Ar bērniem
16.09.2016

Princešu profesija

Komentē
0

Par Piretas Raudas grāmatu "Princese pa pastu" (apgāds "Liels un mazs", 2016) un žurnālu  "Princeses" (apgāds "Egmont Latvija", 2016)

Marijai vēl nebija gads, viņa tikko bija nostājusies uz savām kājiņām – ieģērbta brūnās samta biksītēs, ap kaklu dzintara zobu krelles – un aplūkoja sevi lielā spogulī. Mēs bijām atnākušās ciemos, un draudzenes omīte, skatoties, kā Marija sevi aplūko, noteica: "Īsta mammas princesīte!" Uz ko es, pašai par pārsteigumu, atcirtu: "Viņa nav nekāda princesīte! Viņa ir sportiste. Īsta sportiste!"

Tobrīd savu kulmināciju bija sasniegusi sajūta, ka princeses uzbrūk. Visu veikalu plaukti un kaimiņu tantes kopā sastājās korī un dziedāja: "Tev ir maza princesīte!" Mazs bērniņš ir milzīgs niansēm, smaržām un sajūtām pilns kosmoss, un to visu noplicināt līdz vienam princeses jēdzienam šķita šķebīgi. Princešu spiediens bija radījis sajūtu, kas varētu būt līdzīga, ja mēnešiem ilgi nāktos pārtikt no zefīra "Maigums". Tagad Marijai ir pieci gadi un esmu nomierinājusies. Viņa jau sen kā atsakās ģērbt bikses (kā puišeļiem), nēsāt brūnas un melnas drēbes (kaku krāsa un kā vilkam), un viņas mīļākā spēle ir kāzu ceremonija, kurā draudzene Alise (kalps) viņu salaulā ar draugu Augustu (princi fon Buklijē). Ziemassvētkos brālēns Marijai uzdāvināja Elzas plastmasas figūriņu ar maināmām, cietām (!) plastmasas kleitām (kas ļoti atgādināja skaņu necaurlaidīgo mūri ap princeses Kornēlijas kurkstošo vēderu vienā no grāmatas "Princese pa pastu" pasakām). Un jā, es reizēm padodos un nopērku meitai Disney princešu uzdevumu grāmatu, jo vairs nevaru izdomāt pārliecinošu un jēdzīgu argumentu, kāpēc to nedarīt. Taču uz Marijas plaukta stāv pastkarte ar karalienes mātes attēlu, jo viņa dzīvo pasaulē, kurā, par laimi, vēl ir īstas princeses.

Rozā spiediens izraisījis pretreakciju arī igauņu bērnu autorē un ilustratorē Piretā Raudā. Vismaz tā tiek rakstīts grāmatas "Princese pa pastu" anotācijā, un izdevums pieteikts kā zināms protests ierasti "salkanajām princešu grāmatām" un "tajās iepotētajiem ideāliem". Tās vāka centā ir paprāvā degunā iebāzts prāvs īkšķis jeb pasakas "Princeses deguns" galvenais varonis. Un man gribas iztēloties, ka šī princese – deguna urbinātāja ar bumbierveidīgo galvu – rāda garu degunu žurnāla "Princeses" vāka skaistulei Rozei, kas pavērtām lūpām un mirdzošām acīm graciozi izliekusi šmaugo vidukli. Arī turpinot iepazīties ar Piretas Raudas grāmatas varonēm, nepamet sajūta par dialogu, kurā jestru princešu armija izaicina būtnes no "burvīgajiem pasaku stāstiem", pie kuru vākiem pieplēvotas ēsmas – plastmasas sprādzes, spogulīši un tējas servīzes. Taču ne jau tāpēc, lai kaut ko pierādītu, bet gan lai parādītu, ka var arī citādāk.

Grāmatu ievada pasaka par princesi Iti un mazo meitenei Iti, kas viena uz otru skatās spogulī un nevar saprast, kura ir kura – princese ir parasta maza meitene vai parasta maza meitene – princese. Šī pasaka ir kā spēles noteikumi turpmākajam, kur par īstām princesēm kļūst ne vien parastas mazas meitenes, bet pat tik garlaicīga lieta kā skurstenis vai dubļu peļķe. Te ir tādas ekstravagantas dāmas kā princese Mūmija un princese Zilone, princese, kurai patīk urbināt degunu, princese, kurai ir nejauki līkas kājas, un princese, kurai kurkst vēders. Te ir gluži tradicionālas princeses, kuras saskaņā ar visiem stereotipiem dzīvo pilī un kurām pieder tūkstošiem kleitu, bet viņām arī jāuzņemas atbildība par saviem pavalstniekiem.

Pasakas ir īsas, taču arī pāris lappušu robežās autore paspējusi paveikt daudz. Katra princese nonāk sarežģītā situācijā, kam seko negaidīts pavērsiens, kurš noslēdzas ar asprātīgu atrisinājumu. Piemēram, princese, kas visu dara ačgārni – kakao dzer no šķīvja un kreklu nēsā virs kažoka –, tā vietā, lai ļautu sevi apēst pūķim, apēd to pati. Vai princese, kura baidās no tumsas, to aizliedz, bet tumsai nav kur sprukt un viņa iesprūk princeses kabatā, tur sarīko tējas dzeršanu ar zvaigznēm, un beigās kompānijai pievienojas arī pati princese. Par spīti tam, ka tiek nojaukta ikdienas ierastā lietu kārtība, saglabājas katras pasakas iekšējā, kompozicionālā loģika. Amizanta versija par Monu Lizu ir "Smaidošā princese", kur smaida noslēpums izrādās aiz uzgleznotās princeses vaiga aizbāzta ledene. No pastāvīgās karameļu sūkāšanas viņai samaitājas zobi, tas viss noved pie restaurācijas procesa, tāpēc turpmāk viņa izvēlas veselīgu uzturu – ābolus no blakus esošās klusās dabas. Katrs no trīsdesmit stāstiem nodemonstrē kādu "elegantu virāžu" – kā šo Piretas Raudas stila iezīmi raksturojuši kritiķi, arī vecākiem sagādājot mazu baudas mirkli. Košās detaļas kā žonglētāja bumbiņu virtene izkārtojas gaisā skaistos, koncentriskos lokos.

"Princese pa pastu" mums ar Mariju kļuva par vasaras vakaru rituālu. Meita pati lasīja saturu un izvēlējās noskaņojumam atbilstošākās princeses – vienvakar viņu ieintriģēja "Princeses Monikas līkās kājas", citu atkal "Princese Karlota un sarkstošais luksofors" vai "Princese, kura rēja". Arī nekāda lielā tirgošanās nesanāca, kad meita prasīja otro un trešo pasaku, jo "Princese pa pastu" raiti lasās priekšā.

Tomēr, lai arī cik ačgārnas šīs princeses būtu, par spīti līkajām kājām, riešanai, apaļumiem, vēdera kurkšķēšanai un citām atkāpēm no skaistuma standarta, viņas ir un paliek īstas princeses un nēsā rozā punktainas zeķītes arī tad, ja tām ir nejauki līkas kājas. Jo arī no rozā krāsas pavisam atteikties nevajag. Grāmatas vākiem piešķirts maigs zemeņu debesmannā tonis, bet iekšlapās melnbaltā minimālismā izpildītas pašas autores zīmētās princeses un viņu plikpaurainie, garausainie un kurkstošie, mīlošie prinči, kas Disney žurnāliņu varonēm varētu rādīties vien ļaunākajos murgos. Taisnības labad jāsaka, ka arī Disney princešu žurnāliņā piedāvātie stāsti nebija par to, ka princeses visu dienu sēž pilī un gaida savu princi. Konkursā par labāko tilta projektu uzvarēt Rozei palīdzēja grāmatu lasīšana ("Roze priecājās, ka varēja izmantot grāmatās iegūtās gudrības, lai palīdzētu sava ciemata iemītniekiem"), bet princesi Auroru izveidot torti kroņa formā un uzvarēt toršu cepšanas konkursā iedvesmoja draugi. ("Bet es to nebūtu izdomājusi bez mīļu draugu palīdzības!") Gluži kā ievārījums garlaicīgai brokastu putrai stāsti papildināti ar interaktīviem uzdevumiem (piemēram, jāprognozē turpmākā notikumu gaita, izvēloties vienu no trim atbilžu variantiem). Bet, kad visi darbiņi padarīti, kā balvu pie sienas var pielikt žurnāla vidējā atvērumā ieskavoto plakātu, kur zem zvaigžņotas nakts debesīm dejo skaistule ar briesmoni, bet abiem virs galvas zaigo atziņa: "Skaistums mīt dvēselē!" Par spīti šiem pūliņiem, tieši dvēsele ir tā, kuras pietrūkst šīm skaistulēm, savukārt Piretas Raudas princešu grāmata pilnīgi zum no emocionāla siltuma. Humorīgie stāstiņi ir tikpat dvēseliski, cik meistarīgi, jo ne brīdi nerodas sajūta, ka autore mēģina kratīt pirkstu un teikt, kas labs, kas slikts, un liekulīgi apgalvot, ka, piemēram, līkas kājas ir forši vai mūžīgi kurkstošs vēders – tīrie sīkumi. Taču autore veikli parāda, kā no citrona var pagatavot limonādi jeb nejauki līkas kājas pārvērst atsperēs un ar tām uzvarēt olimpiādē. Tāpat viņa parāda, ka nekad nevajag nokārt degunu, jo arī mākonīte, kuru vējš izraustīja par pretīgu mošķi ar plandīgām ausīm un kura izlija pelēkā dubļu peļķē, beigās tomēr satika savu īsto varžu princi. Visu šo raibo parādi noslēdz princese Punkta, ko apkopēja Hilda noturēja par mušas mellumu un ar vīkšķi izberzēja. Jo visu laiku tak nevar runāt un domāt tikai par princesēm!

Rakstītajam piemīt tāda atbrīvotības pakāpe, ka brīžam grūti iztēloties – to sarakstījusi pieaugusi sieviete. Taču intervijās autore sevi raksturo kā nopietnu būtni, kura interesējas par ārpolitiku un to, kas notiek viņas valstī. Tāpēc arī dažās pasakās uzdoti jautājumi lasītājām, piemēram, ko viņas būtu gatavas darīt, lai pavalstnieki neciestu trūkumu un būtu priecīgi. Interesanti, ka, rakstot šīs rindas, fonā ieslēgtais televizors rāda dokumentālo filmu par britu karalisko pāri Viljamu un Keitu. Garām slīd kadri, kuros Austrālijas un Jaunzēlandes vizītē skaistā, smaidošā Keita ar deviņus mēnešus veco dēlēnu uz rokām nemitīgi māj pūlim un fotogrāfiem. Eksperti komentē princeses uzvedību un kostīmus un secina, ka Keita "izveidojusi jaunu karalisko stilu, kas pozitīvi uzlādē cilvēkus visā pasaulē". Tā ir īstas princeses ikdiena, par kuru nekas nebija atrodams nedz jestrajā princešu grāmatā, nedz latviešu tautas pasakās un brīnišķīgo princešu stāstu žurnāliņā. Taču arī viņa dara to pašu darbu, ko pārējās kolēģes, – visām parastajām mazajām meitenēm liek skatīties spogulī un redzēt tur princesi. Lai tikai strādā, jo mēs taču negribam dzīvot pasaulē, kurā nav īstu princešu un visas meitenes tērpjas tikai brūnās biksēs un urbina degunu, vai ne? 

Tēmas

Anete Piņķe

Anete Piņķe ir studējusi mākslas vēsturi un mazliet sociālo antropoloģiju. Pa dienu audzina meitu, intervē un raksta dažādiem žurnāliem, pa naktīm raksta vēl šo to. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!