Kukuļdevēji, lobiji un draugi

Interneta žurnāls "Satori" aicina savus lasītājus un draugus atbalstīt to ar kukuli. Vai šādam žurnālam vispār var iedot kukuli?

Kukuļdošanas būtība ir tajā, ka cilvēks, kura uzdevums ir realizēt vai pārstāvēt vienas intereses, rīkojas saskaņā ar kādām citām interesēm, jo tādējādi cer gūt personisko labumu. Piemēram, ierēdņa uzdevums ir pārstāvēt valsts intereses, deputāta uzdevums ir pārstāvēt savu vēlētāju intereses, uzņēmuma vadītāja uzdevums ir pārstāvēt īpašnieku intereses, bet viņi paņem kukuli un sāk darīt nejaukas lietas – rīdzinieki vēlas atpūsties parkā, bet ierēdnis atļauj iekārtot tajā maksas stāvvietu; vēlētājiem apsolīti labi autoceļi, bet tos būvē uzņēmums, kurš līdz šim tirgojis burkānus; birojs varētu ietaupīt, pērkot pildspalvas internetā, bet iegādājas tās no piegādātāja, kurš pildspalvas tirgo par divreiz augstāku cenu.

Kukuļdošana atšķiras no lobēšanas un ietekmēšanas. Arī šajā gadījumā runa ir par lēmumu pieņēmēju iespaidošanu, tomēr vismaz teorētiski viņu lēmumi nedod kādu konkrētu personisku labumu. Lobētājs cenšas pārliecināt, pierunāt, dažkārt arī vienkārši informēt lēmuma pieņēmēju, bet pārējais ir atkarīgs no lēmuma pieņēmēja spriestspējas, nevis tikumības. Tomēr divas būtiskas piebildes. Viens, ka abas situācijas praksē dažkārt ir grūti nošķiramas, jo ir arī visādi pastarpināti iegūstami labumi, kas galu galā lēmuma pieņēmējam ir izdevīgi, lai gan kukuļa nav. Otrs – lobēšana ir problemātiska tajās jomās, kur no lēmuma pieņēmēja prasa objektivitāti. Piemēram, no deputāta tāda netiek prasīta, bet no tiesneša gan, savukārt ierēdnis ir kaut kur pa vidu.

Kukuļošana ir slikta dažādu iemeslu dēļ, bet es izceltu to, ka kukuļošana un korupcija kopumā grauj uzticību institūcijām, kuru uzdevums ir pārstāvēt sabiedrību. Rezultātā daudzas lietas, kuras nepieciešamas, lai sabiedrība labi funkcionētu un mūsu dzīve būtu patīkamāka, vienkārši nestrādā. Nav runa tikai par kaitējumu no konkrētiem sliktiem lēmumiem. Neuzticēšanās grauj visu sabiedrības struktūru. Cilvēki neiesaistās politikā, jo uzskata to par purvu. Apšauba vēlēšanu rezultātus, jo uzskata tos par manipulētiem. Neņem galvā likumu, jo netic tiesu varas godīgumam. Krīzes situācijā klausa tikai pātagai, ne institūciju autoritātei. Histēriskā birokratizācija ir korupcijas blakne, jo cilvēki netic, ka ierēdņi varētu patstāvīgi pieņemt jēgpilnus lēmumus, ja vien kāds viņus nekontrolē, un paši ierēdņi ir pie tā vainīgi. Atšķirība starp dinamisku un neveiksmīgu valsti (failed state) ir trausla, un neveiksmīgas valsts pamatā ir nespēja pārvaldīt sevi, ko vismaz daļēji izraisa cilvēku neticība un neuzticēšanās valsts institūcijām.

Mediji nepārprotami ir daļa no šīs struktūras. Tomēr jānošķir sabiedriskie un pārējie mediji. Sabiedriskie mediji ir veidoti kā sabiedrības kopējo interešu pārstāvji. Atbilstoši kukuļošana sabiedriskajos medijos ir nepieļaujama.

Ar lobēšanu ir sarežģītāk. No sabiedriskajiem medijiem nevar prasīt, lai tie ir objektīvi tādā ziņā, ka stāsta tikai objektīvu patiesību, jo diez vai tāda pastāv. Tāpat nevajag iedomāties, ka ir kādas skaidri fiksējamas sabiedriskās intereses. Realitātē drīzāk notiek nepārtraukta stīvēšanās un kaulēšanās par to, ko atzīt par kopējām interesēm un ko tikai par atsevišķu grupu vai cilvēku interesēm. Tomēr no sabiedriskajiem medijiem var un tiek prasīts, lai tie atspoguļo (nosacītā, pagaidu) konsensa veidošanās procesu. Vai precīzāk – sabiedriskie mediji var būt daļa no šī kaulēšanas procesa, bet tas nozīmē, ka sabiedrībai ir šiem medijiem jāuzticas, jo citādi nav vērts tajos lietas izrunāt. Bet, lai nopelnītu uzticību, tie nevar pārstāvēt tikai kādas noteiktas intereses. Tiem jābūt par vietu, kur dažādu interešu pārstāvjiem ir iespēja uzrunāt sabiedrību.

Bet kā tad ar pārējiem medijiem? Tie nepārprotami ir daļa no sabiedrības diskusiju procesa, un tāpēc demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami, bet neviens tos nav iecēlis par sabiedrības kopīgo interešu pārstāvi. Atbilstoši nav īpaši jēgas dot kukuli. Varbūt vienīgi tajā aspektā, kādā kukuļošana var pastāvēt privātā uzņēmumā. Protams, arī šiem medijiem ir nepieciešama uzticēšanās, bet tā ir lasītāju uzticēšanās. Piemēram, ja kāds žurnāla darbinieks pieņem kukuli un uz vāka uzliek tāda cilvēka fotogrāfiju, kurš nav lasītāju uzmanības vērts, tad žurnāls riskē zaudēt lasītāju interesi un galu galā bankrotēt. Tāpēc jebkurš saprātīgs izdevums parūpētos, lai lēmumi tiek pieņemti kolektīvi, un diez vai riskēs ar nelielu ieguvumu, lai pazaudētu visu žurnālu.

Savukārt lasītāju intereses pārstāvēt medijā nav negods. Drīzāk tas ir medija uzdevums. Tad kāda jēga dot interneta žurnālam "Satori" kukuli?

No vienas puses, atsaukšanās uz kukuli, protams, ir ironiska. Visi, kuri kaut ko zina par "Satori", saprot, ka runa nav burtiski par kukuli. No otras puses, tajā ir arī kaut kas no mūsu sabiedrības diagnozes. Proti, lielākā daļa cilvēku piekritīs, ka, lai dzīvotu patīkamu dzīvi, nepietiek, ka mūsu personiskā dzīve ir patīkama, bet gribas, lai arī apkārtējā sabiedrība vairāk vai mazāk atbilstu mūsu priekšstatam par labu dzīvi un to, kas tajā ir svarīgs. Tāpēc nav absurdi mēģināt veidot ne tikai savu personisko dzīvi, bet arī apkārtējo sabiedrību atbilstoši savām vērtībām un priekšstatiem, un sabiedriskā doma un mediji ir viens no līdzekļiem, kā to mēģināt darīt. Vienlaikus ir saprātīgi pieņemt, ka veidot savu vidi un sabiedrību nebūs iespējams gluži bez resursu ieguldīšanas. Tie var būt visādi resursi, piemēram, laiks, bet tā varētu būt arī nauda. Manuprāt, Latvijas sabiedrība arvien labāk izprot un var atļauties domāt ne tikai par savām tiešajām un personiskajām vajadzībām, bet arī par plašākas vides veidošanu. Es ceru, ka atsaukšanās uz kukuli šeit ir drīzāk kā atvadas no pasaules skatījuma, kurā visam, ko es daru un kur ieguldu savus resursus, ir jādod tiešs un precīzs labums man pašam. Pēdējais kukulis kā pēdējā cigarete pirms atmešanas. Turpmāk kukuļi nebūs vajadzīgi, jo pietiks ar draugiem, domubiedriem un atbalstītājiem.