Mirklis, pirms acis atveras

No 20. marta līdz 22. aprīlim jaunatklātajā Rīgas Doma baznīcas dārza mākslas galerijā ir apskatāma latviešu fotogrāfa Nila Viļņa (dz. 1983)[1] personālizstāde "Acis plaši aizvērtas", kurā mākslinieks prezentē deviņas lielformāta portretfotogrāfijas. Ar Viļņa izstādi ir atklāts mākslas izstāžu cikls „Māksla Domā”, kurā tiks regulāri realizēti vairāki open air jeb brīvdabas apstākļiem pielāgoti projekti. Sagataves posms jau bija aizsācies kādu laiku iepriekš, nodibinoties labdarības projektam "Mans Doms", ar kura darbību var iepazīties viņu mājas lapā www.mansdoms.lv. Projektā paredzēts prezentēt Latvijas laikmetīgo mākslu, kas iederas savdabīgajā telpā un spēj sadzīvot ar baznīcas diktētajiem nosacījumiem. Vēršot sabiedrības uzmanību uz Rīgas Doma baznīcu, tiek rīkoti mūzikas koncerti, izglītojošas lekcijas, sociālās kampaņas un, protams, mākslas izstādes.

Pirms ķerties klāt pie konkrētās izstādes apskata, ir jāatzīst ekskluzivitāte un iespējas, ko piedāvā  senais Doma baznīcas dārzs un krusteja. Brīvdabas apstākļi, kas īpaši piemēroti ir tēlniecībai, instalācijām, kā arī dažādiem nestandarta mākslas projektiem, līdz šim brīdim bija iespējami, māksliniekiem sevi realizējot publiskajā pilsētvidē dažādu festivālu un/vai akciju ietvaros. Ieskatam, var minēt tādus festivālus kā ikgadējo Laikmetīgā Mākslas centra rīkoto "Survival kit" projektu vai ik pēc četriem gadiem notiekošo "Tēlniecības Kvadriennāli", regulāras akcijas un performances brīvā dabā līdz šim ir realizētas Pedvāles brīvdabas mākslas muzejā. Tagad tas ir iespējams pašā Vecrīgas sirdī - vietā, kuru ieskauj 13. gadsimtā uzceltās baznīcas un sakristejas sienas ar savu īpašo auru.

"Acis plaši aizvērtas" ir Nila Viļņa trešā personālizstāde. Tie, kas ir apmeklējuši fotogrāfa iepriekšējo personālizstādi "Šķīstītava" (Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 10 Pop-up galerijā no 3.-22.07.2011) vai vismaz apskatījuši pirms gada tapušās sērijas darbus viņa mājas lapā (www.vinils.lv), ieraugot jaunās fotogrāfijas, spēs saskatīt līdzības. Mākslinieku interesē cilvēks un eksperimenti ar dažādām substancēm, kas tiek uzmestas vai uzklātas uz portretējamā, atklājot jaunu veidu kā iedarboties gan uz savu eksperimentu objektu, gan skatītāju. Pats mākslinieks atklāj, ka viņu vairāk interesē un lielāks darbs tiek ieguldīts saucamajā preprocesingā (sagatavošanās darbi pirms fotoaparāta pogas nospiešanas) nevis pēc tam, kad notiek darbs pie datora. Šī iemesla dēļ jāatzīmē, ka pēcapstrādes process izstādē redzamajām fotogrāfijām ir minimāls.

Izstādes koncepts sastāv no divām daļām: vēstījuma par portretētajiem un formas, kurā ietilpst Nila Viļņa izgudrotais tehniskais paņēmiens. Piedāvāto fotoportretu sērijā tika izvēlēti deviņi jauni cilvēki, kuru darbam ir nozīmīga loma pozitīva Latvijas tēla radīšanā. Mākslinieka vēlme ir pievērst uzmanību personībām, kas katrs savā sfērā kalpo par pozitīvu paraugu mums pārējiem mirstīgajiem, sevi prezentējot kā spēcīgas individualitātes. Šīs personības – šķēpmetējs Zigismunds Sirmais, fotogrāfe Iveta Vaivode, arhitekts Mārtiņš Pīlēns, žurnāla „Deko” redaktore Agnese Kleina, mūziķis Goran Gora (īstajā vārdā Jānis Holšteins-Upmanis), modes mākslinieks Artis Štamgūts, dizainere, Qoo Qoo zīmola izveidotāja Aļona Bauska, firmas Cube direktors Mārtiņš Dambis un grafiskais dizainers Miķelis Baštiks – pirms fotogrāfijas uzņemšanas tika nokrāsoti ar speciālu krāsu, lai skatītājā radītu "dzīvā negatīva" iespaidu. Portretēto acis ir ciet.

"Šķīstītavas" sērijā tika fiksēta kustība un cilvēku reakcija. Modeļu sejas daļas, kuras neaizsedza uzbrūkošais miltu mākonis, ieguva papildus intensitāti. Jaunajos darbos cilvēks ar aizvērtajām acīm ir transformējies par anonīmu, dusošu bisti (ja nepievērš uzmanību zīmītei pie darba). Patiesībā tas ir miera stāvoklis pirms aktīvas darbības. To var salīdzināt ar klusumu pirms idejas rašanās galvā, tauriņa izkūņošanās no kokona vai zieda pumpuru sekundi pirms plaukšanas. Lai gan aizvērto acu faktors nav saistīts tikai ar konceptu, bet arī ar limitētām tehniskajām iespējām, tomēr efekts ir spēcīgs un meditatīvie tēli brīnišķīgi iederas sakrālajā vidē.

Laikmetā, kad jebkurš var iegādāties fotoaparātu un sekundes laikā radīt bildi, fotogrāfs, gluži kā reiz 19. gadsimtā dzīvojošais gleznotājs, nemitīgi nonāk izvēles priekšā.[2] Brīžiem vēl tagad nav saprotams, kur beidzas attēla robežas un sākas fotogrāfijas pašmanifestācija. Lai radītu bildi, kas nav tikai dokumentācija vai attēls, bet arī mākslas fakts, vairs pat nav nepieciešams fotoaparāts, pietiek ar mobilo telefonu. Iespējams tāpēc, gluži kā citos mākslas medijos, meklējot savu izteiksmes veidu, veidojas dažādu attēla formu skolas vai grupas. Ir fotogrāfi, kas darbojas kā dokumentālisti un psiholoģiskā portreta meistari, ir fikciju radītāji, kas paspilgtina attēlu ar fotošopa spīguļiem un spēlējas ar mitoloģiju, tāpat ir tie, kas piedāvā ziepju trauka bildes ar apzināti šķībām kompozīcijām. Vēl ir arī fotogrāfi, kas mēģina notvert maģisko brīdi, kad krāsas un lietas pēkšņi pašas izveidojušas akvarelīgu simfoniju un atliek vien to fiksēt.

Domājot par formu, Nila Viļņa daiļrade liek atcerēties par gleznieciskumu vai plastiku, kas mēdz ielauzties fotogrāfijās, pateicoties izmantotajai tehnikai un nereti arī kompozīcijai. Par apzinātu fotogrāfijas un glezniecības mijiedarbi var runāt jau 19./20. gadsimta mijā piktoriālisma virziena sakarībā, kad vairākus fotogrāfus interesēja impresionisma stilistiskai līdzīga iespaida radīšana. Vizualizācijai var minēt kaut vai Konstāna Pijo (Émile Joachim Constant Puyo, 1857–1933) vai Alfrēda Stilglica (Alfred Stieglitz, 1864–1946) vārdu. Glezniecība savukārt fotogrāfijas tiešumu un zināmu dokumentālo vēsumu pārņem 20. gadsimta 60. un 70. gados, kad rodas hiperreālisma virziens. Tomēr nav runa par kopēšanu, bet savstarpēju ietekmēšanos vai vienkārši līdzīgo estētiku par kuru šīs izstādes sakarā man šķiet būtiski runāt.

Fotogrāfam nokrāsojot modeļus ar speciālu krāsu, iekomponējot bildes rāmī tikai seju un krūšu daļu un veidojot foto negatīvus uz lielformāta papīra, gribot vai negribot, uz mums iedarbojas dažādi vizuālie kodi, kuru daudzums ir atkarīgs no skatītāja iepriekš iegūtajām zināšanām par mākslu, dzīvi un attēlu kā tādu. Krāsas vieliskums un melnbaltais tonis, portreta statiskums un asociācija ar skulpturālu krūšutēlu negribot liek domāt par tēlniecību vai vismaz ļoti vielisku glezniecību, kas tik mīļa latviešu gleznotājiem.[3] Negatīvs kā tehniskais paņēmiens ir vizuālais kods, lai norādītu uz nepabeigtību. Tomēr gala rezultātā, acis atvērsies, galvenie varoņi turpinās sevi pierādīt, un attēla negatīvs reiz kļūs par pozitīvu.  

Nils Vilnis ir estēts un zinātkārs eksperimentētājs, kas nenoliedzami ir saistīts arī ar viņa ikdienas darbu. Strādājot ar Zigismundu Sirmo - vienīgo modeli, kas nepārstāv radošo sfēru, fotogrāfs aizrāvās ar domu par sērijas citādo turpinājumu. Nākotnes plānos ietilpst apgūt to pasauli, kura ir ārpus fotogrāfa ikdienas. Fotografējot zinātniekus, biznesmeņus vai ugunsdzēsējus, likt tiem iziet ārpus savas komforta zonas, atklājot arvien dziļāku cilvēcisko faktoru fotogrāfijā un, protams, turpināt attīstīt sev atrasto tehnisko paņēmienu.