Jūnijā vairākās Helsinku mākslas telpās norisinājās jauns Baltijas valstu skatuves mākslas festivāls "Baltic Take Over", kas uzsākts pēc biedrības "Latvijas Jaunā teātra institūts" iniciatīvas kopā ar Baltijas valstu partneriem. Festivāla mērķis – ne vien iepazīstināt Somijas un starptautisko publiku ar mūsu laikmetīgo skatuvi, bet arī lauzt pat tuvējās kaimiņvalstīs valdošo priekšstatu par Baltijas valstīm kā vienu lielumu un ļaut iepazīt mūsu atšķirīgās balsis, kas nebūt nav vienkāršas un saskanīgas. Pēc festivāla somu žurnālisti jūsmīgi rakstīja – "mēs pat nenojautām, kā mums pietrūka" un "paldies, ka atgriezāt Helsinkos festivāla atmosfēru, kuru pēdējos 10 gados bijām pazaudējuši".
Mākslinieku kolektīva "Laukku" dalībnieces Agnese Bordjukova, Inta Balode, Ginta Grūbe, Agate Bankava un Laima Jansone, gatavojoties festivālam "Eskus" rezidencē, cītīgi veica pierakstus dienasgrāmatā. Tajā fiksētas mākslinieču izjūtas nedēļas garumā – pirms-pirmizrādes uztraukums, svešās pilsētas pieredze, kā arī mēģinājums palūkoties uz sevi no malas. "Laukku" grupa festivālā uzstājās vienā no Helsinku centrālajiem laukumiem ar septiņas stundas garu interaktīvu brīvdabas izrādi "Izsapņot ārthausu", kas horeogrāfijas valodā risina sarunu starp celtniekiem un māksliniekiem, iepazīstinot skatītāju ar grūtībām, ar kurām nākas saskarties jaunas telpas veidotājiem, tostarp pievēršoties izdegšanai, kā arī migrācijai, sociāli ekonomiskiem jautājumiem un tam, vai spējam gūt baudu no tā, ko darām.
Pirmā diena
Agnese: Iespēja strādāt rezidencē tiešām ir zināma greznība. Diezgan strauji top skaidrs, ka visi komandas biedri uzreiz spēj pieslēgties darbam – kolektīvā radīšanā nav pašsaprotami, ka cilvēki var veltīt nedalītu un līdzvērtīgu daudzumu laika kopīgai lietai. Daudzi ir rūpējušies par to, lai "Laukku" varētu piedalīties šajā projektā un būt šeit, Helsinkos, "Eskus" rezidencē – man ir svarīgi to apjaust un novērtēt. Latvijā bieži jūtos tā, ka mākslas radīšanai nav laika vai piemērotu apstākļu.
Pirmā diena pārsvarā tiek veltīta, lai būvētu konkrētas ainas. Runājam par estētiskajām izvēlēm un vienojamies, ka dažas ainas gribam veidot bez spiediena būt saprastām vai kalpot kanoniem vai normām.
Ginta: Darbs pamazām biezinās, slāņojas un veidojas. Pie šīs septiņu stundu izrādes strādājam jau vismaz gadu, bet intensīvākais darbs notiek tieši pēdējā mēneša laikā. Iesākot pēdējo nedēļu pirms pirmizrādes, intensitāte dubultojas. Kā teica Agnese, strādājam arī naktsmaiņas. Pieķeru sevi pie nedrošības domām, bet vienmēr vēlos atgādināt sev un citiem, ka mākslinieka darbs nav hobijs un mākslinieka maize nav aplausi, bet īsts ēdiens.
Otrā diena
Laima: Krīzes diena. Kā jau otrajā trešajā dienā pieklājas. Baltās naktis. VISU nakti gaišs. Ķermenis vēl nav apradis. Šausmīgi daudz saldumu. Laikam stress.
Ginta: Jūtama spriedze, pirmās dienas eiforija jau noplakusi. Kolēģi sāk atgādināt, cik tuvu ir izrāde un cik daudz vēl nezināmā. Izdevās salikt vēl vienu kopīgo fragmentu. Vakaros nododamies akadēmiskās rakstniecības klubiņam, jo man un, kā izrādās, arī citām kolēģēm paralēli darbam pie performances jāraksta recenzijas, jālasa studentu rakstu darbi.
Agate: Helsinku arhitektūra aicina dzīvot. Pamanīju, ka šādas sajūtas man rodas, vērojot celtnes no 20. gadsimta sākuma. No kurienes šī sajūta? Vai arī cilvēkiem, tolaik staigājot pa pilsētu, bija tāda pati sajūta kā šobrīd man? Vai arī šī sajūta tolaik radās par senākām celtnēm, koka apbūvi? Vai 20. gadsimta sākuma celtnes ar jūgendstila plānojumu, augstajiem griestiem, lielajiem logiem kaut kādā ziņā iemieso ikdienas dzīves pilnību?
Trešā diena
Agnese: Šeit var reāli un praktiski piedzīvot to, ka daži jautājumi vienkārši atrisinās, jo kāds cits uzņemas atbildību un iniciatīvu. Kopīgā radīšanā katrs ir savā individuālajā procesā, bet atsaucas kopējai idejai. Grupā spontāni rodas ironiski joki, rotaļas ar mākslas faktiem, un to vajag izmantot. Radīšana un domāšana par radošo procesu kļūst daudz vieglāka, ja nav jārūpējas par tādiem praktiskiem apstākļiem kā telpa, nauda. No tukšuma un šķietamas nīkšanas rodas vērtīgas domas. Tas palīdz uznākt virspusē kaut kam, ko nevar sadzirdēt nemitīgā aktivitātē.
Ginta: Strādājam ar atkritumiem. Festivāls "The Baltic Trash Over". Velo kameras ir lielisks materiāls. Šodien daudz strādājām individuāli. Laima spēlēja klavieres un iedeva telpā foršu enerģiju. Ļoti labas sajūtas mijas ar ne tik labām. Ievēroju, ka kolēģi brīžiem ar interesi noskatās manā darbā. Ceru, ka arī kāds performances skatītājs manu staciju uzlūkos ar interesi. Laima ierakstīja urbšanas un zāģēšanas skaņas un sāka tās miksēt ar klavierēm un bītu. Mazliet sirreāli klausīties, kā darbnīcas trokšņi tepat manā priekšā pārtop skaņdarbā (Laima to droši vien tā nesauktu).
Laima: Saliku skaņas, ritmu un tempu, ieliku Gintas zāģa bītu kulminācijā, ierakstījām arī urbi, kas pārsteidzošā kārtā izklausās pēc kādas balss vai ārkārtīgi emocionāla instrumenta soliņa. Nenovērtējiet urbi par zemu! Un tad nu nāca pusdienu pauze un klavieres. Noslīku taustiņos. Saliku kopā ar elektroniku. Jāieraksta kvalitatīvi. Jāizstrādā. Šis nu beidzot ir kaut kas, kas man patīk.
Ceturtā diena
Inta: Arī somi svin spāru svētkus. Viņiem šī tradīcija nāk no talkām. Rezidenču centrā "Eskus" bija tīklošanas pasākums ar rozā vīnu, desu, sieru, gumijkonfektēm. Par visiem padomāts. Kautrīgie ziemeļvalstinieki un baltieši pulcējas savos burbuļos. "Laukku" grupai pieslēdzas kāda aktīva tīklotāja. Mums esot ļoti aktuāla un svarīga darba tēma. Jocīgi gan, ka sarunā par celtniekiem no Baltijas viņa uzreiz pāriet uz stāstu par viesstrādniekiem, kas nesen veikuši rekonstrukcijas darbus pie "Eskus". Darbinieki brīnījušies, kāpēc viņi ne ēd, ne dzer. Izrādās, viņiem esot bijis ramadāns. Vai tiešām visi ārzemnieki ir vienā maisā bāžami? Vai tiešām galvenais ir tas, ka viesstrādnieki ir tik ļoti no citas pasaules? Tā arī nesapratu, kāpēc mums ir aktuāla tēma. Uz ielas vērojam celtniekus. Viņiem ir tik smuki kostīmi. Mūsu palienētās darba drēbes ir kā karikatūra pretstatā smalkajiem Somijas celtnieku kostīmiem. Kam mēs esam karikatūra? Cerams, sev. Anna Slido saka: mums esot savs rokraksts, un tas ir kruti. Kā izsapņot telpu, kur visiem ir omulīgi. Everyone is welcome here. Utopija. Ja Utopija ir vieta, kuras nav, bet mēs vienmēr atrodamies kādā vietā, tad vienīgais, ko ar šo vietu var darīt, ir veidot to par vietu, kuras nav.
Laima: No rīta braucu iespēlēt klavieres. Kaut kas neparasts atvērās. Dodot laiku un telpu, kompozīcija risinās pati. Pēc tam likām kopā vairākas daļas. Ierakstījām Agneses solo varžu daļā, ierakstījām riņķus, kas atgādina varžu kori, un pa vidu bija jāpastaigājas ar delfīnu. Aina gatava. Pēcāk ēšanas pauze ar uzdevumu. Iedomājieties: mēs, piecas dāmas celtnieku tērpos, sēžam Helsinku centrā, ēdam pusdienas no kārbiņām un skatāmies acīs reāliem celtniekiem. Tas būtu ideālā pasaulē, šoreiz nesanāca. Bet efekts varētu būt interesants.
Piektā diena
Agnese: Sāku apjaust, ko nozīmē būt laukumā septiņas stundas. Sarunā ar lietuviešu kolēģi Annu-Mariju Adomaitīti, kas savā solo performancē arī pētījusi darbu, izskanēja doma, ka ilglaicīgās performances ir lieliska iespēja neparedzamajam – kam tādam, kas citādi nenotiktu. Tas man deva vispārēju sajūtu par to, kādai jābūt gatavības pakāpei un klātbūtnei performancē. Kā sagatavoties nezināmajam? Tāds ir galvenais jautājums. Gatavība reaģēt un pielāgoties konkrētajā mirklī notiekošajam būs viena no galvenajām prasmēm, kas jāpraktizē šajā mākslinieciskās būvniecības praksē. Taupu enerģiju. Liekas, ka piektdien tās vajadzēs daudz.
Sestā diena
Agnese: Pēc darba studijā dodamies uz Helsinku lielo un samērā jauno dejas māju "Tanssin talo". Tur notiek pirmā festivāla izrāde – lietuvieša Povila Basta jeb Miss Plastica izrāde "Concent". Pēc tam visi devās uz netālo "Viirus" teātri, kur pirmizrādi piedzīvoja teātra grupas "Kvadrifrons" izrāde "Kad guļošais mostas". Uz galda Latvijā ražots sidrs, kas sarūpēts ar Latvijas vēstniecības Helsinkos gādību. Tā tiek atklāts festivāls.
Anna Ulberte nebeidz priecāties, ka "Viirus" viņiem bija iespēja izmantot veselas piecas dūmmašīnas! Aprunājos ar citiem, un vēl vairāk apstiprinās novērojums, ka visas skatuves un to pārvaldītāji ir ļoti atsaucīgi. Man Helsinkos šķiet viegli darboties, jo infrastruktūra atbalsta māksliniekus un iedzīvotājus. Varbūt tā ir tikai mana viesmākslinieces sajūsma, nepazīstot šo vidi tik labi. Ilgi atklāšanā nepaliekam, jo rīt pašām atkal darba diena.
Septītā diena pazuda mēģinājumos, un pienāca astotā – pirmizrādes diena
Agnese: Visu nedēļu cerējām, ka nelīs, jo nav plāna, kā pasargāt mūzikas atskaņošanai nepieciešamo tehniku. Laikapstākļi ir mūsu pusē, jo laiks ir saulains, bet ne karsts. Tomēr mūs pārsteidza kaut kas, ko iepriekš, apmeklējot laukumu, nebijām sastapušas. Seklajā baseinā pie "Kiasmas" muzeja peldēja un bradāja daudzu zosu (varbūt tās bija pīles?) ar mazuļiem. Uz bruģa pie baseina, ko bijām plānojušas izmantot kā sava ārthausa būvlaukumu, bija daudz zaļu putnu kaku, un neizskatījās, ka putni plāno doties prom. Apmēram divdesmit minūtes vēlāk tapa skaidrs, ka putni tomēr labprātīgi dosies citur, tikai mazuļi saviem spēkiem nevarēja izrāpties no baseina. Inta un Ginta kopā ar dažiem vietējiem izmēģināja dažādas stratēģijas: beigās nostrādāja baseina iekšpusē Agates ieliktais ķieģelis – mazie putnēni varēja uzlēkt uz apmales un doties tālākā pilsētas izpētē. Laukums nu bija mūsu rīcībā. Salasījām kakas, iznesām galdus, paletes, kastes un bijām gatavas sākt būvniecības simulāciju.
Septiņu stundu publiska darbošanās izrādījās gana raits process, kurš, lai arī vairākas reizes iestrēga, tomēr atkal turpināja ripot. Es no būvlaukuma izgāju tikai vienu reizi septiņu stundu laikā. Skatītāji viegli pieslēdzās varžu ainai, arī vestu pārgājieniem. Pēdējās stundas laikā uz izkrāsotā ārthausa paklāja būvlaukuma viducī vienlaikus atradās vislielākais skaits cilvēku. Sarunas uz zaļā paklāja man šķita ļoti vērtīgas, jo noritēja dabiski un viegli, kopā sapņojot un pārspriežot perfektas mākslas telpas detaļas un kopējo ietvaru.
Ginta: Izrāde "traps" kaut kādā ziņā bija pārsteidzoši laba. Varbūt tāpēc, ka tur bija mušas, un tāpēc, ka Johans Rozenbergs ir ļoti gaiša personība, kas asi kontrastē ar viņa spēlēto varoni. Cik ļoti priekšnesuma skatīšanos ietekmē tas, vai esi pazīstams ar cilvēku, kurš uzstājas? To nav iespējams izmērīt, bet radās sajūta, ka, iepriekš kaut nedaudz iepazinusi izpildītājus, es uz izrādēm gāju ar jau iepriekš izveidotām gaidām.
Ja saskaitītu visas izrādes un izdalītu ar to skaitu, izveidotos mākslīgo dūmu mutulī kuļājošos/ agonējošu cilvēku čupiņa, kas saplūst vienā veselumā. Vairākās izrādēs ievēroju vēlmi saslaucīt kopā daudz mazu daļiņu, lai tās saveltu vienotā veselumā kā sniega bumbu. Miss Plastica priekšnesuma otrajā daļā Povils Bastis burtiski saplūda ar cirka mākslinieku Konstantinu Kosovecu. Viņiem izdevās panākt, ka divi ķermeņi ir tā savīti, ka no tiesas grūti izšķirt, kura roka piestiprinās kuram no ķermeņiem.
Arī izrādē "I slave: contemporary love story" horeogrāfes Greta Grinevičūte un Agniete Lisičkinaite gulēja viena pār otru, burtiski citējot pāru gulēšanas paradumus. Viņas saplūda vienā cilvēkā, ietilpstot abas vienā kleitā.
Agate: Par izrādi "Savādi cilvēki, kas stāv ļoti savādi" Latvijā biju dzirdējusi vairākkārt, nebija sanācis to redzēt. Žēl, jo būtu to ieteikusi saviem draugiem, radiem un jauniešiem. Platona Buravicka un Armanda Siliņa duets ir bauda acīm un ausīm. Abiem māksliniekiem ir ne tikai izkopta izpratne un spēja radīt skaņu, bet arī izteiksmīga un plastiska ķermeņa valoda, kas dod iespēju salīdzinoši viegli saslēgties ar neierasto salikumu: rave ritmu un operas dziedājumu.
Īpašu izrādes noskaņu piedzīvoju mākslinieces Karolinas Poskus darbā "Lucky Charm". Izrādes scenogrāfiskais uzstādījums veidoja noskaņu, kurā es varēju ceļot no vienas pasaules citā visam pāri levitējošās Karolinas vadībā zem lielas, sarkanas burvju cepures. Festivāla noslēguma ballītē privātā sarunā Karolīna dalījās ar izrādes radošo procesu, stāstot par laiku, kurā praktizējusi dažādas ezoteriskas, reizēm ezotērētas prakses, kā arī devusies uz raganu saietiem. Vienā no tiem raganas centušās piešķirt maģiskas spējas kāda zīmola limonādei.
Inta: Festivāla programma liecina, ka Baltijas mākslinieki galvenokārt domā par neesošām pasaulēm – postapokaliptiskie "Kvadrifrona" zombiji ar lielisku Paulas Pļavnieces guļus rāpšanos pēdējā pasaules vēja ģeneratorā. Pilnīgi pieņemošais, apcerīgais Povila Basta darbs "Concent", kurā pieredzam a la bārbijas solo, sadomazohistiski kostīmi, divu vīriešu boksa duets ar kailiem torsiem un ķermeniski jutīgs, meditatīvs savijušos vīriešu duets minimālistiskā gaismā. Johans Rozenbergs ieaicina pārdesmit skatītājus savā intīmajā pazemes valstībā ar zemiem griestiem, prāvu pulku īstu mušu, porolona zarnām un silikona mēlēm, kuras viena pēc otras izbirst no viņa mutes. Tur ir arī dzimšanas dienas svinības ar enerģijas dzērienu un dziesmu. Viss it kā riebīgais ir tik aizkustinoši mīļš. Kolēģi, kas redzēja izrādi Tallinā, gan neko mīļu neatceras. Viss ir vērotāja acīs. Karolina Poskus iejutās gaišreģes tēlā un prezentēja varenu, krustiņdūrienu tehnikā izšūtu gleznu kolekciju, vienlaikus gan neticami sakarīgi runājot par karu Ukrainā, gan izstāstot pāris anekdotes par Putina iešanu pie zīlniecēm, gan lūdzot rīkstēm pateikt, vai karš beigsies šogad. Diemžēl rīkstes saka – nē. Ir pilnīgas muļķības 21. gadsimtā ticēt kaut kādām rīkstēm. Turklāt tādām, kas zālē atrod tikai vienu cilvēku, kam izrāde nepatīk, – šīs pašas izrādes producenti.
2