Par līdzjūtību. Lācis, Apgaismība un kāda anarhista vilki

2012. gada 24. aprīlī no Līgatnes dabas parka iežogojuma izbēgusī lācene Made tika atrasta un, ņemot vērā potenciālo apdraudējumu Līgatnes iedzīvotājiem, nošauta. Mades nāve izsauca visai plašu reakciju latviskā interneta plašumos, sākotnējam līdzjūtības un skumju vilnim saduroties ar racionālu un skeptisku pretreakciju. Atgādinājumiem par necilvēcīgajiem apstākļiem vistu fermās un lopu kaušanu sekoja stāsti par Sīrijas konfliktu un nabadzību Āfrikā. Sēras par Madi atgādināja interneta Latvijai, ka netrūkst arī citu lietu, par ko sērot. Taču ne masu mediji, ne Twitter lietotāji nesāka pievērst papildus uzmanību gaļas un kažokādu industrijām. Nekur nepamanīju arī rakstus par medību ētiku un cilvēku ciešanām. To, ka līdzjūtība tik vienkārši nestrādā, apliecina arī dažādie mēģinājumi izskaidrot šo sajūtu.

Made un līdzjūtība

Ir vairāki iemesli, kāpēc Mades stāsts daudzus aizkustina spēcīgāk par citiem tikpat patiesiem dzīvnieku ciešanu stāstiem. Pirmkārt, Made bija lācis. Dižs, bet pūkains dzīvnieks, kas, ja ticam Rīgas Latviešu biedrības Folkloras komisijai, iemiesoja ne tikai miegu un nakti, spēku un diženumu, bet arī cilvēka senčus [1]. Un bija pūkains. Tas, ka par mājdzīvniekiem lielākoties izvēlamies kaķus un suņus, izskaidrojams ne tikai ar to kādreizējo lietderību, apkarojot kaitēkļus, bet arī ar to, ka pūkainus siltasiņu dzīvniekus kādu iemeslu dēļ uzskatām par pievilcīgākiem. Arī Pasaules Dabas fonda simbola – lielās pandas – izvēles galvenie pamatojumi bija nevis "apdraudētākais dzīvnieks, kas pelnījis visvairāk rūpes", bet gan fakts, ka pandas lielums, pūkainums un piemīlīgās acis uz melniem plankumiem [2]. Tā pati stratēģija kļuvusi populāra arī citu dabas aizsardzības biedrību darbībā – bieži vien lielu un cēlu zīdītāju, piemēram, leopardu vai vaļu, izmantošana reklāmas materiālos gūst biedrībai līdzekļus un popularitāti, kas tiek ieguldīta, lai paglābtu no ciešanām un iznīcības necilas, bet nozīmīgas sugas – vardes, zivis vai ķirzakas.

Otrkārt, Madei bija vārds. Mūsu pieķeršanās būtnēm un priekšmetiem ar vārdiem norāda uz plašāku tendenci just līdzi indivīdiem, nevis plašiem jēdzieniem. Mades nāve mūs aizkustina ievērojami vairāk nekā visa ikgadējā aļņu medību sezona kopā. Patiesību sakot, nav pat nepieciešams vārds – gan Austrijas, gan Šveices prese ar entuziasmu sekoja līdzi lāča M13 piedzīvojumiem šo valstu pierobežā [3], kamēr nevienam īsti nerūp tās vistas, ko ievietojam cepeškrāsnī, liktenis. Tas pats attiecināms arī uz attiecībām starp cilvēkiem, atgādinot mums par Staļinam piedēvēto frāzi: "Viena nāve – traģēdija, miljons nāvju – statistika." Pie tam, lai viena nāve kļūtu par traģēdiju, mirstošajai būtnei nav pat jābūt īstai – Annu Kareņinu un Dumidoru likteņi mūsos var izraisīt īstākas un patiesākas emocijas nekā Haleda Halifas atklātā vēstule par šokējošo vardarbību Sīrijā [4], jo Halifas bezvārda "tautieši" mūsu priekšā nav ne mocījušies mīlas sāpēs, ne vadījuši burvestību skolas ar stingrām, bet taisnīgām metodēm.

Vēlos pieminēt vēl trešo iemeslu, kāpēc pievēršam tik lielu uzmanību Mades nāvei. Made bija savējā. Gan Made, gan viņas kopēja Velga Vītola bija no Līgatnes puses. No Latvijas. Un, skatoties uz "latviskuma" izvirzīšanu par vienu no prioritātēm Rīgas Domes vēlēšanās, nav sevišķi jābrīnās, ja vairāk mīlam Latvijas lāčus, nevis tos, ko Sibīrijā apšauda no helikopteriem. Dalot jebkādu identitāti ar cietēju, varam daudz vienkāršāk iedomāties sevi otra vietā. Diemžēl jāatzīst, ka šī sakarība strādā arī otrā virzienā, atvieglojot pasaulē ienākšanu gan rasismam, gan ksenofobijai, gan homofobijai, gan šovinismam.

Kārtīgi aplūkojot, neviens no šiem trim iemesliem nav racionāls un ērti izskaidrojams ar izmaksu un ieguvumu analīzi. Ne pūkainība, ne vārds un identitāte, ne arī lāča izcelsme nepadara mūsu līdzjūtību pret Madi vērtīgāku vai lietderīgāku. Pasaulē netrūkst ievērojami lielāku ciešanu, kas pelnījušas mūsu līdzjūtību, bet, atkal un atkal atkārtojot šo faktu, skeptisko tvītu un komentāru autori palaiž garām ļoti svarīgas līdzjūtības un ētikas sastāvdaļas.

Pamatotā līdzjūtība

Filosofu un ierindas pilsoņu apsēstība ar pamatoto un izdevīgo nav nekas jauns. Septiņpadsmitā gadsimta angļu filosofs Tomass Hobss savā "Leviatānā" visai labi iemieso to racionālismu, kas mūsdienās visai pamatīgi pārņēmis politisko un ekonomisko domu. Hobsam žēlastība un līdzjūtība ir "skumjas par cita nelaimi, kas ceļas no iztēles, ka tāda nelaime var krist pašam". Šī līdzjūtība, tāpat kā "Leviatānā" aprakstītā cilvēce, ir savtīga un racionāla – "nelaimēs, kas ceļas no liela negantuma, labākie ļaudis jūt līdzi vismazāk", jo tiem šādas nelaimes nedraud [5].

Lai gan Hobsa teorija visai pamatīgas pārvērtības piedzīvo nākamā gadsimta laikā, nepieciešamība pēc pamatojumiem paliek visai aktuāla. Apgaismības filosofijas pieķeršanās mūsu prātu spēkam nostumj malā Hobsisko cilvēka savtīgumu, tā vietā novietojot brīvo gribu un morālus pienākumus. Immanuela Kanta darbos pat pilnīgi ļaundari, ieklausoties savā veselajā saprātā, alkst būt līdzjūtīgi un godīgi. Protams, "līdzjūtība nav morāli nozīmīga" [6], tā tikai palīdz mūsu pienākumu izpildei, sniedzot papildus motivāciju vājiem, ne līdz galam racionāliem prātiem.

Tomēr ir grūti piekrist abu autoru pieņēmumiem. Gan Hobsam, gan Kantam līdzjūtība ir tikai rīks, ar ko sasniegt kaut ko augstāku – pašsaglabāšanos vai pienākuma izpildi, tomēr tas neko nepasaka par mūsu pieķeršanos pūkainām un siltām būtnēm, par mūsu priekšroku indivīdiem ar vārdiem un dzīvesstāstiem.

Precīzāku līdzjūtības aprakstu piedāvā divi citi Apgaismības laika domātāji. Žana Žaka Ruso ar pret-Apgaismības retoriku pilnajā otrajā "Diskursā par Nevienlīdzību" aprakstīta alternatīva Hobsa savtīgajai cilvēcei. Ruso cilvēku izjustais žēlums ir tīra, dabiska sajūta, kas izceļ visu cilvēku līdzības, bet racionalitāte noved tikai pie paštīksmināšanās un spējas ‘aizprātot projām līdzjūtību’: Ruso skatījumā filosofa miegu nevar iztraucēt pat slepkavība zem viņa logiem. Otrajā diskursā "vienkāršā tauta ir tā, kas savācas pie kautiņiem uz ielas, kamēr gudrais piesardzīgi dodas projām. (…) Tirgus sievas ir tās, kas izšķir strīdniekus." [7]

Ruso laikabiedrs Deivids Hjūms līdzjūtībai piešķir līdzīgu lomu, tomēr nedemonizē saprāta spēku. Hjūma teorijā līdzjūtība kalpo kā pamats jebkādu darbību morālai izvērtēšanai. Līdzjūtība nav "jo" vai "tāpēc", līdzjūtība vienkārši ir. Mēs iedomājamies sevi cita vietā tāpēc, ka to varam, nevis tāpēc, ka baidāmies, ka līdzīga traģēdija notiks ar mums. Hjūma līdzjūtība ir saistīta ar iztēli, nevis racionalitāti. Viņa "Traktātā par cilvēka dabu" tieši "sievietes un bērni" – tie, kuru iedomu pasaule ir visspilgtākā,– paģībst izvilkta zobena priekšā un izjūt vislielāko žēlumu pret cietējiem [8].

Nemēģinot loģiski pamatot līdzjūtību, Hjūms un Ruso izvairās no Kanta un Hobsa žēluma paradoksiem, kuros empīriski novērojumi par mūsu sajūtām stājas pretrunā ar to vai citu līdzjūtības formulu. Tomēr abi neloģiskās empātijas piekritēji nespēj pastāstīt saviem lasītājiem par to, kāpēc izjūtam žēlumu tieši tad, kad to izjūtam, bet ne citās reizēs.

Ģenētiskā līdzjūtība

Kad 1859. gadā tika pirmoreiz izdots Čārlza Darvina darbs "Par sugu izcelšanos", tas pamatīgi iedragāja mūri, kas šķīra Cilvēku no Dzīvnieka. Mūsdienu bioloģijā no šī mūra nekas daudz nav palicis pāri, un, kaut arī ikdienā uzskatām sevi par bībelisku radības kroni, kam uzticētas rūpes pār Zemi un tās iemītniekiem, varam uzzināt par sevi daudz vairāk, zinot, ka esam lēnas, bet nenovēršamas dabiskās izlases rezultāts. Tieši tāpat, kā mūsu līdzjūtība.

Darvinismu un dabisko izlasi lielākoties asociējam ar asiņainu cīņu par izdzīvošanu, kuras ietvaros cīnāmies par katru kumosu ar sāncenšiem no savas un citām sugām. Tieši šāds bija populārākais uzskats arī Darvina dienās – arī par "Darvina buldogu" dēvētais Tomass Henrijs Hakslijs sadarbību un līdzjūtību uzskatīja par anomālijām dabas pasaulē un pieņēma cilvēka impulsu savaldīšanu par civilizācijas galveno uzdevumu. Tomēr pat deviņpadsmitā gadsimta vidū eksistēja cilvēki, kas iebilda šim Hobsiskajam pasaules un evolūcijas aprakstam.

Visizteiksmīgāk ar Hakslija izteikumiem kontrastē krievu princis – anarhists Pjotrs Kropotkins savā darbā "Savstarpējā palīdzība kā evolūcijas faktors". Kropotkins savās ekspedīcijās pa Sibīriju un Mandžūriju bija nostiprinājis savu pārliecību, ka sadarbība dabā nav nekāds retums. Vilku bari, kas medī kopā, putni, kas brīdina viens otru par plēsējiem – Kropotkins bija drošs, ka savstarpēja palīdzība, nevis sāncensība ir dabas galvenais likums, un ka civilizācija ar tās nevajadzīgajiem tituliem un šķirām tikai traucē sasniegt idilli bez hierarhijām[9].

Lai gan Kropotkina anarhisma utopijas nav sasniegtas, viņam izrādījās taisnība, rakstot par dzīvnieku pasauli. Domājot par uzvedības evolūciju, jāatceras, ka dabiskā izlase norisinās ne tikai īstermiņa pašsaglabāšanās līmenī. Dzīvnieku instinkti nedarbojas tikai un vienīgi, lai maksimizētu savu pašlabumu. Fransa de Vāla pētījumi ilustrē dzīvnieku ilgtermiņa apsvērumus – pat paēdušas šimpanzes palīdz saviem izsalkušajiem kolēģiem iegūt ēdienu[10]. Lai gan līdzjūtība un vēlme palīdzēt cietējiem nekādā veidā nesniedz indivīdam tūlītēju labumu, reciprokālais jeb abpusējais altruisms var saglabāties cauri paaudzēm, ja šādas sajūtas izjūt vairāki grupas biedri. Jo vairāk grupā altruistu, jo lielāka iespējamība, ka tā izdzīvos ilgāk un radīs vairāk pēcnācēju nekā tās egoistiskie sāncenšu pulciņi.

Savukārt, ja papildus reciprokālajam altruismam iekļaujam mūsu izskaidrojumos arī Ričarda Dokinsa "savtīgos gēnus", varam saprast arī visdramatiskākās līdzjūtības izpausmes – mātes instinktus un varonību. Gēni sasniedz nākamās paaudzes arī tad, ja viens tos nesošs indivīds ņem nelabu galu. Savu radinieku labā mēs esam gatavi upurēties un pret tiem jūtam visdziļāko līdzjūtību, jo mūsu gēni redz savas kopijas viņos. Tas pats attiecināms uz tiem svešiniekiem, kas ir mums līdzīgi izskatā vai uzvedībā.

Tomēr – ja mēs jūtam līdzi cilvēkiem tāpēc, ka meklējam savus gēnus, kāpēc skumstam par Madi? Visticamāk atbilde meklējama tajā, ka mūsu gēni nav nekas pārcilvēcisks un bieži vien krāso pāri līnijām. Pētījumi liecina, ka cilvēki, kam vairāk rūp dzīvnieki, spēcīgāk jūt līdzi citiem cilvēkiem [11]. Tāpat jāatceras, ka daudz spēcīgāk jūtam līdzi neaizsargātiem dzīvniekiem, to mazuļiem, pīkstošām, siltasiņu radībām, kā arī būtnēm, kam esam piešķīruši vārdus un aprakstījuši dzīvesstāstus – tātad tiem dzīvniekiem, kas ir vislīdzīgākie cilvēkiem, apjucinot mūsu savtīgos gēnus[12]. Un, galu galā, uzskatīt, ka visas mūsu uzvedības izpausmes ir ierakstītas mūsu DNS ir vairāk nekā muļķīgi – 21. gadsimta cilvēks dzīvo un uzvedas pavisam citādi kā tie mednieki Pleistocēnā, kuru apstākļiem pielāgoti mūsu organismi.

Noderīgā līdzjūtība

Līdzjūtība ir neērts rīks mūsu morāles sistēmu rokās. Tā nav ieslēdzama un izslēdzama. Tā ir vai nav, un par tās trūkumu mums ik pa laikam atgādina genocīdi un spīdzināšanas epizodes. Tajā pašā laikā tvīti un raksti, kas atgādina par mūsu līdzjūtības liekulību, itin nemaz nepalīdz to ievirzīt mūsuprāt pareizajās sliedēs, bet racionāli ētikas argumenti nepārliecina varmākas izbeigt etniskās tīrīšanas.

Bet tomēr – tas, ko zinām par līdzjūtību, var palīdzēt mums labākas, līdzjūtīgākas pasaules izlološanā. Kā savā esejā "Cilvēktiesības, racionalitāte un sentimentalitāte" raksta Ričards Rortijs, ir laiks izbeigt meklēt loģisku pamatojumu mūsu labo darbu labumam un slikto darbu sliktumam, ir laiks pamest fundacionālismu, laiks samierināties, ka "mums jāgaida, kamēr varenie pavērsīs savas cūku ačteles uz vājo ciešanām" un beigt ticēt, ka "ir kaut kas stiprāks un varenāks, kas sodīs varenos par to bezdarbību – ja ne atriebīgs Dievs, tad atriebīgs un sadumpojies proletariāts vai vismaz atriebīgs superego, vai, sliktākajā gadījumā, Kanta praktiskā prāta tribunāla aizskartais majestātiskums"[13]. Ir pienācis laiks pievērst uzmanību līdzjūtībai.

Zinot, ka līdzjūtība pret savu ģimeni ir spēcīgāka nekā pret svešiniekiem, ir vērts izrādīt sapratni pret mātēm, kurām bērnu atzīmju izraksti ir svarīgāki par globālo sasilšanu. Zinot, ka jūtam līdzjūtību pret būtnēm ar vārdiem, ir vērts nodēvēt tajos lāčus, ko vēlamies pasargāt. Zinot, ka mums ir žēl neaizsargātas un pīkstošas būtnes, ir vērts televīzijas ekrānā parādīt genocīda upuru agoniju, nevis nosaukt to skaitu. Zinot, ka vairāk rūpējamies par savas grupas biedriem, ir vērts meklēt līdzīgo, nevis atšķirīgo starp mūsu sabiedrību un nomedītajiem aļņiem vai algu vergiem Bangladešā un domāt "cilvēku", nevis "latviešu" kategorijās. Zinot, ka "Krusttēva Toma būda" var būt efektīvāka par akadēmiskām debatēm pret verdzību, ir vērts pievērst lielāku uzmanību mākslām un atmest skepsi pret "anekdotiskiem piemēriem".

Ir vērts veltīt vairāk laika un resursu, lai izglītotu cilvēkus emocionāli, nevis lai meklētu nesalaužamus argumentus pret kariem un medībām. Un, visbeidzot, ja mums tam ir brīvs brīdis, ir vērts būt līdzjūtīgākiem. Kaut vai tikai tāpēc, lai rādītu priekšzīmi citiem.
Bibliogrāfija:

[1] "http://www.rlb.lv/index.php?p=9086&lang=1509&pp=12866"

[2]  "http://wwf.panda.org/who_we_are/history/sixties/"

[3]  "http://www.spiegel.de/international/europe/0,1518,827457,00.html"

[4]  "http://satori.lv/raksts/4295/Atklata_vestule_pasaules_rakstniekiem_un_zurnalistiem"

[5] Hobbes, T. (1651) Leviathan.  "http://www.gutenberg.org/files/3207/3207–h/3207–h.htm"

[6] Kant, I. (1785) Fundamental Principles of the Metaphysic of Morals. "http://www.gutenberg.org/cache/epub/5682/pg5682.html"

[7] Rousseau, J.J. (1754) A Dissertation on the Origin and Foundation of the Inequality of Mankind.  "http://www.constitution.org/jjr/ineq.htm"

[8] Hume, D. (1739–40) A Treatise on Human Nature.  "http://www.gutenberg.org/files/4705/4705–h/4705–h.htm"

[9] Kropotkin, P. (1902) Mutual Aid: A Factor of Evolution. "http://www.gutenberg.org/cache/epub/4341/pg4341.html"

[10] Piemēram, de Waal, F. (2011) Moral behaviour in animals. "http://www.ted.com/talks/frans_de_waal_do_animals_have_morals.html"

[11] Taylor, N. and Signal, T.D. (2005) ‘Empathy and attitudes to animals’, Anthrozoos, 18(1), pp. 18–27.

[12] Diemžēl mūsu patika pret pūkainiem dzīvniekiem joprojām mulsina evolucionārpsihologus. Autora piezīme.

[13] Rorty, R. (1993) Human Rights, Rationality, and Sentimentality. "http://web1.uct.usm.maine.edu/~bcj/issues/three/rorty.html"