Pašlaik kinoteātros skatāma režisores Unas Celmas spēlfilma "Zilās asinis", kas atklāti runā par seksuālu, mentālu un fizisku vardarbību ģimenē. Tās centrā ir vienas sievietes stāsts, taču statistika rāda – katra trešā sieviete Latvijā cietusi no vardarbības. Tikmēr Stambulas konvencija joprojām gaida savu ratifikāciju.
Kāpēc sievietes nepamet vardarbīgas attiecības un kā viņām palīdzēt? Kāpēc joprojām spēcīga ir klusuma un neiejaukšanās kultūra sabiedrībā? Kā pamanīt vardarbību aiz ārēji nevainojamas dzīves fasādes? Lai meklētu atbildes uz šiem jautājumiem un neļautu sarunai par vardarbību ģimenē noklust, drīz pēc filmas pirmizrādes tikāmies uz sarunu kinoteātrī "Forum Cinemas". Tajā piedalījās režisore Una Celma, filmas aktrise Iveta Pole, operators Aleksandrs Grebņevs un centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce. Diskusiju vadīja publiciste Linda Curika.
Linda Curika: Mēs varētu sākt ar filmas režisori Unu Celmu. Esmu dzirdējusi, ka filmu iedvesmojis patiess stāsts. Varbūt varat pastāstīt par to?
Una Celma: Pirms četriem gadiem es satiku pilnīgi nepazīstamu sievieti, kas pirmajā vakarā man izstāstīja visu savu dzīvi, un pēc tam mēs palikām ciešākā kontaktā. Nezinu, kāpēc, bet dzīvē daudzreiz gadījies, ka sievietes griežas pie manis un izstāsta visas savas sirdslietas. Izrādās, no vardarbības cietušas arī manas darba kolēģes, draudzenes, klasesbiedrenes. Arī tuvāki cilvēki. Vienmēr atradās arguments, kādēļ viņas šo vardarbību pacieš, nerīkojas vai neko nedara, bet šajā gadījumā Annas prototips ir zviedriete. Pilnīgi atkrita jebkādi ekonomiskie apsvērumi – nav, kur aiziet, nav naudas, no kā dzīvot. Tādējādi tas izkristalizējās daudz asāk, un es viņas ģimenes stāstu paņēmu pamatā filmas scenārijam. Protams, scenārijs tiek ar visu kaut ko apdzīvots, situācijas tiek sazīmētas tādā kā puzlē, lai izveidotu sižetisku struktūru.
Linda Curika: Man ir jautājums arī pārējiem diskusijas dalībniekiem. Mēs zinām, ka statistika rāda – katra trešā sieviete Latvijā cietusi no vardarbības. Iedomājamies – katra trešā sieviete! Tas ir šaušalīgs skaitlis. Filma noteikti līdzīgi kā šī kaste ar tārpiem, can of worms [atsauce uz filmu – red.]. Tu atver to vaļā un sāc saprast lietas, kas notikušas ar tevi vai citiem cilvēkiem, lietas, ko esi redzējis un vari identificēt kā vardarbību. Mūsu sabiedrībā saruna par vardarbību bijusi jau diezgan ilga, bet tā arī neesam nonākuši punktā, kur visi sabiedrības locekļi saprot, kas ir vardarbība un cik tā var būt dažāda. Iveta, kas tev bija svarīgs šajā filmēšanās pieredzē?
Iveta Pole: Man, godīgi sakot, radās vairāk jautājumu nekā atbilžu, līdzīgi kā manai filmas varonei. Man tomēr līdz galam nav saprotama tā iekšējā psiholoģija, manipulatīvais mehānisms, kas sievietes notur pie šādiem vīriešiem. Skaidrs, ka filmā visi notikumi un tēli tiek kaut kādā ziņā hiperbolizēti, turpretim dzīvē tie mehānismi mēdz būt ļoti smalki un sarežģīti, līdzīgi kā zirnekļa tīkls, kur tevi noķer kā mušu un tu nezini, kā tikt ārā. Šī tēma liek domāt, cik svarīgi nemelot sev un citiem. Pirmkārt, vajag mīlēt sevi, un tikai tad vispār kaut kas labs var notikt. Tad neveidojas tik toksiskas un neveselīgas attiecības.
Linda Curika: Līdzko sociālajos tīklos parādās stāsti par vardarbību pret sievieti vai sievietes dalās "Atsaucīgo māmiņu forumā" par to, ka ir vardarbīgās attiecībās, klasiskais jautājums ir – kāpēc tad viņa neiet prom? Viņai acīmredzot tas patīk! Iluta, varbūt tu vari izstāstīt, kāpēc sievietes neiet prom? Kāpēc viņas paliek šajās līdzatkarīgajās, gan fiziski, gan seksuāli vardarbīgajās attiecībās? Vai kā šajā piemērā – finansiāli vardarbīgajās attiecībās.
Iluta Lāce: Vispirms jau jāsaka: līdztiesīgas sabiedrības nav nekur – ne Zviedrijā, ne Latvijā. Mēs dzīvojam patriarhālā sabiedrībā ar visām no tā izrietošajām normām, stereotipiem un priekšstatiem attiecībā pret sievietēm un vīriešiem. Mums ir savas gaidas un priekšstati par pareizām sievietēm un pareiziem vīriešiem. Mēs ieliekam viņus kastītēs ar ļoti specifiskām gaidām, piemēram, sievietes liktenis ir mīlēt un ciest. Vēl 2003. gadā mēs ar kolēģiem stāvējām pie Saeimas un mudinājām vērsties pret vardarbību pret sievietēm, bet deputāti nesaprata, par ko mēs tur stāvam, un skaidroja – ja mīl, tad taču sit. Šie priekšstati mainās pakāpeniski un pamazām. Sievietes starptautiskas cilvēktiesības ieguva tikai 1945. gadā ar Cilvēktiesību deklarāciju, bet priekšstati, normas un gaidas sadzīvē mainās ļoti lēnām. Ir jābūt lielai drosmei un iespējām, lai pārtrauktu vardarbības ciklu un vardarbīgās attiecības. Mēs redzam, ka arvien vairāk sieviešu vēršas centrā "Marta". Tas nozīmē, ka viņām ir drosme un vēlme, bet jāapzinās, ka, par spīti tai, viņas var nonākt atpakaļ vardarbīgajās attiecībās. Pētījumi rāda, ka sievietei var izdoties izrauties tikai septītajā, astotajā reizē, īpaši esot tuvās attiecībās, kad dzīves cieši savijušās gan ekonomiski, gan saistībā ar jūtām, bērniem. Šādām attiecībām ir arī cikli, ko ņemam vērā, strādājot ar sievietēm. Piemēram, vislielākās iespējas pārtraukt attiecības ir brīdī, kad notikusi vardarbības epizode un klāt ir kāds cilvēks, kas palīdz cietušajam izrauties. Cietušās uzsver – vienmēr ir būtiski, ka līdzās ir cilvēks, kurš palīdz izkļūt, nevis saka, ka tas ir sievietes liktenis un norma. Vēl nedrīkst solīt, ka nākamajā rītā pēc aiziešanas viss būs skaisti. Tas ir ilgstošs process. Ļoti, ļoti ilgstošs process ar saviem viļņiem un atviļņiem, bet tā rezultātā ir iespējams veidot cieņpilnu dzīvi.
Šajā filmā mēs redzam, ka varmāku nav tik vienkārši dabūt prom – viņš visu laiku ir klātesošs un ģimene palīdz viņam būt klātesošam. Ja cietusī viņu uz ilgāku laiku dabū prom un redz, ka var dzīvot un elpot citādi, tad arī domas sakārtojas. Tas, ka varmāka saka, ka viņam tevis pietrūkst un viņš tevi mīl, ir vienkārši garām. Par to, ko nozīmē veselīgas un cieņpilnas attiecības, piekrišana, ir jārunā, bet mēs dzīvojam valstī, kur deputātiem ir grūtības pat ratificēt Eiropas Padomes konvenciju pret vardarbību.
Linda Curika: Šajā filmā diezgan skaidri nodalīti labie un ļaunie tēli: ļaunie tēli ir tiešām ļauni, nenovīdīgi, bet sievietes ir upura lomā. Parasti diskusijās par vardarbību ģimenē vienmēr ir kāds, kas saka "not all men" – visi vīrieši nav tādi. Vai arī, ka sievietes mēdz būt vardarbīgas. Aleksandr, ko tu par to domā?
Aleksandrs Grebņevs: Es tagad mēģinu izdomāt, kurš filmā bija pozitīvais varonis, bet neatrodu atbildi uz šo jautājumu. Manuprāt, vardarbības migliņa pārklāj visus varoņus, viņi cits no cita pārņem stratēģijas. Arī galvenā varone ir iedvesmojusies no sava partnera. Risinājums ir rīcība, bet šajā filmā tā nebalstās saprātīgā plānā, bet emocijās. Tāpēc rezultāts visu laiku ir viens un tas pats – atgriešanās. Manuprāt, spert šo soli ir ārkārtīgi sarežģīti. Varbūt palīdz uz brīdi atgrūst varmāku, aizbraukt prom. Bet parasti tieši to cilvēki, arī filmas galvenā varone, dara, atrodoties vissaasinātākajā emocionālajā stāvoklī, nevis apzināti. No šī stāsta izlobu, ka šādās situācijās jānomierinās un viss jādara gandrīz vai juridiski sausā veidā. Es arī esmu piedzīvojis smagas attiecības un ļoti smagu šķiršanos. Tajā brīdī sapratu, ka strādā tikai viena lieta – tu pastum malā emocionālo pasauli un rīkojies tīri konstruktīvi, juridiski. Tad lietas kaut kā sāk notikt.
Linda Curika: Galvenā varone visu laiku gaida, ka risinājums nāks no ārpuses, kāds viņu glābs. Vai nu beigsies nauda, vai vīrs beidzot aizies projām. Filmas finālā ir diezgan radikāls risinājums. Esmu lasījusi, ka cilvēki, kas profesionālajā dzīvē vai jebkurā jomā jūtas nonākuši strupceļā, mēdz sapņot par miršanu vai, teiksim, prettēla nāvi. Kolēģis rada problēmas darbā, un tu ceri, kaut viņš nomirtu. Ne jau vardarbīgā nāvē, bet vienkārši būtu beigts. Man šķita, ka šajā filmā arī tiek visu laiku gaidīts, bet neviens no ārpuses neglābj. Bet turpinājumā gribu uzdot jautājumu režisorei. Filma ir pilna ar mikroagresiju. Una, vai jūs to redzat kā svarīgu tēmu? Jo cilvēki mēdz teikt, ka mikgroagresija nav īsta lieta.
Una Celma: Jā, tā man ir svarīga tēma, jo agresija izpaužas ļoti dažādi un bieži vien pustoņos. Ja tu palaid garām pirmos signālus, agresija tikai turpinās un aug. Es nedomāju, ka tiešām kāds speciāli grib būt upuris, tikt sists, pazemots, tas notiek pakāpeniski, tāpēc vēlējos ielikt filmā tādas nelielas agresijas izpausmes. Ielaist graudiņus.
Linda Curika: Knābājienus no mammītes un tēva.
Una Celma: Jā, es domāju, ka cilvēki nereti vienkārši palaiž garām tos pirmos vārdus vai darbības.
Linda Curika: Iluta, vai cilvēki tiešām palaiž garām to, ka varbūt kāds ir vardarbīgās attiecībās? Vai tomēr izvēlas neredzēt?
Iluta Lāce: Man šķiet, ka cilvēki neatpazīst vardarbīgas attiecības. Viņi vienkārši pieņem – tā mēs uzvedamies, tā mēs dzīvojam, tā tas notiek. Arī šajā filmā tiek runāts par brutālas seksuālas vardarbības epizodi. Kaut arī saruna notiek atbalsta grupā, nevar teikt, ka viņi atpazītu vardarbību. Ja seksuāla rakstura darbības tiek pieprasītas pret otras personas gribu, tas ir viens no rādītājiem, ka šī cilvēka dzīvība ir apdraudēta. Vai sabiedrība apzinās, ka tas ir sarkanais karogs, ka, iespējams, kādu dienu šī sieviete var tikt nogalināta? Ir daudz lietu, ko cilvēki pieņem kā normu, attaisno, racionalizē, idealizē varmākas. Vēl šai patriarhālajai sabiedrībai raksturīgi noteikti ideāli par to, kādiem jābūt vīriešiem, piemēram, pie vīrišķās normalitātes pieder agresivitāte, bet sievietēm jābūt pakļāvīgām, paklausīgām. Mēs dzīvojam ar nesodāmības sajūtu. Piemēram, arī homoseksuāli vīrieši var ieļauties heteronormā, kā fasādi izmantojot sievietes. Šī nesodāmība nekādā veidā neveicina atbildības uzņemšanos par savu rīcību.
Mums ir iespējas un rīki, ar ko palīdzēt gan sievietēm, gan vīriešiem. Jautājums – vai mēs to izmantojam un mudinām cilvēkus to izmantot. Piemēram, iespēju pieprasīt pagaidu aizsardzību no varmākas. Cietusī aizpilda pieteikumu, nosūta to tiesai, un 24 stundu laikā tiesa pieņem lēmumu, ka vardarbības veicējam jāatstāj mājas. Lielākoties redzam, ka šī lieta strādā, bet pēc tam cīņa turpinās un jāiestājas par savām tiesībām. Ir svarīgi, ka ir atbalstītāju loks. Tas nav vienkārši ceļš, bet iespējas mēs esam izcīnījuši.
Una Celma: Es domāju, ka profesionāļu palīdzība nemaz nav tik plaši izplatīta un arī to speciālistu, kas var sniegt palīdzību, izpratne par vardarbību ļoti atšķiras. Ir daudz seksistu.
Iluta Lāce: Tur es piekrītu. Ir ļoti daudz seksistu, diskriminatoru un visu pārējo. Arī mūsu praksē ir stāsti gan par policistu, gan par sociālo darbinieku rīcību. "Kā tu tagad vērsīsies pret radinieku, kurš tevi ir seksuāli izmantojis, viņš taču ir tavs ģimenes loceklis!" Un tas nāk no speciālistiem. Pastāv daudz niansētas diskriminācijas un seksisma, bet tas nemaina to, ka mums jāmudina sievietes un vīrieši pārtraukt toksiskas un neveselīgas attiecības. Tas nemaina to, ka mums ir ar likumu nostiprināti rīki, ko varam izmantot. Iespējas pastāv, un redzam, ka tās tiek arvien vairāk un vairāk izmantotas. Mums ir "Skalbes" ar speciālu tālruni cilvēkiem, kas atkarīgi no azartspēlēm. Mums ir tālrunis noziegumos cietušajiem, mums ir centrs "Marta", kur palīdzam cilvēkiem, kuru dzīvības ir apdraudētas.
Mēs, "Marta", kopā ar "Dardedzi" un "Skalbēm" izglītojam sociālos darbiniekus par to, kā dzimums ietekmē visu priekšstatu un stereotipu bagāžu, kas cilvēkam nāk līdzi. Piemēram, mammām vienmēr jābūt ideālām. Viņām jāspēj izdarīt visu – aizskriet uz visām instancēm, nokārtot visas izziņas. Tēviem – kā sanāk, tas nav tik svarīgi. Līdztiesīgās vai līdzvērtīgās attiecībās no abiem vecākiem jāprasa līdzvērtīga atbildība un atbalsts. Jāskatās arī uz varas attiecībām, kādas ir vardarbīgās ģimenēs. Tas viss notiek palēnām, bet mums jāmudina pārtraukt šāda veida attiecības, jo nākamā paaudze atražo to, ko redz, un mums ir būtiski parādīt, ka var dzīvot citādi, ka veselīgas attiecības ir iespējamas.
Linda Curika: Es gribu atgriezties pie statistikas par katru trešo sievieti. Mēs bieži redzam vardarbību no sievietes skatpunkta un visdrīzāk visas pazīstam kādu sievieti, kas piedzīvojusi vardarbību, bet ļoti reti vīrieši runā par saviem draugiem, paziņām, kas bijuši vardarbīgi. Vai viņu nav? Bieži tiek runāts, ka varmākas sabiedrībā ir šarmanti vīrieši, kas visiem patīk, bet tas, kas notiek mājās, paliek mājās. Arī filmā tā ir. Tāpēc atklājums, ka šāds vīrietis ir varmāka, mēdz būt liels šoks un neviens netic sievietēm, kas runā par vardarbību. Tipisks gadījums: policisti ierodas pēc izsaukuma par vardarbību ģimenē. Viņus sagaida histēriska, noraudājusies, neadekvāta māte, kliedzoši bērni un nekārtība, bet turpat ir šis šarmantais un emocionāli pilnīgi adekvātais vīrietis. Viņš visus nošarmē, un ir pilnīgi skaidrs, ka psihopāte ir sieviete. Man liekas, ka dažreiz šajā stāstā izpaliek, ka mēs neviens nepazīstam varmākas vīriešus. Aleksandr, vai tev ir nācies tādu sastapt?
Aleksandrs Grebņevs: Jā, ir. Es atbalstīju sava drauga sievu, kad viņa vērsās pie manis pēc padoma. Mēs ilgstoši komunicējām, un aiziešana, kā jūs minējāt, notika apmēram astoņas reizes. Pirms gada sākās karš, un mūsu ceļi ar draugu šķīrās, jūs varat iedomāties iemeslu. Tad, paldies Dievam, arī sieva atteicās no viņa. Bet vīrietim ļoti sāpīgi pēkšņi konstatēt šo faktu. Šajā gadījumā bija arī šarmantums, daudz kas kopā piedzīvots. Tas tiešām ir šoks.
Varbūt no tādas konkrētas, nepārprotamas vardarbības, kāda bija šajā gadījumā, ir lielākas iespējas izkļūt. Nepārprotiet mani, negribu teikt, ka tas ir vieglāk, bet varbūt situācijās, kad redzama konkrēta fiziska ietekme, sievietei ir vieglāk atrast ceļu prom no vīrieša. Savukārt "Zilās asinis", manuprāt, runā par to, ka vardarbība ir dažādos līmeņos un daudzi nepārtraukti dzīvo emocionālās vardarbības laukā. Pēc kāda laika tas var pāraugt fiziskā vardarbībā. Man ir sajūta, ka jāfokusējas uz niansēm.
Iluta Lāce: Jā, šī izsmalcinātā emocionālā vardarbība, kas ne vienmēr tiek atpazīta, ir tā, kas palēnām drupina pašapziņu – "tā ir tava atbildība", "tu esi sliktā". Ja sieviete negūst atbalstu un apstiprinājumu, ka viņa nav vainīga, pašapziņa tiek pilnībā sadrupināta un beigās tu esi psiha, nenormāla. Veids, kā tu vari sevi izpaust, ir neadekvāts. Tas viss notiek tāpēc, ka cenšamies iekļauties normās, kas veicina un normalizē vardarbību.
Linda Curika: Mūsu dzīvē ne vienmēr gadās iespēja pārrakstīt vietas, kur esam rīkojušies nepareizi. Iveta, ja tu varētu pārrakstīt savas varones rīcību, ko viņa darītu citādi?
Iveta Pole: Viņa noteikti varēja uzņemties iniciatīvu un izsviest tos vīriešus no sava dzīvokļa, aizslēgt durvis un nelaist iekšā. Abas sievietes šajā ainā kaut kā pārāk viegli padevās. Turklāt viņas vīrs tikai pateica: "Piedod!" – un viss, bet viņa uzreiz aizgāja līdzi. Atgriežoties pie iepriekš teiktā, man liekas, ka bieži vien vardarbība ir tik smalka un nemanāma, ka tu to pat neidentificē kā vardarbību. Kaut vai norāde, ka tu neesi gana laba vai vērtīga. Esmu tur bijusi – tu sāc pati sevi apšaubīt, neticēt sev. Tas notiek ļoti, ļoti smalki. Bet signāls varētu būt vienkāršs – ja tu jūties slikti attiecībās, tad kaut kas nav pareizi.
Iluta Lāce: Tas ir pirmais signāls. Manipulēt un drupināt sievietes pašapziņu palīdz arī tas, ka meiteņu pašapziņu saista ar izskatu. Mazas meitenes saņem komplimentus – "O, kāda tev smuka kleita, kāda smuka frizūra!" Ir svarīgi nevis meitenes talanti un prasmes, bet tas, kā viņa izskatās. Tādēļ meitenes ir daudz vieglāk ievainojamas, jo nekad nav labas: vai nu par resnām, vai par tievām. Puišiem un vīriešiem atzinība ir saistīta ar to, ko viņi dara.
Linda Curika: Šī filma ir jauka arī ar to, ka galvenajai varonei tomēr ir palikusi viena draudzene. Ļoti bieži varmākas atdala upuri no ģimenes un draugiem, bet te draudzene kļūst par vienīgo, kas var palīdzēt tikt ārā no šīm attiecībām.
No publikas: Es domāju par signāliem, kā atpazīt vardarbību. Draugi pazūd, pašapziņa nodrupinās. Kas ir sarkanie karogi?
Iluta Lāce: Te tika brīnišķīgi pateikts: ja tu attiecībās nejūties labi. Piemēram, tev ir problēma, par ko tu gribi parunāt, bet tev jāmeklē īstais brīdis, kad to darīt, tu nevari brīvi un droši ar to dalīties. Vai, piemēram, vīrietis pēkšņi un bez brīdinājuma ierodas tavā darbavietā vai citur, kur esi tu, – tas nozīmē, ka viņš nerespektē tavas robežas. Ir daudzi mazie signāli, bet mums ir pieejami testi, ar kuriem var noteikt, kas ir un kas nav pieņemams dažādās situācijās. Galvenais – ir vai nav piekrišana. Vai tu tiec respektēta kā personība, vai netiec.
Iveta Pole: Vienmēr ir kaut kāda iekšējā intuīcija, kas pasaka priekšā, dod zīmes. Nelaime tā, ka, esot vardarbīgās attiecībās, tu neuzticies arī savai intuīcijai.
Una Celma: Pazīmes ir manāmas. Man būs diezgan arhaisks piemērs no jaunības: "Tev ir jau 30 gadu, tu man tīri labi patīc, precēsimies! Tu jau citu arī nedabūsi."
Linda Curika: Dažreiz intuīcija un zināšanas nepalīdz, bet palīdz šādas filmas un sarunas, pēc kurām saproti, kas ar tevi noticis. Man gribas atgriezties pie citas filmas – "Viņa teica" ("She said"), kas bija par me too kustību. Tā skaidri parāda, ka daudzas sievietes piecieta uzmākšanos no vīriešiem, kam bija vairāk varas nekā viņām, un ilgstoši uzskatīja, ka ir vienīgās, kas to piedzīvojušas, tāpēc arī baidījās kaut ko darīt, lai to apstādinātu. Tieši tādēļ caur mākslu, caur kino mēs varam palīdzēt cilvēkiem izkāpt ārā no tās informācijas telpas, kurā viņi ir. Runāt par lietām, par kurām viņi baidās domāt un runāt. Tādā veidā varam palīdzēt veidot sabiedrību, kur sievietes un vīrieši saprot, ko viņi dara un kā būvēt līdztiesīgas un drošas attiecības.
Iluta Lāce: Gribēju piebilst. Mēs visi zinām – ir emocionālā, fiziskā, seksuālā, ekonomiskā vardarbība, bet to visu var saukt par kontrolējošo vardarbību, kas apvieno dažādus elementus. Lielākoties sievietēm ir ārkārtīgi sarežģīti izkļūt no šādām attiecībām. Ja tevi vaino un nav ārējā atbalsta, sākas tā saucamā pretošanās vardarbība – tu sāc protestēt, pretoties, jo redzi, ka nav likumīgu rīku, ar ko sevi aizstāvēt. Rezultātā cietušais var kļūt par varmāku un nonākt cietumā. Ja paraudzīsimies uz sievietēm, kas atrodas sieviešu cietumos, un paklausīsimies viņu stāstus, daudzos dzirdēsim par ilgstošas vardarbības pieredzi ar vienu liktenīgu momentu savai aizstāvībai.
Linda Curika: Kas ir nākamie soļi, kas mums kā sabiedrībai jāsper, lai dzīvotu līdztiesīgākā sabiedrībā?
Una Celma: Pirmais būtu piespiedu variants. Ir jābūt spēcīgam izpildorgānam, kas piespiež pildīt likumu.
Aleksandrs Grebņevs: Es domāju, ka izglītība ir ļoti svarīgs rīks, lai mainītu sabiedrību, vismaz nākamās paaudzes. Es redzu, ka notiek pārmaiņas, bet ir izņēmumi, kas šokē, un pasniedzēji, kas klaji neievēro visu cilvēku tiesības. Es pats ar to saskaros, tas ir diezgan skumji. Mums ir tā bagāža, un jāpaiet laikam, jānomainās personālijām. Arī politikā.
Iveta Pole: Mēs gadsimtiem ilgi esam dzīvojuši patriarhālā sabiedrībā. Labi, tagad ir panākta formāla vienošanās, formāla līdztiesība, bet klātesošs ir kauns, vēsturisks kauns, kas saistās tieši ar sievietēm un viņu ķermeni. Sievietes ar šo kaunu sastopas gandrīz zemapziņas, neapzinātā līmenī. Es ļoti ceru, ka pēc pieciem gadiem mēs kā sievietes vispār ne par ko nekaunēsimies. Kā teica Agnese Krivade, kurai es pilnīgi piekrītu, – spēks rodas tad, kad pazūd kauns. Mums kā sievietēm un sabiedrībai kopumā būtu jānodarbojas ar unshaming. Atkaunināšanas procesu.
Iluta: Cilvēku vardarbīgās attiecībās notur triju lietu kombinācija: kauns, vainas apziņa, bailes. Šīs sajūtas ir rādītājs, ka esi vardarbīgās attiecībās. Runājot par darāmajiem darbiem, es varētu uzskaitīt sarakstu, bet viens, ko var darīt katrs – nebūt vienaldzīgiem, iedrošināt tos, kuriem tas ir nepieciešams, un, galvenais, skaidrot mūsu deputātiem, ka ratificēt konvenciju, kas ir pret vardarbību pret sievietēm, ir goda, nevis kauna lieta. Man ir kauns, ka Latvijā šī konvencija nav ratificēta.
Linda Curika: Paldies, ka bijāt. Lai nav kauna!
3