Foto: Unsplash
 
Raksti
26.10.2021

Filozofs un bērns: mūsu sastapšanās

Komentē
1

– Mammu, ko tu dari?
– Rakstu.
– Par ko tu raksti?
– Laikam jau par cilvēku.
– Bet, mammu, neviens nezina, kas ir cilvēks!
– Nezina gan.
– Tad kāpēc tu raksti par cilvēku, ja tu nezini, kas tas ir??? 

Ne velti trešā pārvērtība Nīčes darbā "Tā runāja Zaratustra" aiz visu pasaules nastu nesošā kamieļa un dumpīgā lauvas ir tieši bērns – brīvais un rotaļīgais jaunu vērtību radītājs. Šķiet, Nīče bērnā saskatīja unikālas ētiskās un estētiskās attiecības ar pasauli, kur bērns reprezentē pasaulē iesaistītu subjektivitāti – vēl nesarautas saites ar savu miesiskumu un cilvēku savstarpējību, kas tomēr neliedz bērnam pastāvēt par savu "es" un atrasties, šķiet, viņpus laba un ļauna. Savukārt filozofe Sigridura Torgisdotira (Sigridur Thorgeirsdottir) uzsver bērna tēla nozīmi miesiskās kritiskās domāšanas rāmējumā [1] un norāda, ka bērna un zīdaiņa afektīvā pieredzes perspektīva, kurā lielāka nozīme ir pasaules nepastarpinātībai, ļauj pārdomāt tos dzīves un domāšanas aspektus, kas pieaugušo filozofiskajā domā ir nepietiekami novērtēti. Tostarp viņa uzsver, ka bērna dzimšana, patības veidošanās un uztvere ļauj pārdomāt veidus, kā abstrakto domāšanu papildināt ar iemiesotu domāšanu, kas cilvēka, viņa ķermeņa un vides attiecības ļautu uztvert nepastarpināti. Varbūt, lai rastu atbildes uz jautājumu, kā mūsu domāšanu iespējams mainīt, jāatceras bērnība?

Šo iemeslu dēļ kāda radinieka ciniski ironiskais izsmiekls: "Paskat tik, mūsu filozofi sarunājas ar bērnu," – laikā, kad savu bērnu mums ar vīru vēl nebija, ir vienlaikus absurds, bet arī negaidīti jēgpilns situācijas neparastības novērtējums. Proti, lai arī šo izteikumu, protams, motivējis nepamatots priekšstats, ka filozofs kaut kā būtiski (un šajā gadījumā – droši vien negatīvi) atšķiras no citiem, pār kuriem tas paslējis savu degunu un stumda mākoņus, nespējīgs tvert ikdienišķākus dzīves apriņķus, pie kuriem tad nu pieder bērni, tas tomēr iezīmē arī filozofa un bērna tikšanās potenciālo neparastību, ja domājam par to, ko filozofs no bērna varētu mācīties. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā filozofiskajai domai tradicionāli piemītošo abstrakciju, kas sarunā ar trīsgadnieku bieži kļūst bezjēdzīga, un bērnam piemītošo diametrāli pretējo tiešumu un miesisko iemestību pasaulē, attiecībās ar bērniem var sajust to, kā  abstraktajai domāšanai šad tad pietrūkst.

Tāpēc jāatzīstas, ka uzsākt rakstu par filozofa sarunām ar bērniem man bija grūti. Lai gan manā pūra lādē ir daudz it kā neparastu sarunu ar bērniem, negribētos domāt, ka filozofes statuss vien piešķir šīm sarunām kādu īpašu neparastības pakāpi. Tādējādi man nav kritēriju, kā vērtēt līdzības un atšķirības, ko manā vecākošanas ikdienā ienes profesionālā pieredze. Tomēr šajās sarunās ir kaut kas īpašs ne tikai man kā mammai, bet arī kā filozofei, jo tās atkal un atkal liek pārdomāt šķietami pašsaprotamo no savu bērnu skatpunkta.

 

Pelēkā 100 000 nokrāsas

Ar bērniem ģimenē runājam gandrīz par visu un cenšamies nemelot. Tomēr runājam par to, kas interesē bērniem pašiem, neuzbāžoties ar (iespējami traumējošu) informāciju, ko neviens no mums neprasa. Kā vienu no interesantākajiem jautājumiem atceros vecākās meitas četru gadu vecumā uzdoto: "Mammīt, no kā nomira latviešu slavenība x?" Šis jautājums uzsāka garu sarunu par aknu cirozi un tās iespējamajiem iemesliem.

Šī saruna man ļāva saprast, cik viegli cilvēkā ieaudzināt melnbaltus priekšstatus par pasauli, bet cik grūti reizēm izskaidrot tās sarežģītību. Tad nu mēģinājām noskaidrot, kāpēc mamma ar tēti dažreiz lieto alkoholu, ja slavenība x no tā ir nomirusi, ko nozīmē depresija un kā no tās var nomirt? Kāpēc nosodāma rīcība dažreiz ir jāizprot, un kāda nozīme pieaugušā rīcībā ir tam, ko viņš pieredzējis bērnībā?

Līdzīgu sarunu mums ir daudz, un tās visas savā ziņā liekamas kastītē "kā neiemācīt par daudz". Tās ir sarunas, kurās jāiemāca domāt pelēkā 100 000 nokrāsās, taču vienojošais tām ir bērnu labestīgi naivā apmierinātība ar vienkāršām atbildēm, kas rada kārdinājumu ļauties šai šķietami nevainīgajai, bet bīstamajai lietu un parādību iekārtošanai tām paredzētās "kastītēs".

"Voldemorts ir sliktais, tāpēc viņš ir jānošauj. Viņš taču ir sliktais, vai ne, mammīt?"

Un tad tu domā, par ko stāstīt vispirms – par nacionālsociālismu vai bērnības traumām? Vai varbūt abus stāstus iespējams kaut kā savienot? "Neviens nav tikai slikts vai labs, meitiņ, cilvēki ir ļoti dažādi, un droši vien sliktajiem bērnībā ir gājis ļoti bēdīgi. Ne vienmēr, bet tā gadās. Vai tad Voldemorts nebija bērnunamā?"

Bet, ja saruna tomēr izvērstos par Hitleru, varbūt vienkāršāk būtu atbildēt, ka sliktie jānošauj?

– Bet kāpēc Dumidors nespēja nogalināt Grindelvaldu?
– Viņi mīlēja viens otru, meitiņ.
Bet vairs taču ne, Grindelvalds bija ļauns!
Jā, bet mīlestība jau tik viegli nepāriet. Tu zini, ka tas otrs ir slikts, bet nogalēt nespēj.
Ai, nu, nē, es zinu, viņi bija devuši nelaužamo solījumu….

Dažreiz mammas gudrelībām tur nav vietas.

 

Domāt pašam ar savu galvu?

Jebkurš lēmums nepieļaut ideoloģizāciju, protams, pats par sevi ir ideoloģisks, bet par to es īsti neuztraucos. "Objektīvas zināšanas" – tas pats par sevi ir oksimorons, ja zināšana ir indivīda zināšana par kaut ko vai kādu citu jeb lietu subjektīva savstarpējā relācija. Tāpēc es mierīgu sirdi pieņemu patriotisma ieaudzināšanu bērnudārzā, māmiņdienas kartīšu zīmēšanu un Halovīna ķirbjus – ja vien bērnam par to visu nerodas jautājumi. Cita lieta, ja pēc "karavīru" ciemošanās dārziņā mierinu meitu, ka ir arī "karasievas", vai norādu, ka tulpes pašu dārzā māmiņai labāk neplūkt, jo tad tās tik ātri nenomirs.

Tomēr dažos jautājumos šķiet svarīgi atturēties no indoktrinācijas, un te nu pavisam nopietni nācies pārdomāt – kā neiemācīt par daudz? Kas notiek ar cilvēku, kaķi un mušu pēc nāves? Vai tur ārā ir vēl kāds vai kaut kas? Vai citplanētieši eksistē? Es negribu reliģiozi ieaudzināt ateismu, jo nekas man nešķiet dogmatiskāk kā vienas konkrētas mācības uzspiešana. Un bērnībā dzirdētais paliek ar mums visilgāk.

Tāpēc vēlme ļaut domāt pašiem rada sarežģījumus – vai tik nav tā, ka, bērnībā iemācot jautāt, es indoktrinēju bērnus būt mūžīgā neziņā? Tad jau laikam tā tomēr ir ideoloģija – tāda pati, tikai citāda. Tāpēc man nākas secināt, ka mums visiem šie lēmumi ir jāpieņem. Pat tad, ja šķiet – "es jau ne, es cenšos pēc iespējas demokrātiskāk, es mācu, ka viedokļi ir atšķirīgi".

Manos centienos neradikalizēt bērna domāšanu meitas man vēlreiz parāda arī to, ka autonoma domāšana nemaz nepastāv – mēs visi esam saistīti cits ar citu un pasauli, kurā dzīvojam, tāpēc varbūt mana sākotnējā vēlme iemācīt bērniem domāt pašiem ir balstīta maldīgā priekšstatā par racionalitātes un individualitātes vērtību (Apgaismības laikmeta indoktrinācija manī?) un šis sākotnējais priekšstats ir jāpārformulē? Skaidrs taču, ka ikviens domā to, ko domā citi viņam līdzās.

Nesen vaicāju meitai:

– Klau, bet tevi vispār nekaitina, ka tevi visi sauc par bērnu?
– Nekaitina? Bet es esmu bērns, kas tur, kam kaitināt.

 

Kā izstāstīt neiedomājamo?

Kā noprotams no iepriekš teiktā, sarunu par nāvi, dzimšanu un visu ar to saistīto ir daudz, sevišķi jau tāpēc, ka bērniem patiešām ir liela interese par visu, kas saistīts ar cilvēka dzīves ceļu, kurā viņi tik nesen devušies. Līdz šim manā pieredzē sarunas par nosacīti dabiskiem dzīves procesiem vēl ne reizi nav izraisījušas pārlieku neizpratni vai kaut kā manāmi traumējušas bērnus. Nāvi esmu centusies skaidrot dažādi – sākot jau ar vīra beigto kukaiņu kolekciju, ko viņām ļoti patīk pētīt un kas atvieglo paskaidrojumus par to, kāpēc kāds ir un tad pēkšņi vairs nav. Prieks par tētim sagādātu atrastu beigtu lapseni gan nekādi nestājas ceļā izmisumam par mušpapīrā iestrēgušu taureni vai mušu, kura esot grūtniece un kuras iznīcībā mēs tagad esam vainojami. "Es ar tevi nerunāšu, tēt, tu nogalināji grūtnieci!" vecākā meita viegli noskaņo pret vecāku fronti arī savas uzticamās sekotājas.

Diametrāli pretējas reizēm ir sarunas par sabiedrības norisēm, un vissarežģītākās laikam ir tās par vēsturiskiem notikumiem. Tieši šajās sarunās man atklājas bērna sākotnējais ētiskums, kam svešas savējo un svešo kategorijas. Meitu sejas izteiksme drīzāk liecina, ka viņām atklājusies sabiedrības šokējošā nežēlība. Teiksim tā, šajās sarunās bieži parādās pasaules ikdienišķā un lietišķā absurda necilvēcīgā seja.

Tās pārsvarā ir sarunas, kuras uzsāku netīšām. Vienudien, piemēram, runājamies par dzīvnieciņiem, un mana piecgadīgā meita kaut ko pārklausās un jautā: "Ko, kas žņaudza un nogalināja visus cilvēkus?" – uz ko es nedomājot izsperu: "Tas jau kā Hitlers…" Un ar to pietiek, jo neizbēgami seko jautājums par to, kas tad tas Hitlers tāds ir.

Šeit sarunā iesaistās vecākā meita: "Nu tas, Renāt, bija tāds sliktais onkulis, kam patika tikai blondi cilvēki, bet pašam bija tumši mati." Kādu brīdi apspriežam Otrā pasaules kara šausmas, ebrejus, vāciešus un to, vai Hitleram bija "arī kaut kas pret cilvēku deguniem", bet galvenokārt – ir skaidrs, ka fašisma loģika bērniem gluži vienkārši ir neiedomājama: kā tas ir, ka tu vari piedzimt nepareizs? Kā tas vispār var ienākt prātā?

 

Ko pastāsta klusēšana?

Vēl daudz varētu rakstīt par sarunām ar bērniem un ne tikai – arī par pārdomām, ko manī izraisījusi trešās klases mācību viela, kaut vai vārdšķiras, kas obligāti kārtojamas galmā, kur galvenā loma piešķirta karalim lietvārdam. Taču nobeigumā man šķiet būtiski pieminēt, ka attiecībās ar bērniem nozīmīgākā man aizvien ir klusēšana jeb tas, kā bērni nerunājot (un vēl nemākot runāt) man iemāca nepasakāmo. Par kopīgu tapšanu un mīlestību, par visa esošā mainīgumu un patības nenosakāmajām robežām. Par visu to, ko filozofija bieži vien novērtē par zemu vai izliekas nemanām – kāda nozīme ir mūsu savstarpējai miesiskai saiknei, pieskārienam, glāstam un arī sitienam. Bērni man māca visu to, kas ir pirms un starp vārdiem un pateikto. Arī par to, kā mēs mācāmies domāt un apgūstam konceptus caur pieskārienu loģiku.

Būdami vislielākie egoisti, bērnudārznieki ir arī vismīlošākie altruisti – un šajās šķietamajās pretrunās viņi jūtas kā zivis ūdenī pirms nepieciešamības pārdomāt, kur beidzas "es" un sākas "cits". Šķiet, viņi īsteno savu gribu, ne mirkli neapšaubot savu atkarību no citiem. Tikai pieaugušajiem ir grūti būt pašiem, neesot pašpietiekamiem.

Meita iesit un redz, ka man sāp. Viņas sejā parādās manas sāpes un kauns. Viņa neatvainojas un stāv, uzmetusi lūpu. Es saku: "Man sāpēja, mīļumiņ, par ko tu tā dusmojies?" Viņa samīļo mani un saka: "Sabučosimies ar deguniem?" Un mēs salabstam, kļūstot priecīgas kopā.

Caur šo savstarpējo saikni patības trauslās robežas vairs nešķiet tik biedējošas – bērns atklāj man savstarpējības spēku. Jo tikai caur citu mēs ienākam pasaulē, lai liktu tai griezties ap mums.

 

P.S.

Šī teksta tapšana, protams, izvērtās ironiska, jo man nācās bērniem paskaidrot, ka nevaru ar viņiem šobrīd sarunāties, jo rakstu par to, kā ar viņiem sarunājos.


[1] The Philosophy of the Child and philosophical thinking. IAPh 2021. Sigridur Thorgeirsdottir (2021). Skatīt: https://youtu.be/PAaaK35ZNIg?list=PLk7u6-nmv4F60ibVfWF2J_XQZmgFKKXCc

Anne Sauka

Anne Sauka ir LU Vēstures un filozofijas fakultātes vadošā pētniece un docente.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!