* * *
saule nožilbināja
fiziskā metafiziskā
pimpi man glauda
mana saule
pie Operetes
pie Jaunās Ģertrūdes
visur visapkārt
acīs saule
pakausī saule
no visām pusēm
tu man esi
paskaties eju pa Mēness ielu
neredzu itin neko
neredzu arī to
kā no Finka kapa caur
kapsētas žogu pabāžas
gara un kaulaina roka un
noķer mani aiz kājas
paskatos –
esi nu rāms, pareģi
paskaties – saule
* * *
kailums
pret rudeni
tāda cīņa
bez iemesla
ienākusies
* * *
nezināju
kāda ir ziema
nu es to uzzināšu
izremontēti pagrabi
noslēgtas bēniņu telpas
dažiem
nav vairs kur tverties
nekad nav rokām tik silti
kā galīgi pārsalušām
mēģinu atcerēties
kādu lūgšanu senu
nevaru,
tikai lūpās:
salaveci,
nenāc
* * *
Miera iela
vienkārša trase:
Matīsa tirgus
stacija "Brasa"
staigā tur visādi
topošie veļi
smagas pakaļas
kaulaini ceļi
veči "Minutkā"
kaltēju remdē
mazliet tālāk
meitenes dzemdē
un es nezinu
kā lai tam piekrīt
cilvēks piedzimst
iemīlas iekrīt
es pat nevaru
izsargāties
iela vārtrūmē
tieši klāt ies
es vēl ceru – teiks:
"sabīdām kāsim"
bet viņa īsi:
"parunāsim"
* * *
(iz "Maskačkas variācijām")
Kungs, te ņi hera nevar saprast
neizdibināmi ir Tavi ceļi, tā sacīt
ja pagadās lats, var vismaz aizliet mūli
ja ne, var pasēdēt tāpat vien vecajā Siena placī
(kas var būt labāks par vieglām pohām –
viens vietējais lohs sacīja otram loham)
es gribētu būt ar viņiem, veidot nelielu pūli
viņi smird, bet es jūtu: viņiem ir jumts –
Kungs
* * *
(iz "Maskačkas variācijām")
tukša vieta
bedre kur reiz bijis nams
simtreiz badīgi pārmeklēta
gan lamājoties gan lūgšanas skaitot
nekas vairs nav atrodams
blakus agrāk bij geto
ielas pusē uzcelts ir "Supernetto"
un te nespokojas neviens –
nav jēgas
un karsti pat naktī
tikai smaržu kokteilis gaida
lai to ieelpo kāds:
mazliet pielikti sūdi, pamatā – siens
* * *
es būšu vulgārs un prasts
es dzīvošu dūmu grīstē iz
autostāvvietas uzrauga būdas
skursteņa
vulgārs un prasts es dzīvošu
putekšņu drīksnās ziedošā lazdā
es smīnēdams kasīšu vēderu
kad bezgala maigi
tu raudzīsies manī
es būšu tik stulbs
kā ābols uz palodzes
kā bute jūras dibenā
gulēšu, bolīdams acis
pret izmisumu nav zāļu
dzīvos tik nost
Uzruna
Kungs, Tu, kas Daugavu varbūt līdzēji zvēriņiem izrakt,
kas ūdeni avotos laidis, lai top tie par upi un
vilnīšiem sīkiem, kas man te pie kājām;
Tu, kas esi taisnīgs bomzīgo makšķernieku un
blakus esošo jahtklubu Dievs,
zini – es lāgā neticu vairs (cik nu vispār es ticējis esmu),
nepārliecina īsti, nejūtos drošs...
Negrasos noliegt neko, tas viss IR, sapņos un
īstenībā, karā un mierā, bet vai tā ir labi un pareizi,
vai tā piederas – nezinu.
Kāpēc gan dzīve ir dažubrīd (un biežāk jau hroniski)
pārbaudījums tik nelāgs?
Vai tāpēc, ka pirmā sieviete (laikam tak Dizaina
kļūmes dēļ) dumpīga izrādījās un izjauca noteikto
kārtību?
Vai vienkārši sūdīga karma vēl no senčiem?
Vai tāpēc, ka pats es esmu ne šāds, ne tāds
un viss ir vien mana vaina?
Es nezinu...
Kungs, es tik tiešām vairs lāgā neticu, ka jelkad
spēšu to visu apjēgt un nomierināties līdz saknēm, un
neticu arī, ka Tu man palīdzēsi (un patiesībā nezinu,
kam būtu jānotiek, lai es atkal sāktu Tev kaut ko
lūgt. Negribu neko lūgt, vot, tas ir fakts...)
Bet ir dīvaini tomēr, ka visa iepriekšminētā sakarā
nav manī īpaša rūgtuma.
Daugavas vilnīši skalojas, lēpju lapas un
dzelteni ziedi tur šūpojas, saulīte spīd, Krasta iela aiz muguras
dārd, un nav slikti, ir pat gandrīz vai labi, un
es nezinu, kāpēc, bet – vienalga – paldies.
6