Psihiatri, psihologi, psihoterapijas speciālisti, ārsti psihoterapeiti – dažādie psih- profesiju speciālisti. Lielajam vairumam cilvēku viņi visi šķiet vienādi, un atšķirības katrā specialitātē paliek noslēptas aiz puszināmu terminu un jēdzienu plīvura. Vieni darbojas ar klīniskajām izpētēm, citi ar diagnozēm, vēl citi ar terapiju, turklāt pārstāv kaut kādus virzienus un skolas. Brīdī, kad trūkst spēka tikt galā ar ikdienu un jāsaprot, pie kā vērsties pēc palīdzības, tas ir uzdevums, kas labākajā gadījumā izstiepjas pa pirmajām trim gūgles meklētāja lapām. Sliktākajā gadījumā atšķirības starp nozarēm tā arī paliek miglā tītas un vienkārši jācer, ka paveiksies. Šķiet, pēc līdzīga principa rīkojas mediji, kad nepieciešams eksperta viedoklis, un tad nereti ikviens no psih- jomas pārstāvjiem ir gana labs, lai tiktu iecelts par vienīgās patiesības paudēju un īsteno celmlauzi, neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks patiesi ir eksperts konkrētajā jautājumā. Taču patiesībā? Es nezinu, kā ir patiesībā. Varu balstīties tikai savos novērojumos par "patiesību" kā cilvēks, kurš lielu daļu savas dzīves strādājis, mācījies psih- nozarē un nonācis pie pāris personīgām hipotēzēm par atšķirībām starp ekspertiem.
Latvijā visa psihiskās veselības padarīšana, atskaitot smagi slimo pacientu aprūpi, ir diezgan jauna. Salīdzinot ar citām valstīm, kur psih- nozares sākušas attīstīties līdz ar psiholoģijas zinātnes tēva Vilhelma Vunta pirmajiem pētījumiem 1879. gadā, Latvijā psiholoģiju aktīvi sāka attīstīt tikai 90. gadu beigās, bet tās popularitātes uzplaukumu esam piedzīvojuši samērā nesen, proti, pēdējā desmitgadē. Pie vainas mūsu salīdzinoši vēlīnajai interesei par jomu ir PSRS īpašās attiecības ar psiholoģiju kā pētniecības nozari. Tā tika uzlūkota ar lielu interesi, bet vienlaikus arī atturību, tādēļ attīstība tādā mērogā kā tagad nemaz nevarēja notikt. Tas vienmēr jāpatur prātā, domājot, ka saprotam kaut ko par psih- nozarēm vai psiholoģijas zinātni. To apliecina kaut vai tas, ka izglītības vai labklājības jomās visām problēmām par atrisinājumu aizvien kalpo "aizvest pie psihologa". Mūsu kolektīvās zināšanas šajā jautājumā ir salīdzinoši mazas, un tas atspoguļojas gan tajā, kā psih- nozares tiek uzlūkotas, gan tajā, kā tās tiek dalītas akadēmiskajā un ārstniecības vidē.
Spilgts piemērs minētajam ir hierarhiskās attiecības, kuras tiek piedēvētas psih- nozaru pārstāvjiem. Piemēram, jebkurš, kas saņēmis titulu "ārsts", tiek uzlūkots kā labāks un kompetentāks. Šajā gadījumā uzvarētāji ir psihiatri, kuri godam nopelnījuši šo statusu ar ilgāku studiju laiku, plašāku izpratni par cilvēka bioloģiju un medicīnu kā nozari. Taču psihe un psiholoģija, kas ir psih- nozaru uzmanības lokā, ir daudz plašāka, piemēram, tajā ietilpst rūpes par medicīniski veseliem cilvēkiem. Tā nodarbojas arī ar pilnīgi nemedicīniskiem jautājumiem, piemēram: kā cilvēki domā, kā viņi uzvedīsies konkrētā vidē, kā viņiem iemācīt rīkoties atšķirīgi u.c. Šeit kā nākamie "hierarhijā" būtu jāievieto psihologi, kas aplūko cilvēku ietekmējošos domāšanas, uztveres un sociālos faktorus no zinātniskās perspektīvas. Taču ar to nepietiek: lai cilvēkam liktu justies labāk vai ārstētu, nepieciešams iedarboties veidā, kas spēj panākt pārmaiņas. Te talkā nāk psihoterapija, kas runā dažādās cilvēka uztveres frekvencēs un spēj nodot idejas tādā valodā, kādā klients saprot. Bet patiesībā viss ir vēl sarežģītāk: ja reiz uz psih- nozarēm tik tiešām skatāmies hierarhiski, mums būtu jāspēj novilkt robežu starp to, kas ir svarīgāks – cilvēka bioloģija, domāšanas un uzvedības izpratne vai spēja veicināt pārmaiņas.
Man uz šīm psih- nozarēm patīk lūkoties caur prizmu, ko veido nozares uzkrātās akadēmiskās zināšanas. Atcerēsimies neseno diskusiju par pirmās ģimnāzijas absolventiem, kas nevienā sarunā neaizmirsīs pieminēt, no kuras skolas nākuši. Līdzīgi ir ar psih- nozarēm: ideju skola principā noteiks to, kā speciālists skatīsies uz cilvēku un tā mijiedarbību ar pasauli.
Ārsti psihoterapeiti nāk no medicīniskās skolas. Līdzīgi kā jebkurš cits ārsts (ķirurgs, neirologs utt.) viņi pirmos sešus gadus mācās medicīnu – bioloģiju, fizioloģiju, neiroloģiju un citus cilvēka bioloģiskās funkcionēšanas aspektus. Pēc tam ārsti psihoterapeiti studē rezidentūrā, kur apgūst psihoterapijas metodes vai precīzāk – vienu no metodēm – psihodinamisko terapiju. Tātad ārsti psihoterapeiti ir psihodinamiskās skolas pārstāvji ar plašu ieskatu cilvēka bioloģijā, un tas viņiem dod iespēju efektīvāk strādāt par ārstiem, apzinoties bioloģiskos faktorus, kas iesaistīti pacientu grūtībās, un izmantojot psihodinamisko terapiju, lai adresētu šos faktorus un veicinātu izmaiņas pacienta psihiskajā veselībā.
Psihiatriem akadēmiskais fons ir līdzīgs, taču psihodinamiskās terapijas vietā tie rezidentūrā apgūst cilvēka prāta un ķermeņa mijiedarbību, kas ļauj veikt diagnostiku, diferenciāldiagnostiku un izrakstīt piemērotākās ārstniecības metodes (medikamentozas un citas), lai palīdzētu atvieglot pacienta ciešanas un atveseļoties.
Psihologi nav ārsti, bet tāpēc nav mazāk kompetenti psih- nozaru pārstāvji. Gandrīz ikvienai psihiskajai slimībai ir kā bioloģiskie, tā psiholoģiskie un sociālie aspekti, un psihologu akadēmiskais pamats balstās psiholoģijas zinātnē, kas apskata pēdējos divus. Tā ir sistemātiska cilvēka uzvedības un domāšanas novērošana, cilvēka pētīšana un analīze ar eksperimentiem un zinātnes principiem. Tā nav ārstniecība un medicīna, bet tā ir vidē un uzvedībā balstīta zinātne. Psiholoģijas zinātne ļauj veikt prognozes par cilvēku vispār (bet nevis kādu konkrētu indivīdu), nošķirt patoloģisku uzvedību un domāšanu no normālas un analizēt, kā to vislabāk mainīt. Psiholoģija sīkāk dalās akadēmiskajā un profesionālajā virzienā. Attiecīgi: darbs ar plašākiem procesiem sabiedrībā, pētniecību un zinātnisko domāšanu vai darbs ar cilvēkiem. Lai kļūtu par psihologu un strādātu nozarē, ir nepieciešamas akadēmiskās pamatzināšanas par psiholoģijas zinātniskajiem principiem jeb bakalaura izglītība, bet tālāk maģistra līmenī iespējams specializēties profesionālajā vai akadēmiskajā virzienā. Ir arī dažādi konversijas grādi ārzemēs, kas ļauj plašāk iepazīt psiholoģiju un varētu būt pietiekami darbam ar cilvēku, taču nebūs pietiekami, lai iegūtu izpratni par pētniecisko darbu un zinātniskajiem principiem sabiedrības procesu pārmaiņās.
Un tad vēl ir psihoterapijas speciālisti. Tā ir atsevišķa, akadēmiskajās zināšanās ne vienmēr balstīta prakse "sarunāties" ar cilvēku tā, lai panāktu pārmaiņas tajās jomās, kas konkrētajam cilvēkam sagādā grūtības. Terapijas virzieni ir dažādi, to ir tik daudz, ka nav pat iespējams saskaitīt. Es uz ikvienu terapiju lūkojos kā uz savā ziņā filozofijā balstītu, bet daži no terapijas veidiem ir testēti arī zinātniski. Piemēram, iepriekš minētā psihodinamiskā terapija ir tikai viens no veidiem, kā runāt ar cilvēku tā, lai cilvēks saprastu lietas būtību un vēlētos veikt pārmaiņas. Tā cēlusies no Freida filozofijas (jā, filozofijas, nevis zinātnes!) par cilvēka funkcionēšanu un šobrīd cenšas atrast savu teorētisko pamatu neiroloģijas zinātnē. Savukārt kognitīvi biheiviorālā terapija ir vairāk psiholoģijas zinātnē bāzēta metode, kura cenšas atvieglot cilvēka ciešanas īstermiņā un ilgtermiņā, mainot uzvedību, domāšanu un vides musturu. Bet ir vēl eksistenciālā psihoterapija, geštalts, psihoanalīze, dialektiski biheiviorālā, ģimenes sistēmiskā, hipnoterapija un daudzas, daudzas citas. Katrai no problēmām ir savas vajadzības, un katram cilvēkam sava valoda, kuru tas vislabāk uztver. Taču kopīgais psihoterapijas speciālistiem ir tas, ka viņi nav akadēmiski izglītoti konkrētā pasaules un cilvēka funkcionēšanas modelī, tādēļ šie speciālisti netiek regulēti un tas arī nav vajadzīgs.
Šajā pieeju pārbagātībā ir būtiski saprast, pie kura no visiem speciālistiem lai nabaga cilvēks vēršas. Terapijas gadījumā kaitējums var rasties, ja speciālista pamatizglītība neļauj atšķirt faktus no filozofijas un nospraust savas kompetences robežas. Es ieteiktu speciālista izvēlē izmantot divu līmeņu filtru. Pirmais būtu pamatizglītības filtrs – ārsts vai psiholoģijas zinātnes pārstāvis (ar akadēmisko pamatizglītību un maģistra specializāciju). Otrs ir pārstāvētais psihoterapijas virziens – aicinu nebaidīties mainīt speciālistus un atrast to, ar kuru saskan frekvence.
Ja ir runa par psiholoģijā balstītiem sabiedrības procesiem un pārmaiņām tajos, tad efektīvus un kvalitatīvus pasākumus spēj nodrošināt tikai tie, kas saprot, kā efektivitāti un kvalitāti var izmērīt (tā noteikti nebūs juška, ka viss paliek sliktāk). Tiem jābūt zinātniekiem no akadēmiskās vides ar spēcīgiem pamatiem pētniecības metodēs jau bakalaura līmenī un akadēmisko virzību psiholoģijas zinātnē un apakšnozarēs. Medijos bieži novērojams, ka no viena eksperta sagaidām profesionālu skatu gan par to, "kā sarunāties ar pusaudzi", gan par to, kā "mazināt uzvedības problēmas pusaudžiem Latvijā". Tās ir divas atšķirīgas problēmas, un, ja vien nevēlamies tikai virspusēji pareizu, bet gan padziļinātu un profesionālu atbildi, šie jautājumi būtu jārisina diviem dažādiem ekspertiem. Es gribētu sagaidīt, lai pats psih-nozares pārstāvis novelk savas kompetences robežas, taču arī medijiem būtu nepieciešams iedziļināties sfērā un pārbaudīt to cilvēku ekspertīzi, kuru viedoklis tiek lūgts. Piemēram, cik daudzi žurnālisti zina, ka psihoterapijas speciālists ir nereglamentēta profesija, kurai netiek uzlikts par pienākumu iegūt augstāko psiholoģisko izglītību? Cik daudzi zina, ka klīniskā psihologa galvenais darbības virziens ir konsultēšana, klīniskā izpēte un zinātniskā pētniecība? Cik daudzi zina, ka ārsti psihoterapeiti ir mediķi, kas nodarbojas ar psihisko slimību ārstēšanu, izmantojot vienu no daudziem psihoterapijas veidiem? Un cik daudzi no tiem, kuri zina par šīm atšķirībām, tās patiesi izprot?
Ikdienā bieži liekas, ka uztveram visus psih- speciālistus kā universālos kareivjus, kas spēs atbildēt uz ikvienu jautājumu par mentālo veselību vienādi, atsaucoties uz līdzīgu zināšanu un uztveres pamatu. Taču cilvēks ir viens no vissarežģītākajiem organismiem uz planētas, tādēļ arī zināšanas par tā funkcionēšanu tik slēptā aspektā kā prāts ir ļoti plašas. Piemēram, Amerikas Psihologu asociācijā, kas ir viena no galvenajām psiholoģijas zinātnes un psihologu pārstāvorganizācijām, ir 54 divīzijas – katra pārstāv savu cilvēka funkcionēšanas aspektu, un katrai ir savs unikālais pienesums izpratnē par psihisko funkcionēšanu. Mēs nevaram sagaidīt, ka viens cilvēks būs gan mikrobiologs, gan izcils ainavu arhitekts, gan efektīvs lauksaimniecības politikas virzītājs. Taču no psih- nozaru pārstāvjiem sagaidām tieši to.
2