Kadrs no Mārtiņa Grauda filmas "Dinārs"
 
Kino
14.01.2021

Parole: latvietis

Komentē
2
Saglabā

Par 2020. gada īsfilmu ciklu "Latvijas kods"

Jau astoto reizi LTV gada izskaņā prezentēja piecas jaunas cikla "Latvijas kods" īsfilmas, kas tiecas kinematogrāfiski pierakstīt laiku šodienas Latvijā. Šoreiz rezultāts ir pacietīgs, daudzbalsīgs un dažkārt mīļi tūļīgs Latvijas portretējums, kur lokāli unikālais vietumis balansē uz robežas ar provinciālo.

Pērnais gads dokumentālistiem sniedza ne mazumu materiāla, ko fiksēt kinolentē. Pašlaik katrs kino notikums, kura pirmizrādes datums netiek pārcelts vai atcelts pavisam, ir neliels brīnums, un tā gribas uztvert arī šīs televīzijas īsfilmas. Turklāt stāsts šoreiz ir tieši par to, cik adaptīvi esam, jo filmu ciklu vieno virstēma "Pārmaiņas".

Runājot par pārmaiņām – pagājušā gada izlaidumā izrādītos sieviešu stāstus šoreiz atspēko pieci vīriešu vēstījumi (iepriekšējā ciklā 4 no 5 filmām veidoja režisores, kuras arī saturiski pievērsās sievietes pieredzei). Tā, protams, ir sakritība, kurā nav vērts meklēt papildnozīmes, vien rodas sajūta, ka vietējo kinonaratīvu dažādība turpina virzīties pa trajektoriju "divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ". Projekta misija aizvien ir dot iespēju tikties un radoši sadarboties jaunajiem autoriem un pieredzējušiem kino un televīzijas satura veidotājiem. Šoreiz lidlauku treniņam izmanto un dokumentālajā kino debitē Pauls Ķesteris un Viesturs Meikšāns.

2020. gada kinohronikas veido stilistiski atšķirīgi skatpunkti. Cikls piedāvā lēno kino filmā "Pārceltuve" (rež. P. Ķesteris) ar Līgatnes prāmi galvenajā lomā, Ivara Zviedra konceptuālo kinodzejoli "Nesaprastie" par protestu kultūru Latvijā, kā arī trīs portretfilmas: "Melnā stārķa kungs" par gandru pētnieku (rež. Māris Maskalāns), īsfilmu "Dinārs" ar kolorīto dziesminieku Dināru Stundiņu titullomā (rež. Mārtiņš Grauds), kā arī Meikšāna kinodarbu "Pa vidu" par ķirurga un viņa ģimenes ieceri atgriezties dzimtenē pēc teju desmit Dānijā pavadītiem gadiem.

Ceļojot no viena kinostāsta uz nākamo, skatītājs ir netieši aicināts reflektēt par virsnosaukumā ietverto koda metaforu un var vaicāt sev: vai latvietis ir rets, aizsargājams putns vai kultūrvēsturisks piemineklis Līgatnē? Varbūt viņš jau ir izšķīdis pasaulē un vairs nav saucams atpakaļ? Vai viņš bailēs dzied vai grasās nogriezt sev matus? Vai dusmās grābj ķieģeli un atvēzē Saeimas logu virzienā? Katra filma ir gabaliņš nepabeigta kaleidoskopa musturā un rosina uz plašāku apceri par mūsdienu latvieša identitāti, reizē apzinoties, ka kino valodā tvertās zīmes izsaka vien fragmentus no mūsu atšķirīgajām pieredzēm.

Pievēršot uzmanību īsfilmu formai, jādomā, ka poētiskā dokumentālā kino tradīcija Latvijas kinematogrāfā tādā vai citādā veidā turpinās. Ja Rīgas poētiskā kino skola, kas savu pilnbriedu sasniedza 60. gadu beigās, padomju laikos bija veids, kā zemtekstā ierakstīt Latvijas kodu, iekodēt latvisko, tad tagad vajadzība kaut ko kodēt, šifrēt un atšifrēt, protams, ir cita, stipri individuāla. Uz vietējo kinovēsturi režisori atsaucas arī intervijās, taču saikne tiešā veidā ir sataustāma novērojošajā stilā, kas dominē filmās, turklāt dinamiku virza ne tik daudz runātais, skaidrojošais vārds kā attēla dramaturģija un paļaušanās uz skatītāja audiovizuālo domātspēju. Ir patīkami to pieredzēt televīzijas žanrā, apjaušot ne sevišķi triviālo filmu veidotāju uzdevumu sabalansēt radošus riskus ar pragmatisku, 26 minūtēs stingri iegrožotu sižetu, kas derīgs pēc iespējas plašākai sabiedriskā medija auditorijai.

Formas lakonismā jāizceļ "Pārceltuve" un "Nesaprastie" – šo filmu autori pieturējušies pie skaidra koncepta, montāžā saglabājot kursa virzību un jēgu. Pirmās piecas "Pārceltuves" minūtes paiet klusumā, klausoties vien suņu rejās, upes burbuļošanā un prāmja krakšķos. Cik bieži jūsu ieslēgtie ekrāni tik rosinoši klusē? Dokumentālie kadri tiek atbrīvoti no prasības tieši un zinoši vēstīt, skaņu partitūru filmas garumā veido nejauši noklausītas sarunas, bet kamera no gandrīz viena un tā paša skatpunkta nesteidzīgi vēro mainīgo ainavu. Aizkustinošs ekokino, ko likt pretī pārmērīgam ziņu patēriņam.

Līdzvērtīgi meditatīvs, lai arī kontrastējoši trokšņains (šoreiz apzīmējumi viens otru neizslēdz) ir kinodarbs "Nesaprastie", kur cits citam pretī triecas attēli no 2009. gada 13. janvāra Vecrīgas nemieriem un pēdējo mēnešu protestiem Rīgā. Te gribas atsaukties uz ekonomikas un politikas pētnieka Andra Šuvajeva norādi par filmā fiksēto "kolektīvā sentimenta izpausmes prastumu" [1], kam tiecos piekrist, tomēr režisora uzdevums ir skaidrs. Zviedris savās filmās atkal un atkal liek mums nenovēršoties skatīties uz tuvplānos tvertajiem sabiedrības nesaprastajiem ļaudīm, it kā sakot: visi šie cilvēki pilsoniski karojošajās nometnēs, redz, tie esam mēs paši. Un, lai arī filmā parādās aizkadra balsis, kas it kā mudina skatītāju domāt autora iecerētajā virzienā, režisors ar šo filmveides rīku acīmredzami spēlējas. Trīs anonīmi aizkadra solisti pavada attēlu, daloties aforismos par demokrātijas būtību, kamēr protestētāju koris groteski piedzied ar vārdiem: "Atlaist Saeimu!" Vien beigu titri atklāj runātājus, kuri izrādās publiski pazīstami un tikpat pretrunīgi vērtēti, proti – mītiņa dalībnieks Ansis Ataols Bērziņš un politiķi Jānis Ādamsons un Aleksandrs Kiršteins. Žests, kas atgādina, ka iespēja iziet ielās un aizstāvēt savas tiesības nozīmē tieši šo nereti kaitinošo viedokļu kakofoniju.

Maskalāns filmā "Melnā stārķa kungs" izvēlējies citu ceļu. No vienas puses, kamera ir visspēcīga: pateicoties tehnoloģiskajam pārākumam, ko sniedz drona un GoPro kadri, teleobjektīvi un ligzdu novērošanas aprīkojums, kamera spēj mehāniski imitēt melno stārķu redzespunktu un nonākt it visur. No otras puses, rodas iespaids, ka režisors zaudējis kontroli, ļaujot savam varonim diktēt filmas naratīvu un piekāpjoties paša ornitologa stāstījumam par sevi (stāsta viņš dūšīgi un labprāt). Rezultātā zūd iespēja distancētai un daudznozīmīgai tēla interpretācijai, bet stārķēnu traģiskā sižeta līnija paliek fonā.

Atgriežoties pie pārmaiņu tēmas cikla nosaukumā, īpatni, ka tā vairāk izpaužas nevis filmās, bet gan šābrīža skatītāja recepcijā, liekot vaicāt, vai šajos apstākļos tradicionāli uzņemts dokumentālais kino vispār spēj tikt līdzi strauji mainīgajai tagadnei. Liela daļa kadru uzņemta pagājušajā vasarā – naivajā atelpas brīdī starp diviem izolācijas posmiem. "Mums jābūt drošā distancē, jo Covid apkārt defilē," priecīgas šlāgermelodijas pavadījumā uz maza kuģīša Daugavas viducī priecājas pārdesmit cilvēku, pēc brīža stājoties rindā un skūpstiem uz lūpām sveicot dziesmas autoru ar izdevušos pasākumu. Šādu grotesku ainiņu piedāvā "Dinārs", un disonanse rodas telpā starp filmu un pašreizējiem apstākļiem, jo priekšstati par to, kāda sociālā uzvedība ir droša un ētiska, dažu mēnešu laikā ir apgāzusies augšpēdus. ("Melnā stārķa kungs" šai ziņā vismaz ļauj uzelpot – mežā iekšā, drošībā!) Tagad uz to, protams, noraugāmies ar saldskābu smaidu, taču jādomā, ka pēc daudziem gadiem, kad šīs filmas sāks darboties kā laika kapsulas, skatītāji nolasīs uz vienas auss uzkarinātās maskas vien kā dīvainu laikmeta liecību.

Nobeigumā atļaušos bezkaunību ierunāties savu vienaudžu vārdā un izteikt minējumu, ka vairumam divdesmitgadnieku šāgada "Latvijas kodā" sevi ieraudzīt sevišķi nesanāk. Lauku tūrismam, šlāgeriem un valdības lamāšanai, protams, piemīt pārlaicīgi latvisks šarms, bet tas pat nemēģina aptvert to telpu, ko apdzīvojam. Vienu filmu gan esmu izlaidusi – Meikšāna "Pa vidu". Ja pārējos darbos grūti atrast kādu pavedienu, ar ko izdotos vai gribētos identificēties, tad šeit viena atslēga pavīd. Tā ir Murānu ģimenes vecākā meita, pusaudze, kura iebilst tēva bažām, ka, pārāk ilgi uzturoties ārzemēs, viņa pazaudēs savu latviskumu un kļūs par dānieti. "Tēti, man ir pilnīgi vienalga, kas es esmu, kamēr es esmu laimīga," viņa saka. Man, lūdzu, šo plūstošās identitātes ideju, ko kopā notur nevis bailes par kaut kā esenciāla pazaudēšanu, bet gan paļāvība uz nākotni un tām pārmaiņām, kuras pašlaik vēl mēģinām aptvert.


[1] Šuvajevs, Andris. "Latvijas kods". Pārmaiņu pretrunas. Kino Raksti. Pieejams: https://www.kinoraksti.lv/kadra/latvijas-filma/latvijas-kods-parmainu-pretrunas-759

Agnese Lipska

Agnese Lipska studējusi audiovizuālo un skatuves mākslu. Dzīvo Berlīnē, skatās filmas un rīko kino seansus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!