Lasīšana, internets un nākotnes jautājumi

Domāt par šo rakstu sāku pēc notikuma, kuru uztvēru ar dalītām jūtām, - pēc literatūrai un filosofijai veltītā interneta portāla satori.lv klajā laišanas. Tobrīd visai asi sadūrās manas lasītāja intereses ar tulkotāja autortiesībām, kuras tika pārkāptas, līdz portāla veidotāji izņēma bez manas atļaujas pārpublicētos tulkojumus. Taču, kamēr autortiesības šajā gadījumā bija aši atrisināms jautājums, kas neprasīja īpašas pārdomas, problēmas sakne palika mūsu paradumā un vēlmē lasīt, un šajā paradumā ir vērojamas pārmaiņas, kuras iespaido gan preses, gan grāmatniecības attīstību.

Paraugam - manis paša ikdiena (jo esmu gluži parasts cilvēks). Lasāmvielu var sadalīt vispārīgi informatīvajā, profesionālajā (maizi pelnu mājās, tulkojot daiļliteratūru) un pārējā - izklaides un/vai prāta cilājamā. Pirms desmit gadiem lasīju tikai uz papīra iespiestus tekstus, taču pašlaik proporcija ir apmēram 80% iespiestā vārda, 20% internetā publicētā.

Diena sākas ar Dienu pie brokastgalda, kurai, jau apsēžoties pie rakstāmgalda, seko paradumā nostabilizēts papīra avīzes pagarinājums iz interneta: delfi.lv ziņas, Neatkarīgās (nra.lv) galvenie virsraksti un kultūras nodaļa, kā arī virtuālā dzejas avīze www.poems.com/news.htm, portāls, kura veidotāji seko visas angliski runājošās pasaules lielāko laikrakstu internetversijām, ik dienas atsvaidzinot saišu (linku) sarakstu - palīdzot tikt pie nozīmīgākajām todien publicētajām dzejas un atdzejas recenzijām, intervijām ar dzejniekiem, esejām par dzejas klasiķiem vai procesu utt. Vismaz vienu rakstu izvēlos un parasti arī izlasu. Ar to rīta cēlienam pietiek. Gan jau citās kultūras jomās strādājošiem un internetu lietojošiem lasītājiem arī ir savi infoparadumi.

Internets ir ielauzies arī darba procesā. Tulkošanas pamats joprojām ir kaudze biezu vārdnīcu, taču, saduroties ar tajās neatrodamām reālijām, arvien biežāk meklēju un atrodu tās internetā: piemēram, kad runa ir par maldīšanos Losandželosas ielās vai angļu bērnu rotaļlietām pirms 30 gadiem, redzot virtuālu pilsētas plānu vai konkrētās mantiņas attēlu, ir iespējams tulkot precīzāk nekā jebkad agrāk.

Atpūtai vai mērenai prāta pacilāšanai joprojām izvēlos mīkstās mēbeles un iespiestu vārdu, zvilnu ar grāmatu vai kādas kultūras avīzes vai žurnāla numuru pie deguna, bet... Vai tā būs arī pēc desmit gadiem? Nesolu lasīt tikai grāmatas, ja varēšu atlaisties ar nedārgu, bet kvalitatīvu datoriņu klēpī - vieglu, klusu, acis negurdinošu, ar superātru tīkla pieslēgumu... Ceru, ka elektroniskā grāmatniecība un norēķini arī Latvijā būs attīstījušies tiktāl, ka varēšu tikt pie visa vai gandrīz visa, kas mani ieinteresēs no latviski un citās valodās publicētā, un ka tas iznāks lētāk, nekā pērkot papīra izdevumus. Galu galā izdevējiem varbūt jau ir riskanti nerēķināties ar reālajām pārmaiņām lasīšanas paradumos. Turklāt jāņem vērā, ka kultūrļaužu dzīvokļi vairs nemēdz būt lieli: man jau tagad ik reizi, pērkot kādu grāmatu, jārēķinās, ka no kādas citas grāmatas ar līdzīgu kubatūru būs tā vai citādi jātiek vaļā. Toties es labprāt sāktu veidot savu elektronisko bibliotēku un labprāt to darītu likumīgā, nevis pirātiskā ceļā.

Internetā katrs var gūt gan milzīgas izaugsmes iespējas gan krist dažnedažādos slazdos. Domājot par kultūras ilgtermiņa attīstību, profesionāļiem, arī vecāko paaudžu, nevajadzētu no interneta vairīties. Ne tikai izdevniecībām, bet visiem kultūras izdevumiem, muzejiem, izglītības iestādēm utt. būtu šīs iespējas jāizmanto daudz vairāk un kvalitatīvāk nekā līdz šim, jo tikai tā profesionālisms un tiesiskums var kļūt par noteicošajiem kritērijiem kultūras izplatībai virtuālajā sfērā. Rietumos šis ceļš, vismaz attiecībā uz literatūru un citiem tekstiem, jau ir labi un tālu iestaigāts. Proti, it visur valda brīvība attiecībā uz katra paša darbiem: pasaulē ir tūkstošiem autoru, sākot ar grafomāniem un beidzot ar pus- un topošiem profesionāļiem, kuri uztur brīvi pieejamus vebsaitus, individuāli vai grupās, tās ir viņu tribīnes - pašreklāmas un sarunu vietas, turpretī, izmantojot citu, ne savus darbus, ir jārīkojas ar sajēgu, un tā Rietumos pagaidām ir lielāka nekā pie mums. Ilustrācijai jau sākumā minētais gadījums: satori.lv.

Daži kultūras un datoru jautājumos labi informēti jaunekļi ķērās pie reāli pastāvošas problēmas: ko iesākt tai 16—25 gadus vecajai kultūras studentu un interesentu paaudzei, kas vairs nelasa krieviski, vēl brīvi nelasa angliski un vēl nevar paši nopirkt gan mācību iestādēs, gan brīvprātīgi apgūstamo XX gs. rakstnieku un domātāju grāmatas (un to vairs nespēj arī lielākā daļa vecāku un bibliotēku). Turklāt daudz kas no vissvarīgākā joprojām latviski nav grāmatās izdots. Tāpēc jaunekļi radīja portālu, kurā no atmodas laika un vēlākiem kultūras periodikas numuriem pārpublicēja viņus interesējošo rakstnieku un filosofu darbus, un viņu paaudzes biedru reakcija bija sajūsmas pilna - nu varēja netērēt laiku, meklējot vecus Avotus, Kentaurus u.c., un uzreiz uzklikšķināt, piemēram, Sartra vai Selindžera stāstu, Barta vai Junga eseju, un tad - ko vien gribas - lasīt ekrānā vai izdrukāt, vai nokopēt atsevišķā failā, vai pa e-pastu aizsūtīt kursabiedriem, kam rīt par šo tēmu seminārs...

Taču izrādījās, ka internets tomēr jau ir drusku pazīstams arī citām vecuma grupām un ka par šo pasākumu nebija priecīgi nedz tulkotāji, kuru darbi bez viņu ziņas tika pārpublicēti, nedz izdevniecības, kuras maksā bargu naudu par šo autoru izdošanas tiesībām. Janvāra Karogā satori.lv pārstāvis Reinis Tukišs vēstī, ka "autortiesību jautājuma atrisināšana ir portāla turpmāko mērķu prioritāte", tas lieliski, taču...

Jautājums: kāpēc šāda veida pārpratumu Rietumos ir krietni mazāk? Manuprāt, tāpēc ka izdevniecības un redakcijas saprot vajadzību pēc savu autoru pieejamības internetā un jo bieži savās interneta lapās publicē iznākušo grāmatu fragmentus, tāpat rīkojas kultūras avīzes un žurnāli. Līdz ar to students var ātri sameklēt tobrīd vajadzīgo - no pieejamā gūt vispārēju priekšstatu, uzzināt kas tas ir un kāds tas ir, gana, lai gluži neizkristu, atbildot par šo autoru, vai lai piekabinātu referātam atsauci. Bet ilgākam laikam vajadzīgo pēc tam var sameklēt bibliotēkā vai pirkt: iespiestu vai, arvien biežāk - elektroniskā formātā.

Latvijā šai virzienā jau strādā Rīgas Laiks, izklaides industrijā - izdevniecība Kontinents, bet, manuprāt, pamazām līdz tam nonāks arī literatūras žurnāli un augstākas raudzes grāmatu apgādi, un tādējādi interneta publikāciju lauks kļūs gan plašāks, gan profesionālāks. Un - ja XX gs. klasikas darbu fragmentus savās mājaslapās reklāmas nolūkos ievietos paši izdevēji, vai tad jauniem censoņiem vairs gribēsies tos pārpublicēt, maitājot savu topošo profesionālo reputāciju un pārkāpjot autortiesību likumu?

Patlaban perspektīvajā un augošajā kultūras internetaprites jomā daudzviet vēl valda kūtrums, kaut arī ir daudz valsts un sabiedrisku organizāciju, kurām pietiek jaudas, lai aktīvāk darbotos šai virzienā, un ir gana daudz jaunu entuziastu, kuri labprāt izlīstu no saviem virtuālajiem kaktiem, piedalītos interesantā, kultūras attīstībai vajadzīgā darbā un pie viena drusku nopelnītu. Jāsāk pierast, ka ar katru gadu desmitu nākotne pienāk arvien ātrāk. Ilgtermiņa kultūras procesi, izdevējdarbība, autortiesību uzraudzība... Ir daudzas jomas, kuras steidzami "jāsajūdz" ar internetu. Pēdējais laiks.

Raksts pārpublicēts no laikraksta „Diena” 2004. gada 30. janvāra numura ar autora personīgu piekrišanu.