan publicēti ieteikumi, kā cīnīties pret Sātana pielūdzējiem. Šīs grāmatas autori bija divi katoļu mūki, tomēr katoļu baznīca nekavējoties grāmatu noraidīja, pasludinot to par klaju izdomājumu. Neskatoties uz to, ka visu Raganu veserī atrodamo informāciju abi mūki bija vienkārši sacerējuši, atrodoties klostera sienās, tā piedzīvoja vairākus desmitus atkārtotu izdevumu. Šobrīd vairs nav iespējams droši pateikt, vai viņi iedvesmu smēlās no realitātē pieredzētiem noziegumiem, vai arī dumpīgākie baznīcas pretinieki ietekmējās no abu mūku fantāzijām, realizējot tās dzīvē, bet zināmi apsvērumi liek domāt par labu pēdējam variantam. Katrā gadījumā kristīgās baznīcas pirmsākumos nav atrodamas nekādas ziņas par organizētām grupām, kuras apzināti pielūgušas Sātanu. Atbilstoši katoļu teoloģijai Sātanam pakalpojumu cilvēks izdara grēkojot. Tieši uz grēku tad arī mudina Sātans, un nekāda cita kalpošanas forma, pat ja kāds to nezināmu apsvērumu dēļ izvēlētos, nav ne vajadzīga, ne iespējama. No katoļu baznīcas perspektīvas ikviens ķeceris ir kas līdzīgs Sātana kalpam un tādēļ izslēdzams no baznīcas. Tātad šeit ne tuvu nav runa par, piemēram, zīdaiņu upurēšanu, bet gan tikai par patvaļīgu, baznīcai nepieņemamu tekstu interpretāciju. Patiesībā pats jēdziens sātanisms, ar to apzīmējot nevis atsevišķus ķecerus, raganas vai burvjus, bet gan organizētu kustību, pirmoreiz pieminēts vien 16. gadsimtā. To 1565. gadā iznākušajā grāmatā Anglijas baznīcas apoloģēze lietoja angļu izcelsmes teologs Tomass Hārdings, ar sātanismu apzīmējot Mārtiņa Lutera mācību, to pretstatot patiesi kristīgajai katoļu baznīcas doktrīnai. (Ironiskā kārtā pēc pāris gadiem Anglijas katoļu baznīca piesprieda Hārdingam nāvessodu uz sārta, apvainojot viņu herēzē – teologs bija aizguvis luterāņu mācību, kas noliedz vienu no katoļu dogmām par maizes un vīna substances pārtapšanu Kristus miesā un asinīs. Šā iemesla dēļ luterāņu un protestantu baznīcas Hārdingu godina kā mocekli). Itin kā lai atspēkotu šo apvainojumu, luterāņi ar kristietības vēsturē vēl nepieredzētu degsmi metās apkarot velna kalpus. Dedzību vēl tikai pastiprināja pats Mārtiņš Luters, kurš bieži sludināja par Sātana personisko un pastāvīgo klātbūtni, kas prasa tikpat pastāvīgu un nerimtīgu cīņu. Labi zināms ir anekdotiskais gadījums, kad slavenais reformators cīnījās ar Sātanu, metot tam ar tintnīcu. Viņa sekotāji nelaimīgā kārtā izvēlējās cietsirdīgākus cīņas paņēmienus.

Liecības par šo periodu glabā arī Latvijas galvaspilsētas bruģis – pēc tam, kad Doma baznīca no katoļiem pārgāja luterāņu kontrolē, ik gadu Doma laukumā un netālu esošajā Daugavas pietekā tika izpildītas aptuveni 600 publiskas eksekūcijas, izvirzot apsūdzības kalpošanā Sātanam. Tieši no šī laika tad arī saglabājušies bagātīgākie sātanisko ceremoniju apraksti, kad piefiksēti atzīšanās protokolos. Tāpat kā ar Raganu veseri, nav zināms, vai apsūdzētie tiešām slaktējuši zīdaiņus un no Sātana saņēmuši spēju lidot pa gaisu vai arī viņi, moku sola mudināti, tikai atstāstīja tautā cirkulējošās un garīdzniecības paspilgtinātās baumas.

Katrā gadījumā – nav neviena ticama avota, kas liktu domāt, ka līdz pat 1966. gadam eksistēja kāda nopietna, organizēta sātaniska kustība vai ordenis. Šādā aspektā Laveja dibinātā Sātana baznīca patiešām ir unikāls fenomens. Lai arī agrīnajos un vēlīnajos viduslaikos kristīgajā pasaulē, tāpat kā lielākajā daļā citu kultūru, figurēja liels skaits nezināmu autoru teksti par maģijas tematiku (šeit varētu minēt kaut vai mūsdienās renesansi piedzīvojušo kabalas literatūra), tomēr nevar runāt par kādu izteiktu sātanisko novirzienu. Derētu gan atcerēties, ka kristīgā izpratnē nodarbošanās ar jebkāda veida maģiju ir grēcīga, tātad – kalpošana Sātanam, un šis uzskats tad arī padara Laveja dibināto kustību par autentiski sātanisku, lai arī tā atšķirībā no kristietības neatzīst Sātanu kā personificētu būtni. Nav pat īstas skaidrības, no kurienes radies priekšstats, ka Sātanam nepieciešams upurēt zīdaiņus vai jaunavas. Ticamu norāžu okultajos tekstos, kas nebūtu radušies tiešā garīdzniecības un baznīcas literatūras ietekmē, uz šādu praksi nav iespējams atrast. Kā jau iepriekš minēts, tas tikpat labi varētu būt kaislīgāku garīdznieku izdomājums, kas pamatīgi iesakņojies sabiedrības apziņā, novedot pie apburtā loka sindroma. Tas, cik bēdīgu rezultātu var izraisīt šāda fantāziju jaukšana ar īstenību, redzams no augstāk pieminētās rituāla slepkavības Liepājā 1994. gada pavasarī. Maz ticams, ka jaunieši, kuri pastrādāja šo nežēlīgo noziegumu, vadījās pēc kādiem sātaniskiem tekstiem. Drīzāk gan pēc sabiedrībā valdošā priekšstata par to, kam tādos tekstos būtu jābūt sludinātam. No šāda punkta raugoties, Sātana Bībele kā pirmais plaši pieejamais un autentiski sātaniskais apcerējums pārcērt šo apburto loku.

Visbeidzot jāpiezīmē, ka Laveja dibinātā Sātana baznīca, lai arī zināmākā un biedru skaita ziņā ievērojamākā, tomēr ne tuvu nav vienīgā sātanistu organizācija. Tāpat kā kristietība, kur sastopami visdažādākie novirzieni un atzari, no kuriem dažās par kristīgām nodēvējušās sektās pat manāmas klaji kriminālistiskas tendences, tāpat arī sātanisms nekad nav bijis un nebūs vienota, monolīta reliģija. Nelielas grupiņas, kas sevi dēvē par sātanistiem, pastāvējušas arī Padomju Savienības teritorijā – pazīstamākā no tām ar nosaukumu Melnais eņģelis darbojas vēl šobrīd. Tāpat neskaitāmi klubi un ordeņi, kuru simbolikā vai dogmatikā sastopamas sātaniskas norādes, ir izkaisīti pa visu pasauli. Vairāki no tiem darbojas tikai interneta vidē, tādēļ precīzu šādu organizāciju skaitu nav iespējams aprēķināt. Lielākajā daļā gadījumu šos ordeņus veido pārdesmit entuziastu, kas seko kādam līderim. Tiem nav skaidri formulētas dogmatikas, un parasti to darbība aprobežojas ar diskusijām par sātaniskās subkultūras tematiku vai, sliktākajā gadījumā, sīko huligānismu. Tikai reizēm šīs robežas pārkāpj nopietnus likuma pantus, kā tas gadās pieminētā Melnā eņģeļa biedriem. Tomēr nevajadzētu nevienu no šīm grupām, sektām vai kustībām saistīt ar Sātana baznīcu vai Laveja definēto sātanismu. Lai arī īstam sātanistam, kā norādījis Lavejs, nav nepieciešams piederēt Sātana baznīcai, tomēr viņam vai viņai jāievēro Sātana Bībelē ietvertie baušļi. Tagad ar šiem baušļiem, kā arī pašu Sātana Bībeli, beidzot ir iespēja iepazīties arī latviešu lasītājam.