Etgars Kerets (1967) ir, iespējams, pazīstamākais savas paaudzes Izraēlas rakstnieks, kas raksta ivritā. Kerets raksta īsprozu, pēc viņa stāstiem uzņemtas vairākas filmas, arī viņš pats izmēģinājis roku režijā; vēl viņš ir rakstījis scenārijus TV un radio šoviem un tekstus komiksu grāmatām. Kereta darbi tulkoti vairāk nekā 20 valodās. Nesen latviski iznāca Kereta īsprozas izlase "Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs" (Jāņa Rozes apgāds; no ivrita tulkojuši Māra Poļakova un Ilmārs Zvirgzds). Stāstu intonācija ir mazliet groteska, mazliet absurda, bet allaž ar specifisku lirismu. Sižeti – pārgalvīgi, provocējoši, bieži vien arī šokējoši. Oktobra beigās Kerets dažas dienas viesojās Rīgā, kur ar viņu sarunājās Guntis Berelis.
Guntis Berelis: Latvijā nav tikpat kā nekāda priekšstata par ivritā rakstīto literatūru. Šķiet, no ivrita tulkotas tikai divas grāmatas – pirms divpadsmit gadiem Izraēlas literatūras klasiķa Amosa Oza romāns "Melnā kaste" un šogad – tavs "Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs". Intervijā, protams, nav iespējams izklāstīt ivritā rakstītas literatūras īso kursu, bet tomēr – ko ivrita literatūra ir izdarījusi ar tevi, un ko tu esi izdarījis ar ivrita literatūru?
Etgars Kerets: Izraēlas tauta ir ārkārtīgi sena, bet valsts – jauna, dibināta 1948. gadā. Tāpat arī ebreju literatūras saknes meklējamas tālā pagātnē, taču Izraēlas literatūra ir relatīvi jauna. Ivrits ir valoda, kurā sarakstīti Svētie Raksti, tāpēc rakstnieks, kurš raksta svētā valodā, dara svētu darbu. Faktiski viņš kļūst par misionāru, nācijas skolotāju, kura balsī cilvēki ieklausās, lai kļūtu arvien labāki un labāki.
Berelis: Kaut kādā mērā te var saskatīt paralēles ar dzejnieka lomu padomju Latvijā. Arī tolaik dzejnieki uzņēmās misionāra, skolotāja un apgaismotāja funkcijas.
(Kerets par latviešu literatūru zina vēl mazāk, nekā es – par ebreju, tāpēc izskatās ieinteresēts, taču sarunas uzmanības centrā paliek Izraēlas literatūra.)
Kerets: Literatūra tika rakstīta "augstajā" valodā, koncentrējoties uz ārkārtīgi svarīgām un smagām lietām – Izraēlas neatkarību, Izraēlas un Palestīnas konfliktu, nacionālās identitātes problēmām un tā tālāk. Nekādā gadījumā nebija pieļaujams slengs, pat ar ikdienas valodas lietojumu nedrīkstēja kropļot valodu, kurā sarakstīti Svētie Raksti. Īsi runājot – ja tu gribi rakstīt grāmatas savam un citu priekam, labāk neraksti. Ja esi rakstnieks, tev jāapcer smagas un nopietnas problēmas. Cita ceļa vienkārši nav. Augot šādas literatūras gaisotnē, pats par sevi saprotams, ka man nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par rakstnieku, jo nejutos gana gudrs, lai aizvadītu kādu mācību līdz tautai. Sāku rakstīt, kad dienēju armijā, un tur man mūždien gadījās visādas ķibeles ar komandieriem. Tāpēc bieži nonācu karcerī.
Berelis: Tiem dramatiskajiem, mazliet komiskajiem atgadījumiem no armijas dzīves, kas vietumis pazib tavos stāstos, ir reāls pamats no paša pieredzes?
Kerets: Dažiem jā. Visi gāja mājās, bet es paliku tupam karcerī. Tur es ārkārtīgi daudz lasīju – Kafku, Vonnegūtu, Īzaku Bābelu. Tā atklāju pavisam citāda veida literatūru, kas nelīdzinājās ivritā rakstītajai. Lasīju arī ebreju emigrācijas literatūru – Šolomu Aleihemu, Aizeku Baševicu Zingeru un citus. Lasot šīs grāmatas, es sapratu – lūk, tā es gribētu rakstīt. Nevis par nacionāla mēroga problēmām, bet par cilvēkiem. Turklāt mēģināju rakstīt slengā, ne "augstajā" valodā. Valodā, kādā runā uz ielas un tirgū.
Berelis: Tātad, jau sākot rakstīt, tavi darbi kontrastēja ar šo Izraēlas literatūras "augsto" tradīciju?
Kerets: Noteikti. Kad sāku publicēties, daudziem cilvēkiem nepatika. Pirmo grāmatu neko daudz nelasīja. Ja tu raksti ivritā, tā taču ir Dieva valoda, nedrīkst to kropļot! Ebreju vēsturē rakstu un runātā valoda stipri atšķiras. Runātā – piemēram, jidišs vai ladino, turpretī rakstītā – tā taču ir Bībeles valoda. Tomēr mani atbalstīja daži rakstnieki, tostarp arī Amoss Ozs. Tagad izjūtu gandarījumu, redzot, ka jaunie rakstnieki aizvien vairāk raksta tā, kā es to sāku darīt. Parasti uzskata, ka Izraēlas nācijas un ebreju identitāte – tas ir viens un tas pats. Taču tas tā nav.
Berelis: Šīs domas kontekstā – Kafka ir austriešu, vācu, čehu, Austroungārijas vai Izraēlas rakstnieks? (Provokatīvo jautājumu inspirējusi nesenā ziņa par to, ka Kafkas arhīvi ar tiesas lēmumu nodoti Izraēlas Nacionālajai bibliotēkai.)
Kerets: Kafka ir ebreju rakstnieks. Tur ir liela atšķirība. Izraēlas identitāte – tā saistīta ar valstiskuma ideju... armija, zemkopja darbs un tā tālāk. Turpretī ebreju rakstnieks ir kosmopolīts. Markss, Freids, Einšteins. Viņi visi taču bija kosmopolīti. Izraēlas rakstnieks ir pragmatiķis, vairāk materiālists, savukārt ebreju rakstnieku saista dvēseliskas un garīgas lietas. Es iedomājos – kā būtu, ja arī Izraēlas rakstnieks rakstītu tāpat kā ebreju rakstnieki? Lai būtu gan augstā literatūra, gan arī stāstu stāstīšana.
Berelis: Tu biji pirmais, kurš sāka šādā manierē rakstīt? Vai arī pastāvēja visaptveroša stilistika, virziens, kādā darbojās deviņdesmito gadu jaunie rakstnieki?
Kerets: Neesmu pārliecināts, ka biju pats pirmais, bet biju pirmais, kurš guva panākumus. Mani akceptēja kā "īstu" rakstnieku, nevis kā parastu joku plēsēju.
Berelis: Kā tev pašam šķiet – kāpēc tavi lāgiem ironiskie, lāgiem absurdie, lāgiem liriski ietonētie stāsti cilvēkiem tik ļoti patīk? Tavi darbi tulkoti vairāk nekā 20 valodās, tie iekļauti skolu programmās, bet grāmata "Manas ilgas pēc Kisindžera" iekļuva sarakstā "50 grāmatas, kas visstiprāk iespaidojušas Izraēlas literatūru".
Kerets: Deviņdesmitajos gados, kad parādījās manas pirmās publikācijas, literatūrā ap mani bija tāds kā vakuums. Rakstīju sarunvalodā, rakstīju par lietām, kas visiem saprotamas. Citi nerakstīja tā, kā rakstu es. Man šķiet, bija tāda situācija: jauns cilvēks izlasa grāmatu, viņš domā – jā, tā ir brīnišķīga grāmata, viss ir pareizi, bet es tajā nesaskatu sevi. Viņš ir dienējis armijā, pieredzējis visu, kas tur notiek, taču literatūra viņam stāsta kaut ko par varonību, pienākumu, patriotismu un tā tālāk. Bet manās grāmatās lasītāji ieraudzīja sevi. Viņi teica – es to zinu, es saprotu, tas ir par mani. Tāpēc lasītāji mani pieņēma.
Berelis: Saprotu, ka nav īpaši prātīgi jautāt cilvēkam, kāpēc viņš ir tieši tāds, ne citāds, tomēr mūslaiku literatūrā "smaguma centrs", grozi kā gribi, ir romāns. Kāpēc tu raksti nevis romānus, bet stāstus?
Kerets: Man nav skaidras atbildes. Izdevējs grib romānus, bankas menedžeris gribētu, lai es rakstītu romānus, bet, apsēžoties pie rakstāmgalda, es nedomāju par žanru. Es domāju par stāstu stāstīšanu. Pat nezinu, cik garš būs stāsts – piecas vai divdesmit piecas lappuses. Es to rakstu, un tad stāsts pēkšņi ir gatavs un beidzies. Varbūt galvenais varonis jau pēc trim lappusēm piepeši nomirst vai izdara pašnāvību, un vairāk nav, par ko rakstīt.
Berelis: Tātad rakstītajam ir lielāka vara pār autoru nekā autoram pār rakstīto?
Kerets: Protams. Gan jau ir arī rakstnieki, kuriem patīk kontrole. Viņiem nav varas pār savu bankas kontu, viņi nespēj kontrolēt laikapstākļus, taču, rakstot grāmatas, viņi iejūtas Dieva lomā. Turpretī es nekontrolēju, kas notiek. Mani vienmēr pārsteidz tas, kā veidojas stāstu sižeti. Stāsts nāk no zemapziņas – tas ir kā sapnī, kad tu nevari paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī, nespēj noteikt sapņa ritumu.
Berelis: Iekrita acīs kāds izteikums no stāsta "Caurums sienā". Atļāvos to mazliet pārfrāzēt: "Rakstnieks nav eņģelis, rakstnieks ir melis ar spārniem." Kāpēc tu tik daudz melo?
Kerets: Taisnība, starp meliem un rakstīšanu ir saskarsmes punkts. Autors raksta par lietām, kas nekad nav notikušas un varbūt nemaz nevar notikt. Ja cilvēks ir klibs, viņam vajadzīgs spieķis. Ja nav klibs – spieķis nav vajadzīgs. Man rakstīšana pilda noteiktu psiholoģisku un emocionālu funkciju – tā palīdz būt patiesam. Palīdz būt laimīgam. Ja man nebūtu problēmu, es nerakstītu. Es rakstu tāpēc, ka man rakstīšana palīdz tikt galā ar šīm problēmām. Literatūra man ir kā spieķis klibajam.
Berelis: Tādā gadījumā – mūžīgais jautājums, uz kuru pastāv bezgala daudz atbilžu. Cik rakstnieku, tik atbilžu. Tu raksti sev, lai tiktu galā ar savām problēmām vai vismaz "norakstītu" tās nost, vai tomēr lasītājam?
Kerets: Kad rakstu, es rakstu sev. Nedomāju par lasītāju. Kad esmu uzrakstījis un darbs tiek publicēts, es it kā dodos izsūdzēt grēkus, gluži kā pie mācītāja. Tā es uztveru publikāciju – kā savu grēksūdzi cilvēkiem. Cilvēki redz, ka, jā, man piemīt dažādas īpatnības, bet galīgi dulls neesmu. Ja cilvēkiem ir paticis mans stāsts, tas nozīmē, ka viņi to uztvēruši ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli, mums ir radies dvēselisks kontakts. Tad es saprotu – ar mani viss kārtībā, es neesmu pavisam traks. Reizēm uzrakstu kaut ko tādu, ko man ļoti gribētos izdarīt, bet neuzdrīkstos, jo apzinos, ka tas ir ļauni, briesmīgi un nejēdzīgi, bet, līdzko esmu to aprakstījis, vēlēšanās pazūd. Tā ir tāda ļoti īpatnēja funkcija, kas piemīt literatūrai manā dzīvē. Pēdējā krājumā ir vairāki stāsti, kuros stāstīts par neuzticīgiem vīriem. Sieva, protams, sāka skatīties uz mani ar aizdomām. Teicu viņai – ko tu labāk gribētu, vīru, kurš tev ir neuzticīgs, vai arī vīru, kurš raksta par neuzticīgiem vīriem, toties pats ir uzticīgs? Stāstos es izsūdzu iedomātos grēkus.
Berelis: Tavu stāstu sižeti mēdz būt ārkārtīgi kolorīti un brīžiem šausminoši – un es nudien saprotu, ka sieva varētu lūkoties uz tevi ar aizdomām. Vai sievietēm nesametas bail no tevis, kad viņas izlasa, piemēram, kā mīļotajai sievietei tiek izrauta sirds vai muzejā tiek izstādīta mātes dzemde?
Kerets: Tas vēl nav nekas, salīdzinot ar to, kas notiek realitātē. Piemēram, māte, kurai ir tāds raksturs... Brālis dienēja armijā, daļā, kas atradās diezgan patālu. Izraēlas armijā ir tāda lieta, ka kareivji katru mēnesi tiek palaisti brīvdienās. Taču brāli nelaida mājās piecus mēnešus. Beigu galā māte piezvanīja ģenerālim – un nevis šādam tādam, bet vienam no Izraēlas armijas slavenākajiem vīriem, kara varonim, kurš piedalījies kaujās. Vārdu sakot, īstam karavadonim. Māte teica: "Ja triju dienu laikā mans dēls nebūs mājās, jūs nožēlosiet dienu, kad sākāt dienēt armijā. Es padarīšu jūsu dzīvi neizturamu." Tie nebija tukši draudi – mātei bija plāns, kā to izdarīt, jo ģenerālis agrāk vai vēlāk atvaļinātos no armijas un iesaistītos politiskajās norisēs. Māte apsolīja, ka tādā gadījumā viņai būs jauns vaļasprieks – apmeklēt ik pasākumu, kurā piedalās atvaļinātais ģenerālis, un ar savu klātbūtni un runām bojāt viņa politiķa karjeru. Viņa nudien būtu uz to spējīga. Rezultāts – pēc divdesmit četrām stundām brālis bija mājās. Viņu atgādāja ar īpaši šim nolūkam norīkotu helikopteru. Tāpēc arī mani stāsti māti tik viegli nevar šokēt.
Berelis: Izraēlā īsais stāsts ir populārs žanrs? Ir diezgan neparasti, ja rakstnieks gūst atzinību nevis ar romāniem, bet tieši ar stāstiem.
Kerets: Es pat teiktu, ka ārkārtīgi nepopulārs. Izraēlā vispopulārākais žanrs ir pat ne romāns, bet episks romāns, pamatīgs sējums, kādas 700 lappuses biezs, ar daudziem notikumiem, daudziem personāžiem. Kad man iznāk jauna grāmata, protams, ir prezentācijas pasākums, pēc tam izdevējs, ar kuru sadarbojos jau divdesmit gadus, aizved mani mājās un, izkāpjot no mašīnas, man allaž nākas uzklausīt vienus un tos pašus vārdus: "Tavi stāsti ir lieliski, bet, lūdzu, nākamreiz gan raksti romānu." "Bet manas grāmatas taču nudien nav no sliktākajām, turklāt – tās allaž atrodas vislabāk pārdoto grāmatu sarakstos," es iebilstu. "Romāns tev sanāks vēl labāks."
Berelis: Pārskatot tavu biogrāfiju, rodas iespaids, ka Kerets patiešām ir nodarbojies ar visu ko, vienīgais izņēmums – neraugoties uz izdevēja prasībām, pagaidām nav ķēries pie romāna. Kino, komiksi, lugas. Kas vēl?
Kerets: Es daudz eksperimentēju citos žanros. Pēc maniem stāstiem ir uzņemtas vairākas īsfilmas. Bet, izmantojot manus stāstus, tie allaž tika adaptēti kino vajadzībām. Man, protams, pret to nav nekas iebilstams, tomēr – filma pastāsta kaut ko citu, ne to, ko es biju domājis pateikt ar stāstu. Varbūt tāpēc mēs ar sievu uzņēmām filmu "Medūzas", kurā viņa bija scenārija autore, bet mēs abi – režisori. Tas notika 2007. gadā, un filma Kannu kinofestivālā saņēma "Zelta kameru", kas tiek piešķirta par labāko debijas pilnmetrāžas filmu. Līdz šim tā ir bijusi nopietnākā saskarsme ar kino. Pēc viena no maniem stāstiem uzņemta melnā komēdija "Pašnāvnieki: mīlas stāsts", kurā cita starpā tēlo arī Toms Veitss. Pēc mana scenārija tika veidota Austrālijas un Izraēlas kopražojuma pilnmetrāžas multiplikācijas filma "9.99$". Esmu tekstu autors divām komiksu grāmatām, vairākas sezonas rakstīju scenāriju TV komēdiju seriālam "Kamerkvintets".
Berelis: Lasīju, ka tavs brālis esot anarhists, bet māsai ir vienpadsmit bērnu. Atceroties tavu māmiņu – nenoliedzami kolorīta ģimene.
Kerets: Tā ir. Māsa izvēlējās reliģiju, brālis – sociālās aktivitātes, bet es – mākslu. Manā ģimenē katrs nodarbojas ar kaut ko atšķirīgu. Taču īstenībā mēs visi darām vienu un to pašu. Brālis uzskata, ka viņa darbība uzlabo situāciju Palestīnā, māsa ir pārliecināta, ka reliģija spēj darīt labāku pasauli, bet es – ka mani stāsti spēj darīt labākus pašus cilvēkus.
0