MCU galvenie varoņi
 
Kino
13.02.2020

Morāli pelēkie cilvēki pret supercilvēkiem: Mārtins Skorsēze pret "Marvel"

Komentē
1
Saglabā

Mēs netaisām filmas, lai nopelnītu vairāk naudas. Mēs pelnām naudu, lai taisītu vairāk filmu.
(Volts Disnejs)

Manā dzīvē ir tādas lietas, ar kurām lepoties, kā arī tādas, ar ko labāk nelepoties, un reizēm nevaru saprast – lepoties vai ne. Viena no tām ir fakts, ka esmu redzējusi visas "Marvel kinematogrāfiskā universa" (turpmāk tekstā MCU – "Marvel Cinematic Universe") filmas, turklāt dažas – vairāk nekā vienu reizi. Kopumā tās ir 23 filmas, ja neskaita atsevišķi eksistējošo "X-cilvēku" sēriju vai mūždien neveiksmei nolemto "Fantastisko četrinieku", kā arī konkurentu – "DC Comics" veikumu. Ir filmas, kuras man nav patikušas, jo atstājušas mani vienaldzīgu, taču ir tādas, kuru laikā esmu gan skaļi smējusies, gan kārtīgi noraudājusies. Otru reizi skatoties filmu "Atriebēji: Noslēgums", domāju: vai manā vecumā skaitās piedienīgi tik ļoti pārdzīvot par izdomātu tēlu ciešanām un nāvēm, kas lielākoties filmētas uz zaļa (vai zila) ekrāna fona? Tā kā šīs sāgas varoņu likteņiem esmu sekojusi līdzi vairāk nekā desmit gadu, viņi palēnām it kā kļuvuši par maniem ģimenes locekļiem. Tā ir viena no galvenajām tēmām, kas caurvij visas MCU filmas, – kas ir ģimene? Gan Atriebēji, gan Galaktikas sargi par savu komandu runā kā par ģimeni. Bet ģimenei var piedot visu.

Pēdējā laikā komiksu filmas (arī to milzīgā popularitāte) nonākušas viedokļu krustugunīs, lielākoties balstoties leģendārā režisora Skorsēzes izteikumos, ka MCU filmas nav kino, bet kas līdzīgs atrakciju parkam. Skorsēze, kas šo viedokli pauda intervijā žurnālam "Esquire", reklamējot savu jaunāko filmu "Īrs" ("The Irishman"), pēc tam sniedzis arī izvērstāku komentāru žurnālam "The New York Times". Viņa viedoklim pievienojies vēl viens kinoklasiķis – Frānsiss Fords Kopola, kurš MCU filmas nodēvējis par nicināmām. Minētie viedokļi izgaismo vairākas problēmas, kuras saistās ar šo apbrīnojami veiksmīgo franšīzi, – jautājums par zināmu monopola situāciju kino vidē un arvien korporatīvāku pieeju mākslai, riska faktora trūkums (ko uzsver gan Skorsēze, gan Kopola), māksliniecisko kvalitāšu jautājums (viens no Skorsēzes pārmetumiem MCU filmām bija cilvēcisku emociju attēlojuma trūkums), kā arī mūžsenais jautājums – kas tad īsti ir kino? Uz visiem šiem jautājumiem atbildēt nav iespējams, taču "Marvel" fenomens ir kas tāds, ar ko mūsdienās jārēķinās, un ir interesanti pētīt, kā šajās filmās atspoguļojas dažādas pārmaiņas sabiedrībā, vērtībās, uzskatos, kā arī to amerikāniskajā identitātē. Šis nebūs nedz MCU aizstāvības raksts, nedz nostāšanās Skorsēzes pusē. Jo, lai arī viņš ir viens no maniem mīļākajiem režisoriem, jāatzīst, ka vienlīdz labi izbaudīju gan Skorsēzes "Komēdijas karali", gan Taikas Vaititi "Tors: Ragnaroks".

Par oficiālo MCU franšīzes sākumu tiek uzskatīta režisora Džona Favro filma "Dzelzs vīrs" (2008), bet jau agrāk bijušas dažādas "Marvel" komiksu ekranizācijas. Angs Lī uzfilmēja "Halku" ar Eriku Bana galvenajā lomā (2003), bet šī versija tika atzīta par visai neveiksmīgu. MCU kontekstā Halks parādījās Luija Leterjē filmā "Neticamais Halks" (2008), kur profesoru Brūsu Baneru atveido Edvards Nortons. Dīvainā kārtā šis ir vienīgais aktieris, kurš franšīzes ietvaros ir nomainījies – "Atriebēju" sāgā Banera lomu ir uzņēmies Marks Rufalo, tāpēc savā ziņā arī "Neticamais Halks" ir atsevišķi stāvošs "izcelsmes stāsts", jo visas pārējās filmas ir savstarpēji tik cieši saistītas, ka nekādas atkāpes no kopējā naratīva nav iespējamas. Te jādomā par Skorsēzes pārmesto riska trūkumu – MCU darbojas kā smalks, kārtīgi izrēķināts mehānisms. Katra filma sniedz mazu ieskatu nākamajā, radot interesi par to. Turklāt tas izpaužas ne tikai nu jau slavenajās "pēctitru" ainiņās, bet arī pašu filmu ietvaros – nereti viena supervaroņa stāstā iesaistās kāds cits, reizēm liekot uztvert šos "cross-overs" kā reklāmas gaidāmajām filmām. Stāsta veidotājiem nudien nav viegls uzdevums – detaļai, kas redzama vienā filmā, likt parādīties arī nākamajā. Šo procesu sarežģī tas, ka varoņi tik viegli ceļo no vienas filmas uz citu (katra varoņsāga veidota mazliet atšķirīgā žanrā). Taču "Marvel" šīs pasauļu atšķirības izmanto par pamatu pārpratumiem un jokiem – piemēram, pērkona dievs Tors nav pazīstams ar zemes likumiem, bet kapteinis Amerika, kurš bijis iesaldēts uz 70 gadiem un pamodies 21. gadsimtā, palēnām apgūst iekavēto. Abas šīs lietas tiek apspēlētas "Atriebēju" ainā, kurā bijušais S.H.I.E.L.D. direktors Niks Fjūrijs izmanto apzīmējumu "lidojošie pērtiķi", atsaucoties uz filmu "Oza zemes burvis". Tors atzīst, ka nesaprot, ko nozīmē šie "lidojošie pērtiķi", bet kapteinis Amerika priecīgi iesaucas, ka viņš gan šo atsauci saprotot. Daudz dīvaināk ir iedomāties, ka Atriebēju pasaulē ienāktu kāds no drūmi pārnopietnajiem "DC Comics" tēliem – Supermens vai Betmens. (Lai arī "DC Comics" filmas "Brīnumsieviete" un "Akvamens" vairāk nosliecās uz komisko un pašironisko pusi, tas bija acīmredzams mēģinājums atdarināt "Marvel" veiksmes formulu.)

Runājot par riska trūkumu MCU filmu kontekstā, uzskatu, ka tas nav tik viennozīmīgi. Arī Bleiks Snaiders savā grāmatā par scenāriju rakstīšanu "Save the Cat" raksta – jau zināmas franšīzes darbojas tik labi, jo Holivudas producenti neuzskata, ka skatītāji, kuri piektdienas vakarā meklē filmu, ko noskatīties, riskēs iztērēt savus desmit dolārus par kaut ko nezināmu [1]. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka kino nav vienīgā vieta, kur šos dolārus atstāt, – ir koncerti, teātris, izstādes, bāri, "Netflix" utt. Jābūt kaut kam īpašam (vai drošam), lai skatītājs riskētu par to maksāt, filmai nodrošinot pietiekamus kases ieņēmumus. Un MCU ir atraduši šo drošo vietiņu – galu galā filma "Atriebēji: Noslēgums" ir pārspējusi visus iepriekšējos kases ieņēmumu rekordus – šobrīd filmas starptautiskie ieņēmumi ir 2,8 miljardi dolāru (filmas budžets bija aptuveni 356 miljoni dolāru). Taču, pat ja tagad "Atriebēji" ir nostiprinājuši savu popularitāti un atpazīstamību, sākotnēji riska faktors bija ļoti liels. Piemēram, Roberts Daunijs juniors tika izvēlēts Tonija Stārka jeb Dzelzs vīra lomai, kad viņa karjera nebūt nebija tās augstākajā punktā. Viņa popularitāti bija aptraipījušas problēmas ar alkoholu un narkotikām – 2001. gadā aktieri atlaida no darba seriālā "Alija Makbīla" un viņš atsāka regulāri strādāt tikai pēc pāris gadiem. Bet tieši loma "Dzelzs vīrā" viņam atdeva superzvaigznes statusu. Arī tādi līdz šim mazzināmi aktieri kā Kriss Hemsvorts un Toms Hidlstons, pateicoties savām supervaroņu lomām (Tors un Loki), ir kļuvuši par Holivudas zvaigznēm. Kriss Prets, kurš pirms 2014. gada bija zināms tikai kā pamuļķis Endijs no seriāla "Parks and Recreation", pateicoties savai lomai "Galaktikas sargos", kļuva par vienu no visvairāk pieprasītajiem aktieriem Holivudā.

"Galaktikas sargi"

Šī ir viena no galvenajām atšķirībām starp komiksu filmām mūsdienās un to sākotnē, kad filmēšanās supervaroņa lomā bieži vien nozīmēja atteikšanos no veiksmīgas aktiera karjeras (supervaroņu filmas pat uzskatīja par vietu, kur "karjera mirst"). Šobrīd ir gluži otrādi. Piemēram, MCU filmās ir redzami tādi nopietni aktieri kā Bens Kingslijs, Tilda Svintone, Keita Blānšeta, Maikls Duglass, Entonijs Hopkinss un daudzi citi. Arī "Oskara" balvas laureāte Brī Lārsone ir uzņēmusies kapteines Mārvelas lomu.

Kāpēc viņi piekrīt filmēties šajās "komerciālajās un tukšajās" filmās, ja reiz tajās nav emocionālā līdzpārdzīvojuma? Protams, būtiska nozīme ir naudai un slavai, taču progress redzams ne tikai datorgrafikas jomā – liels darbs ieguldīts arī scenārijos un interesantu režisoru piesaistē. Piemēram, no 15 režisoriem, kuri strādājuši MCU filmu uzņemšanā, tikai vienam – Džosam Vēdonam – bijusi iepriekšēja pieredze šajā žanrā. Filmas "Tors" režisors ir Kenets Brenans, kurš lielākoties strādājis ar Viljama Šekspīra lugu ekranizācijām, "Skudrcilvēka" režisors Peitons Rīds darbojies ar komēdijām, bet "Kapteiņa Amerikas" režisors Džo Džonstons pazīstams ar savām piedzīvojumu filmām. Viena no neparastākajām izvēlēm bija "Tora: Ragnaroka" režisors Taika Vaitiki, kura neatkarīgo komēdiju pieredze padarīja šo MCU filmu par netipisku action un pašironiskas komēdijas apvienojumu. Tieši atkāpes no ierastā veida, kādā pieņemts skatīties uz supervaroņiem, padara MCU filmas interesantas plašākam skatītāju lokam – tās atšķiras arī žanru ziņā. "Dzelzs vīra" sērija savā ziņā ir "pieaugšanas stāsts" par izlutinātu bagātnieku-pleiboju, kurš atklāj sevī varoni, – Tonijs Stārks sākotnēji ir ieroču ražotājs un tirgonis, kurš savu iznīcībā balstīto impēriju pārveido par kaut ko labu. (Protams, cits jautājums šajā stāstā ir amerikāņu apsēstība ar ieročiem, kā arī "pasaules glābēju" sindroms, ko sevī iemieso Tonija Stārka varonis.) "Kapteinis Amerika" ir spiegu trilleris, "Skudrcilvēks" – kriminālkomēdija, bet "Galaktikas sargi" ir smieklīga zinātniskā fantastika, kurā galvenā nozīme ir tieši filmas skaņu celiņam, – reizēm tajā saskatāmas pat muzikālas filmas iezīmes.

Jautājums par riska trūkumu drīzāk varētu attiekties uz kinematogrāfiskajiem līdzekļiem – par spīti galvu reibinošām kaujas ainām, arvien brīnumainākām radībām un neskaitāmiem trikiem un sprādzieniem, attēls vizuāli ir visai konvencionāls. Abas pēdējās "Atriebēju" daļas ir filmētas ar "Arri Alexa 65 IMAX" kamerām 6,5 K izšķirtspējā, tādējādi nodrošinot lielisku attēla kvalitāti, taču redzams, ka filmēšanas stilistika ir visai klasiska. Dinamiskā montāža nespēj noslēpt to, ka filmas kadrējumos trūkst radošuma. No visām 23 filmām ir tikai viens kadrs, kurš man spilgti palicis atmiņā gan kā emocionāli, gan vizuāli iespaidīgs savu māksliniecisko kvalitāšu ziņā, – tas ir sagrautais Tonijs Stārks, kurš sēro par Zirnekļcilvēku filmā "Atriebēji: Bezgalības karš". Viņa profilu izgaismo saullēkts, vienu no viņa rokām klāj asinis, un aktiera kustība šo gaismu aizsedz, radot kontrastu starp cerību nesošo sauli un bezcerīgo situāciju. Vairāk atmiņā paliek konkrētas sekvences vai ainas – piemēram, Pītera Kvila saņemšanās cīņai pret savu tēvu Ego filmā "Galaktikas sargi: 2. daļa", kuru pavada "Fleetwood Mac" dziesma "The Chain". Skaņu celiņa un montāžas perfekti saskaņotais ritms ceļ ainas dinamiku – turklāt fani zina, ka Pītera mūzikas izlase viņam saistās ar mirušo māti. Tādējādi cīņā, kurā varonis dodas ar vārdiem: "Tev nevajadzēja nogalināt manu māti", viņu pavada mūzika, kas, visticamāk, viņa mātei tiešām bijusi svarīga.

Turpinot par vizuālo jaunradi – tā MCU filmās lielākoties redzama, tikai pateicoties datorgrafikas progresam, kā arī, protams, arvien jaudīgākas filmēšanas tehnikas izmantojumam. Starp citu, interesanti, ka aktieru digitālā jaunināšanas metode, ko Skorsēze izmantoja filmā "Īrs", sākotnēji radīta MCU filmu vajadzībām. Bet tieši šīs tehnoloģijas izmantošana ir viens no galvenajiem filmas "Īrs" klupšanas akmeņiem. Protams, nevaru salīdzināt, kāds ir gala rezultāts, ja to skatās uz lielā ekrāna, taču, manuprāt, vismaz datora ekrānam piemērotajā "Netflix" formātā nedabiski atjauninātie aktieri rada mazāk biedējošu nedabiskuma sajūtu. Ja filmā "Skudrcilvēks" Maikla Duglasa "digitālais botokss" ir redzams samērā īsu brīdi un dīvainā veidā šķiet pat piederīgs filmai par cilvēku, kas spēj sevi samazināt un komunicēt ar skudrām, tad reālistiskā gangsterdrāmā šādus datorefektus ir grūtāk sagremot.

Ja runājam par riska faktoriem, tad galvenais MCU filmu izaicinājums ir to atbalsta loks – spītīgi konservatīvie komiksu fani, kuri atkāpes no oriģināla pieņem ļoti nelabprāt. Diemžēl tas nozīmē arī lielu pretestību pret jebkādu dzimumu vai rasu daudzveidību. Piemēram, "Zvaigžņu karu" fanu kibermobinga dēļ filmas "Zvaigžņu kari: Pēdējie Džedi" aktrise Kellija Marī Trana pameta visus sociālos medijus – jo, redz, šajā universā ir pieņemamas dažādas fantastiskas būtnes, bet sieviete-aziāte gan ne. Tādējādi tik konservatīvajā pamatstraumes kino liels notikums ir gan tas, ka beidzot MCU ir sava sieviete-galvenā varone (Brī Lārsones atveidotā kapteine Mārvela, kura diemžēl saņēmusi lielu tiesa interneta naida), gan afroamerikāņu supervaroņi ("Melnā pantera"). Protams, tie pagaidām ir reti izņēmumi universā, kur joprojām dominē baltie vīrieši. Taču ej un iestāsti apsēstajiem komiksu faniem, ka ekranizācijās aktieriem nav obligāti jāizskatās tieši tādiem, kādi viņu tēlotie varoņi tika uzzīmēti četrdesmitajos vai pat sešdesmitajos gados. Piemēram, jaunajā "Zirnekļcilvēka" versijā Pītera Pārkera mīļoto Mēriju Džeinu (kuru iepriekšējās versijās atveidoja Kērstina Dansta un Emma Vatsone) spēlē afroamerikāņu aktrise un dziedātāja Zendaya. Komiksu fani sākotnēji nebija apmierināti – jau baumas par to, ka nākamajos "X-cilvēkos" Magneto varētu atveidot kādas citas rases pārstāvis, sacēlušas veselu vētru internetā. Tāpēc jebkurš pat neliels solis daudzveidības veicināšanas ziņā komiksu filmu pasaulē ir liels risks. Tai pašā laikā tas ir ļoti būtisks pavērsiens reprezentācijā – ņemot vērā to, ka šīs filmas visvairāk skatās bērni, pusaudži un jaunieši, viņiem ir svarīgi redzēt, ka supervaronis var būt jebkuras rases vai dzimuma pārstāvis.

Brī Lārsones atveidotā kapteine Mārvela

Apspriežot jebkuru scenāriju, vienmēr tiek minēts, ka filma būs tik spēcīga, cik spēcīgs un interesants ir tās antagonists. Šajā aspektā gan varu piekrist Mārtinam Skorsēzem par cilvēcisko emociju trūkumu – filmu "Atriebēji: Bezgalības karš" un "Atriebēji: Noslēgums" galvenais ļaundaris Tanoss ir datorgrafikā veidots koloss, kuru ierunā aktieris Džošs Brolins. Lai gan Tanosa motivācijas līnija ir interesanta un ne gluži melnbalta, kā tas raksturīgs vājākām supervaroņu filmām, aktiera un datorgrafikas apvienojums, manuprāt, nav izdevies gana veiksmīgs. Intervijā ar Benu Pīrsonu no "Slashfilm.com" vizuālo efektu pārraudzītāji Dens Delēvs (no "Marvel Studios") un Kellijs Ports (no "Digital Domain") stāsta, kā izvēlējušies "precīzo Brolina daudzumu". Aizkadru videomateriālos redzams, ka aktieriski ainas ir filmētas tāpat kā jebkurā citā filmā – Brolins kopā ar Robertu Dauniju junioru izspēlē visu tikpat emocionāli kā tad, ja tā būtu reālistiska drāma, nevis marķē tikai kustības un mīmiku, taču gala rezultātā aktiera sejai pārklātais digitālo efektu slānis ir tik biezs, ka mikromīmikas trūkums ir acīmredzams. Interesanti arī, ka, skatoties "Atriebējus" uz lielā ekrāna, Tanosam ir vieglāk noticēt, jo redzam viņa datorgrafikas veidoto seju daudz detalizētāk. Mazajā ekrānā šis tēls vairāk atgādina lempīgu animāciju. Manuprāt, Delēvam un Portam vajadzēja atstāt mazliet vairāk Brolina. Piemēram, tādi tēli kā Gomora, Nebula un Drakss "Galaktikas sargos" vai Vīzija/Džārviss "Atriebēju" sāgā ir aktieri, kurus klāj bieza silikona uzliku un grima kārta, taču viņu sejas un ķermeņa plastika nav veidota tikai ar datorgrafikas palīdzību un uz ekrāna šī atšķirība ir redzama.

Dīvains gadījums ir ļaundaris Ultrons filmā "Atriebēji: Ultrona laikmets" – robots ar aktiera Džeimsa Speidera balsi. Arī šajā gadījumā varonis radīts ar datorgrafikas palīdzību, tomēr robota mākslīgo superintelektu ir vieglāk uztvert kā ticamu, jo tas nav mēģinājums radīt cilvēkam līdzīgu tēlu. Speiders pats imitē robota kustības, un viņa mīmika tiek replicēta uz šī robota "sejas". Iespējams, tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, bet uzskatu, ka cilvēka smadzenes vieglāk aizpilda "baltos laukumus" tad, ja skatās uz tēlu, kas ir vairāk nereālistisks vai nepazīstams, nekā tad, ja tiek imitēta cilvēka seja, jo mēs ikdienā regulāri redzam un vērojam savu un citu cilvēku sejas izteiksmi un neapzināti lasām mikromīmiku. Šajā ziņā Skorsēzes izteikums, ka "tas nav kino, kur cilvēciska būtne mēģina nodot otrai cilvēciskai būtnei emocionālu psiholoģisku pieredzi", ir patiess. Tai pašā laikā filmas "Atriebēji: Bezgalības karš" emocionālais fināls ir skaudrs vēstījums par zaudējumu un sērām un, piemēram, Roberta Daunija juniora aktierdarbs, atveidojot Toniju Stārku, ir pat ļoti emocionāls. Bet, lūk, viņa seju nav aizstājusi datorgrafika, tāpēc Tonija pārdzīvojumam noticēt ir vieglāk. Savā viedokļrakstā "The New York Times" Skorsēze saka: MCU filmās nav "atklāsmes, mistērijas vai patiesu emocionālu briesmu. Ne ar ko netiek riskēts". Bet Tonija Stārka gadījumā filmā "Atriebēji: Noslēgums" parādās gan emocionālas briesmas, gan liels risks. Viņam par pasaules glābšanu nākas maksāt ļoti dārgu cenu.

Cits jautājums – par kādiem varoņiem filmas tiek veidotas? Skorsēzes gadījumā tie ir cilvēki, kas darbojas morāli pelēkā zonā, – nevis varoņi, bet cilvēki, kurus par labiem vai cēliem uzskatīt ir grūti. Viņi izdara nepareizu izvēli un darbojas pasaulē, kurā nodalījums "labais" un "ļaunais" nav tik skaidri saredzams, kā tas ir supervaroņu filmās. Supervaroņiem morāles kodekss ir ļoti skaidrs (par šo jautājumu jau rakstīju, analizējot Zeka Snaidera filmu "Tērauda vīrs") – viņiem vienmēr zināms, kurš ir "sliktais", un, pat ja šim sliktajam ir pamatojums savai rīcībai, tas viņu neattaisno. Paradoksāli, ka viena no lietām, ko "Atriebēji" nedrīkst darīt, ir – atriebties. Kad Vanagacs (Džeremijs Reners) zaudē savu ģimeni Tanosa dēļ un kļūst par slepkavu, kas iznīcina noziedzniekus, kuri, viņaprāt, būtu pelnījuši pazust no planētas, Vanagacs rīcība tiek nosodīta, jo neatbilst "Atriebēju" morālajam kodeksam. Arī Pītera Kvila emocionālais mēģinājums atriebties Tanosam izbojā visu "Atriebēju" plānu. Šajās filmās vienmēr ir skaidrs nodalījums starp "viņiem" un "mums". "Mēs – labie" rīkojamies pareizi, jo mūs vada "pareizas vērtības". Bet – kas tad ir šīs komiksu filmu vērtības?

Marks Boudens "The New York Times" raksta: komiksu filmās saskatāma bīstama tendence – ar īpašām spējām apveltītais indivīds ir visvarens. Supervaroņi eksistē ārpus sabiedrības, viņi darbojas ārpus likuma, un ir zudusi doma, ka parastie cilvēki kā kopiena var sevi glābt. Kristofera Nolana "Tumšā bruņinieka" triloģijā sabiedrības aspekts ir svarīgs – kad Džokers nostāda Gotemas cilvēkus smagas izvēles priekšā (uzspridzināt kuģi ar cietumniekiem vai riskēt ar iespēju, ka cietumnieki varētu iznīcināt viņus), gotemieši veic šo izvēli paši, nevis Betmens. "Zirnekļcilvēkā 2" (šī triloģija eksistē ārpus MCU) ir aina, kurā Zirnekļcilvēks (Tobijs Magvairs) izglābj vilciena pasažierus, kas ieraudzījuši viņu bez maskas, bet nolēmuši saglabāt sava varoņa identitāti noslēpumā, – Zirnekļcilvēku izglābj tieši viņa līdzcilvēki. Turpretim "Atriebēju" sāgā viens no klasiskākajiem kadriem ir bailēs sastingusi sieviete (parasti blonda) vai – vēl labāk – sieviete ar bērnu, kurus no kārtējā sprādziena vai no monstra, kas atlidojis no kosmosa, izglābj kāds no supervaroņiem. Tā arī ir visa "parasto cilvēku" iesaiste. Pat "S.H.I.E.L.D" aģenti notiekošajā iesaistās minimāli un – būsim godīgi –, kad aģente Marija Hila (Kobija Smouldersa) izvelk pistoli un sāk šaut pa kosmosa megarobotiem, tas šķiet visai smieklīgi salīdzinājumā ar Tora maģisko āmuru Mjolniru vai Sarkanās Raganas superspējām.

Niks Makārtijs savā rakstā "Indie Wire" norāda uz "Marvel" filmu apsēstību ar konservatīvismu un status quo saglabāšanu. Šī problemātika visskaidrāk parādās tieši filmā "Atriebēji: Ultrona laikmets" – pirmkārt, Tonijs Stārks piedāvā iespēju radīt aizsargvairogu zemeslodei, lai to pasargātu to briesmām un radītu "mieru mūsu laikā". Taču kapteinis Amerika pret to iebilst, jo baidās no bīstama mākslīgā interneta, kas varētu pārņemt kontroli pār pasauli, jo brīvība svarīgāka par drošību. "Ultrona laikmetā" parādās gan bailes no tā, ka cilvēki var zaudēt kontroli pār pašu radītajām tehnoloģijām, gan komiksu filmās vienmēr rodamā atziņa, ka demokrātija ir galvenā brīvās pasaules vērtība. (Tā nav sakritība, ka pret Toniju Stārku iestājas tieši kapteinis Amerika – intelekts un progress pret tradicionālajām vērtībām.) Makārtijs un filmas ļaundaris – mākslīgais intelekts Ultrons – norāda uz vēl ko citu, proti, uz bailēm no pārmaiņām. Viņš filmā saka: "Jūs gribat, lai pasaule ir drošībā, bet nevēlaties, lai tā mainītos." MCU filmu pasaulē pārmaiņas nāk kopā ar iznīcību – Ultrons Tonija Stārka tekstu par "mieru mūsu laikā" tulko kā aicinājumu iznīcināt cilvēci. Tanoss, vēloties pasargāt dzīvās radības no ciešanām, vēlas pusi no tām iznīcināt, lai tiktu galā ar pārapdzīvotības un vides katastrofu problēmām. Tādējādi it kā "labie nodomi" par pasaules uzlabošanu kļūst par ļaunu diktatoru asiņainajiem plāniem, pret kuriem stājas supervaroņu elite un brīvības aizstāvji – Atriebēji, kuri šaurā lokā lemj par to, kas būtu labākais pasaulei, – ļoti reti redzam viņu konsultēšanos ar valstu prezidentiem vai citām varas personām. Arī S.H.I.E.L.D. organizācijas nozīme ar katru nākamo filmu mazinās. Protams, jāņem vērā, ka Atriebēju komanda no raksturu uzbūves skatījuma ir veidota kā neliels pasaules (vai, pareizāk sakot, Amerikas) modelis, taču Skorsēzes ambivalentajiem cilvēkiem Atriebēju rindās vietas nav. Pat duālākie varoņi (piemēram, viltīgais triksteris Loki) ar laiku pieņem "pareizās vērtības", arī Vanagacs pēc virknes asiņainu atriebības aktu atgriežas pie labajiem. Šajā ziņā pārsteigumu tiešām nav – varoņi jau tāpēc ir varoņi, ka viņi, ja mainās, tad – kā teiktu Rainis – mainās uz augšu.

Kapteinis Amerika

Kā jau minēju, viena no svarīgākajām supervaroņu vērtībām ir ģimene – droši vien tāpēc, ka lielākajai daļai no viņiem tuvinieki ir miruši. Ļaundarus no labajiem nošķir tas, ka viņi neizjūt "ģimenes vērtību". Tanoss ir gatavs ziedot meitu, lai iegūtu Dvēseles akmeni. Kad šis akmens jāiegūst Atriebējiem, Melnā Atraitne un Vanagacs cīnās par to, kurš veiks pašupurēšanās aktu, jo viņi ir "ģimene" un nespēj otru ziedot. Parādās visklasiskākā Holivudas klišeja – kas cilvēkus padara vājus (emocijas, mīlestība, pieķeršanās citiem), tas viņus padara arī stiprus. Neesmu skaitījusi, cik reižu (bet pieņemu, ka daudz) MCU filmās izskan teksts, ka uzvarēt varam "tikai kopā" vai arī "kā ģimene". Savukārt ļaundariem ģimene ir tikai palīgrīks, ko izmantot savos plānos – to parāda gan Tanoss "Atriebējos", gan Ego "Galaktikas sargos: 2. daļā". Ļaundaris var pārtapt par labo varoni tikai tad, kad apjēdz ģimenes vērtību. Piemēram, Loki tikai pēc vecāku nāves saprot, ka attiecības ar brāli Toru ir svarīgākas par varas spēlēm.

Turpinot par bailēm no pārmaiņām – komiksu pasaule ir iekonservēta. Varoņi gandrīz nemaz nenoveco, arī viņu izskats radikāli nepārvēršas, toties mainās kostīmi, kuri tiek dažādi uzlaboti, lai varoņi varētu stāties pretī arvien spēcīgākiem ļaundariem. Tērpi tiek pielāgoti laikmeta specifikai – 2018. gada filmā "Atriebēji: Bezgalības karš" Skārletas Johansones atveidotās Melnās Atraitnes kostīms piepeši kļuvis daudz praktiskāks – tajā viņa atgādina kareivi, nevis pieguļošā, melnā tērpā iespīlētu seksa simbolu. Šajā daļā krietni mazinājies arī kadru skaits: fokuss ir uz Melnās Atraitnes dibenu. Lielākās vizuālās pārmaiņas ir Tora depresijas veicinātā pieņemšanās svarā un jau minētās Melnās Atraitnes pārvēršanās no rudmates par blondīni, bet filmas "Atriebēji: Noslēgums" gaitā redzam, kā viņa atgriežas pie savas "dabiskās matu krāsas". Tādā ziņā MCU filmas ir droša bezriska pasaule, kurā skatītājs var justies komfortabli, – ļaunie vienmēr tiks sakauti un, ja kāds no varoņiem nomirst, vienmēr paliek cerība, ka scenārija autori atradīs kādu oriģinālu veidu, kā viņu uzcelt no mirušajiem.

Melnā atraitne

Būtībā tie ir stāsti par pārcilvēkiem, ar kuriem skatītāji vēlētos identificēties, bet līdz galam tas nav iespējams – neviens no mums nav dievs, tehnoloģiju ģēnijs vai miljonārs (atskaitot vienīgi Īlonu Masku, kurš varētu pretendēt uz Dzelzs vīra statusu, bet cerēsim, ka tik tālu nenonāksim) vai dīvaina zinātniska eksperimenta rezultāts. Lielākā daļa no mums nav arī gangsteri (vismaz tā gribētos cerēt), taču Mārtina Skorsēzes filmu varoņi mums ir daudz līdzīgāki nekā, piemēram, kapteinis Amerika. Cits jautājums – vai gribam šīs līdzības saskatīt? Daudz patīkamāk taču ir domāt, ka esam labie varoņi savas dzīves filmā, ka rīkojamies morāli pareizi un, ja būtu nepieciešams, arī mēs varētu izglābt pasauli. Diemžēl mums ir lielāka iespējamība nonākt organizētās noziedzības rindās, nevis Atriebēju kompānijā. Ja Skorsēzes filmas skatāmies ar zināmu pārākuma sajūtu, priecājoties, ka neesam tādi, kādi ir tajās redzamie varoņi, tad, skatoties MCU filmas, sapņojam par to, kāda varētu būt mūsu pašu ideālā versija.

Ko MCU filmu monopols uz skatītāju interesi nozīmē kino veidotājiem? Man nav vienas atbildes. Ir skaidrs, ka pieprasījums rada piedāvājumu un Holivuda reaģē uz to, ko skatītāji vēlas. Komiksu filmas kļūst dažādākas un sarežģītākas (kā to pierāda arī Toda Filipsa filma "Džokers", kura tikko saņēma divas "Oskara" balvas), atļaujoties arī eksperimentēt. Tomēr fakts, ka Skorsēzes "Īrs" radīta "Netflix" paspārnē un uz lielajiem ekrāniem nebūs redzama, norāda uz nopietnām problēmām – proti, kāds kino tiek finansiāli atbalstīts no studiju puses, un uz apstākli, ka skatītāji arvien vairāk izvēlas iespēju skatīties kino tīmeklī (Kaut gan, piemēram, "Īrs" filmēta ar "ARRI Alexa Mini" kameru, kuras attēls ir pilnīgi piemērots arī lielā ekrāna vajadzībām. Ar šādu pašu kameru uzņemtas filmas "Zvaigzne ir dzimusi", "Ceļvedis" un "Zaglēni", kuras bija iespēja skatīties kinoteātros.). Un – ko darīt kino veidotājiem, kurus neinteresē komiksu filmas vai kuriem gluži vienkārši nekad nebūs tādas iespējas? Jāturpina uzņemties riskus un jācer, ka skatītājs tavu filmu izvēlēsies kārtējā blokbāstera vietā. Galu galā Orsona Velsa "Pilsonis Keins" iznākšanas laikā bija finansiāla izgāšanās, bet es pieņemu, ka pēc piecdesmit gadiem filmskolās joprojām runās par Velsu, Skorsēzi un Kopolu, nevis par "Atriebēju" sāgu.

Daudz sarežģītāks ir jautājums par šī kino monopola koncentrēšanos vienas studijas – "Disney" – paspārnē. 2009. gadā "Disney" iegādājās "Marvel Entertainment", bet 2012. gadā – "Lucasfilm", tādējādi iegūstot kontroli pār nākamajām "Zvaigžņu karu" sāgas filmām. Turklāt "Disney" paspārnē atrodas arī "Pixar" un "Touchstone Pictures". Tieši nelielas studijas parasti ir atvērtākas eksperimentiem un jaunu režisoru projektiem. Ja tādi milži kā "Disney" pārņem lielāko daļu tirgus, ir ļoti iespējams, ka piedāvājums kļūs vienveidīgāks. Pagājušā gada nogalē "Disney" nolēma iesaistīties arī straumēšanas vietņu biznesā, radot platformu "Disney Plus" un piesaistot skatītājus ar oriģinālsaturu – "Zvaigžņu karu" atvasinājumu seriālu "Mandalorietis". To, vai viņi spēs konkurēt ar jau sevi nostiprinājušajiem spēlētājiem, mēs vēl redzēsim, bet šāda radošā kapitāla akumulēšana vienas kompānijas paspārnē rada bažas.

Paaudžu nomaiņa kino veidotāju un kino skatītāju vidū ir neizbēgama. Vai brīvā tirgus apstākļos ir godīgi no kinostudijām pieprasīt morālu atbildību par skatītāju izglītošanu un viņu izpratnes veidošanu par to, kas ir labs kino? Protams, ka nav. Taču mēs, skatītāji, gan varam paust savu attieksmi un radīt plašāku piedāvājumu ar savu pieprasījumu. Jo es zinu, ka es gribētu iet uz kinoteātri skatīties gan "Atriebējus", gan "Īru". Un es gribētu, lai man ir iespēja uz lielā ekrāna redzēt abas filmas, nevis tikai vienu.

Nobeidzot tēmu par MCU filmām un par to, ko tās nozīmē mūsdienu kino klimatam, varētu teikt, ka tās apkalpo Senajā Romā radīto "maizes un izpriecu" ideju – skatītājus pievilina izklaides faktors, jo, ņemot vērā arvien biedējošāku ziņu pārbagātību, ir saprotama vēlme pēc drošas fantāzijas, kurā aizbēgt. Jo "Atriebēji", atšķirībā no Donalda Trampa, noteikti novērstu Trešā pasaules kara iespējamību, Tonijs Stārks, visticamāk, izdomātu veidu, kā apdzēst Austrālijas ugunsgrēkus, un Galaktikas sargi spētu atrast jaunu, pasakainu planētu, uz kuru pārcelt visus bēgļus. Turklāt varoņsāgas ir sākušās jau tajos laikos, kad pirmais alu cilvēks uz sienas uzzīmēja mamutu medības. Arī Džozefa Kempbela hrestomātiskajā grāmatā "Varonis ar tūkstoš sejām" lasāmais var tikt attiecināms uz jebkuru no MCU varoņiem: "Varonis dodas riskantā ceļā no ikdienišķās pasaules uz pārdabisku brīnumu vidi: tur tiek satikti pasakaini spēki un izcīnīta izšķiroša uzvara: varonis atgriežas no šī mistiskā piedzīvojuma ar spējām dāvāt labumus saviem līdzcilvēkiem." [2] Labums var būt gan nomedītais mamuts, gan Atriebēju "bezgalības akmeņi". Svarīgākais ir tas, ka šie ieguvumi tiek dāvāti citiem, un par to arī stāsta visas MCU filmas – varoņa spējas netiek izmantotas pašlabuma gūšanai, tās kļūst par kolektīvu īpašumu, par dāvanu, ko supervaroņi sniedz cilvēkiem. Pat tad, kad viņi to neprasa.

 

[1] Snyder, B. Save the Cat - p. 3
[2] Joseph Campbell. The Hero with a Thousand Faces. Princeton: Princeton University Press, 1968, p. 30

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!