+++
Klikš un nav
Klikš un nav vairs
Saprāts aizver acis
Prātīgi aizver acis
Un vairs nav
Kā pirms narkozes
Kad zāles rāmi vēnā līst
Un izslēdz slimnīcas spuldzes
Un dakteru skatienus rūpjos
Un salido ūpji no malu malām
Un sarīko groziņu balli
Pēdējā laikā vislielākā ūpju koncentrācija ir izgāztuvēs
Ūpju pāris turas kopā visu mūžu
Tā vairošanās ir atkarīga no barības daudzuma
Ū-ū
Madara
Madara mosties
Cik pirkstus Tu redzi
+++
Viņi laizīja viens otram brūces
Pārvēršoties vilkačos
Viņa gaudoja
Pusnakti un naktīs
Uzmaucot sev virsū rītus
Kā celofāna maisiņus
Smakdama no aizspiestās rīkles
Cigarešu dūmos
Kuros slēpās viņš
Grabēdams un klabēdams
No noliegtā un aizliegtā
Apsmērējot viņu ar sevi no visām pusēm
Pirmdienas rītā viņa aizrāpoja
Pavisam
+++
Man taču nepiestāv
Lielā mīlestība
Nu paskaties
Cik es skaista
Liela
Biezām lūpām
Slapju mēli
Gaidoši karsta
Vienmēr gatava dabūt
Pa seju
+++
Iepazīstieties Kenogorgijs
Nebrīnieties viņš nerunā un uzvedieties nepiespiesti
Viņš pēc dabas kautrīgs
Bet redzīgs
Viņš Jūs redz
Redz visu
Atkārtoju viņš ir redzīgs
Kur ar viņu iepazinos
Kenogorgijs ir no tālienes
Nav konkrētas vietas
Viņš visus redz
Kenogorgijam ir redzīgas acis
Viņš ir glīts tikai pārāk maz ēd
Veģetārietis
Kabatā viņam vienmēr sasaldētas mellenes
Tā skaņa ir no melleņu graušanas
Tāpēc nedomājiet ka viņam ir auksti
Viegli zilganās lūpas mellenes iekrāso
Iekrāso lūpas un redzi
Redzi
+++
Patiesība valsē uz četri
Mātēm stājas sirds
Par piesmietajām meitām
+++
Viņa tik uzmācīgi mīl
Gribēdama pierādīt
Viņa nav kļūda pasaules kartē
Salipinot savus stāstus saplaisājušu namu sienu šķirbās
Viņa tik izmisīgi rāda
Ka ir laba
Uzvelk jumja zīmes uz sarētotajiem ģīmjiem
Zvērot mūžīgo izdošanos un nemirstību
Viņa ļauj uzkāpt un nokāpt
Ieslaucīt un nesaslaucīt
Viņa uzzīmē sev apelsīnu uz krūtīm un pasniedzot šautriņas saka
Iedomājies tā ir saule
Tur tu nedrīksti trāpīt
Nebūs ko ēst
+++
Sadedzis maigums
Pelnus starp skropstām saķepina
Ko tad tu domā
Kāpēc sievietes seja raudot
Melnas upes uz vaigiem zīmē
+++
Šovakar klēpī ievēlās
Mazs pērtiķēns
Rozā šortos
Līksmi kustināja ūsas
Un ieskatījās man acīs
Ko tu brīnies
Ir ir pērtiķiem ūsas
Tādas kā no kaprona
Maigas maigas
Rau jau ierāpies
Operdziedātājai kurai neatceros vārdu klēpī
Viņai patīk dzīvnieki
Pirms tam mazu šuneli
Sauca par krustdēlu
Nelamā mani šovakar
Nevilku zeķubikses pār galvu
Tās ir kaprona ūsas
Es taču tev teicu
+++
Mans mīļais Inuīt (tulkojumā – cilvēks)
Redzu tevi airējam
Pie manis savā kajakā
Ar akmeņlauzīšu pušķi rokās
Paslēpis savu seju zem kapuces
Toreiz tu kautrīgi teici
Lai nebrīnos
Ka atstāji ziediem saknes
Augs esot daudzgadīgs
Ar retu sakņu sistēmu
Tāpēc izdzīvos arī pie manis
Tavā iglu tik silti un
Golfa straume silda
Tavu jūru
+++
Ja esi mans cilvēks
Apprecamies bez kāzām
Bet smuki
Es baltā kleitā
Tu kreklā ar apročpogām
Matkules pilskalnā
Kur no trim pusēm skalojas upe
Atrodam to mitro pļavu
Un apsolām viens otram nebūt sausi
+++
Andris teica ka mīlestības nav
1