Edvards Kuks
pirms 5 gadiem
akmens
pirms 5 gadiem
Šūpo stipri vēji priežu
Silu, stumbri čīkst kā masti.
Un es, vientuļš vilks, uz briežu
Takas stāvu, kuļot asti.
Mani zobi nodiluši,
Slimas smaganas ar cingu.
Un caur šķeltām lūpām truši
Pūš man purnā kandžas dvingu.
Apeju es skudrupūžņus
Tā, kā lapsa apiet spiras.
Silā jāvāc metāllūžņus
Man, lai tiktu es pie viras?
Kažoks mans ir stipri plucis,
Bet par kungu mani skaita
Pāris stirnu, ežu ducis
Un ar bisi vecais maita.
Es no viņa laidu ļekas
Simtmetrīgā krosa stilā,
Bet tam sieva velna bekas
Izcepa, nu miers ir silā.
Tā es vecā kažokādā
Velku savu mūžu melnu,
Labi, ka man šis tas strādā,
Es ar to sev ēsmu pelnu.
Manas dzīves posmam grūtam
Piemīt tas, ko sauc par baudu,
Priežu silā prostitūtam
Jāmīl ir par visu naudu!
Jā, skan naudiņa man ķešā
Un es saku Lācim: "Valdies!
Vai tad Atmoda ir trešā
Tiem, kas atmodās par paldies?
zīļuks zīle
pirms 5 gadiem
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
Patrīcija M. Keiša
0Caur puķēm
Agrāk man šķita, ka ziedi ir klišejiski stulbi. Ka tā ir kaut kāda sieviešu padarīšana. Kas patīk visām. Laika un naudas tērēšana. Manai sirdij vajadzēja ilgi dzīt, lai no sausiem zariem izdzītu pumpuriņu. Un tas maigi vērās vaļā – es pamanīju viršus kā pasaku mežā, maigi noķēru pēdējās ņiprās rudens puķes vasarnīcas dārzā.

Dzeja
08.03.2017
3
Mizogīnista (dzejiskās) piezīmes