"Trauksmainās priekšnojautas caurausta gaisotne, kad katra nākamā diena draud ar jaunu globāla mēroga "melno gulbi", rada neticami pateicīgu kontekstu šīgada vērienīgākajam mākslas notikumam Baltijā — Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles otrajam laidienam (RIBOCA2)."
Tik daudz ir mainījies kopš februāra vidus, kad rakstīju šos vārdus apcerei par RIBOCA2 konceptu. Trauksmaino priekšnojautu aizstājusi raižu pilna īstenība, bet koronavīrusa melnais gulbis uz neatgriešanos mainījis visas pasaules dzīves kārtību un domāšanu.
RIBOCA2 komandai tas nozīmēja prātam netveramus izaicinājumus, un es no sirds apsveicu biennāles veidotājus ar izdošanos, par spīti visam. No sirds apskaužu visus tos, kuri jau šodien var apmeklēt biennāles ekspozīciju un pasākumus — man pašam šo iespēju vēl kādu brīdi liegs obligātā pašizolācija.
Turpmākās pārdomas lūdzu uztvert attiecīgi — šī nav biennāles recenzija, bet gan autora, kurš biennāli nav redzējis, refleksija par tās konceptu.
Viss reizē zied
Biennāles koncepta pamatā, spriežot pēc attālināti pieejamajiem materiāliem, joprojām paliek valdzinājuma atjaunotnes (re-enchantment) ideja, kas pērn tika pieteikta Venēcijas mākslas biennāles laikā. Biennāles galvenā kuratore Rebeka Lamarša-Vadela šo ideju piesaka kā atsvaru bezcerīgiem vēstījumiem un tīkamas nākotnes atslēgu. Valdzinājuma atjaunotni viņa atšifrē kā "ietvaru, kurā veidot pievilcīgākus rītdienas scenārijus un gūt jaunas atbildes par to, kā ekoloģisko, ekonomisko un sociālo pārmaiņu virpulī būt cilvēkam".
Kaut arī koronavīrusa pandēmija uz laiku novērsusi uzmanību no citām globālām problēmām, pašas šīs problēmas — kā arvien jūtamākās klimata pārmaiņas — nekur nav zudušas, tāpēc valdzinājuma atjaunotnes iecere joprojām spēj uzrunāt mūsu kolektīvās bailes, nemieru un vainas apziņu un sekmēt šo emociju pārvēršanu pozitīvā kolektīvajā rīcībā. Tikmēr biennāles nosaukumā liktā Māras Zālītes dzejas rinda "viss reizē zied" veido spēcīgu alibi pret apvainojumiem kultūrkoloniālismā, kurus bija izpelnījies biennāles pirmais laidiens. Dzejnieces figūra aktualizē gan latviešu folkloras mantojumu ar tai piemītošo dziedājuma (chant) dominanci, gan Baltijas valstu neatkarības atgūšanas iedvesmojošo atmiņu.
Īsi sakot, biennāles koncepts valdzināja, jau krietni pirms tapa zināmi mākslinieku vārdi, izstādes lokācija un publiskā programma. Mana gluži dabiskā reakcija uz šo valdzinājumu bija vēlme domāt līdzi Rebekai Lamaršai-Vadelai un censties saprast, kas īsti ir tas valdzinājums, ko mēs nelāgā un pašiem nesaprotamā kārtā esam zaudējuši un kura atjaunotnē tagad saskatām tīkamas nākotnes priekšnoteikumu.
Kā zināms, koncepti nekad neaug tukšā vietā, un mākslas biennāļu koncepti nav izņēmums. Lai arī vārdkopai "valdzinājuma atjaunotne", pēc manām zināšanām, Latvijas publiskajā telpā nav precedentu, daudzi būs saskārušies ar pretēju jēdzienu, no kura vēsturiski cēlies Lamaršas-Vadelas izvērstais atjaunotnes diskurss.
Pasaules atburšana
Pirms vairāk nekā gadsimta vācu sociologs Makss Vēbers savos reliģijas socioloģijas darbos iestrādāja "pasaules atburšanas" (disenchantment of the world, Entzauberung der Welt) jēdzienu, šo vārdkopu patapinot no Frīdriha Šillera dzejas. Vēbers atzina pasaules atburšanu par modernitātes noteicošo norisi, kuras gaitā mītiski reliģisko priekšstatu par brīnumainu un pārdabisku spēku pārvaldītu pasauli nomaina jaunlaiku zinātnes iespaidots sekulāri racionāls pasaules uzskats.
Zīmīgi, ka Vēbera stāstā zinātniskošana un tehniskais progress iet roku rokā ar kapitālisma ekspansiju, — iebilstot marksisma vēstures filozofijai, kas cilvēku priekšstatos saskata tikai objektīvu ekonomisko attiecību atspulgu, Vēbers uzsvēra, ka agrīnā kapitālistiskā ražošana attīstās protestantisma (īpaši kalvinisma) ētisko priekšstatu iespaidā [1].
Tā kā Vēbers ir pasaules atburšanas (disenchantment) idejas pieteicējs, jādomā, ka jebkurš laikmetīgs diskurss par burvības jeb valdzinājuma atjaunotni (re-enchantment) paredz piekrišanu viņa sniegtajai modernitātes kā pasaules atburšanas interpretācijai. Biennāles kuratore to netieši apliecina, iestājoties par modernitātes normu apšaubīšanu.
Es teiktu, ka biennāles koncepta lielākais valdzinājums slēpjas tieši Vēbera idejas apvēršanā. Jo, būsim atklāti, pasaules beigu tēma mākslas pasaulē jau ir grozīta daudz un dikti — pēdējos gados klimata pārmaiņu māksla ir kļuvusi par atsevišķu žanru, bet iznīkšanas briesmas ne reizi vien cilātas respektablos laikmetīgās mākslas pasākumos [2]. Manuprāt, tas, kas Lamaršas-Vadelas izpildījumā piešķir šai tēmai jaunu spēku, ir tieši negaidītā perspektīvas un attieksmes maiņa, aicinot baiļu paralīzi pārvērst rīcībā, bet briesmas uztvert ar entuziasmu.
Taču Vēbera ideju gultnē veidotais stāsts par modernitāti kā grandiozu pasaules atburšanas projektu ierobežo mūs vienā būtiskā aspektā — tas neļauj saskatīt dažnedažādos veidus, kādos valdzinājums ir ticis instrumentalizēts un lietots šīs pašas modernitātes vajadzībām [3].
Vienā no RIBOCA2 mediju relīzēm teikts, ka "otrās biennāles izstāde vēlas veltīt uzmanību un radīt labvēlīgu vidi domu apmaiņai, kas ceļ godā balsis, žestus, ritmus un būtnes, ko valdošās kapitālisma patērētājkultūras ilgus gadus centušās apklusināt". Manuprāt, šīs apsveicamās ieceres īstenošanu konceptuālā līmenī apdraud tas, ka valdzinājums ir ilgstoši bijis kapitālisma patērētājkultūras neatņemams mehānisms.
Patērniecības valdzinājums
Neskaitāmi autori kritiskās teorijas tradīcijā norādījuši uz patērniecības neracionālo būtību un saskatījuši tajā sociālās maģijas mehānismus [4]. Ja konvencionāls uzņēmēja tēls, uz ko fokusējās Vēbers, arī rada mums asociācijas ar dzelžainu loģiku un aukstasinīgu aprēķinu bez jebkāda valdzinājuma, pietiek pārcelt uzmanības fokusu uz mārketinga un pārdošanas funkcijām, lai saprastu, cik kupli un krāšņi tajās zied izsmalcinātas valdzinājuma tehnikas [5].
Un runa nav tikai par tādiem acīmredzamiem gadījumiem kā apnicīga jogurta reklāma "YouTube", kura sola "vienkāršu mirkli pārvērst mazos svētkos". Arī mūsdienu zīmolrades industrija, kas gādā par globālā kapitālisma labvēlīgām un noturīgām attiecībām ar patērētāju masām, savā būtībā ir stratēģiski centieni padarīt kaut ko visnotaļ ikdienišķu, brīžam garlaicīgu un pat izteikti lieku par īpašu, vienreizīgu un iekārojamu, vienvārdsakot — par valdzinošu.
Vai no teiktā izriet, ka Rīgas biennāles konceptā nojaušamā nevērība pret mūsdienu patērētājkultūras valdzinošo spēku padara RIBOCA2 par globālā kapitālisma ruporu un nolemj organizatoru sociālkritiskos centienus neveiksmei? Iepazīstoties ar biennāles dalībnieku sastāvu un sekojot tās augstvērtīgajai publiskajai programmai, esmu pārliecināts, ka nē. Galu galā mēs visi esam tās sistēmas ķīlnieki, kurā esam iekļauti, un pretoties tās varai nespējam citādi, kā vien liekot lietā pašas sistēmas sniegtos rīkus. Turklāt Rīgas un Baltijas nostiprināšana uz laikmetīgās mākslas globālās kartes nudien ir apsveicams solis ierastās centra/nomaļu hierarhijas sašūpošanā — īpaši šajā neierasti "klusajā" laikā, kad Rīgas biennāli, cerams, ievēros lielāka starptautiska auditorija.
Taču jādomā, ka galvenās kuratores paustā nevēlēšanās ieslēgt biennāli it kā pārāk šaurajos mākslas rāmjos un viņas tieksme sadarboties ar radošajām industrijām tomēr kļūs par riska faktoru. Īpaši simptomātisks šai ziņā man rādās ēdiena baudīšanas prakšu radošais izmantojums Rīgas biennālē un tās satelītpasākumos. Mākslinieces Lei Saito veidotās ēdamās ainavas RIBOCA2 prezentācijā Venēcijas mākslas biennālē, vēsturnieka Teodora Zeldina sastādītās sarunu ēdienkartes microRIBOCA "Svešinieku mielastā", kā arī sadarbība ar Rīgas restorānu šefpavāriem, aicinot viņus sagādāt publikai valdzinājuma garšas piedzīvojumus — tas viss gribot negribot ierāmē mākslas uztveri un citādā iepazīšanas pieredzi kā maltītes baudīšanas rituālu, šīs pirmatnējās patēriņa prakses buržuāziski šarmantu versiju.
Citiem vārdiem sakot, sanāk, ka "valdošā kapitālisma patērētājkultūra", kurai deklaratīvi pieteikts karš, pa sāndurvīm tomēr iekļūst biennālē un piedalās tā valdzinājuma radīšanā, kurā tiek saskatīts pretspars kapitālisma netaisnībām un pasauli postošām sekām. Vai es līdz ar šo aicinu atteikties no valdzinošas maltītes un baudīt mākslu tukšā dūšā? Drīzāk pretēji — aicinu atteikties no ambīcijām graut to sistēmu, kuras iekšienē tapis gan biennāles institūts, gan laikmetīgā māksla. Lai mums visiem skaista RIBOCA2!
[1] Sk. Vēbers, M. Protestantisma ētika un kapitālisma gars, Reliģijas socioloģija. Tulk. R. Kūlis. FSI, 2004, 32., 81. lpp. u. c.
[2] Piemēram, Londonas Serpentīna galerijas 2014. gadā rīkotajā Iznīkšanas maratonā.
[3] Vēsturiski iedarbīgākais mēģinājums apšaubīt Vēbera vīziju par modernitāti kā atburšanu ir Maksa Horkheimera un Teodora Adorno Apgaismības dialektikā sniegtā norāde par modernitātes mitoloģisko iedabu (Horkheimers, M., Adorno, T. Apgaismības dialektika. Tulk. I. Ījabs. Laikmetīgās mākslas centrs, 2009, 78.–126. lpp.). No citām pozīcijām valdzinājuma atjaunotnes jēdziena relevanci apšauba mūsdienu filozofs Timotijs Mortons: "Mēs vienkārši nevaram atgriezties pie sākotnējā stāvokļa un "atdomāt" (unthink) modernitāti," viņš rezumē. (Morton, T. The ecological thought. Harvard University Press, 2010, p. 104.)
[4] Patēriņa maģiskā dimensija uzsvērta jau Kārļa Marksa politekonomijā, kur "preču fetišisma" ideja norāda uz patēriņa preču pārdabisko spēju iemiesot cilvēku sociālās attiecības un solīt to īpašniekiem kārotā sociālā statusa iegūšanu. Tikmēr postmoderno patēriņa sabiedrību kontekstā maģisko domāšanu pārliecinoši analizējis Žans Bodrijārs (Sk., piem.: Baudrillard, J. La société de consommation: ses mythes, ses structures. Denoël, 1970, pp. 27 ff.).
[5] Par valdzinājumu (enchantment) kā mūsdienu kapitālisma instrumentu sk.: Ritzer, G. Enchanting a disenchanted world: revolutionizing the means of consumption. Sage Publications, 2005; McCarraher, E. The enchantments of mammon: how capitalism became the religion of modernity. The Belknap Press, 2019. Zīmīgi, ka abās šajās grāmatās uzsvērta kapitālisma reliģiskā dimensija.
0