Izdevniecība "Zvaigzne ABC", 2014
Pēc garas un nogurdinošas dienas skolā es braucu gara vilciena priekšpēdējā vagonā pie loga un lasīju grāmatu. Mēs kupejā bijām trīs – pretī sēdošā dāma adīja, bet onkulis viņai līdzās klēpī turēja portfeli, kam rokturis notīts ar zilo līmlenti. Un tad es iesmējos. Smiekli paši izspruka laukā. Es atrāvu acis no grāmatas, lai pārliecinātos vai mani blakussēdētāji nav pamanījuši, ka smejos, un drošības labad noklepojos, lai gadījumā, ja viņi smieklus būtu dzirdējuši, saprastu, ka tas bijis vien klepus. Taču kolīdz atcerējos kā Alfona Trīcvaidziņa papagailis tantei Annai ieķērca sejā: "Nejēga, nejēga!", man atkal bija jāsmejas. "Trīcvaidziņš", tāpat kā "Trīs vīri laivā", "Šerloks Holmss" un Agatas Kristī krimiķi man bija atslodzes literatūra starp kaislībām, kas plosījās Viktora Igo, Čārlza Dikensa, māsu Brontē un Dafnes Di Morjē romānos. Taču pēc vairāk kā divdesmit gadiem pārlasot "Zvaigznes ABC" sērijā "Lasītprieks" izdoto, kādreiz Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Padomju Savienībā tik populāro Gerharda Holca-Baumerta grāmatu "Alfons Trīcvaidziņš. Kāda neveiksminieka stāsti", jutos mazliet vīlusies. Lai arī mans vecais "Trīcvaidziņš" bija apbružāts, pat nedaudz uzpūties no ilgās stāvēšanas malkas šķūnīti un oda pēc pelējuma, tomēr jaunā nolakotā grāmatiņa ātri vien tika aizvērta un ielikta plauktā. Šī pati vilšanās mani piemeklējusi, atverot lielāko daļu bērnības grāmatu, īpaši pieaugušo mīlas romānus, no kuriem bērnībā nevarēju atrauties, tāpēc nereti lasīju ar kabatas lukturīti zem segas. Tas ir tāpat kā grauzt "Selgas" cepumus, secinot, ka kādreiz tie garšoja pavisam citādi.
Kad manās rokās nonāca izdevniecības "Zvaigzne ABC" nesen izdotā grāmata bērniem "Tā stunda ir situsi, Risto Reperi!", pirmajā brīdī radās vēlēšanās to salīdzināt ar "Trīcvaidziņu". Un nevis ar "Trīcvaidziņu" pēc divdesmit gadiem, bet gan ar bērnības "Trīcvaidziņu", kam piebērta šķipsniņa Agatas Kristī un pat mazdrusciņ no romantiskā repertuāra.
To, ka somu rakstnieču Tīnas un Sinikas Nopolu (Tiina Nopola, Sinikka Nopola) grāmatu sērijai par Risto Reperi ir šobrīd aktuālā garša, pierāda tās lielā popularitāte. Tas ir stāsts par pārpratumu virkni, kurā iekuļas desmitgadīgais vienmēr un visur bungojošais zēns vārdā Risto. Notikumos klātesoša ir arī viņa neveiklā tante Rimta, kas atbalsta zēna muzikālās aktivitātes ar koka karotēm, jo "nekad nevar zināt, kāda operetes zvaigzne no viņa iznāks." Kaut gan pie latviešu lasītājiem šīs sērijas pirmā grāmata nonākusi ar nieka 17 gadu nobīdi kopš tās pirmizdevuma 1997. gadā, autores turpina gandrīz katru gadu uzrakstīt jaunu grāmatu par Risto – šogad iznāca jau četrpadsmitā grāmata ar nosaukumu "Reperis Risto un Seviļas sīkstulis" (Risto Räppääjä ja Sevillan saituri). Risto piedzīvojumi tulkoti 16 valodās, ekranizēti filmās, pārvērsti animācijas filmās, mūziklos un teātra izrādēs. Filma "Reperis Risto un velosipēdu zaglis" ( ja polkupyörävaras) 2010. gadā kļuvusi par Somijas skatītāko ģimenes filmu. Kā jau labai bērnu literatūrai pienākas, šai grāmatai ir paralēli stāsta slāņi, kas piemēroti gan vecākiem, gan bērniem – iemesls smieties būs ikvienam.
Bijušās bērnudārza audzinātājas Sinikas un žurnālistes Tīnas tandēms ir ārkārtīgi veiksmīgs. Viņas sarakstījušas vairāk nekā četrdesmit grāmatu bērniem un radījušas arī tādus iemīļotus un latviešu bērniem pazīstamus tēlus kā Salmenīte un Čībiņa (Heinähattu ja Vilttitossu), kas ir ne mazāk populāras par Risto. Repera prototips ir Sinikas dēls, kurš diendienā izteiksmīgi bungojis pa katliņiem un bļodām. Tēls dzima deviņdesmito gadu otrajā pusē – laikā, kad planētas ziemeļus aizsniedza 70-to gadu Bronksas hip hopa vilnis. Un Risto Reperis, gluži kā tolaik Somijā megapopulārās grupas "Raptori" raibās pidžmabiksēs tērptie puiši, repo:
Puti, puti, pollo makareno,
Tuti, tuti, pullo pukareno,
Supa, supa, topa bambolino,
Hupa, hupa, vipa, sole mio
Lakoniskā, par somu repu krietni vieglākā un rotaļīgākā ritmā pulsē visa grāmata, ko Ingrīda Peldekse no šķietami netulkojamās somu valodas pārnesusi uz latviešu. Ritms šī darba autorēm bijis viens no svarīgākajiem grāmatas komponentiem. Intervijās viņas teikušas, ka kopīgi apspriež katru komatu, katru vārdu un izsaukuma zīmi. Īsie teikumi galvenokārt veido dialogus, kas atspoguļo veidu, kādā grāmata sarakstīta – kopīgi diskutējot, strīdoties un smejoties. Radošais process viņām norit viegli, jo abām piemīt kopīga valodas un humora izjūta. Tieši cilvēciskais humors Tīnas un Sinikas grāmatas dara tik viegli uztveramas un pievilcīgas. Šī nav klasiskā bērnu literatūra, kurā aizraujoši iesaiņota pamācoša fabula. Risto Repera sērijā ar humoru tiek runāts par lielajām tēmām – vientulību, mīlestību, datoratkarību (Risto Räppääjä ja villi kone), un citām mūsdienu sabiedrības problēmām. Kad telefona operatore Rimta kārtējo reizi jautā: "Jums putekļusūcējs ir?" viņai atliek vien secināt: "Cilvēki mūsdienās ir tik steidzīgi. Es pat nepaspēju neko izstāstīt."
Somu autores neapiet arī mūsdienu vecāku problēmas un to ietekmi uz bērnu dzīvi. Salīdzinot grāmatās par Trīcvaidziņu vai Karlsonu sastopamo ģimenes modeli, kur priekšautu aizsējusi māmiņa cep kārdinoši smaržīgas kotletītes, kamēr tētis, pārnācis no darba kantorī, lasa avīzi, Nopolu grāmatās aina paveras cita. "Salmenītē un Čībiņā" abu māsiņu vecāki atbalsta ekoloģisko dzīvesveidu tik lielā mērā, ka dzīvot šādā ģimenē kļūst neiedomājami garlaicīgi – ne kūku, ne televizora, tāpēc meitenes izlemj aizmukt no mājām. Savukārt Risto mamma Ziloņkaula Krasta Universitātē pēta dažādu tautu bungošanu stilus, kamēr dēls atstāts "rezerves mammai" Rimtai, pie kuras praktiski dzīvo.
Mākslinieka Sami Toivonena un viņa sievas Aino Havukainenu ironiskajās ilustrācijās ne vien zīdainim ir sarkana un izvaikšķīta seja, bet arī māmiņa tikusi pie izbolītām acīm un atkārušās lūpas. Taču savdabīgie zīmējumi vietumis sniedz papildu informāciju, jo te var atrast detaļas, kuru pietrūkst tekstā. Piemēram, grāmatas nodaļu, kurā Rimtas sirdi cauršauj amora bulta, nobeidz atmosfēru uzburoša klusā daba – aizgrauzts Domino cepums, kūpoša tējas krūze, žurnāls "Lēdija" un blociņš, kurā sarakstīti iespējamie pievilcīgā kaimiņa vārdi ("Droši vien viņam ir tik smalks vārds, ka to nemaz nepiedienas izrunāt balsī. Lase, Laršs, Ludvigs, Leifs, Lambrusko, Lābans, Lučiāno... Lučiāno Lindbergs!") Atdzīšos, Rimtas slepenā mīlestība pret solīdo kaimiņu ir sižeta līnija, kurai vēlētos sekot arī nākamajās Risto sērijas grāmatās, jo mīlas jūtas ir arī viens no galvenajiem pārpratumu un neveiklo situāciju cēloņiem. Šī ir arī grāmata par vientulību, ko kādreiz savā dzīvē būs izjutis katrs. Par brīžiem, kad "pilsēta ir iztukšojusies", bet, neskatoties uz to, bērnam jāsarīko svētki, un balkons tiek izrotāts ozollapām. Un par to, kā mēs cenšamies izlikties smalkāki, nekā patiesībā esam. Rimta, kas pirms izsaukt uz mājām policiju, uzģērbj lietišķu kostīmu un ar putekļu lupatu noslauka grāmatu plauktus, noteikti neatļautos smieties vilcienā.
To, vai mana meita dos "Risto Reperi" lasīt arī saviem bērniem un vai viņai pēc 30 gadiem tas šķitīs tikpat smieklīgs kā man, rādīs laiks. Bet šobrīd tam ir pirmreizīguma garša.
0