lūdzu pakūko

+++

izslēdz visus skaļruņus
elektroniskās realitātes
ausis sen vairs nav ausis
bet pielipušas celmenes galvai
nedzird

nemanu tevi dziedam pie loga
tumba dūdo pagājušā gadsimta melodijas
klusiņām teku
nestāstu ko zinu par tevi
mums ir sēņu ausis
sola salnu

+++

māja netīra
negaidu tevi
tā nav vēstule ko rakstu
iespējams grāmata
pirms mīlēsimies
sēdēsi uz gultas
nopurināsi kājas
pastāstīsi anekdoti
pārbaudīsi manus smieklus

+++

mēs salienam saplaisājušas mālzemes rakstos
gaidām lietu lai tiktos
viens pie otra airējam pa maigu putru
iesprūstam
salipuši lūdzam lietu
kustinām zemi
aizmirstam gaismu
klusi slienājam miegā
mostamies pārsteigti
smaržīgi
sasteigušies
iekaltuši mālos
gaidām
līdz asaras mūs samērcēs
izlaidīs
ārā

+++

tu nāksi pie manis
notašķījies ar brīvdienām
es neredzēšu upju lokus un krāsaino rudens mūli

tu vainosi sevi
no neatteikšanās
kad iešu prom tu elposi man pakausī
Himalajus Andus Tatrus
solīsi pavasari un kūstošu sniegu

vieni un bešā
šļūksim līdzi
stāstu nogurušajai ziemai
varbūt pa ceļam pazudīsim
aizskalosimies

aizaugušas kartupeļu vagas
piepildīsies
ar mums

+++

lūdzu pakūko
nedomāšu par to vai esmu ēdusi
cik bagāta esmu

lūdzu pakūko
pielidošu tev klāt bez dziesmas
dzeguzes stāsts beigsies
mēs pārvērtīsimies vismaz par dzērvēm
plikām galvām

lepni

+++

rūgtas ogas
ieslēptas kaitinošā miglā
tu grābsties
piestūķē pilnus vaigus
ir rūgti
tik rūgti
ka kļūst saldi
tu lēkā pa aizmirstiem pieskārieniem
nedaudz sajūti
nepieskāries
attopies
rūgts un slapjš
lūdz piedošanu
vientuļš kā pazudis kumeliņš
bez miglas

+++

viņa vairs neraud
negaida
nezaudē prātu
mākoņi kopojas
kamēr viņa iemīlas
aplaista skrāpējumus no citām dzīvēm
ak cik bezatbildīgi
ir kādu padarīt skaistu un labāku
ak cik ļoti sūrst mākoņu elpa uz ādas