Par Johannas Šaibles grāmatu bērniem "Reiz bija un reiz būs" (no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone, izdevniecība "Liels un mazs", 2023)
Sapnī pieredzēju apokalipsi. Bija iestājusies mūžīgā ziema, zemi sedza sniega sega, un kļuva tikai aizvien aukstāks. Pasaules gals bija pienācis negaidot. Gluži kā reiz katra cilvēka dzīvē, jauns pavasaris vienkārši vairs neatnāca. Neviens īsti nezināja, kāpēc un kas atgadījies, bet temperatūra nu jau bija mīnus 20, kļuva tikai aukstāks un ierastais pavasara sākums sen bija pagājis. Sapnī mēs visi ar 90% iespējamību pieņēmām, ka mūs sagaida drīza nāve. Sapnis bija ļoti atmosfērisks – izjūtu, ka pasaule ap mani lēnām, bet neapstādināmi sarūk, es laikam vairs neaizmirsīšu nekad. Tajā mirklī sapratu, kā ir dzīvot pasaulē, kura reiz bija, bet kuras vairs nekad nebūs.
Mēs esam tā pieraduši uztvert sevi kā indivīdus, kas dzīvo nošķirti ne vien cits no cita, bet arī no pasaules, ka aizmirstam, cik būtiski domāšanas veicināšanā ir ne vien simboli un koncepti, bet arī noskaņa un atmosfēra, kurā domājam un dzīvojam. Lasītā tekstā atmosfēras nozīme bieži parādās visai spilgti. Droši vien katrs esam pieredzējuši saspēli starp lasāmo tekstu un vietu un laiku, kurā to lasām. Klusā novakarē pie kamīna grāmata var atstāt citādu iespaidu nekā piesmakušā vilcienā lietainā rītā. Es varu pateikt, ka pieredzēju apokalipsi, bet manu iekšējo noskaņojumu aprakstīt nav iespējams.
Johanna Šaible noskaņas radīšanai izmanto grāmatas neparasto dizainu. "Reiz bija un reiz būs" cenšas aptvert laiku, sākot ar miljardiem gadu senu pagātni. Stāstījums virzās no pagātnes uz tagadni – lappuses grāmatā sarūk, līdz autore nonāk pie pašreizējā mirkļa ietērpšanas vienā teikumā grāmatas vidū, kur atlicis tikai neliels 5x5 centimetru kvadrātiņš. Virzoties no tagadnes uz nākotni, iespējas un lapaspuses atkal paplašinās, bet nojausmas par pagātni pārvēršas sapņojumos par nākotni. Tādējādi lasītājs nonāk galvenajā lomā, pasaulei sašaurinoties līdz viņa personiskajam pieredzējumam par pašreizējo mirkli, un turpmāk ceļo nākotnes iespējās, kuru apvāršņi vēl ir netverami plaši un neizzināti.
Lasot grāmatu kopā ar saviem bērniem, ar interesi izlasījām lappuses, kas grāmatā vēstīja par pagātni. Autores koncepts ir vienkāršs, bet iedarbīgs. Katrā lappusē ir viens teikums, kas apraksta tajā redzamo laika periodu. Kamēr pagātne attēlota kā neizzināma un tāla, "šis mirklis" vismazākajā grāmatas lappusītē sašaurinās līdz mūsu personiskajam pieredzējumam un vēstī: "Tagad! Vēlies kaut ko!" Autores uzdevums acīmredzami nav bijis sniegt vēsturisku informāciju, grāmatas mērķis ir drīzāk radīt īpašu noskaņu, kuras iespaidā izvērtēt savu pieredzi. Tādējādi grāmata ne vien ļauj pārdomāt pasaules un cilvēces izcelšanos, bet savā ziņā sniedz klusu mājienu par to, cik noslēpumaini, sarežģīti un daudzslāņaini ir tie procesi, kas, satekot vienā upē, izraisījuši šo mirkli. Patiesi – ik mirklis ir visu seno un neizdibināmo norišu tiešs, bet vienlaikus šķietami nejaušs un netverams rezultāts. Tikai viena lappuse šķir gadu miljardus no miljoniem, kamēr starp minūti un tagadnes mirkli arī ir veselas lappuses atšķirība. Tas varētu norādīt uz cilvēces nevērību, senus notikumus uztverot kā vienotu naratīvu iepretim skrupulozajai sīkumainībai, ar kādu analizējam savu patiesībā nenozīmīgo ikdienas dzīvi. Bet varbūt šādas lappušu pārmaiņas no lielākām mazākās gluži vienkārši atbilst arī ierastākajai cilvēka laika izpratnei? Iespējama arī cita interpretācija – tā ir autores klusa norāde uz Visuma un pasaules lēnajām laika izmaiņām iepretim cilvēka ātri skrienošās pasaules pieredzei.
Tagadnes laika saplūšanu lasītāja pieredzējumā varētu, protams, kritizēt kā antropocentrisku vai pat zināmā mērā dēvēt par egocentrisku. Lai arī tas atbilst mūsu laika pieredzējumam un veicina bērnos pārdomas par pasaules neizmērojamo plašumu, vienlaikus šī atbilstība atkārto un nostiprina ikdienišķās gaidas, ka visa pasaules vēsture tās īstenotībā ir pakārtota šim tieši manas eksistences mirklim. Te var paslavēt autori par spēju attēlot vēsturi bērniem saprotamā formā, vienlaikus meklējot jaunus veidus, kā ļaut mirkli pieredzēt plašāk, viņpus katra paša pasaules šaurības, par kuru mājienu dod lappušu mazais izmērs grāmatas viducī.
Ar interesi šķīrām lappuses tālāk cerībā, ka nu grāmatā nonāksim šķietami aizraujošākajā daļā, taču savā lasījumā nonācām vien pie secinājumiem, ka egocentrisms, kas piemīt cilvēka domāšanai par pagātni un tagadni, turpinās arī grāmatas otrajā daļā, kas veltīta nākotnei. Kas tad reiz būs? Mēs bijām gaidījušas, ka autore, sekojot pirmās daļas uzstādījumam, otrajā daļā, lappusēm no mazām izplūstot plašākās un virzoties pretī netveramajai nākotnei, attālināsies no mūsu personiskās pieredzes. Tomēr grāmata no tās vairs neatstājās. Tā tikai turpināja savu ceļu no vispārīgā pie konkrētā – katra lasītāja iespējamās nākotnes, liekot atbildēt uz jautājumiem: "Kā tu svinēsi dzimšanas dienu? Vai tev kādreiz būs bērni? Kādu nākotni tu vēlies?" Labi, ka grāmata vismaz nepajautāja, vai mēs plānojam investēt akcijās un kādu pensijas plānu domājam izvēlēties.
Grūti teikt, vai bērniem šī pieeja ir atbilstošākā un ciktāl tā veicina domāšanu par nākotni, taču vienu varu teikt droši – šos jautājumus bērni ikdienā jau dzird pietiekami bieži, tāpēc mums ar vecāko meitu šķita, ka grāmata nepiedāvā nekādu fundamentāli atšķirīgu skatījumu no ierastā. Par to liecināja arī manu jaunāko meitu zudusī interese par grāmatas šķirstīšanu, un, lai gan centos no viņām izdabūt kādu komentāru par uzdotajiem jautājumiem, lielākoties par atbildi dzirdēju neieinteresētu "nezinu" un tam atbilstoši atmosfērisku dīdīšanos pa dīvānu gaidās pēc brīvlaišanas. Ar vecāko, pirmo savas dzīves desmitgadi jau izdzīvojušo meitu abas nonācām pie līdzīgiem secinājumiem – grāmatas lappuses fiziski paplašinās, bet patiesībā ir palikušas pašā mazākajā lappusītē: "Tagad! Vēlies kaut ko!"
Te gan jāpiebilst, ka grāmatas dizains, protams, atbilst idejai, ka ikviens nākotnei uzdotais jautājums attālinās laikā, tāpēc arī atbilde uz to kļūst aizvien nekonkrētāka un mazāk ticama, kontekstualizējot netveramo nākotni ar iepriekš iezīmēto pagātnes daudzslāņainību un neparastību. Ja vienam tas liks domāt par cilvēka egoismu, citā tas raisīs pārdomas par savu iespējami pozitīvo lomu nākotnes veidošanā. Vēl citā lasījumā grāmatas vēstījums var pat palikt pavisam neievērots, un es neņemšos spriest, kāda attieksme būtu pareizākā. Tā kā grāmatā ir samērā maz teksta, "Reiz bija un reiz būs" iedarbību paredzēt ir neiespējami, un tā drīzāk ir atkarīga no tā, kādā noskaņā katrs no mums to atvērs – ja kādudien grāmata liksies triviāla, tad citā, mainoties garastāvoklim, tās vēstījums varbūt atstās spilgtu iespaidu.
Tomēr nevaru arī noklusēt, ka viss, kas, domājot par nākotni, liek pārsteigumā ieplesties manu meitu acīm, – klimata pārmaiņas, sestā sugu izmiršana, nākotnes iespējamie ledus laikmeti vai saules lēnā, bet nepielūdzamā nāve – no grāmatas lappusēm ir dzēsts, atstājot vietu tikai personīgās nākotnes celšanai. Rodas sajūta, ka pasaule pēc manis kā lasītāja radīšanas ir padevusies un atteikusies no savas nākotnes manas nākotnes vārdā. Var jau būt, ka tas ir pat atbilstoši antropocēna uzdotajiem jautājumiem cilvēcei, tikai šaubos, vai tādu vēstījumu grāmatā spēj ielasīt arī mazais lasītājs. Tādējādi cerētā neizdibināmā pasaules nākotne no grāmatas šķiet izzudusi uz neatgriešanos, bet pasaulīte – sarukusi maza, maziņa.
Plašumi asociatīvi saistās ar brīvību, bet varbūt pasaulīte bez plašām nezināmā lappusēm patiesībā nemaz nav tik slikta? Ja domājam individuālās pieredzes ietvarā, bērna nākotne, kuras lapas sākotnēji ir plašas un neaprakstītas, pamazām patiešām sarūk, bērnam augot aizvien lielākam un iezīmējot savas dzīves aprises. Pabeidzot vidusskolu, mēs izdarām izvēli, kur studēt vai strādāt, un, uzsākot studijas un apgūstot profesiju, samazinām savas iespējas darīt jelko citu. Vēlāk daudzi dibina ģimeni un tā atsakās no nezināmajām iespējām. Pasaule ap mums sarūk ikreiz, kad kaut kas pietuvojas realitātei tik ļoti, ka liek to ne vien apzināties, bet arī aktīvi dzīvot jaunajā realitātē. Tādā veidā neziņas brīvību aizstāj cita, reālā pieredzējuma brīvība. Vecumdienās, kad ķermenis pamazām pārstāj klausīt, samazinot iespējas pārvietoties vai domāt plašās abstrakcijās, pasaule varbūt atkal kļūst šaurāka, vienlaikus, iespējams, nodrošinot brīvību no jauna pasaules iekarotāja dzīvesveida uzliktajiem pienākumiem. Ja tā, varbūt grāmatas saturs būtu atbilstošāks, ja individuālās nākotnes lapiņas kļūtu tikai aizvien mazākas?
Tomēr pasaule ap mums var sarukt arī citādi. Kad domājam par pasaules galu, sarukšana liecina par neizbēgamību, bezcerību un visu lietu beigām. Tu it kā vēl esi, bet zini, ka viss esošais ir neizbēgami sašaurinājies līdz "Tagad!", kurā "Vēlies kaut ko!" kļūst bezjēdzīgs. Tāpēc neizbēgami jāuzdod arī jautājums: vai tiešām nākotnes pārdomās būtiskas ir tikai manas personīgās vēlmes un idejas? Varbūt atbilstošāk nākotnes lapās būtu uzdot jautājumus: "Kad beigsies karš? Ko mēs vēl izgudrosim? Kādos darbos cilvēki nākotnē strādās? Kādi dzīvnieki izmirs, un kas dzīvos uz zemes pēc cilvēkiem? Vai nākotne patiesi ir plaša un neizdibināma, vai arī pasaule ap mums pakāpeniski sarūk, neizbēgami liekot uzdot jautājumu – vai un cik ilgi vēl kaut kas būs?"
Lai arī mūsu lasījums šajā grāmatas daļā ir kritisks, tomēr interesanti, ka šīs pārdomas veidojās tieši dialogā ar grāmatu, tā paverot plašu lauku sarunām par individuālās nākotnes nozīmi, iecerēm un plāniem, kontekstualizējot tos ar jautājumiem, ar kuriem mēs labprāt būtu sastapušās arī grāmatas lappusēs. Varbūt izzudušie jautājumi nemaz nav pavisam dzēsti, bet tikai prasmīgi nomaskēti aiz šķietami triviālām pārdomām par zināmo un mazāk zināmo katra paša pieredzējumā, liekot katram izsvērt savas attiecības ar daudzšķautņaino un noslēpumaino pasauli?
Te atkal atgriežos nesenā sapņa noskaņās un secinu, ka galvenais jautājums, ko grāmata man uzdod, ir: vai, ļaujot savām pārdomām par turpmāko sašaurināties līdz katra individuālajām iecerēm attiecībā uz izglītību, ģimenes stāvokli vai nākotnes pensijas fondu, pasaule ap mums neizbēgami nesabruks?
0